• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    «Bieži vien sievietes sevi noceno, novērtē par zemu un ļauj to darīt arī citiem.» Aktrise Rēzija Kalniņa

    Personisks stāsts
    Gunta Šenberga
    23. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Porietis
    «Katrai pieaugšanas brīdis ir savs,» saka Rēzija Kalniņa. «Ir pienācis laiks, kad varu izvēlēties – to, kas mani ceļ kā aktrisi, kā sievieti, kā cilvēku.»

    Satikt Rēziju eju uz OratoriO. Bijušajā rūpniecības rajonā, kādreizējās saldumu fabrikas Uzvara teritorijā. Paskarba vide, bet durvis ir vaļā, un aiz tām sagaida spogulis, ko ietver zeltaini taurenīši, kas dejā viegli, viegli slīd. Kāpnes uz otro stāvu. Neviena cilvēka. Aiz melna samta aizkara –durvis, un aiz tām istabiņa ar melnām sienām, apaļš galds, salda tējas smarža, klusa mūzika no plašu atskaņotāja, pie loga kā tīmeklis smalka melna auduma tērps…

    Rēzija Ievas Stāstos ir ciemojusies pirms sešiem gadiem. Toreiz viņa tikko atgriezusies no Novosibirskas, kurp gluži kā dekabrista sieva sekoja vīram diriģentam Aināram Rubiķim. Tagad Ainārs strādā daudz tuvāk – Berlīnē –, un abi kopā viņi ir radījuši šo vietu, mūzikas un mākslas telpu, par kādu sapņojuši. Diezin vai tam būtu pieticis laika un spēka, ja ne pandēmija, kas jau kādu laiku ir mainījusi pasaules kārtību. Taču tas nav bijis dīkstāves laiks. Rēzija ir paguvusi nofilmēties trijos seriālos – Projekts šķiršanās, Nemīlētie un Bezvēsts pazudušie, un atsākušās arī izrādes Dailes teātrī.

    Bet par pandēmiju viņai ir savs viedoklis: «Pasaule mainās, un mūsu fiziskais ķermenis tik tikko tiek šīm pārmaiņām līdzi. Ne velti cilvēkiem, kuriem nekad nav reibusi galva, tā reibst. Parasti mēs mēģinām šīs sajūtas izskaidrot ar fiziskajām problēmām, taču tā tas nav. Man un cilvēkiem manā dzīves burbulī ir pārliecība, ka kādas durvis ir aizvērušās, kāda pasaule ir beigusies un dzimst jauna. Mēs atrodamies koridorā vai – kā Hansa Kristiana Andersena pasakā Gane un skursteņslauķis – skurstenī, kurš ir pilns ar sodrējiem. Augšā mirdz spoža zvaigzne, bet ceļš ir stāvs un bezgala grūts. Cauri sodrējiem agresijai, cīņai par varu, cīņai par savu esību.

    Jo augstāk pa skursteni rāpsimies, jo lielāka būs pretestība. Tā ir tāda, varētu teikt, tumsas un gaismas cīņa, kas ir jūtama. Jūtīgie cilvēki to jūt un zinošie cilvēki zina. Protams, daļa sabiedrības, ir spiesta domāt tikai par eksistenci, rēķinu nomaksāšanu un bērnu skološanu.

    Paldies Dievam, ka ir klosteri un baznīcas, un mūki, un mūķenes, kuri nemitīgi – 24 stundas dienā – aizlūdz par pasauli.

