Bijusī premjerministre Laimdota Straujuma: Neesmu tiekusies uz amatiem

Personisks stāsts
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
1. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane
LAIMDOTA STRAUJUMA ir saņēmusi gan valsts apbalvojumus, gan citu veidu pagodinājumus. Uzņēmēju aptaujā savulaik atzīta par zelta ierēdni, bijusi pirmā sieviete zemkopības ministra amatā un pirmā sieviete – ministru prezidente. Sagaidot savu septiņdesmito jubileju un trešo gadu esot prom no politikas, Laimdotas pārdomas par izvēlēm, viņai lemto un šodienas sajūtām.

«Mācies, meit, mācies!»

Tā Laimdotai teicis viņas vectēvs Julians Lustiks – zemnieks un namdaris. Maļiki, Marientāle, Steivanči, Bērzgale – tās ir Laimdotas dzimtas sakņu vietas, kurām viņa izjūt piederību, lai gan sētās, kur takas minušas viņas piederīgo aizgājušās paaudzes, jau sen dzīvo citi ļaudis. Vienīgā saikne, kas ar senčiem palikusi, ir Bērzgales kapsēta, kur guļ vecvecāki Julians un Petronellija, Juliana vecāki Kaspars ar Zuzanni, un Lakšinīku kapi pie Mežvidiem, kur apglabāti vecāki un otri vecvecāki.

«Laimiņ, meit, vai tu mani atcerēsies, kad manis vairs nebūs?» vectēvs Laimdotai jautājis. «Man atmiņā palikušas daudzas mūsu sarunas, vectēva teiktie vārdi. Viņa mudinājums: «Mācies, meit, mācies!» – mani ir virzījis visu mūžu,» saka Laimdota. «Vectēvs vēl piedzīvoja manu iestāšanos augstskolā. Viņš bija vienkāršs lauku vīrs, bet viņā bija dziļa inteliģence. Spēlēja vijoli, akordeonu, bija prasmīgs amatnieks. Tagad pie mana dēla Ata viņa mājās stāv vectēva galdnieka darbgalds. Kopš man ir radies brīvs laiks, ar lielu aizrautību esmu pievērsusies dzimtas izzināšanai. Dzimtas vēstures izpēte tagad ir mana galvenā nodarbošanās. Jau senāk sāku pierakstīt atmiņas par bērnību, vecākiem, tolaik piedzīvoto, bet man ir žēl, ka neizprasīju vectēvam kaut ko vairāk par viņa un vecmammas dzīvi, viņa vecākiem. Zināju, ka vectēvs piedalījies brīvības cīņās par Latvijas neatkarību, tāpēc no muižas zemēm viņam piešķirta zeme. Atradu arī dokumentu, kas to apliecina.

Meklēju dokumentus, fotogrāfijas, pārskatu papīrus, kas palikuši no mana tēva. Man ir pilns dators ar fotogrāfijām, dažādiem dokumentiem. Saglabājusies pat vecmāmiņas Petronellijas Lustikas, dzimušas 1895. gadā, – meitas uzvārdā Šers, pase. Abas vecmāmiņas ir nākušas no Steivančiem, abām bija uzvārds Šers, bet radniecība starp viņām, pēc baznīcas grāmatām, neparādījās. Ar tēva dzimtu man ir ciešāka emocionālā saite, un par viņa dzimtu arī vairāk vēstures liecību izdevies sameklēt. Baznīcas grāmatās pirmos no dzimtas minētos atradu 1793. gadā. Piecas paaudzes pirms manis bija Kaspars un Marianna no Teļakalniem, vēl bez uzvārda Lustiks. Tas parādās ap 1830. gadu Kaspara un Mariannas bērniem. Es arī biju Lustika.

