Bernhards un Svetlana Levi: Ne katra ģimene iztur šādus pārbaudījumus

Intervija
Vintra Vilcāne
10. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Svetlana un Bernards Levi
Bernhards Levs ar Svetlanu Levu ir spilgts pāris. Viņš – viesnīcas Grand Palace Hotel vadītājs, viņa – viesnīcas kreatīvā menedžere. Klasisks dienesta romāns – tā varētu teikt par abu iepazīšanos Sanktpēterburgā, kur Leva kungs rīkoja darba pārrunas saistībā ar jaunas viesnīcas atvēršanu. Dzirkstīgā krieviete iekrita sirdī šarmantajam austrietim, un nu viņi ir kopā jau divdesmit piecus gadus.

– Kā jūs iepazināties?

Svetlana: Tolaik mācījos Sanktpēterburgas universitātē, un draudzene, kura gribēja pieteikties par viesmīli jaunajā viesnīcā Nevskij Palace Hotel, uzaicināja mani līdzi. Es biju jauna un nekaunīga un, kad Bernharda kolēģis pajautāja: «Kurš uz oficiantiem?», uzdevu pretjautājumu angļu valodā: «Kā būtu ar administratīvo darbu?»

Amerikānis paskatījās uz mani un teica: «Nāc šurp!» Mana bezkaunība viņu bija labā veidā nošokējusi. Sākumā bija pārrunas ar amerikāņu pārstāvi, tad mani aizsūtīja uz pārrunām pie Bernharda. Atšķirībā no pārējiem pretendentiem jutos ļoti brīvi, jo man nemaz nevajadzēja darbu. Kad iznācu ārā, teicu draudzenei, ka, šķiet, mani pieņēma darbā. Pēc tam par to pat aizmirsu, tomēr man piezvanīja no viesnīcas, lai atnāku. Tā arī sākās mūsu pazīšanās ar Bernhardu.

Pēc mēneša atvēra viesnīcu, un personālam tika rīkots pasākums. Bernhards ballītē bija dīdžejs un pats nedejoja. Bet ballītes beigās, kad visi bija mazliet atslābuši, pa jokam ieminējos, kāpēc misters Levs nedejo, varbūt man viņu uzlūgt uz deju. Meitenes mani atbalstīja. Un viņš teica – jā. Tā mēs līdz vakara beigām nodejojām. Pēc kāda laika viņš mani uzaicināja vakariņās. Bernhardam bija jādodas uz Maskavu atvērt vēl vienu viesnīcu, un viņš gribēja, lai braucu līdzi. Es atbildēju: «Mister Lev, jūs varbūt neesat mani pareizi sapratis, es neesmu meitene, kas pēc pirmā uzaicinājuma brauc kādam līdzi.

Bet viņš ļoti nopietnā balsī teica: «Es zinu, kas ir šķiršanās, es zinu, kas ir jūtas, un es ar tām nespēlējos. Gribu, lai tu kļūsti par manu sievu.»

Pēc mēneša ar savu tanti devos uz Maskavu – jo tante bija vienīgais cilvēks, kas ģimenē mani toreiz atbalstīja. Sanktpēterburgā studiju laikā dzīvoju pie vecvecākiem, vecāki bija Krasnojarskā. Tā kā Bernhards bija ārzemnieks un mums bija liela gadu starpība, visi pārējie bija šokā – teica, ka esmu traka un ka Bernhards paspēlēsies ar mani un pametīs. Bet viss izvērtās citādi. Bernhards ir ļoti patīkams cilvēks un ātri vien iekaro apkārtējo simpātijas. Beigu beigās viņu pieņēma gan mani vecvecāki, gan vecāki. Pēc tam braucām uz Austriju iepazīties ar Bernharda ģimeni.

– Ar ko jūs viens otru savaldzinājāt?

Bernhards: Man viņā patika viss. Pilnīgi viss.