    Jo tas ritenis, manuprāt, ir iegriezies ļoti strauji… Tādas ir manas pārdomas par šo, kā mēs to saucam, pandēmijas laiku. Pandēmija nav tikai kovids. Pandēmija ir tas, ko mēs paši, cilvēce pati ir radījusi, un kovids ir tikai sekas. Līdzīgi kā medicīnā – ja atrod cēloni, tad sekas pašas izārstējas, dziedinās. Bet bieži vien tiek ārstētas sekas, neatrodot cēloni. Tad atkal un atkal mēs atgriežamies pie tā, kas ir bijis. Kā saka kabalists Mihails Laitmans – kamēr mēs nesapratīsim to, ka esam cits ar citu saistīti, tikmēr pasaulē nekas nemainīsies. Ko mēs nodarām otram, to nodarām sev. Tas ir tāds cilvēces vāveres ritenis, kurā mēs skrienam, skrienam, skrienam, nesaprotot, ka durvis jau sen ir atvērtas, un mēs jau sen varam iziet no būrīša. Būt brīvi.»

    Mūsmājas bijušajā saldumu fabrikā

    «Mums ar Aināru pandēmija devusi iespēju atkal sanākt kopā kā radošiem cilvēkiem. Pēdējoreiz mēs strādājām kopā, radījām kopā, un fiziski bijām kopā Novosibirskā. Ja nebūtu pandēmijas, Ainārs droši vien jau sen būtu Čikāgā, Austrālijā, Dienvidāfrikā un kur tik vēl ne un nebūtu radusies mūzikas un drāmas telpa OratoriO. Mēs šo vietu saucam par savām Mūsmājām. Te mēs gribējām radīt sajūtu, ko angļi sauc par welcome, ka katrs ir gaidīts, katrs personīgi. Līdzīgi kā skatāmies uz mauriņu – it kā viss vienādi zaļš, bet katrs zāles stiebriņš ir unikāls. Tā arī pie mums – nevis simt skatītāju masa, bet katrs ir viens. Katrs ir unikāls. Tā ir ļoti liela dāvana man, jo es pēc būtības esmu diezgan introverta, bet ļoti viesmīlīga, un man ir ļoti svarīgi redzēt, ka cilvēki ir laimīgi. Šeit es varu realizēt iespēju satikt un vienā vakarā uzņemt viesos 80–100 cilvēku. Tāds ir mūsu princips – uzņemt skatītājus kā ciemiņus, palikt vēl pēc izrādes, būt kopā un dalīties līdzpārdzīvojumā.

    OratoriO atklājām pirms gada ar Šona Grenana lugas Tagad un tad izrādi. Tagad un tad ir stāsts par neparastu satikšanos. Par to, ko tu teiktu sev, ja būtu iespēja nokļūt pagātnē un satikt astoņpadsmitgadīgo sevi. Kādas izvēles izdarītu un kādas neizdarītu? Vai būtu pareizi iejaukties tajās izvēlēs, ja tas būtu iespējams?

    Jo iejaucoties – kaut vai ar nožēlu – mēs pasakām sev, ka esam zaudētāji, lūzeri...

    Skatītāji jau ir šo izrādi iemīļojuši, un pavisam drīz mēs to rādīsim atkal ar abiem sastāviem. Vienā spēlē Juris Kalniņš, Raimonds Celms, Ilze Trukšāne, otrā – Jānis Skanis, Maksims Busels un Jana Herbsta. Un, protams, brīnišķīgā Esmeralda Ermale abos sastāvos, jo viņa ir vienkārši neaizvietojama. Izrāde ir par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Tajā ir daudz smieklu un daudz asaru. Bet tās ir atvieglojošas asaras. Es to saucu par dvēseles dušu.

    Šons Grenans ir tas pats dramaturgs, kurš uzrakstījis Liec Dievam pasmieties un Alvas sieviete, kuras iestudēju Dailes teātra Mazajā zālē. Pavisam drīz tiks atjaunota Alvas sieviete, kas pirms divām sezonām Dailes teātrī bija visvairāk pārdotā un skatītā izrāde. Tā kā Dailes teātrī to vairs nerādīs, tad es kā režisore to atjaunoju šeit. No iepriekšējā aktieru sastāva būs Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa, Ērika Eglija-Grāvele, Lidija Pupure un kā pārsteigums divi brīnišķīgi aktieri, kas Dailes teātra iestudējumā nespēlēja.

    Tad būs Ziemassvētku koncerti ar maniem draugiem, un pēc tam es vai nu iestudēšu, vai spēlēšu izrādē, kuras nosaukumu vēl neminēšu.»

    Nenoceno sevi!

    «Ja man pašai līdzīgi kā izrādes varonei būtu iespēja satikt astoņpadsmitgadīgo Rēziju, ko es viņai teiktu? Es teiktu, ka viņa ir unikāla. Es teiktu, ka viņa ir mīlēta. Es teiktu, ka viņa ir veiksmīga. Es viņai teiktu: Nepārdod sevi par sīknaudu! Vairāk tici sev!

    Nesen piedalījos forumā Līdere. Katrai dalībniecei bija jāizvēlas tēma, par ko stāstīt. Mana tēma bija Neļauj sevi nocenot! Krievu valodā ir brīnišķīgs vārds bezcennije, un tādas mēs arī esam – nenovērtējamas.

    Bieži vien sievietes sevi noceno, novērtē par zemu un ļauj to darīt arī citiem.

    Savu uzstāšanos forumā es sāku ar to, ka uzskaitīju pilnīgi visus savus apbalvojumus, dažus – pat Lilitas Bērziņas balvu un vienu Lielo Kristapu – biju pat aizmirsusi pieminēt, tos man vēlāk atgādināja citi. Un pēc tam sacīju: «Un tagad, meitenes, es jums pateikšu, kas es esmu par eksperti – es esmu sevis nocenošanas eksperte…» Ja par manu darbu būs desmit recenzijas – deviņas labas un viena iznīcinoša –, labajām ātri pārskriešu ar acīm, jo tām es neticu, bet simtreiz izlasīšu iznīcinošo. Tāpēc es astoņpadsmitgadīgajai Rēzijai teiktu: tu esi unikāla, tu esi izcila, notici sev! Vienkārši strādā un neklausies ne uz vienu.» Un to saka Rēzija – dīva, kas uz saviem pleciem daudzus gadus nesusi Dailes teātra repertuāru. Kurai, šķiet, nav nekā neiespējama. «Bet tā ir godīga atbilde. Viens ir tas, ko mēs domājam par cilvēku. Bet mēs neredzam to, kas viņam ir iekšā. Neredzam, cik ievainots viņš var būt. Kad ārēji viss ir spoži, tu esi dīva un tavas fotogrāfijas ir uz glancēto žurnālu vākiem, bet iekšēji… Man tā ir bijis – žurnālā Klubs esmu nosaukta par seksuālāko sievieti, bet tajā brīdī esmu bijusi 51 kilogramu tieva. Aiz ļoti lielām sāpēm. Aiz tā, ka tevi krāpj. Aiz tā, ka tevi neciena.

    Pasaule tevi redz kā seksa simbolu, bet iekšēji tu mirsti, jo esi noliegta.

    Tas ir stāsts par mīlestību, uzticību, uzticēšanos un arī par pašcieņu.

    Meitenēm, sievietēm, sevišķi tām, kuras varbūt kaut kur iekšēji nav pārliecinātas par sevi, visu laiku sevi apšauba, visu laiku meklē kādu ārēju uzmundrinājumu vai apliecinājumu, es ieteiktu izlasīt Džona Bredšova grāmatu Atgriešanās pie sevis. Sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana. Izrādās, ka mēs bieži vien līdz pat sirmam vecumam barojam savu iekšējo, ievainoto bērnu, neļaujot sev pieaugt. Katrai pieaugšanas brīdis ir savs. Nav runa par gadiem, bet par to, cik tālu tu sevi nodzen, kurā brīdī sevi pazaudē un kas ir tas stopsignāls, kas saka, ka tālāk ir bezdibenis. Tu nonāc līdz tam bezdibenim, un, pat ja tu ļaujies krist, tad kritīsi uz augšu. Man daudzreiz ir bijusi šī bezdibeņa sajūta.

    Brīnišķīgas ir tās ģimenes, kur tēvi savas meitenes, savas meitas uzskata par princesēm un savas sievas par karalienēm. Jo no princeses izaug karaliene. Tad mēs uzliekam sev galvā kroni un sakām sev: «Es esmu savas dzīves karaliene!» Mans paps ir unikāls, viņš ir ģēnijs, un no viņa prasīt un gaidīt zemes cilvēka dzīvi nevajag. Arī es nebūtu tā, kas es esmu, ja man nebūtu mans paps. Tas nav ar prātu saprasts, izanalizēts, izterapeitots, izpsihoanalizēts, nē, tas ir bezapziņas apziņas, ne prāta līmenī sajusts. Kā zeme. Es aizveru acis un redzu zemi. Joprojām visu, ko paps runā un saka, cilvēki uztver ļoti klišejiski un virspusēji. Viņi nedzird, ko viņš saka. Bet es dzirdu. Viņš nerunā par Krieviju vai Putinu, vai Lukašenko. Viņš runā par Latviju. Par to, ka Latvijai trūkst saimnieka. Ka Latvija tiek izsaimniekota, Latvija tiek izvarota un piesmieta. Latvija tiek izpārdota. Par to viņš runā. Ka latvietim jābūt saimniekam savā zemē. Un tā ir gara maize, ko viņš man dod, un tam ir ārkārtīgi liela, būtiska nozīme. Viņš vienmēr ir bijis disidents. Pat pašam negribot. Viņš nekaro ne pret vienu, vienkārši runā taisnību. Es esmu lepna, ka esmu Imanta Kalniņa meita. Bet ir bijuši brīži, kad tas nav bijis vienkārši.»

    Satikties kaut vai dienu

    «No pelnrušķītes karaliene izaug, ja viņa satiek savu princi. Tādu kā Ainārs. Viņš ir gan karalis, gan trubadūrs vienā personā. Tagad es stāvu ar abām kājām uz zemes un esmu aiz sava vīra. Un arī tas nav vienkārši. Jo arī Ainārs runā to, ko viņš domā. Uz tādiem vīriešiem es varu paļauties. Pārguris atbraucot no Berlīnes, pirmais, ko Ainārs izdara, – sēžas uz traktora un nopļauj zāli. Piecas stundas pļauj zāli. 

    Ainārs Berlīnē ir jau trešo gadu. Kad aizbraucu ciemos, man tā ir pavisam cita pasaule, taču arī tajā jau ir gan savas mīļas vietas, gan cilvēki. Satiekamies ar brīnišķīgo vijolnieci Kristīni Balanas, ar operas režisori Margo Zālīti… Pie Aināra atbrauc viņa profesors Andris Vecumnieks, Orests Silabriedis no radio Klasikas… Tā ir kā izkāpšana no ikdienas. Tu iesēdies lidmašīnā, pārlido laika zonu, iegūsti vai zaudē varbūt tikai stundu, bet tā ir cita dzīve, cita nācija, cita pasaule, cita pilsēta, cita valsts, citi tikumi… Pat ja šeit ir bijis kāds kreņķis, kaut kas nomācis vai uztraucis, tas ir palicis šeit. Tu esi citā pasaulē, uz citas planētas. Kad uz Berlīni atbrauc draugi un ir labs laiks, mēs aizejam pie upes, iekāpjam kuģī, vienkārši sēžam, runājamies, ēdam desas baltās, kāds iedzer alu… Skatoties uz Berlīni no upes, ainavas ir pavisam citas. Un tās divas stundas tu esi ārpus visa. Sazvanīt tevi var, bet tu nevari nekur aizskriet.

    Pieredze māca pieņemt to, kā ir. Jo ne Aināram, ne man nav viegli.

    Vai – nebija viegli. Pirmajās reizēs, jo sevišķi tad, kad viņš brauca uz ilgāku laiku. Mēs esam runājuši par to, ka ilgāk par divām nedēļām negribam būt šķirti. Tad kaut vai uz vienu dienu aizbraucam viens pie otra, satiekamies. Paldies Dievam, tagad viņš ir Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs, un tas jau ir vieglāk un vienkāršāk. Līdz Liepājai jābrauc ilgāk nekā līdz Berlīnei. Iesēdies lidmašīnā, un pēc pusotras stundas jau esi Berlīnē. Mēs dzīvojam desmit minūšu attālumā no lidostas, un, kad es no rīta vedu Aināru uz lidostu, viņš saka: «Nu ved mani uz autobusu!» Vēl jāpabrauc ar tramvaju vai ar vilcienu, bet to nevar salīdzināt ar Novosibirsku. Berlīne ir rokas stiepiena attālumā. Mēs abi strādājam. Ainārs no rīta līdz vakaram ir operā, man sāksies jauniestudējums, un es no rīta līdz vakaram būšu Dailes teātrī, un pa starpu vēl jānāk uz OratoriO un jāmēģina. Tā ka ilgi skumt nav laika.

    Bet, jā, ir skumji vakaros un skumji agri no rītiem. Bet man ir divi suņi, un no rīta jāceļas stundu agrāk, lai varētu ar viņiem izstaigāties. Grūtāk ir viņam svešumā. Jo nav mājas smaržas, nav zemes – Aināram ļoti patīk zeme.»

    Runāt ar puķēm un kokiem

    «Gluži kā no debesīm mums nokrita izdevība uzbūvēt savu māju no pašiem pamatiem – tādu, kā mēs gribam. Katru kaktiņu, katru stūrīti, katru dēlīti. Mums bija brīnišķīga komanda ar Jāni Vīgupu priekšgalā, kurš ļoti pārzina latviskās tradīcijas. Mēs, divi pilsētnieki, tur radām savu planētu. Mums ir pietiekami liela teritorija, lai varētu stādīt kartupeļus, ņemt vistas un ganīt kaziņas, ja pasaulē pienāks tādi laiki, kad tas būs jādara. Ne velti arvien vairāk cilvēku pērk zemi, pārceļas uz laukiem. Man ļoti patīk pie dabas.

    Daba ir tā, kas dziedē, kas saka: viss kārtībā!

    Ir rudens, būs ziema, būs pavasaris, būs vasara, atkal būs rudens… Tā ir tā kārtība, kas pilsētā nav iespējama. Pilsētā tu nevari piedzīvot to skaisto ritumu. Arī to, ka ziemā jāpieceļas stundu agrāk un jānotīra sniegs, lai varētu izbraukt no pagalma…

    Lauki un dārzs man ir bijuši vienmēr, gan pie mammas, gan papa. Bet tagad tie ir mani. Pati no sēkliņām audzēju i tomātus, i gurķīšus, i ķirbīšus. Iesēju sēkliņu, pēc tam skatos, kā spraucas ārā divlapīte, tad parādās trešā, robainā lapiņa. Zirņus iesēju tieši gada simtajā dienā, kad tas esot jādara. Mazliet palika pāri, tos iesēju vēlāk. Ticiet vai ne, simtajā dienā sētie izauga lieli, lekni, garšīgi. Vēlāk sētie arī nebija slikti, tomēr ne tādi. Maģija!

    Man patīk runāties ar augiem. Man liekas, ka tas nāk no mammas. Mamma runājās ar savu apsīti, ar savu egli, ar savu jasmīnīti, un arī man patīk. Kad pārcēlāmies no iepriekšējās dzīvesvietas uz šo, man bija četras orhidejas, un viena no viņām nīkuļoja. Paņēmu podiņu ar nonīkušo un teicu pārējām: «Meitenes, es jūs laistu, baroju, un, ja jūs neziedēsiet…» Nošķērēju nonīkušo, pārējās to redzēja, un tagad man jau ir vesela palodze ar orhidejām, un tās visu laiku zied. Šis varbūt sanāca tā skarbāk, bet jā, man patīk runāties ar augiem. Daudzi zina, ka no grieztajām puķēm mani fascinē lilijas un patīk maijpuķītes. Par pārējām es ciešu, ka viņas mirst. Tāpēc draugi man dāvina visādas puķītes podiņos. Un tad es pētu un guglēju, kas tās ir un ko ēd, un reizi nedēļā, parasti pirmdienās vai otrdienās, kad pieceļos, ir lielā puķu kopšana. Ar katru aprunājos, kā iet.

    Brīnišķīga ainavu arhitekte ir izveidojusi mūsu ideālā dārza plānu, pat gleznojumu, bet tas top lēnām un pamazām. Mums ir simtgadīgs ozols, milzīga vērtība, draugs, kas mūs pavada un sagaida. Dekoratīvais vītols. Trīs Indras Burkovskas uzdāvināti pīlādzīši, ko šogad iestādījām. Sakura. Katram no viņiem ir savs stāsts, un pie katra mēs vasaras rītos kopā ar suņiem pieejam un sasveicināmies. Tas ir kā rituāls.»

    Vijole Dieva rokās

    «Mēs ar Aināru vienmēr cenšamies aizbraukt viens uz otra pirmizrādēm, jo gribam redzēt, kas otru to divu mēnešu garumā ir tik ļoti iztukšojis un reizē piepildījis.

    Joprojām esmu Dailes teātra štata aktrise. Esmu visnotaļ priecīga un gandarīta par to, ka Dailes teātrī ienācis Viesturs Kairišs – ar savu plašo domu lidojumu, ar savu neparastību, ar ideāliem, ļoti neraksturīgiem mūsu laikā. Mana sadarbība ar viņu sākās izrādē Smiļģis, kur spēlēju Liliju Štengeli, un turpināsies nākamajā iestudējumā – Klēras van Kampenas Farinelli un karalis. Par to es tiešām esmu ļoti priecīga, jo, mēģinot Smiļģi, tiešām iemīlējos Viesturā kā režisorā, absolūtā profesionālī un gara lidotājā. Viņš ļauj nejusties kā fabrikā. Ir pietiekami daudz laika sagatavoties lomai. Tas ir svarīgi. Vismaz man. Teātrī strādāju kopš 21 gada vecuma. Man ir pat sajukuši skaitļi, cik lomu esmu nospēlējusi – gan galvenās, gan otrā plāna, gan epizodes. Kad man palika piecdesmit gadu, nolēmu, ka ir pienācis laiks, kad es tomēr varu izvēlēties. Ne pašu lomu, bet to, kas manu profesionālo izaugsmi bagātinās, no kā iegūšu kā profesionāle, kā sieviete, kā cilvēks. Es vairs negribu vienkārši šķērdēties. Tas piestāv jaunībai.

    Jaunībā ir milzīga enerģija, un jaunībā tu vari būt teātrī no rīta līdz vakaram un tad vēl pa nakti kaut kur filmēties, un atkal no rīta līdz vakaram… Un tas piestāv jaunībai. Un arī ambīcijas piestāv jaunībai. Un arī sapņu lomas piestāv jaunībai. Manuprāt, tagad man piestāv būt pašai. Un tajā burbulī, par kuriem rūpējos, iekļaut arī sevi. Primāri sevi. Un likt sevi pirmajā vietā.

    Tas burbulis ir diezgan plašs. Tur ir mana ģimene – vīrs, mana brāļa un māsas ģimene, mani draugi. Nesen lasīju Robina Šarmas grāmatu Līderis bez titula, un tur bija ļoti skaists teksts, kuru es pilnībā varētu attiecināt uz sevi. Atceros arī sen atpakaļ redzētu videoklipu, tajā bija meitene, kurai sākumā bija mazītiņa sarkana sirsniņa. Viņa stāvēja uz ielas stūra un visiem to piedāvāja, bet neviens neņēma. Nākamajā dienā sirds bija jau lielāka un beigās jau milzīga. Bērnībā arī es biju kā tā milzīgā sirds. Tagad esmu nonākusi līdz tam, ka tā milzīgā sirds jānes pie sevis mājās.

    23. decembrī bija mana piecdesmitā dzimšanas diena, un bija iecerēts, ka uz Dailes teātra Lielās skatuves Dāvis Sīmanis veidotu koncertu. Ar Sinfonietta Riga un manu vīru pie diriģenta pults, ar kolēģiem cauri manu nozīmīgāko lomu fragmentiem… Bet tas nebija iespējams, un es esmu par to ļoti pateicīga. 23. decembrī kopīgi ar manu brāli Kristu – mēs esam dvīņi – vadījām dievkalpojumu viņa Vecās Ģertrūdes baznīcā. Pēc tam atnācām uz šejieni, OratoriO, un tiešraidē kopā lasījām viņa dzeju… Tā ir nenovērtējama dāvana. Ja ne pandēmija, man būtu bijis koncerts Dailē, Kristam dievkalpojums, un droši vien mēs pat īsti nebūtu satikušies. Pa telefonu viens otru apsveiktu vai arī uz īsu brīdi saskrietos un apkamptos. Bet šī bija vesela diena kopā. Viena no laimīgākajām dzimšanas dienām manā mūžā.

    Sezonas sākumā mani aicināja piedalīties Dailes kanonā un vaicāja, ko es gribētu darīt. Man ir trīs mīļākās dzejnieces – Māra Zālīte, Rudīte Losāne un Dace Micāne-Zālīte… Bet es atcerējos, ka mana mamma visu mūžu vēlējās uztaisīt dzejas ciklu Raiņa Tālas noskaņas zilā vakarā, taču tā arī nekad to neizdarīja. Un es sapratu, ka mēs to izdarīsim. Raiņa Dailes teātrī, kura trešo studiju kopā ar Olgu Dreģi, Ilzi Vazdiku, Lidiju Pupuri, Juri Strengu ir beigusi mana mamma, mēs realizēsim viņas sapni. Caur mani. 

    Mēs bijām kopā arī mammas pēdējā dienā. Man viņas nav fiziski. Bet, tā kā mums ir vienāda profesija, es joprojām ar viņu konsultējos.

    Nav runa par to, ka es viņu neesmu atlaidusi. Viņa nav nekur no manis aizgājusi. Katru reizi, kad es paņemu jaunu lugas eksemplāru, nav tā, ka es ar viņu runāju… Bet viņa ir klātesoša. Es nevaru to izskaidrot.

    Savukārt decembra sākumā būs Imanta Kalniņa neuzvestās operas Matīss – kausu bajārs pirmizrāde. Septiņpadsmit gadu tā nogulējusi plauktā, un jubilejas gadā mēs ar Aināru gribam to parādīt un papam uzdāvināt. Izrādes būs Latvijas koncertzālēs. Pirmizrādei, protams, jābūt Liepājā.

    Ja es varētu noraksturot savus vecākus, tad viens ir disidents un otra ir revolucionāre. Un man gan no viena, gan otra ir kaut kas trāpījies. Jo būtībā es pati esmu maiga un bailīga. Manā burbulī esošie cilvēki – draugi un vīrs – to zina. Viņi tik sirsnīgi saka: «Rēzij, tu tādu izrādi esi uztaisījusi, saproti, ko tu dari ar cilvēkiem…» Man palīdz tas, ka es apzinos – es esmu instruments. Es esmu vijole, un ir kāds Vijolnieks, kurš mani spēlē.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+