Tēvs kādreiz stāstīja, ka uzvārds nāk no igauņiem, jo īsti latgalisks tas nav. Apvidū senatnē esot bijusi igauņu kolonija. Pa vectēva līniju dzimtā vienā paaudzē atradu sievu, vārdā Katrī, kas tiešām varētu būt igauņu vārds, taču dokumentētu apliecinājumu, ka dzimtā būtu kādas igauņu saknes, nekur neatradu. Visi mani senči bijuši latgalieši un nekur tālāk nav staigājuši. Visas man zināmās viņu dzīvesvietas ir Bērzgalē un tai tuvā apkārtnē. Vienā vasarā ar māsu pabraucām tās paskatīties. Tur es jūtu sevi. Tā ir mana bērnības zeme, kas manī vēl arvien izraisa saviļņojumu. Mana Latgale ir Bērzgalē, lai gan nekad tur neesmu dzīvojusi. Es pat īsti latgaliski neprotu, jo ģimenē runājām latviski, bet Latgale man ir sirdī, un dzimtas izpēti, lai atstātu tās stāstu saviem mazbērniem, uzskatu par pienākumu pret saviem vecākiem un vecvecākiem.»

Mīļā bērnība

«Mani vecāki nāca no Bērzgales pagasta, kas ir kādus divdesmit kilometrus no Rēzeknes, bet satikās viņi vairāk uz Kārsavas pusi – Mežvidos, kur septiņgadīgajā skolā strādāja par skolotājiem,» stāsta Laimdota. «1949. gada 1. janvārī Viktors Lustiks un Staņislava Stabrovska apprecējās. Vecāki stāstīja, ka zirga pajūgā braukuši uz Bērzgali laulāties. Viņus sarakstīja ciema padomē, jo skolotāji baznīcā laulāties nedrīkstēja. Man ir saglabājusies vecāku laulības apliecība.

Es piedzimu 1951. gada februārī, un tajā vasarā vecāki no Mežvidiem aizgāja uz Pilskalnu, kas ir Krievijas pierobežā pie Baltinavas. Mamma Pilskalna septiņgadīgajā skolā mācīja vēsturi un vācu valodu, tētis bija matemātiķis, beidzis Cēsu Skolotāju institūtu, mācījies kopā ar brāļiem Kokariem. Arī paps bija muzikāls, spēlēja akordeonu un vijoli, skaisti dziedāja, vadīja vietējo kori. Viņu iecēla par skolas direktoru.

Mana bērnība pagāja Pilskalnā – bez elektrības, pie petrolejas lampiņas, bez kādām izklaidēm.

Tuvākais draugs man bija divus gadus jaunākais brālis Ilgmārs. Kaimiņu mājas, kā jau laukos, bija vairāku simtu metru attālumā, un mūsu vecuma bērnu apkaimē nebija. Iztikām viens ar otra sabiedrību. Spēlējām ričuraču, cirku, minējām kartupeli. Patika dambrete, paps mums iemācīja spēlēt šahu. Tas man padevās. Skolas laikā kādā Latvijas turnīrā ieguvu septīto vietu. Latgales bērnam tas bija liels panākums. Loģiskā domāšana vienmēr bijusi mana stiprā puse. Mēs arī kārtis spēlējām, es protu zolīti.

Man ļoti gribējās iet skolā, un sešu gadu vecumā aizgāju uz pirmo klasi. Daudz mīļu atmiņu man saistās ar bērnību. Atceros Jāņu svinēšanu. Paps kalna galā garā kārtī, apvītā ar ozolu viju, pacēla mucu, kurā aizdedza jāņuguni. Alu pats darīja, mamma sēja sieru. Vakarā uz mūsu mājām no kaimiņu sētām nāca līgotāji. Skanēja dziesmas, tētis spēlēja akordeonu. Tie bija dziļi lauki, bet dzīve man likās interesanta.

Pilskalnā nodzīvojām desmit gadus. Bija piedzimusi mazā māsiņa Daina, un es biju viņas aukle. Brālis vēl negāja skolā un uzpasēja māsu, kamēr man bija stundas. Kad pārnācu no skolas, māsa bija manā ziņā, un es biju ļoti neapmierināta. Strīdējos ar mammu, kāpēc man ir skola un māsa, bet brālim tikai māsa?