Svetlana: Es nevarētu teikt, ka iemīlējos no pirmā acu skatiena. Bet, jā, starp mums bija kaut kādi neizskaidrojami fluīdi. Būdama pragmatisks cilvēks, kas nemēdz ieslīgt nekritiskā jūsmā, noticēju viņa nopietnajiem nolūkiem jau pirmajā randiņā. Pat nezinu, kāpēc. Jo būtībā man bija daudz kompleksu – šķita, ka neesmu tik skaista, neesmu tik gudra, vai tiešām viņš mani mīl?

– Pēc raksturiem jūs esat līdzīgi vai atšķirīgi?

Bernhards: Pretēji raksturi pievelkas. Domāju, ka būtu garlaicīgi, ja mēs abi būtu pilnīgi vienādi. Ir brīži, kad esmu enerģiskāks, ir brīži, kad Svetlana. Kaut kā mēs viens otru papildinām.

Svetlana: Mums kopā nav garlaicīgi. Bet es, protams, esmu komunikablāka nekā Bernhards, kurš ir ieturētāks, lēnāk atveras un atšķirībā no manis tāpat vien nesāks runāties ar svešiem cilvēkiem.

– Vai jums šo gadu laikā bijuši arī kādi pārbaudījumi?

Svetlana: Mūsu 25 gadus ilgajā kopdzīvē ir bijis ļoti daudz visa kā. Gan biznesa zaudējums (Levi kādu laiku bija restorāna Amfora īpašnieki – aut.), gan kopīgā bērna zaudējums manas grūtniecības pēdējos mēnešos, gan Bernharda nopietnā slimība (pirms deviņiem gadiem Svetlanas vīram atklāja vēzi – aut.). Nervu spriedze bija pamatīga. Ne katra ģimene iztur šādus pārbaudījumus.

Kamēr Bernhardam Austrijā veica ķīmijterapiju, mēs pat neteicām nevienam par šo slimību.

Pat meitai Kristīnei, kurai tolaik bija 13 gadu, ne.

Bernhards: Slimība mūs abus ļoti satuvināja. Bet, ja tā nebūtu, tas, iespējams, liecinātu par to, ka mūsu attiecībās kaut kas tomēr nav bijis īsti labi līdz tam. Tā kā vienmēr esmu bijis optimists, kas nekad nepadodas, manī bija pārliecība, ka jācīnās ar šo slimību. Un nevis sevis, bet ģimenes dēļ.

Daži slimības brīdī sāk sevi tirdīt ar jautājumiem: kāpēc tieši man? Kāpēc es saslimu? Es tā nedarīju.

Tāpēc ka uz šo jautājumu nav atbildes un nav vērts tam tērēt enerģiju. Sapratu tikai to, ka ģimene dod milzīgu spēku cīnīties. Jo ne jau tikai es cīnījos ar slimību, tikpat labi arī Svetlana un meita, kad uzzināja par to. Apkārtējie jau tev nevar palīdzēt fiziski, un tas viņus dara bezpalīdzīgus. Tāpēc pašam jābūt ar ļoti lielu cerību izveseļoties, lai uzturētu optimismu arī pārējos. Domāju, ka manai ģimenei šajā laikā bija daudz smagāk nekā man.

Svetlana: Mēs piecus gadus cīnījāmies ar slimību, un ar to būs jārēķinās visu atlikušo dzīvi.

– Kā jums šķiet, no kā ir atkarīga veiksmīga laulība?

Svetlana: No sievietes pacietības un spējas būt elastīgai visās dzīves situācijās.

Bernhards: Pacietībai laulībā jānāk no abām pusēm. Tāpēc ka neviens vīrietis pasaulē tik labi nepazīst sievieti, lai viņu pilnībā vadītu pēc sava prāta. Sievietes un vīrieši domā citādi, un ar to jārēķinās. Un neviens nav perfekts. Abiem ir pozitīvās un negatīvās puses. Bet, jo ilgāk esat kopā, jo vairāk negatīvais izšķīst. Tas, kā otrs spiež zobu pastu no tūbiņas, var kaitināt tikai pirmajos kopdzīves mēnešos. Pēc vairākiem kopā pavadītiem gadu desmitiem tam vairs nav nozīmes.

