Bijusī popzvaigzne Dina: Pie manis sapnī nāk pazīstami cilvēki – dzīvi un miruši

Iedvesmas stāsts
Daiga Mazvērsīte
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
30. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Bijusī popzvaigzne Dina pieder pie cilvēkiem, kuri tic, ka liktenis ir zvaigznēs ierakstīts. Un ne tikai tic. Kādreiz ļoti populārā dueta Divi dalībniece, pirmās latviešu meiteņu rokgrupas Šķembas dibinātāja pati tulko zvaigžņu pareģojumus ikvienam, kuram tie nepieciešami. Saviem klientiem viņa vairs nav Dina, bet Deina Laiviņa, tomēr arī mūzika neliek mieru!

«Man nekas nenotiek vienkārši. Ir sajūta, ka tās šaha figūras kāds sabīda noteiktās pozīcijās. Dzīvē bijis daudz, negribas teikt spokainu, bet mistisku gadījumu,» atzīstas Dina, kas vizuāli nav mainījusies, taču savu paveikusi pieredze – skatiens kļuvis dzīvesgudrs, temperaments nedaudz rāmāks. Viņas ieskatā dzīvē nav nekādu sakritību. Ja sapnī gadās redzēt sen nesatiktu cilvēku, tad skaidrs, ka viņš drīzumā par sevi atgādinās. Tā pirms dažiem gadiem Dinu uz ielas pamanīja kādreizējais kolēģis mūzikas producents Aldis Zaļūksnis – pirmajā brīdī viņa pat nesaprata, kas tas par svešu vīrieti, kurš māj ar roku no automašīnas. Un tā 2017. gada nogalē tapa kopīgs muzikāls projekts Dindari, kurā Dina atkal varēja ieskandināt savu balss sidraba zvaniņu.

Arī savas meiteņu grupas Šķembas koncertu Dina vispirms nosapņoja. Tad atkal nejauši sastapa ansambļa basģitāristi Ivetu. Abas parunājās, Dina pieminēja savus sapņus, līdzīgi jutās arī Iveta, un pēc mēneša Iveta jau zvanīja – esot piedāvājums atkal uzspēlēt.

Šķembu atgriešanās koncerts pirms gada notika par godu Sieviešu dienai Pārdaugavas bufetē-picērijā Ansamblis.

Publikas bijis tik daudz, ka pusei koncertu nācies noklausīties caur logiem un durvīm.

«Pēc koncerta ierakstījām dziesmu Ejiet dillēs, kuras vārdi nav zaudējuši aktualitāti, jo tajos dusmīgās meitenes stāsta par savām sāpēm,» atklāj Dina jeb Deina. Pretēji deviņdesmitajiem, kad nedēļas nogales aizritēja koncertos pa lauku kultūras namiem, viņa tagad mostas agri un vismaz pusstundu velta lūgšanām.

Bija īsts spridzeklītis

Viena no šīs zilacainās blondīnes profesijām ir dārzniece, pareizāk sakot puķkope, un ar Bulduru dārzkopības tehnikuma meiteņu smagā roka grupu Šķembas arī sākās Dinas slava. Augumā sīkā meitene dziedāja sparīgi, izskatīdamās kā Merilinas Monro latviskais variants roka manierē: ādas bikses, melna, diezgan izaicinoša korsete, ap kaklu ķēdes. Pirmo reizi izspūrušās rokeres visa Latvija ieraudzīja populārajā konkursā Ko tu proti?!, kam sekoja skaļš priekšnesums iecienītajā jauniešu raidījumā Pirmā prognoze un Mežaparka estrādē pasākumā Mēs – Rīgai, rokfestivālos Durvis un Mālpils ritmi.

Par grupas Šķembas draugiem kļuva Mālpils rokeri – viņu vidū arī Dzelzs vilka līderis Juris Kaukulis, kas ieteica Dinai nemācīties akadēmisko dziedāšanu, citādi pazaudēšot savu spilgto tembru. Un operas vietā jaunā dziedātāja izvēlējās rokmūziku. Šajā vidē arī atrada savu pirmo vīru Ģirtu Pakuli, kuram bija grupa Giljotīna. «Apprecējāmies pārāk jauni, pārāk zaļi.