Kad 1961. gadā tēvam lika stāties partijā, viņš kategoriski atteicās, un viņu no skolas direktora amata atbrīvoja. Tēvs ienīda padomju varu, mamma ar to samierinājās. Es agri sapratu, ka nedrīkstu skaļi nekur teikt, ko esmu mājās dzirdējusi, bet tēva nostāja manā būtībā palika uz mūžu. Tāpat kā mamma, es pielāgojos apstākļiem, lai varētu studēt augstskolā, iegūt izglītību, strādāt un audzināt bērnus.

Man bija vienpadsmit gadi, kad no Pilskalna aizgājām uz Tilžu. Pēc papa atbrīvošanas no direktora darba vienu gadu vecāki vēl palika Pilskalnā par skolotājiem, bet pēc tam visu tālāko darba mūžu nostrādāja Tilžas internātskolā. Lai kā arī kādā brīdī mums ir klājies, bērnība man palikusi mīļā atmiņā. Kad aizgājām uz Tilžu, tur jau bija sabiedrība. Dzīvojām centrā, man radās draudzenes.

Visi trīs bērni beidzām Tilžas vidusskolu, visi aizgājām studēt, ieguvām augstāko izglītību. Brālis Politehniskajā institūtā Skaitļošanas fakultātē apguva inženiera specialitāti. Māsa kļuva par ārsti. Daina ir deviņus gadus jaunāka par mani, un sākumā tā bija jūtama starpība, bet tagad esam ļoti sirsnīgās attiecībās.

Ar mīlestību atceros vecākus, ģimenisko siltumu mājās. Gribu uzrakstīt mūsu dzimtas vēsturi, jo papam nākamgad atzīmēsim simts gadus, mammai tie būs 2025. gadā. Vairāk vēstures liecību palicis no tēva. No mammas man ir viņas Daugavpils Skolotāju institūta diploms. Visi mani tuvie šajā darbā mani atbalsta, arī mazbērni ir ieinteresēti. Tāpat māsas bērni un brāļa meita. Daudz stāstu un atmiņu gribu ierakstīt mūsu dzimtas vēstures grāmatā.»

Ģimenes sajūta

«Mums, visiem trim bērniem, vecāki devuši Latgalei neraksturīgus vārdus. Ilgmārs nepavisam nav Latgalei raksturīgs, bet tāda bija tēva vēlēšanās. Papam 30. martā bija dzimšanas diena, un tajā dienā Ilgmāram ir vārda diena. Krustītais vārds brālim ir Jānis, jo katoļiem tāda vārda Ilgmārs nav. Brāli krustīja Rīgā. Es arī esmu krustīta. Nezinu gan, kurā baznīcā tas notika, bet domāju, ka Latgalē. Otra vārda man nav, taču par Laimdotu mums ģimenē ir stāsts.

Laikā, kad vecāki mani gaidīja, viņi bija braukuši uz Rīgu, lai Dailes teātrī noskatītos Smiļģa slaveno iestudējumu – Raiņa lugu Uguns un nakts. Uz izrādi braukusi arī mammas māsa, kas arī bija gaidībās.

Izrāde viņas tik ļoti saviļņojusi, ka māsas nolēmušas – ja būs meitas, dos viņām lugas personāžu vārdus.