– Sakiet, vai jūs esat mācējuši izvairīties no rutīnas kopdzīvē?

Svetlana: Mēs esam tik aktīva ģimene, ka rutīnai tur īsti nav vietas. Kamēr tiec galā ar vienu problēmu, parādās nākamā. Lai arī oficiāli nestrādāju, palīdzu Bernhardam visos jautājumos, kas saistīti ar viesnīcas sabiedriskajām attiecībām. Bet viesnīcnieku sievām jau nav variantu. Esmu mēģinājusi pieteikties darbā citur, bet, tiklīdz uzzina, ka esmu Bernharda sieva, visi saka: «Atvainojiet, mēs nevaram jūs pieņemt, jūs varētu izpaust mūsu ekonomisko informāciju konkurentiem.» Tāpēc man bija divas versijas – vai nu sēdēt mājās, vai arī strādāt kopā ar vīru. Taču es neesmu tas cilvēks, kuru interesē tikai māja un skaistumkopšanas saloni.

Ja Bernhards man teiktu, lai sēžu mājās, mēs droši vien vairs nebūtu kopā. Jo tad gan sāktos rutīna, es būtu nelaimīga, un visi pārējie arī.

Bernhards: Esmu cilvēks, kam nepatīk rutīna – ne darbā, ne mājās, ne privātajā dzīvē. Tā vienkāršā iemesla pēc, ka kļūst garlaicīgi. Un, ja ir garlaicīgi, es zaudēju interesi par otru cilvēku. Tas nozīmē, ka man visur ir vajadzīgs kaut kas satraucošs, kad tu spēj atklāt kaut ko jaunu par otru. Es mēdzu darīt kaut ko tādu, kas neinteresē Svetu, un Svetai ir hobiji, kas neinteresē mani. Bet mēs respektējam otra aizraušanos. Un tā ir atslēga. Respektēt to, ko dara partneris.

– Ar ko Svetlana jums joprojām ir interesanta?

Bernhards: Protams, pēc pietiekami ilgstoša kopdzīves laika liekas, ka tu labi zini, kā tavs partneris uzvedīsies katrā situācijā, bet tad pēkšņi nāk pārsteigums, jo viņš uzvedas pilnīgi citādi. Tas nav lielās līnijās, bet kaut kādās mazās lietās. Un tas vienmēr ir aizraujoši un ienes kaut ko jaunu attiecībās.

Ne visiem tas ir vajadzīgs, bet man šķiet, ka ģimenes dzīvē visu laiku ir jāpieber garšvielas.

Svetlana: Kad iepazināmies, Bernhards aizrāvās ar motocikliem. Viņš brauca ar savu labāko draugu kopš armijas laikiem, un tā bija nozīmīga viņa dzīves daļa. Bet es trīspadsmit gadu vecumā nokritu no motocikla un kopš tās reizes teicu, ka nekad dzīvē vairs nekāpšu uz motocikla. Šīs bailes manī bija līdz nesenam laikam. Taču Bernhards zaudēja savu labāko draugu un nopirka viņa motociklu. Mājās parādījās baiks, un Bernhards sāka ar to vizināties.

Kad Ventspilī bija paredzēts baikeru tusiņš, pārvarēju sevi un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem biju ar mieru kāpt uz motocikla. Pati par to biju pārsteigta.

Bernhards: Jā, tas bija pārsteigums arī man. Jo Sveta visu laiku teica: «Ar motociklu nē!» Un tikai tad, kad mans draugs nomira, Sveta bija tā, kas teica, ka man jāpērk motocikls kā kopīgi piedzīvotu atmiņu simbols.