Mūs vienoja mūzika – man bija tikai deviņpadsmit. Es mācījos Rīgā, viņš dzīvoja Mālpilī – kāda tur ģimene, jo brīvdienās bija koncerti!»

Pāris Šķembas dziesmu – Mīlestība un Eko – piedalījās Mikrofona aptaujā, līdz 1992. gadā uz sadarbību Dinu uzaicināja komponists Zigmars Liepiņš. Kopīgi ieskaņotas dažas dziesmas, notika gatavošanās konkursam Jūrmala ’92, taču – nebija lemts… Par otro Mirdzu Zīveri meitene nekļuva, turpmāk par viņu interesējās arī citi skaņraži, meklējot solisti. Harijs Zariņš piedāvāja sagatavot Šķembas rokfestivālam. «Braucu pie viņa, Harijs man mācīja spēlēt ģitāru, un dziedātājs Alex man bija gandrīz kā brālītis.» Dinai bija priekšrocība, ka viņa ne tikai lieliski dziedāja, bet arī labi kustējās. Sapni par dejošanu viņa īstenoja, iestādamies Kultūras koledžā, kuru beidza ar deju kolektīvu vadītājas un kultūras darba organizētājas diplomu. Vadīja aerobikas nodarbības, izveidoja savu šovgrupu, kad sāka aktīvi koncertēt.

Dina to sauc par kārtējo mistisko gadījumu, kas viņu saveda kopā ar deviņpadsmit gadus veco mūziķi un komponistu Gati Stūrnieku. Ziemassvētkos Gatis saņēma apsveikuma kartīti, kas bija aprakstīta ar meiteņu vārdiem un tālruņa numuriem. Uz vienu no tiem viņš piezvanīja, taču atsaucās nevis Dina, bet viņas kaimiņi, kuriem piederēja mājā vienīgais telefona aparāts: «Jā, pasauksim Dinu!» – «Kartīti nebiju rakstījusi es, un līdz šim nezinu, kam pateikt paldies, ka dzīve mūs ar Gati saveda kopā. Mūsu pirmais albums Spēle radās īstajā brīdī un īstajā vietā, daudzi tā dziesmas atceras joprojām.» Dueta debija 1995. gadā piedzīvoja rekordlielu metienu – 30 tūkstošus –, un romantiskās, emocionālās dziesmas Dejas naktī, Meklēju tevi, Baudi šo dzīvi un citas tovasar ap Jāņiem skanēja visās malās. Sākās Latvijas apceļošana ar koncertiem, arī turpmākajos piecos gados dueta Divi dziedājumi par jaunību, prieku, mīlestību un zvaigžņu lietu bija pieprasīti kasetēs un koncertos.

Puķes un ģitāra

Pa bohēmas straumi Dina neaizpeldēja ne Šķembu laikā, ne arī turpmāk. Droši vien kā enkurs turēja veselais saprāts, vecāku un radu krietnums. Viņas senči nāk no Latgales, dzīslās sajaukušās latviešu, igauņu un poļu asinis. Zīmīgi, ka no tēva iegūto uzvārdu Dina nekad nav uztvērusi kā savējo, jo gadu gaitā tas sagrozīts, līdzīgi klājās arī ar tēva mammas uzvārdu Buls, kas cēlies no Latgales igauņiem. «Šī vecmamma jeb Ločukolnu babeņa man bija ļoti mīļa un tuva. Arī viņa bija maza auguma un ļoti žiperīga: vienmēr izskatījās, ka skrien kā stirniņa vai irbīte – mazā teciņsolītī. Vasarās mēdzu pie viņas dzīvot, mājās nebija elektrības, un vecmamma vēl pēc visiem lauku darbiem pie petrolejas lampas lasīja grāmatas.» Tagad Stiglovas kapos guļ dziedātājas senči, nekā cita vairs Latgalē nav palicis.

Pēc vecāku šķiršanās meitene ar mammu Irēnu un septiņus gadus vecāko māsu Inetu no Ludzas pārcēlās uz Ogri. Tur, Ogresgalā, dzīvoja mammas radi – brālis, māsa, viņu bērni, un tur arī notika Dinas skatuves debija. Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas kluba zālē četru gadu vecumā viņa kādos svētkos klātesošajiem nodziedāja Raimonda Paula dziesmu Par pēdējo lapu.

Abu vecāku dzimtas bija muzikālas. «Tēvs spēlēja garmošku un teica, ka viņam rados bijis ģenerāļa Baloža pulka dziesmu uzsācējs. Arī interese par ezoteriku nav radusies no nulles, jo tēva dzimtā arī bijusi kāda vecvecmāmiņa – zāļu sieviņa Devonīze. Es jau no bērnības lielā mērā jutos no tā kaut ko mantojusi. Tagad reizēm draugam pasaku, ko noredzu, un man atbild, ka esmu labā ragana.

Visām manas dzimtas sievietēm ir viedie sapņi.

Kad gaidīju meitu, atvērās kanāls – gaišredzība par to, ka kāda sieviete gaida bērnu.

Pa mammas līniju senčos bijusi kāda bērnu pieņēmēja. Ir gadījies, ka es šo ziņu pavēstu kādai savai klientei, kas par to vēl nemaz nenojauš.»

Lai uzturētu meitas, mamma daudz strādāja. Ineta jau gāja skolā, un Dina augām dienām daudz laika pavadīja viena un mācījās izklaidēt sevi pati. Atrada dažādus vaļaspriekus arī turpmāk – veidoja no māliem, dziedāja un dejoja sarīkojuma un tautas dejas. Skolā, protams, bija piecnieki vien, un ar šo vēlēšanos izdarīt ļoti labi jeb ar teicamnieces sindromu viņa tikusi galā samērā nesen. Bet bērnībā pienākumu un aizraušanos saradās tik daudz, ka pārslodzes dēļ nācās uz pusgadu atteikties no visiem pulciņiem, arī no mūzikas skolas akordeona klases.

Pēc māsas kāzām, kad Dina gāja 5. klasē, viņas ar mammu atgriezās Ludzā, kur savu dzīvokli piedāvāja krustmāte. «Paņēmām pie sevis babiņu. Bet man visu laiku bija sajūta, ka esmu izsūtīta trimdā. Tā vien gaidīju, kad beigšu 8. klasi un varēšu atgriezties.»

Pēc trim gadiem Dina bija gatava doties lielajā dzīvē uz savu roku – iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā. Gāja visādi, dzīvojot kopmītnēs iemācījās disciplīnu, jo tur valdīja liela stingrība, sākot ar rīta rosmi jebkuros laika apstākļos.

Bulduros darbojās Kaspara Ozoliņa vadīts estrādes ansamblis, pēc noklausīšanās Dinu uzaicināja dziedāt. «Kaspars ir mans skatuves krusttēvs, jo viņš vienkārši tāpat man uzdāvināja akustisko ģitāru, sāku spēlēt, pateicoties viņam. Vēlāk ar ģitāru dziedāju Vecrīgā uz ielām. Kad pabeidzu tehnikumu, izdevās samainīt dzīvokli no Ludzas uz Pārdaugavu Rīgā.»

Nejaušības pēc

«Mana mamma visu mūžu nostrādājusi par pārdevēju apvienojumā ar ārštata sociālā darbinieka pienākumiem. Tur, kur viņa strādāja, vienmēr nāca daudz cilvēku. Mamma kā magnētiņš pievilka viņus, ļoti draudzējās un daudz palīdzēja. No viņas esmu mantojusi cilvēcību, vēlēšanos rūpēties un palīdzēt. Vēl kas mums līdzīgs – pie mammas vienmēr nāca cilvēki ar dāvanām. Un pie manis uz konsultāciju arī ierodas ar dāvanām, par ko sākumā biju ļoti pārsteigta. Atnes puķes, atnes konfektes, un man mājās tagad ir daudz šokolādes.»

Viens no Dinas pakalpojumiem ir palīdzība vārda izraudzīšanā. Viņa ir sajūsmā, kad viena no pirmajām saņem ziņu, ka piedzimis bērniņš. Mamma vai abi vecāki gan parasti jūt, kāds vārds jādod, bet reizēm ir vairāki varianti un kombinācijas no diviem vai pat vairāk vārdiem. Ir liels prieks, ja turpmāk bērns ar savu vārdu labi sadzīvo: «Vārds mums ir kā mētelītis. Ja tas labi der, jūtamies ērti. Vārds var būt neitrāls, bet gadās, ka tas mums nepatīk.

Man vārds Dina likās par cietu, tāpēc pieliku burtu e – Deina –, lai tas kļūtu maigāks.»

Astroloģe skaidro, ka vārdu drīkst arī uzlaikot: palūgt, lai tevi sauc izraudzītajā, un mēģināt sajust – patīk vai nepatīk. Vārds Deina pie viņas atnāca pats, ļoti dabīgi, pēdējos gados kādreizējā popzvaigzne tiek uzrunāta tikai šādi, taču līdz juridiskam nostiprinājumam pagaidām viņa nav tikusi. Turklāt mūzikā joprojām viņa ir un paliek Dina.

Tas, kā viņa tika pie šī vārda, arī ir mistisks atgadījums. Vecāki gribēja likt vārdu Diāna, jo tēvs bija dedzīgs mednieks un vēlējās meitiņu saukt medību, mēness un dzimstības dievietes vārdā. «Mamma aizgāja reģistrēt, un tur bija vēl viena sieviete, kura meitu gribēja saukt par Dinu. «Tikai nesajauciet,» mamma lūdza darbiniecei, bet viņa, protams, sajauca. Tā es kļuvu nevis par medību dievieti, bet par Dinu, kas tulkojumā no ebreju valodas nozīmē nevainīgā, arī tiesātāja. Diāna es negribētu būt, tas ir ļoti spēcīgs vārds, un katru burtu un ciparu var iztulkot un saprast, kas lācītim vēderā. Šobrīd daudzas sievietes maina vārdus, interesējas arī par uzvārdiem, kas saistīti ar dzimtas enerģiju. Sevišķi daudz jādomā šķirtenēm – vai paturēt vai mainīt atpakaļ, jo katrā uzvārdā ir savi plusi un mīnusi.»

Deviņdesmitajos Dinas uzvārds bija Pakule, un šķiroties viņa vēl nezināja, cik liela nozīme ir uzvārdam. Precoties otrreiz, pateica paldies savam bijušajam vīram, jo kā Pakule viņa paveica ļoti daudz ne tikai mūzikā, bet arī citos darbos, noteikti par veiksmīgu varēja saukt arī viņas karjeru mārketingā. «Domāju, ka šo dzimtu esmu tikai cēlusi saulītē, nevis gremdējusi. Ģirta vecmāmiņa stāstīja par slaveno dziedātāju, koloratūrsoprānu Elfrīdu Pakuli, kas ir no viņas dzimtas.» Spilgta soliste, apveltīta ar unikālu tembru, ir arī Dina, un tagad viņa dzied kopā ar Aldi Zaļūksni izveidotajā postfolkloras grupā projektā Dindari – šis nosaukums arī dziedātājai nosapņojās. «Ideju man nekad netrūkst, Dindaros koncertā pirmoreiz spēlēju akustisko ģitāru. Samācījos, jo esmu apzinīga, iemācījos arī pūst blokflautu. Izvilku pat savu akordeonu.»

Ceļojums ar sekām

Laba balss, protams, ir svarīga praktizējošam astrologam sarunās ar klientiem: «Mana konsultācija vidēji ilgst divas stundas, kurās stāstu cilvēkam par viņu. Lielākoties tas, protams, ir monologs.» Šī darba dēļ skatuvi atēdusies dziedātāja pēdējos gados burtiski bija iesprostojusi sevi četrās sienās – klientu vizītes, attālinātas konsultācijas. Tikai pateicoties mūzikai, viņa izgājusi ārpus mājas, līdz ar to šo krīzi Dina varbūt nepārdzīvo tik smagi, jo jau iepriekš dzīvoja savā burbulī. «Bija sajūta, ka gribu iet, bet mani nelaiž. Agrāk mana dzīve bija vērsta uz ārpusi, tajā bija ļoti daudz cilvēku. Kad es mainījos, iepriekšējā pasaule pazuda, bet citas man nebija. Durvis aizvērās. Šai pusē paliku es, bērns, daži radi un klienti, kuri atnāk un aiziet. Ir dažas uzticamas draudzenes, daudz man iemācījis dziednieks Ziedonis. Viņš mani šad tad aicina uz pirts rituāliem, kur mācu vibrāciju dziedinošo dziedāšanu. Esmu pasniegusi numeroloģijas kursus, bet lielākoties esmu skolotāja vai lektore, un šādi noturīga draudzība nevar izveidoties.»

Kad Latvijā norietēja deju mūzikas saule, Dina ieskaņoja arī divas mūžzaļu latviešu šlāgeru kasetes, tad nozuda no skatuves. Viņa pieņēma nopietnu lēmumu – laiks dibināt ģimeni – un izveidoja profilu kādā iepazīšanās vietnē internetā. «Savā skrējienā man nebija, kur iepazīties, vien nāca pielūdzēji ar puķēm. Darbā karjera un stress, tur nebija nekādu iespēju.» Dina paralēli mūzikai strādāja laikraksta Diena reklāmas daļā, arī uzņēmumos Alfresco, RBS Skals, mediju grupā TOPS u. c.

Mērķtiecīgi sākusi projektu Ģimene, pievilcīgā dziedātāja satikās ar ļoti daudziem vīriešiem, kuri lielākoties uz viņu skatījās kā uz seksa objektu.

Jā, par izskatu Dina nekad nav sūdzējusies, taču par to, kas slēpjas aiz gaišajām matu cirtām un zilajām acīm, neviens neinteresējās. «Biju ļoti naiva. Domāju – ja saku cilvēkam, ka vēlos ģimeni, tad mani tā arī uztvers, bet nekā. Izgāju laukā no sev pierastās mūziķu vides, drīz sapratu, ka iepazīšanās jomā viss nav tik tīri un godīgi, kā varētu likties. Finālā, kad biju vīlusies un nospriedu, ka nekādus randiņus vairs negribu, man uzrakstīja Pēteris.»

Pēteris Laiviņš ir Zviedrijas latvietis, un viņam ļoti patika Dinas dziesmas. Būdams liels mūzikas mīļotājs, ap trīsdesmit gadiem Pēteris iemācījās spēlēt trompeti. «Reti sastopams, gaišs cilvēks,» saka astroloģe par savu nu jau šķirto vīru. Pirmajā randiņā Laiviņš aicināja doties izbraukumā. Dina paziņoja, ka ņems līdzi draudzenes, un bija izbrīnīta, ka šim kungam pret to nebija iebildumu. Bet… atkal jau liktenīgi – draudzenēm gadījās šķēršļi, un ceļojumā Dina devās viena. «Tēvs man iemācīja vīrs un vārds, kas man radījis grūtības dzīvē. Biju apsolījusi – tātad jābrauc! Nolēmu, ka nokāpšu līdz auto, un, ja man kaut kas nepatiks, atteikšu un nekur nebraukšu.»

Par laimi, Pēteris likās patīkams, uzvedās korekti. Ceļš viņus toreiz aizveda uz Jaunmoku pili, tad uz Kuldīgu. Pāris iegriezās Riežupes smilšu alās, kur gids pavadīja līdz Līgavas gultai un piedāvāja buršanās rituālu, lai neprecētie apprecētos. Dina ar Pēteri nolēma ļauties maģijai, pat pasmējās par buramvārdiem, bet – še tev nu bija! «Jā, mēs apprecējāmies. Tā gan nebija Pētera, bet mana vēlme, jo Zviedrijā cilvēki vispār neprecas.» Kāzas notika, kad meitiņai Emiliai Kristianai bija jau divarpus. Dinai viņa ir Emī (Emmy), tāds Emīls brunčos. «Esam pretējas: es ekstraverta, viņa introverta. Emī tagad jau sešpadsmit. Viņa ir meitene ar savu es, talantīga uz zīmēšanu un valodām – vairāk tēva meita gan auguma garumā, gan izskatā.»

Pirms Emī Dina vienu bērniņu zaudēja.

Firmā viņa bija kļuvusi par direktores labo roku, taču milzīgās slodzes un stresa dēļ notika priekšlaicīgas dzemdības.

Tieši tāpēc viņa nolēma šajā vidē vairs neatgriezties. Pabijusi mājsaimnieces lomā, dziedātāja nolēma, ka laiks atkal kaut ko darīt. Viņa iestājās Hamburgas Astroloģijas skolā, kuru veiksmīgi absolvēja ar bakalaura grādu. Uz astroloģijas ceļa uzveda lielais zaudējums. Ārsti sprieda, ka bērnu var vispār nebūt, un sieviete ķērās pie lūgšanām. «Esmu cīnītāja. Sāku sevi dziedināt, lasīju visu iespējamo, meklēju jaunas metodes. Tad ķēros pie reiki, pieslēdzu netradicionālo medicīnu.» Brīnums notika, Dina atkal bija gaidībās. Gaidības nebija vieglas, grūtākajos brīžos viņa lūdzās un ar rožukroni tika līdz galam, visu šo smago ceļu iedama ļoti mierīga un koncentrējusies uz mērķi. «Šie emocionāli un arī fiziski grūtie notikumi, kā arī apziņa, ka ir lietas, kurās palīdzēt var tikai Augstāki spēki, mani nevis nocietināja, bet padarīja cilvēcīgāku, iejūtīgāku un pazemīgāku – par viedu sievieti, psiholoģiski nobriedušu personību.»

Vajag īsto plānu!

Labu izglītību ieguvušais Laiviņš senču zemē nonāca līdz ar pirmo reemigrantu vilni, palīdzēja šeit iesakņoties daudzām zviedru kompānijām. Taču ekonomiskā situācija mainījās, un ar laiku Pēteris vairāk uzturējās Zviedrijā, Kolmordenā. «Tur bija skaista māja un dārzs, ļoti mierīgi, vienlaikus arī īpašs fons – audžumāte, kas mani nevēlējās pieņemt. Kad viņa aizgāja mūžībā, es pati jau vairs negribēju pārcelties, bija iegājies mans dzīves ritms. Kad sāku mācīties astroloģiju, meita gadu pavadīja ar tēvu Zviedrijas bērnudārzā, un es lidinājos turp atpakaļ.» Dzīves tempu atšķirība Dinu allaž pārsteidza – tur likās, ka laiks ir apstājies. Šāds miers un kļūšana par mājsaimnieci nebija domāts viņai. Un ļoti gribējās nodarboties ar astroloģiju.

«Pēteris teica, ka Zviedrijā visi, kas runā par šādām ezoteriskām lietām, tiek uzskatīti par dīvaiņiem.

Tā ir ļoti konservatīva valsts, bet šis ir mans aicinājums, no kura nevarēju atteikties. Turklāt, kad nodzīvoju Zviedrijā divus mēnešus no vietas, man sāka atteikt kājas. Gāju dārzā pa taciņu un ļimu. Sapratu, ka nav labi un man jāmūk prom.»

Diemžēl nav tāda burvju paklāja, kurš skaisto māju, dārzu un tā īpašnieku varētu pārcelt uz Latviju. Dinas īstā vieta bija Latvija, un pamazām, palēnām abi kļuva arvien svešāki viens otram. Kopdzīve pārvērtās par ciemošanos, lidināšanos no mammas pie tēva pārņēma Emī, kas runā arī zviedriski – talants uz valodām mantots no tēva. «No manis viņai ir spīts. Varbūt arī interese par ezoteriku – jau kopš bērnības sajūt spociņus. Kā jau citi viņas paaudzes jaunieši – kosmopolīte, labprātāk runā angliski nekā latviski.

Arī tagad mums ar Pēteri ir draudzīgas attiecības, un Emī ar tēvu ir ļoti tuvi. Kamēr nebija šī brīža aizlieguma ceļot, visas brīvdienas Emilia pavadīja Zviedrijā pie tēva.» Ikdienā Dina ar meitu dzīvo divatā, kaut gan zvaigžņu tulcei ir kāds sirdij tuvs draugs un viņa joprojām vēlas ģimeni. Ja nolems svinēt kāzas, tad varbūt ielūkosies sava izredzētā astroloģiskajā kartē – vai vispār vērts? Esot ļoti interesanti salikt kopā zvaigžņu kartē redzamo ar dzīves īstenību. Absolvējot Hamburgas Astroloģijas skolu, savu bakalaura darbu viņa rakstīja par Kārli Ulmani, izrakās pa grāmatu kalniem, pētot šī izcilā valstsvīra personību, notikumus. «Fantastiska sajūta, redzot kā Radītāja plāni perfekti saliekas kopā ar mūsu piedzīvoto. Katrs gabaliņš mūsu likteņa puzlē ir ielikts tā, lai nenovirzītos no ceļa, nepieļautu kļūdas. Taču katrā situācijā ir vairāki varianti – Ulmanis, atbilzdams visām vadoņa pazīmēm, tomēr bija nedaudz par naivu.»

Pēc ilgiem gadiem Dina tikusi pie pietiekami liela dzīvokļa Rīgā, kura sienas arī pati špaktelēja un krāsoja. Taču viņa ļoti vēlas dzīvot tuvāk dabai, tāpēc dzimis sapnis par māju, kur varētu no rīta laukā iedzert kafiju un, izmantojot puķkopes izglītību, veidot košas dobes. «Jūtu nepieciešamību plānot, jo vispirms dzimst ideja. Piemēram, doma par to, kā gribu dzīvot, man radās pirms gadiem trīsdesmit, bet tikai tagad tā ir pilnībā īstenojusies. Sākumā nezināju, kur ņemšu naudu dzīvokļa remontam, tad negaidot tiku pie mantojuma. Mēs jau nezinām, kad kam jānotiek. Bet ja tev ir īstie plāni – tad pasaule sadodas rokās.»

Dina jeb Deina iztiek bez skaļām reklāmām, cilvēki viņu atrod pēc klientu rekomendācijām, ieteikumiem, lai dziedinātu domāšanu, attieksmi pret dzīvi, nevis fizisko ķermeni. Reiz gan bijis gadījums, kad viņa ieteikusi sievietei izmeklēties – vai kaut kur kaut kas neaug, un aizdomas pēc laika mediķi apstiprināja. Re, ko tik zvaigznēs nevar izraudzīt! «Reizēm nāk, lai es iedotu impulsu kaut ko mainīt – smejos, ka tas ir kā ar kāju pa dibenu. Un katra cilvēka dzīves grāmatu es atveru ar lielu cieņu, jo tas ir brīnums, ka drīkstu tajā ieskatīties. Redzams taču viss – pagātne un nākotne. Un astroloģijā izziņas līmenis ir bezgalīgs – atliek tikai mācīties. Nemāku stāvēt uz vietas, man visu laiku vajag attīstīties, vienalga, vai studēju numeroloģiju vai bīdu mēbeles.»

Tikmēr Dina pēc ilgiem gadiem uzrakstījusi jaunu dziesmu, kurā uzzināsim, kā jūtas viņa pati. «Dziesma atnāca caur sapni. Tajā es redzēju Gvido Lingu, un viņš dziedāja: tikai pie sava drauga kapa es sapratu, ka tu un es – abi esam dvēseles… Ar Gvido iepazināmies, kad ar Šķembām dziedājām Pirmajā prognozē, un pavīdēja ideja, ka varētu sarīkot kopīgu tūri. Šad un tad pie manis sapnī nāk pazīstami cilvēki – dzīvi un miruši. Mēs jau visi esam dvēseles, un tajā līmenī nav ne robežu, ne laika.»

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+