Es piedzimu februāra beigās, un mani nosauca par Laimdotu. Mana māsīca piedzima jūnijā, un viņa ir Spīdola. Man patīk mans vārds. Spīdola manai būtībai būtu par ugunīgu, bet manai māsīcai der. Ģimenē es biežāk esmu saukta par Laimu. Bērnībā tuvākā apkārtnē biju vienīgā Laima, par Laimdotu pat nerunājot. Latgalē tādu vārdu nelika. Domāju, ka maniem vecākiem, dzīvojot Krievijas pierobežā, svarīgi bija uzsvērt arī mūsu latviskumu, un es ar savu vārdu to simbolizēju. Visu dzīvi esmu sevī izjutusi, ka mans vārds uzliek atbildību un pienākumu. Tas ir kā zīmogs. Man ir sajūta, ka līdz ar vārdu man ticis iedots kāds dzīves uzdevums. Reizēm ap sevi esmu jutusi neizprotamus virmojumus un vibrācijas. Nezinu, vai tās rodas vārda ietekmē, vai ir kādas kosmiskas enerģijas…

Laimdotu savai meitai gribējusi dot arī mana tēva māsa, tā stāstīja mana mamma. Arī viņa tajā 1950. gadā gaidīja meitu, bet bērniņš piedzima martā, un es jau pirmā to vārdu biju dabūjusi. Viņu nosauca par Ilgu. Esam trīs māsīcas, dzimušas vienā gadā. Ja dzīvi nebūtu apturējis briesmīgais vīruss, visas kopā varētu sarīkot lielus radu godus un nosvinēt mūsu septiņdesmit gadu jubilejas. Diemžēl tagad tie ir jāatceļ. Ģimeniskas sanākšanas lielākā vai mazākā radu pulkā mums ir viena no dzimtas tradīcijām. No Rēzeknes uz Rīgu ir pārcēlusies arī māsīca Ilga. Uz radu saiešanām, kad vien var, atbrauc Ilgas meita – ērģelniece Iveta Apkalna ar savu ģimeni. Ivetas vīram te patīk, un viņš jau labi runā latviski.

Starp citu, kad mani bērnībā krustīja, mans krusttēvs bija Ivetas vectēvs, manas māsīcas Ilgas tēvs, bet krustmāte – māsīcas Spīdolas mamma, manas mātes māsa.

Ģimenes sajūta mums visiem ir ļoti spēcīga. Vasarās bieži pulcējamies Doles salā pie mana vecākā dēla Ata ģimenes viņu mājās. Viņiem ir liels dārzs un ziedu pļava, jo viņi tur bites. Man arī ir savs dārziņš, kurā es audzēju ārstniecības augus, dažādas tējas un garšaugus. Bez dzimtas izpētes tā ir otra lieta, ar ko esmu aizrāvusies.

Viena no mūsu ģimenes nemainīgām tradīcijām kopš 1977. gada ir Jaungada sagaidīšana pie manis. Tad ir visi manējie, māsas un brāļa ģimenes, reizēm arī māsīcu ģimenes. Šī tradīcija radās pēc ļoti skumja notikuma. 1976. gada 30. decembrī piecdesmit viena gada vecumā nomira mana mamma. Pēc aklās zarnas plīsuma Balvos taisīja operāciju, kārtīgi neiztīrīja, un sākās asins saindēšanās. Mammu atveda uz Rīgu, bet nevarēja vairs glābt. Mēs ar tēvu aizgājām uz slimnīcu, vienā brīdī mamma pateica, lai uz mirkli es palieku pie viņas viena un paps iziet no palātas. «Tu tikai nekad neatstāj Dainīti…» viņa lūdza. Laikam juta, kas notiks… Bet mēs līdz pēdējam cerējām, ka mamma izķepurosies. Man tikko bija piedzimis otrs dēliņš. Ģirtam bija trīs mēneši. Daina vēl skolā gāja, palika ar papu divi vien Tilžā. Tas bija brīdis, kad māsa nolēma, ka viņa būs ārste.

Māsa man ir ārkārtīgi liels atbalsts. Būdama no mums jaunākā, Daina par mums ar brāli uzņēmās rūpi gan kā daktere, gan ļoti tuvs cilvēks. Pagājušā gada februārī, kad māsai svinējām sešdesmit gadu jubileju, visa lielā ģimene, arī bērni un mazbērni, aizbraucām uz Tartu. Varat iedomāties, cik mūsu bija daudz! Vesela mašīnu rinda. Tas bija tieši pirms tam, kad sākās vīrusa uzbrukums. Nevarējām iedomāties, kā drīzumā pārmainīsies visa dzīve. Arī ģimenē mums iestājās melnā svītra. Dažas dienas pēc māsas jubilejas mūžībā aizgāja mūsu brālis. Viņam bija sešdesmit seši gadi, pēkšņi apstājās sirds…

Dzīvē notiek negaidīti pavērsieni, tā brīžiem ir tik nedroša, bet ģimene, dzimta ir tas spēks, kas palīdz izturēt. To es izjutu jau bērnībā, un esmu pateicīga liktenim, ka šī tuvība un ģimeniskums mums visiem iedots uz mūžu un turpinās bērnos un mazbērnos.»

Matemātiķes gēns

«Kopš bērnības zināju, ka gribu būt matemātiķe. Tētis bija ar tehnisko domāšanu, un arī es to esmu mantojusi,» atzīst Laimdota. «1968. gadā pabeigusi Tilžas vidusskolu, braucu uz Rīgu stāties Fizikas un matemātikas fakultātē. Atceros, kā sēdēju pretī lielajai Universitātes ēkai un domāju, cik ļoti gribu tur tikt. Mana mīļākā skolotāja, kas man mācīja matemātiku, Valērija Ločmele, par mani ļoti pārdzīvoja. Vēl pirms dažiem gadiem satikāmies. Viņai tad jau bija pāri deviņdesmit.

Es negribēju būt skolotāja. Tajā laikā tikko parādījās skaitļošanas mašīnas, kas man likās kaut kas aizraujošs, pilnīgi nesaprotams, bet es gribēju ar tām darboties. Dators tolaik bija milzīga skaitļošanas iekārta, kas aizņēma veselu istabu. Man nekad nav bijis problēmu strādāt ar tehnoloģijām. Vienmēr esmu bijusi ar tām saistīta, bet matemātika ir mana sirdslieta. Tā saliek domāšanu pa plauktiem. Reizēm esmu nožēlojusi, ka aizgāju prom no matemātikas, jo mani saista formulas, sakārtotība, un introvertais ir vairāk atbilstošs manam raksturam. Dzīve dažkārt piespiež būt citādākam, nekā esi dzimis, un tas ir mans gadījums.

Kad beidzu Universitāti, profesors Jānis Bārzdiņš piedāvāja man palikt augstskolā, bet personīgu iemeslu dēļ atteicos. Pēdējā studiju gadā biju apprecējusies ar savu kursabiedru Uldi Straujumu, arī viņam piedāvāja darbu Universitātē, un viņš negribēja, ka mēs abi strādātu vienā darbavietā. Es labi beidzu, man bija iespējas izvēlēties, un es aizgāju uz Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtu, kur vajadzēja programmētājus, bet tur ļoti ātri mani pārvilka uz ekonomiku. Biju zinātniskā līdzstrādniece Agrārās ekonomikas nodaļā, ko vadīja akadēmiķis Arnis Kalniņš, vēlākais ekonomikas ministrs Ivara Godmaņa pirmajā valdībā. Aspirantūru pabeidzu lauksaimniecības ekonomikā. Ar pateicību atceros savu tiešo šefu Andri Sproģi. Viņš jau tolaik ļāva man strādāt attālināti.

Tajā laikā piedzima mani dēli, nebija, kas viņus pieskata, un sešus gadus es strādāju, dzīvodama mājās ar bērniem.

Interneta tolaik nebija. Rakstīju programmas, vakaros braucu uz Elektronikas institūtu pie Teikas un sev atvēlētajā laikā gāju pie lielajiem kompjūtera skapjiem, lai perfokartē ieklikšķinātu savu programmu. Reizēm mašīna uzkārās, tad to padauzīju, lai sāk atkal darboties.

Tā sākās mana darba dzīve, kas Zinātņu akadēmijā ilga līdz 1988. gadam. Es nekad neesmu centusies pēc karjeras, nekad neesmu bīdījusi sevi priekšplānā, un brīnos, kā tas ceļš mani pats ir vedis. Kad tagad par to domāju, varu teikt, ka mīļākā darbavieta man bija Lauku konsultāciju centrs Ozolniekos. Pavisam ne viegls laiks. Pārmaiņu gadi. 1993. gadā no privātas firmas, kas Lauku konsultāciju centram veidoja biznesa plānus zemniekiem, izstrādāja zemnieku saimniecībām grāmatvedības sistēmu, aizgāju uz Ozolniekiem. Viņiem nebija vairs naudas, par ko mūsu darbu apmaksāt, un es izlēmu pāriet uz konsultāciju centru, lai tur pabeigtu grāmatvedības programmas sistēmu, citādi tā pazustu. Aizgāju uz darbu ar zemāku atalgojumu un nezināmu nākotni, braukāju no Rīgas uz Ozolniekiem, sākumā ar vilcienu. Grāmatvedības sistēma, ko tolaik izveidojām, joprojām strādā – jau uzlabotā variantā. Esmu pārsteigta un iepriecināta, ka vēl tagad saņemu no zemniekiem labus vārdus par to darbu, ko tolaik paveicām.»

Zelta ierēdne

«Un tad mani uzaicināja darbā Zemkopības ministrijā. Tā brīža jaunās valdības ministrs Aigars Kalvītis izvēlējās mani ar domu, ka kļūšu par valsts sekretāri. Mēs bijām sadarbojušies, kad es vadīju konsultāciju dienestu, viņš – Piensaimnieku savienību. Kopā izstrādājām zemniekiem pirmos biznesa plānus, braucām pie piena lauksaimniekiem un ražotājiem. Kļūstot par ministru, Kalvītis reformēja ministriju, daudzus vecos kadrus nomainīja pret jauniem. Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā, un vajadzēja jaunus risinājumus. Zemkopības ministrijā sākās mana izaugsme par zelta ierēdni, kā mani vēlāk nokristīja. Nezināju, ka tāda Dienas Biznesa aptauja notiek. Kad izlasīju, ka biznesa cilvēku balsojumā esmu atzīta par zelta ierēdni, biju ārkārtīgi pārsteigta. Tas bija negaidīti.

Pie manis tajā laikā pēc padoma nāca daudzi lauku uzņēmēji, zemnieki, un es meklēju risinājumus. Ierēdņiem bieži vieglāk ir pateikt, ka to nevar izdarīt, tas nav iespējams. Daudziem, kas darbojas biznesā, esmu teikusi – ja tev kāds ierēdnis pasaka nē, ej augstāk pie cita ierēdņa. Ja neatrodi pie tā atbalstu, ej augstāk! Un tad vēl augstāk.

Septiņus gadus nostrādāju par valsts sekretāri Zemkopības ministrijā. Biju šajā amatā Ata Slaktera un Mārtiņa Rozes laikā. Viņi kā ministri atšķīrās. Daudzos jautājumos Mārtiņam bija pilnīgi cits redzējums, nekā man. Reizēm viņš ieklausījās, reizēm neieklausījās. Pēdējais vārds, protams, ir ministram.

Pēc septiņiem gadiem, kad man likās, ka ilgi jau tajā vietā esmu bijusi un kaut kas ir jāmaina, man piezvanīja Aigars Štokenbergs, tolaik reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, un aicināja par valsts sekretāri viņa ministrijā. Pēc vienas nakts pārdomām piekritu, un biju pirmā valsts sekretāre, kas ar Ministru kabineta lēmumu tika aizrotēta no vienas ministrijas uz citu. Tas arī bija interesants laiks. Notika pirmā reģionālā reforma. Latvijā bija vairāk nekā pieci simti pašvaldību. Reformējot uz lielākām, izveidojām simtu deviņpadsmit. Ja tas nenotiktu, nav zināms, kā tiktu pārdzīvota krīze, kas drīz atnāca.

Ilgus gadus biju ierēdne, un biju ļoti pārsteigta, kad Dombrovska kungs savā valdībā uzaicināja mani par zemkopības ministri. Tā bija valdība, kurā ienāca jaunā Zatlera Reformu partija. Koalīcijas partijas valdībā nevarēja sadalīt amatus un vienojās, ka aicinās mani kā ārpus partijām esošu, bet atbildību par mani uzņemsies Vienotība. Kļūdama par ministri, nonācu politikā. Biju trīspadsmitā zemkopības ministre atjaunotās Latvijas laikā un vienīgā sieviete, kas ieņēmusi šo amatu.

Mans karjeras ceļš, kuru neesmu plānojusi, un neesmu tiekusies uz amatiem, visu laiku gājis augšup – uz arvien lielāku atbildību.

Daudzkārt esmu pat pretojusies piedāvājumiem, kas nākuši, bet tas ceļš laikam jau bijis zvaigznēs ierakstīts. Viens gan man bijis nešaubīgi skaidrs – ir jābūt līnijai, ko sauc par sarkano, kuru nekad nedrīksti pārkāpt, un tā ir godīgums. Vienam savam kolēģim reiz teicu: «Ja tagad to līniju pārkāpsi, tu atpakaļ vairs netiksi.» Viņš pārkāpa… Pietiek tikai vienu reizi to līniju pārkāpt, un atpakaļceļa vairs nav. Pārkāpsi arī otrreiz, pārkāpsi trešo reizi… Godīgu vārdu pazaudēt ir viegli, un tas vairs nav atgūstams.»

Smagā atbildība

«Ļoti smags manā dzīvē bija premjeres laiks. To amatu es negribēju. Trīs gadus biju zemkopības ministre, un tad 2013. gada novembrī notika Zolitūdes traģēdija, Valdis Dombrovskis atkāpās no amata. Otrā dienā pēc atkāpšanās Valdis mani ielūdza pie sevis un piedāvāja uzņemties premjeres amatu. Teicu: «Nekādā gadījumā! Pārāk liela atbildība.» Tad sākās premjeru kandidātu piedāvāšana, prezidents Andris Bērziņš tos noraidīja. Kādu mēnesi gāja diskusijas, un tad pirms Ziemassvētkiem Valdis man piezvanīja, ļoti ilgi runājām. Valdis prot pārliecināt. Ar smagu sirdi piekritu, un 2014. gada janvārī kļuvu par premjerministri.

Martā sākās Ukrainas notikumi, kas aizvēra robežas ar Krieviju mūsu lauksaimniecības produkcijai, tranzītam. Notika elektrības un gāzes tirgus liberalizācija, meklējām kompensācijas mehānismus. Bija milzīgas bailes, vai zaļie cilvēciņi nedomā nākt arī Baltijas valstīs. Mums notika ļoti daudzas slēgtās valdības sēdes, kurās runājām par šiem jautājumiem. Situācija bija ļoti nedroša.

2014. gada maijā lidoju uz ASV, tikos ar viceprezidentu Džo Baidenu, lai runātu par NATO 5. pantu, kas nosaka – ja uzbrūk vienai NATO dalībvalstij, tad pārējās to aizsargā. Baidens apliecināja, ka iebrukuma gadījumā 5. pants tiks iedarbināts. Viņš bija ārkārtīgi saprotošs un atvērts. Viņam bija izpratne un zināšanas par mums, neviltota labvēlība pret Baltijas valstīm, tāpēc Baidena ievēlēšana par prezidentu ir cerīga. Kādu laiku pēc mūsu tikšanās viņš lidoja uz Kijevu un man piezvanīja. Teica, ka lido pāri Latvijai, uzrunāja mani par Laimdotu. Tas bija ļoti sirsnīgi.

Ļoti labas attiecības man izveidojās ar Donaldu Tusku, tobrīd Polijas premjeru, un tikpat draudzīgas saglabājās, kad viņš kļuva par Eiropas Padomes prezidentu. Man bija labas attiecības ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Labā atmiņā ir tā laika Igaunijas premjers Tāvi Reivass. Gados jauns cilvēks, bet ļoti labi sapratāmies. Dažkārt savstarpēji izlīdzējām, Briselē pārstāvot arī viens otra valsti, kad kāds no mums pats netika.

Ļoti vienkārša un silta cilvēciskā saskarsmē bija Angela Merkele. Es biju mazas valstiņas premjere, bet viņa ar mani runāja kā ar sev līdzvērtīgu.

Protams, viņa apzinās, kas viņa ir un kāda ir viņas ietekme un vieta pasaules politikā, bet nekad to neizrāda. Lietišķās sarunās tieša, konstruktīva, bez liekvārdības, un mums saskanēja domāšana.

Viņa 2014. gada augustā pirms Saeimas vēlēšanām atbrauca uz Latviju. Mums bija sirsnīga tikšanās un lietišķas sarunas. Mans premjeres laiks beidzās pirms pieciem gadiem, un biju pārsteigta, kad pirms kāda laika Krišjānis Kariņš nodeva man sveicienu no Merkeles. Viņa atceras manu vārdu. Kad vairs nebiju premjere, Merkele reiz uz Ziemassvētkiem atsūtīja man kēksu. Es viņai aizsūtīju Ivetas disku, kas bija ierakstīts Hamburgā, ar piebildi, ka Iveta ir mana radiniece.»

Atgriezusies pie saknēm

«Tagad esmu atgriezusies savā būtībā. Esmu introverts cilvēks un pūce, bet dzīve ilgus gadus piespieda mani būt cīrulim un nepārtraukti atrasties sabiedrībā. Beidzot esmu atgriezusies pie saknēm. Man patīk nesteidzīgie rīti, dzerot kafiju. Lai es justos labi, man nav vajadzīga sabiedrība. Pietiek ar saviem tuvākajiem, un tas pulciņš arī nav mazais – divi dēli, vedeklas un seši mazbērni: Miķelis, Rūdolfs, Matīss, Emīlija, Madara un Adelīna. Vecākajam dēlam Atim ir divi dēli un meita, jaunākajam Ģirtam – dēls un divas meitas. Miķelis nupat augstskolā ar labām sekmēm nokārtoja pirmo sesiju. Latvijas Universitātē studē starptautisko ekonomiku.

Mans vecākais dēls Atis kļuva par datorspeciālistu, Ģirts ir finansists, strādā bankā. Viņi ir realizējuši abas manas interešu puses. Mīļi un ļoti labi dēli, bet ikdienā kopā nedzīvojam. To atziņu, ka pieaugušiem bērniem nevajag dzīvot kopā ar vecākiem, pieņēmu savā laulības dzīvē, kad pirmos sešus gadus dzīvojām kopā ar vīramāti. Tas faktors manā laulībā nospēlēja lielu lomu. Mēs ar vīru izšķīrāmies.

Man bijusi piepildīta un interesanta dzīve, vēl arvien ir tāda. Man ļoti patīk ceļot, un mums ar mazbērniem ir nemainīga tradīcija. Katru gadu vedu viņus nedēļu ilgā ceļojumā uz ārzemēm. Atsevišķs brauciens ir zēnu komandai un atsevišķs meiteņu komandai. Pagājušajā gadā vīrusa dēļ netikām, apceļojām Latviju. Pirms tam ar puikām biju Romā, ar meitenēm nobraucām pusotru tūkstoti kilometru pa Igauniju.

Visiem šis ir smags laiks, bet zinu, ka pēc dziļām krīzēm notiek strauja dzīves uzlabošanās, ekonomika atkopjas. Tā notiks arī tagad, tāpēc nezaudēsim ticību. Vispirms jau paši sev. Sargāsim savus tuvos, ģimeni, kas ir drošākais un stiprākais pamats, uz kā turas dzīve.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+