Sveta mani pārsteidza arī pagājušajā gadā, kad ļoti karstā vasaras nedēļas nogalē ierosināja braukt uz Jūrmalu ar motociklu, nevis mašīnu. Pirmajās reizēs sēžot man aizmugurē uz motocikla, Sveta bija drusku saspringta. Tagad jau viņa ir kļuvusi daudz atbrīvotāka. Bet tas ir arī jautājums par uzticēšanos partnerim.

– Jūs izjūtat vecumu starpību?

Svetlana: Nē. Kad iepazināmies, nemaz nezināju, cik Bernhardam gadu, un viņš nezināja, cik man. Viņš pat smejas, ka gribējis bēgt, ieraugot zagsā iesniegtajā pasē, cik man gadu. Jo es centos izskatīties vecāka – nēsāju žaketes, kostīmus, pat mēģināju radīt cienījamāku matu sakārtojumu.

Bet, godīgi sakot, negribu šo tēmu apspriest. Tāpēc ka visu dzīvi man bijis jāsaskaras ar visādiem muļķīgiem komentāriem šajā ziņā. Ieskaitot to, ka tās bijušas aprēķina laulības no manas puses. Tāpēc palikušas kaut kādas mieles kopš tā laika. Jā, zinu, ka arī tagad daudzi mūs aprunā, bet es pat netaisos taisnoties un kaut ko skaidrot.

Tāpat neviens nevar pilnībā zināt cita dzīvi un to, kam kāds ir gājis cauri. Šī iemesla dēļ arī nav vērts nevienu apskaust.

– Jūs abi dejojat Argentīnas tango. Kurš bija iniciators?

Svetlana: Pašlaik mums ir neliela pauze. Bet ideja kopīgi dejot – tas bija mans pārsteigums Bernhardam. Uz dejas stundām mūs pamudināja Ņina Kondratjeva, kura dejo tango jau 15 gadu. Es jau domāju, ka Bernhards šai idejai teiks nē. Pat tad, kad viņš piekrita, man šķita, ka viss beigsies ar vienu tango dejas stundu.

Bernhards: Nekad nebiju centies mācīties dejot, jo vienmēr šķitis, ka man abas kājas ir kreisās. Bet jau pēc pirmās nodarbības man ļoti iepatikās. Pat tā, ka biju ar mieru pirkt īpašās tango kurpes. Man bija sajūta, ka tikko esmu iepazinies ar Svetu. Jo šī ir deja, kuras laikā jūs skatāties viens otram acīs, ko ikdienā parasti nedarāt. Tas bija īpaši. Turklāt tango ir deja, kurā jūs esat ļoti cieši kopā un jums jāmācās sajust, ko otrs partneris grasās darīt, jāparedz, kā viņš kustēsies. Tas viss dod jaunas un citādas izjūtas. Man ļoti patīk.

– Svetlana ir skaista sieviete, viņa bieži vien apmeklē saviesīgus pasākumus, kuros apgrozās arī vīrieši. Jūs neesat greizsirdīgs?

Bernhards: – Es neesmu ļoti greizsirdīgs, bet mazliet un dažās situācijās gan. Jo, kā jau jūs teicāt, Svetlana ir izskatīga un gudra sieviete. Uzskatu, ka partnerim ir jāuzticas, bet, ja kāds pēc 25, 30 gadu kopdzīves apgalvo, ka nemaz nav greizsirdīgs, tad jūtu uguns ir nodzisusi.

Svetlana: Es domāju līdzīgi. Jo Bernhardam ikdienā pārsvarā apkārt ir sievietes un viņš ir atraktīvs vīrietis, tāpēc es tāpat varētu uztraukties par viņu. Bet es viņam uzticos.

– Svetlana, jums patīk saviesīgā dzīve, pasākumi, bet Bernharda tajos parasti nav līdzās.

Bernhards: Tas ir dažādu iemeslu dēļ. Dažreiz ielūgumi uz pasākumiem sakrīt, tad mēs izvēlamies katrs savu. Ir pasākumi, par kuriem man nav īpašas intereses – vai nu garlaiko tematiski, vai neko jaunu nedod manam biznesam. Kaut vai, Riga Fashion šovs. Ļoti labs pasākums, bet – ne man.

Tas nenozīmē, ka mani absolūti neinteresē mode, bet mani saista dizaineri, kuru tērpus sieviete patiešām var valkāt. Piemēram, Valentino.

Varbūt esmu vecmodīgs, bet mani tiešām nesaista mode, kurā modeles liek galvā papīra turzas un kuru kleitas taisītas no papīra. Mums abiem patīk grupa Rammstein, bet ir dažas smagā metāla grupas, kuras Svetai nepatīk. Un es viņu nespiežu nākt uz koncertiem. Viņa savukārt neliek man apmeklēt, piemēram, dažu krievu mūziķu koncertus, kuri mani neinteresē.

Svetlana: Daudzi pasākumi ir daļa no manas sociālās dzīves. Jo es, piemēram, rakstu krievu Snob, arī žurnālam LOfficiel. Un man svarīgi zināt, kas notiek.

– Ko jums visvairāk patīk darīt abiem kopā?

Svetlana:  Dejot tango.

Bernhards: Kopā ceļot un vienkārši pabūt kopā. Kad abi esam mājās, vai nu skatāmies televizoru vai lasām grāmatas. Tad jūtamies ļoti komfortabli, jo zinām, ka partneris ir turpat blakus. Es jau varu darīt tieši to pašu arī tad, kad Svetas nav mājās, bet tad tas man nesagādā prieku.

Ja zinu, ka Sveta ir kaut kur aizbraukusi un viņas nebūs mājās vairākas dienas, man jau kļūst skumji. Kāds varbūt tieši priecājas par to, ka sievas vai vīra nav mājās, sak, super, nu gan ir brīvība, var iet, kur gribas. Bet man negribas.

– Svetlana, kāds ir pats lielākais pārsteigums, kuru jums jebkad sagādājis Bernhards?

Svetlana: Tikai nesen biju ieguvusi auto vadīšanas tiesības, un tolaik mēs dzīvojām Igaunijā. Pat nebija runāts par to, ka varētu pirkt mašīnu. Bet kādu dienu Bernhards saka: «Paskaties pa logu!» Es piegāju pie loga, bet, izņemot ielu, neko tur neredzēju. Viņš uzstājīgi turpināja: «Ko vēl tu tur redzi?» – «Nu, vēl mašīnu.» Kas tad ir? Viņš teica: «Tā ir tava mašīna.» Viņš bija man izvēlējies melnu Audi.

Tā nebija pilnīgi jauna mašīna, bet ļoti skaista – melnā metāliskā tonī. Nosaucu to par melno panteru.

– Interesanti, ka pirmā jums nāk prātā mašīna, nevis briljanti, kurus dēvē par sieviešu labākajiem draugiem.

Svetlana: – Mums divreiz apzaga māju un aiznesa visu – ne tikai Bernharda un manas mammas dāvinātās, bet arī ģimenes dārglietas no 19. gadsimta. Apziņa, ka rotas, kas nes sevī ļoti dārgas atmiņas, iespējams, tiks pārkausētas, bija šausmīga. Kopš tā laika izlēmu, ka neko citu, izņemot kvalitatīvu bižutēriju, nepirkšu.

Tagad mēs tērējam naudu ceļojumiem, ieguldām to veselībā, meitas izglītībā un arī savā izglītībā (Svetlana pirms pieciem gadiem absolvēja Baltijas Starptautisko akadēmiju komunikācijas stratēģiskās vadības izklaides un atpūtas industrijā – aut.). Tagad tik populārā Martas balle, kuru rīkojam Grand Palace Hotel, bija mans diplomdarba projekts.

– Jums nekad dzīvē nav bijusi situācija, kad šķiet jāšķiras?

Svetlana: Tik nopietni ne. Bet tādi nelieli kašķi un emociju uzliesmojumi ir bijuši gan. Un kurā ģimenē gan tādu nav? Jo kopdzīvē jāpiedzīvo arī mirkļi, kad šķiet – viss, to es vairs nevaru izturēt. Un tad kādam šajā situācijā jābūt gudrākam. Jo reizēm tikai ar laika distanci saproti, ka otrs tev tomēr ir dārgs. Paldies Dievam, mums šādu brīžu sen nav bijis.

– Bernhard, vai jūs sakāt Svetlanai komplimentus?

Bernhards: Jā. Tikai tad, ja šie komplimenti ir godīgi. Sveta zina: ja es kaut ko pasaku, tad tā arī domāju. Ja saku, ka viņa labi izskatās un ka es mīlu viņu, tad tā arī ir. Bet, manuprāt, arī vīriešiem patīk un ir vajadzīgi komplimenti. Varbūt esmu vecmodīgs, bet, no rīta ejot prom no mājām, es vienmēr atvados no sievas. Ja nu tā ir pēdējā reize, kad to saku. Man dzīvē ir bijusi pārāk sāpīga pieredze, lai pēc tam nožēlotu to, ko neesmu pateicis vai izdarījis. To, kas man ir, neuzskatu par pašsaprotamu.

Viss šķiet pašsaprotams tikai tad, kad tu esi jauns. Divdesmit astoņos gados tu domā pavisam citādi nekā sešdesmit.

Svetlana: Ja Bernhards promejot mani nenoskūpsta, saprotu, ka nav kaut kas kārtībā.

– Bernhard, jums ir helikoptera vadītāja licence, un jūs esat kaislīgs lidotājs. Vai esat izvizinājis Svetlanu?

Bernhards: Ir tāda pilsēta Čehova, kurā ir helikopteru kara bāze, un reiz izmēģināju izbraukt ar senu krievu militāro helikopteru. Sveta vienu reizi lidoja kopā ar mani. 

Svetlana: Man ir šausmīgi bail lidot. Bet Bernhards ir adrenalīna mednieks. Viņam patīk viss, kas saistīts ar ātrumu un risku, – lēkšana ar izpletni, braukšana ar ātrumlaivām, vējdēļi un medības. Pagājušajā gadā Bernhards piedalījās Jūrmalas aviošovā un pārbiedēja mani tā, ka burtiski kliedzu no bailēm. Viņš gan nebija lidmašīnas pilots, bet atradās lidmašīnā, ar kuru tika veikti salto un cilpas gaisā. Man šķita, ka viņu piemeklēs infarkts.

– Ko jūs visspilgtāk atceraties no savas kāzu dienas?

Svetlana: Mūsu kāzas notika Sanktpēterburgā. Pirmajā dienā mēs sarakstījāmies, bet otrajā laulājāmies baznīcā. Par spīti tik dažādajiem viesiem – krievi, austrieši un amerikāņi –, kāzas bija ļoti sirsnīgas. Un es nekad neaizmirsīšu vienu mirkli, kad sarunājās trīs vīrieši: mans tētis, vectēvs un Bernharda tēvs. Mans vectēvs karoja pret fašismu un vācu valodu zināja tikai mazliet – kādus trīs vārdus, arī mans tētis, kurš skolā mācījās vācu valodu, zināja pāris vārdu. Bet Bernharda tēvs karoja fašistiskās Austrijas un Vācijas pusē. Mans vectēvs un Bernharda tēvs ir viena vecuma, un viņi kādu laiku ir karojuši viens pret otru. Viņi redzēja viens otru pirmo reizi dzīvē, bet mierīgi tērzēja nesaprotami, kādā valodā, dzēra šņabi un apskāvās. Tas bija spilgti.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs