Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
6
-
0
-
2
-
0
-
– Vai atceraties, kā iepazināties?
Aldis: Jā, Tas bija 1974. gada augusts. Pirmā kursa sākums, Aristoteļa svētki. Uzreiz pēc tam – kolhozs, jo tajos laikos jau studijas nesākās ar mācībām. Mūs iepakoja autobusos un aizsūtīja uz atpalikušiem kolhoziem palīgā ražas novākšanā. Mēs ar Baibu bijām vienā kursā, studējām juristos. Nevaru gan tā precīzi pateikt, kāpēc tieši viņa man toreiz vislabāk iepatikās. Meiteņu kursā bija daudz.
Baiba: Atceros, kā Aldis mani sauca palīgā tulkot dziesmu tekstus rokoperai Jesus Christ Superstar un tobrīd populāriem singliem. Kaut patiesībā pats varēja iztulkot!
Aldis: Baiba bija pabeigusi angļu valodas skolu – tajā laikā 50. vidusskolu. Es – 49. vidusskolu. Kaut kādi kopīgi interešu punkti mums bija jau tad. Valodas, mūzika. Un vēl atceros, ka mums abiem patika mācīties jūras malā. Bijām regulāri Vecāķu pludmales apmeklētāji. Braucu turp arī spēlēt pludmales volejbolu, bet mēs arī patiešām mācījāmies, ne tikai bumbu dauzījām. Labākais bija pēc tam eksāmenos, kad pasniedzēji ieraudzīja mūs abus tādus tumšas šokolādes krāsā, kas jau uz zilganmelnu vilka. Tā bijām nocepinājušies! Par Baibu pasniedzējs teica: «Redziet, ja studente cītīgi nāk uz lekcijām un uzstājas semināros, tad viņa var atļauties sesijas laikā braukt uz jūrmalu sauļoties.» Un ielika Baibai teicami. Man kāds cits pasniedzējs teica pilnīgi atšķirīgus vārdus: «Jūs paskatieties, viņš taču ir nocepinājies nēģera krāsā, ko tāds var zināt! Grāmatu nav atvēris! Viņam visas zinības kājās (pēc VEFiņa tobrīd spēlēju universitātes izlasē basketbolā) un jūrmalas saulītē.» Un ielika man citu atzīmi. Bet augstākas atzīmes kā Baibai tāpat nebija iespējams dabūt. Viņa bija Ļeņina stipendiāte – viena no diviem stipendiātiem visā universitātē.
Baiba: Tajā laikā ar kursu bijām ļoti saliedēti, daudz vairāk turējāmies kopā, nekā tas notiek, studējot mūsdienās. Varbūt tāpēc no mūsu kursa izveidojās veseli trīs pāri. Bet mūsu iepazīšanās gan bija tāda lēna un ilgstoša. Studējām piecus gadus un apprecējāmies gadu pēc universitātes beigšanas – 1980. gadā.
Aldis: Jā, tas brūtēšanās laiks mums bija diezgan ilgs. Pēc universitātes Baibu kā jauno advokāti aizsūtīja strādāt uz Cēsīm, un šī atšķirtība lika saprast, ka man viņas ikdienā pietrūkst, ka gribas būt kopā.
Tā nu vakaros ar autobusu braucu pie Baibas uz Cēsīm un otrā rītā pirms sešiem atpakaļ uz Rīgu. Nekas nebija par grūtu.
– Laikam esat romantiskas dabas.
Aldis: Nedomāju gan, ka esmu romantiķis.
Baiba: Nu, ziedus Aldis man joprojām uzdāvina, arī tāpat vien. Tas ir romantiski! Dzejoļus arī kādreiz rakstīja, un arī tagad var uzrakstīt ļoti skaistu vēstuli.
Aldis: Lai uzdāvinātu mīļotai sievietei ziedus, nav jāgaida 8. marts. Tie ir kā vārdi bez vārdiem, apliecinājums tam, ka vēlies būt ar šo cilvēku kopā, ka tev svarīgs viņa smaids grūtas darba dienas pievakarē. Tā tam vienkārši jābūt. Vai tāpēc esmu romantiķis?
– Kad precējāties, jums bija šī apziņa – līdz mūža galam?
Aldis: 24 gadu vecumā? Laikam jau nē. Pat, ja es atbildētu apstiprinoši, tā būtu liekuļošana. Mēs tad bijām sava dzīves gājuma agrā pavasarī. Šobrīd, kad izbaudām dzīves rudens pilnbriedu, kas ir ražīgas vasaras turpinājums, jā, šobrīd es uzdrīkstēšos teikt – gribu ar tevi nodzīvot līdz gada beigām un nekādi puteņi vai vētras mūs neizšķirs. Mūsu abu vecāki bija precējušies vienu reizi un nodzīvoja visu mūžu kopā. Patiesi gribētos šo tradīciju saglabāt.
Baiba: Es arī patiesībā neticu, ka divdesmitgadnieks tā vispār varētu domāt. Zinu tikai, ka man tajā brīdī nebija jautājumu – jā vai nē. Kad Aldis pirms tam no zagsa man atveda iesniegumu, kas bija jāaizpilda, es, godīgi sakot, vienīgi pie uzvārda aizķēros. Meitas uzvārdā biju Strausmane, ar šo uzvārdu biju divdesmit četrus gadus nodzīvojusi, tas bija daļa no manas identitātes, un bija grūti izlemt.
Aldis: Bet tu pieņēmi pareizu lēmumu.
Baiba: Es arī visām meitām tagad saku, ka jāmaina uzvārdi. Vīrietim tas ir svarīgi.
Aldis: Bet tas, kā precējāmies, gan bija smieklīgi. Tajā laikā dzimtsarakstu nodaļā Alunāna ielā jau strādāja mūsu kursabiedrs. Nopirkām šampanieti, aizgājām pie Jāņa uz viņa kabinetu, viņš mums vienkārši iespieda zīmogus pasē un teica: «Taisi vaļā šampi!»
Baiba: Un tikai piebilda: «Nu, jūs jau paši zināt, kas man juridiski būtu jāsaka». Tagad abi mēģinām atcerēties, vai vispār viens otram esam “jā” teikuši. Laikam jau neesam.
Aldis: Mums kāzu tā īsti nemaz nav bijis.
Baiba: Vecākiem tā gan bija trauma. Īpaši maniem. Viņi paši tā apprecējās – mammai 1949. gadā izsūtīja vecākus, viņa slēpās, un, zinot, ka viņai arī nāks pakaļ, mans paps viņu pēc piecām dienām uzreiz apprecēja. Un tikai tad, kad viņi 25 gadu kāzu jubileju atzīmēja, tikai tad īstas kāzas nosvinēja. Tā arī mammai teicu – mums būs tā, kā jums – kad 25 gadus būsim kopā nodzīvojuši, tad mums būs ko svinēt. Paskatīsimies!
– Nosvinējāt?
Baiba: Tās bija pavisam nelielas svinības, tikai ģimenes lokā. Toties bijām vienīgie Rundāles pilī.
Aldis: Dejojām valsi Baltajā zālē, piedalījās tikai paši tuvākie – bērni un mūsu mammas (tēti jau bija citā saulē). Vairāk cilvēku negribējās. Man, godīgi sakot, vairāk patīk klusums. Un, gadiem ejot, šī sajūta nemazinās, tikai pieaug.
Baiba: Galu galā mums ir pieticis jampadrača. Iedomājieties, kā tas ir ar sešiem bērniem un tagad arī astoņiem mazbērniem! Un darbs jau arī nav bijis nekāds klusais.
– Jūsu vecākajai meitai un jaunākajiem dvīņiem ir 18 gadu starpība. Dvīņiem tūlīt būs divdesmit gadu, bet vecākajam mazbērnam Jančukam ir jau desmit. Vienu paaudzi plūstoši nomainījusi nākamā. Esat aktīvi vecvecāki?
Aldis: Ja sanāk, mēs neatsakām. Un mēs viņus arī lutinām, tāpēc viņiem pie mums patīk. Jaunie cilvēki ir aktīvi savos darbos un biznesos, bet mēs cenšamies teikt, ka esam pensijā, tāpēc labprāt mazbērnus pieskatām.
Baiba: Kad audzini savus bērnus, tev vienmēr ir jāatrod visi risinājumi, bet ar mazbērniem vari pateikt – atvaino, nē, es šoreiz nevaru. Tā atbildība ir citādāka. Ar audzināšanu pamatā arī nodarbojas vecāki. Vispār man ļoti patīk būt vecmāmiņai.
Aldis: Baibai tik ļoti patīk būt vecmāmiņai, ka es brīžiem kļūstu greizsirdīgs. Nekad mūžā neesmu bijis greizsirdīgs. (Abi smejas)
– Atskatoties uz laiku, kad jūsu bērni vēl bija mazi, vai jūs kā vecāki gribētu kaut ko darīt citādāk?
Baiba: Ja tā kopumā uz visu atskatās, laikam nav tādas lietas, ko gribētu mainīt, vai ko es ļoti nožēlotu. Tajā laikā ar mums notika tieši tas pats, kam tagad iet cauri mūsu bērni. Mums bija darbi, ceļojumi, pasākumi, pieņemšanas. Un, protams, jaunam pārim ir vajadzīgi arī tie randiņu vakari vai randiņu dienas. Kas tik mums vecākos bērnus nav skatījis! Netālu dzīvoja Alda mamma, viņa nāca palīgā. Draugi un pat draugu draugi! Mums ar Aldi bija arī ceļojumi divatā, un bērni zināja, ka tas ir tikai mums. Tāpēc, protams, laika kopā ar bērniem visu laiku bija par maz. Mēs jau paši to sapratām. Bet tagad to kompensējam, jo varam būt vairāk ar mazbērniem.
Aldis: Bija mums arī tādi ceļojumi, kuros braucām visi kopā. Un arī tādi, kuros braucām tikai ar vienu bērnu, jo katram no viņiem bija absolūti nepieciešama šī divvientulības deva, dialogs ar mammu, ar tēti. Bērni pa to laiku mums pilnīgi citādāk atvērās. Ir jau bijušas dažādas situācijas, kuras būtu varējuši paredzēt, bet neparedzējām.
Nu, piemēram, var sev pārmest, kāpēc uz mirkli izgāji no guļamistabas un bērns tikmēr izkrita no gultas un salauza kāju.
Mums ir bijuši tādi gadījumi. Bet domāju, ka kopumā esam bijuši labi vecāki. Tas, ka viņi visi ir šeit – Latvijā, nav mazsvarīgi. Viņiem visiem šeit ir savas vietas, ģimenes, visiem – skats nākotnē. Nerunājot par tradīcijām, kas četrdesmit gadu laikā izveidojušās. Ziemassvētki. Līgo svētki. Lieldienas. Kopīgie laivu braucieni. Tās ir reizes, kad visi esam kopā. Neviens netiek piespiests vai kaunināts, ja neatbrauc. Bet visi ir aicināti.
Baiba: Tas ir bijis pamatīgs darbs – izveidot un noturēt šīs tradīcijas. Pēdējos Ziemassvētkos bijām trīsdesmit cilvēku, ar bērnu otro pušu vecākiem.
Aldis: Šogad, piemēram, ir garais gads un 29. februārī svinēsim dvīņiem dzimšanas dienu. Mums ir tāda tradīcija, ka darām to tajā valstī, kas deva iespēju dvīņiem dzīvot. Ik pēc četriem gadiem 29. februārī Ņujorkā ejam uz slidotavu Rokfellera centrā. Pēc tam lieku tās fotogrāfijas albumā – ir ļoti interesanti ar laika atstarpi salīdzināt.
– Dvīņu dzimšana jums bija liels pārdzīvojums.
Aldis: Dzīvē daudz kas mēdz būt atkarīgs no gadījuma, veiksmes, sakritības, bet tas laikam bija tāds dzīves brīdis, kad tiešām likās, ka kāds visuvarenais par mums ir uzņēmies rūpes. Tur bija sakritība sakritības galā, jo 2000. gadā ar to diagnozi, ko grūtniecības laikā atklāja mūsu dvīņiem, Latvijā bija iespējams tikai simtprocentīgi letāls iznākums.
Baiba: Tieši laikā, kad biju stāvoklī, no mācībām Amerikā atbrauca pazīstama ārste un bija uzstādīta arī speciāla iekārta, ar kādu Latvijā līdz šim neviens neprata strādāt. Mani uzaicināja uz šo pārbaudi, jo ārstei bija interesanti izmeklēt dvīņu grūtniecību. Es piekritu, uz pārbaudi aizgāju, un tā arī uzzināju, ka vienam no bērniem ir nopietni sarežģījumi. Līdz šim Latvijā nebija iespēju šo kaiti konstatēt, turklāt tikai tiem bērniņiem, kuriem to konstatē pirms piedzimšanas, ir cerība izdzīvot.
Ja bērnam 24 stundas pēc piedzimšanas neveic operāciju, viņam ir neglābjams smadzeņu bojājums. Un Latvijā tolaik nebija neviena ārsta, kas varētu šādu operāciju veikt. Tā arī nokļuvām Amerikā.
Aldis: Paldies Dievam, aviokompānija Finnair piekrita paņemt Baibu lidmašīnā, jo daudzas atteica.
Baiba: Bija labi, ka varējām kaut ko darīt, jo ir jau gadījumi, kad nevar. Kad ir risinājums, tad tu pārslēdzies un sāc rīkoties, nav laika pārdzīvot. Un domāju, ka mūs ar Aldi šis pārbaudījums darīja stiprākus.
Aldis: Šo četrdesmit gadu laikā attiecības ir pārbaudītas dažādi – ar slimībām, ar atšķirtību, ar trūkumu, ar pārticību, ar ļaužu nevalodām, skaudību, intrigām.
– Kurš no šiem pārbaudījumiem jums izrādījies grūtākais?
Aldis: Kad Latvijā mainījās karogi, Baiba deviņus mēnešus pavadīja Čikāgā, mācoties juristu apmaiņas programmā. Tas laikam man bijis grūtākais laiks.
Baiba: Aldis toreiz palika Latvijā viens ar trim maziem bērniem, Ievai bija tikai divi gadi.
Aldis: Tas bija grūti, bet mēs abi zinājām, kāpēc. Dzīvojām Pērnavas ielā piektajā stāvā, kur aukstais ūdens bija tikai naktīs un uz pieciem dzīvokļiem divas tualetes kāpņu telpā. Materiālā rocība bija no rokas mutē, tāpēc pats taisīju dzīvoklīti remontu – kā pārsteigumu Baibai, kad atgriezīsies. Savukārt viņa man sūtīja bildes no Floridas, kurās smaidīga sauļojas zem palmām. Kam tu tur smaidi? Tā man gribējās viņai toreiz, kad to bildi saņēmu, pajautāt. (Smejas)
– Esat nogājuši tālu ceļu.
Aldis: Jā, šis tas ir mainījies. Mēģinu kādreiz jaunajai paaudzei stāstīt, kā tas bija, kā toreiz dzīvojām. Tagad tas šķiet neticami! Bet tā bija realitāte un, protams, arī zināms pārbaudījums.
Baiba: No otras puses, atsevišķs dzīvoklis tajā laikā jau bija vērtība. Tik daudzi dzīvoja pie vecākiem! Un arī tas bija liels pārbaudījums pāra attiecībām.
Aldis: Arī mēs sākumā dzīvojām ar maniem vecākiem divistabu hruščovkā. Divdesmit astoņi kvadrātmetri, divas caurstaigājamas istabas un tik maza virtuve, ka, sēžot pie galda, ledusskapi nevarēja atvērt.
Baiba: Līgu no Dzemdību nama mēs atvedām uz turieni.
Aldis: To es ļoti labi atceros!
Baiba: Man arī palikusi atmiņā tā sajūta – lūk, tas ir uz mūžu. Atceros, man tolaik kāds zvanīja un prasīja: «Vai Līgas mamma?» Un es atbildēju: «Nē, te nav nekāda Līgas mamma.» (Smejas) Vajadzēja laiku, lai aprastu ar jauno statusu, ar to, ka tagad esam vecāki.
– Baiba, esat teikusi, ka vīram sievietes dzīvē jābūt pirmajā vietā, un tikai pēc tam bērniem.
Baiba: Tā vajadzētu būt, bet tā ne vienmēr sanāk, ne visos dzīves posmos. Sievietes dzīvē ir šie brīži, kad viņa kā māte neizbēgami prevalē pār sievu. Bērnu audzināšana un tas skrējiens, kad bērni mazi, nav viegls. Tur tiešām attiecības var sanākt pazaudēt un tajā laikā var nebūt viegli tās noturēt. Jo Aldis arī ir bijis sapīcis, kad gāju likt bērnus gulēt un aizmigu kopā ar viņiem. Bet man pašai vienmēr ir bijusi baigā ticība un paļāvība uz Aldi. Nekad neesmu līdusi viņa telefonā vai tamlīdzīgas lietas darījusi. Jo, manuprāt, nepamatota greizsirdība ir smaga problēma, ar to attiecībās varētu būt ļoti grūti sadzīvot.
Aldis: Man šķiet, viens no pamatiemesliem, kāpēc esam kopā tik ilgu laiku, ir tas, ka neesam mēģinājuši viens otru lauzt, vai, kā saka latvieši – pabāzt zem tupeles. Ja tu otru cilvēku mīli, ja cieni viņa domas un intereses, ir loģiski un pašsaprotami, ka tu otram pierīvējies.
Ar gadiem tu ar otru zināmā mērā kļūsti par vienu cilvēku.
No divām sēklām izaug viens koks, un aug arvien liekāks, lapotne kļūst plašāka, saknes dziļākas. Vienmēr esam rūpējušies, lai mūsu saknes ir dziļas un ar garantiju varētu noturēt lapotni pat stipros vējos. Protams, mums ir arī katram savas intereses, bet ir jābūt kopējai platformai. Kad iepazināmies, es biju staigājoša to laiku popmūzikas enciklopēdija, visas viktorīnas par grupām un solistiem gandrīz vienmēr vinnēju. Baiba neko no tā nezināja, bet šodien var atšķirt Džo Kokeru no Roda Stjuarta vai Pink Floyd no Deep Purple, un tas ir forši. Savukārt es kopā ar Baibu sāku apmeklēt operu, pirms tam laikam vienu reizi ar vecākiem biju aizgājis uz Zelta zirgu. Baiba ilgus gadus darbojās operas fondā, un šobrīd jau mēs abi esam aktīvi operas atbalstītāji, kopā braucam arī uz operas festivāliem, kas notiek pasaulē. Tūlīt martā, piemēram, mums plānots apmeklēt Vāgnera Klīstošo holandieti Metropolitēnā. Šis ir tāds mazs piemērs, kā notiek pielāgošanās. Un šādi es mūsu attiecības vienmēr esmu redzējis.
– Ko jums kopā vēl patīk darīt?
Baiba: Viena kopīga aizraušanās mums noteikti ir sēņošana. Tur Aldis ir vēl azartiskāks par mani. Mēs, paši to nezinot, Holandē pat pieļāvām kriminālnoziegumu – izrādās, viņiem tur sēņot ir aizliegts. Bet tur bija tādas bekas! Nu, kā var neņemt? Ja būtu zinājusi, ka tas ar likumu aizliegts, laikam nebūtu sēņojusi.
Aldis: Es gan būtu!
Baiba: Es zinu. Tu jau pat Ādažu poligonā ej iekšā! (Smejas)
Aldis: Bet, ziniet, Baiba vispār ir ļoti azartiska sieviete! Ja jūs viņu redzētu ar spiningu rokā, kad tur līdaka ir pieķērusies – tas ir neaizmirstams skats! Vai arī, kad Latvijas hokeja izlase spēlē pasaules čempionātā.
Baiba: Vai viņiem iet labi, vai slikti, es nespēju mierīgi skatīties! Savukārt makšķerēšanu man papus ielika.
Brālītis nomira, un tad es viņam biju puikas vietā. Tā nu joprojām mēdzu makšķerēt.
Vienreiz izvilku līdaku, stāvot līdz ceļiem upē un, baidoties, ka norausies, pārkodu viņai ar zobiem sprandu.
Aldis: Jūs to vispār varat iedomāties?! Gulēt blakus tādai sievietei… Tāpēc arī visus konfliktus, ja tādi radušies, cenšamies atrisināt pirms gulētiešanas. Tomēr drošāk manai sprandai.
– Aldi par to, ka esat azartisks un diezgan dulls ceļotājs, ir dzirdēts un lasīts. Baiba, cik bieži jūs ar Aldi ceļojat kopā?
Baiba: Mēs kopā ceļojam patiešām daudz, un sākām jau studiju gados. Sākumā, kad nekur citur vēl braukt nevarējām, ceļojām pa Latviju. Studiju gados bijām aizbraukuši arī līdz Kazahijai, Maskavai, Gruzijai. Es nogāju divas nedēļas ar slēpēm aiz polārā loka, aiz Murmanskas. Aldis pavasarī nobrauca par Čeremošu, kas ir ceturtā grūtības pakāpes upe.
Aldis: Kad nokrita dzelzs priekškars, protams, sākumā gribējās uz visām metropolēm aizbraukt. Londona, Parīze, Ņujorka. Bet pēdējā laikā gan pārsvarā braucam tālāk no civilizācijas. Ja uz pilsētām, tad uz kādu muzeju, koncertu vai labu izstādi.
Baiba: No galēji ekstremālajiem ceļojumiem gan es lecu ārā. Piemēram, kad Aldis brauc medīt uz Namībiju vai Magadanu, vai cauri Kongo ar ugunsdzēsēju mašīnām. Ir braucieni, kas ir domāti tikai večiem, tur sievietei nav ko darīt.
Aldis: Tajās reizēs no rīta mosties un nezini, kur vakarā būsi – vai remontēsi mašīnu vai gulēsi autiņam uz jumta vai viesnīcā. Brauc kādas četras piecas dienas cauri Sahāras tuksnesim, ne tur, kur nomazgāties, par tualeti nemaz nerunāsim.
Baiba: Vēl man ir izteikta jūras slimība, tāpēc neizbaudu tos ceļojumus, kas saistīti ar lieliem ūdens klajumiem.
Aldis: Baiba nevar paciest viļņus – viņai pat tikai skatoties uz viļņojošu ūdeni, jau paliek slikti. Kad esam uz ūdens, viņai izmainās sejas krāsa, man pat reizēm ir bijis par viņu bail. Savukārt man ir grūti augstkalnē. Nav tā, ka man būtu plaušu tūska, bet es vienkārši miegu ciet. Kad kāpām kalnos Butānā līdz slavenajam templim Tiger Nest, Baiba augšā tika divas reizes ātrāk kā es. Maču Pikču nobraucu lejā un sev pārmetu – zinu taču, ka vajadzēja uzkāpt desmit piecpadsmit metru augstāk un būtu fantastisks skats, bet neuzkāpu.
Baiba: Tā kā Aldim augstie kalni nepatīk, tad turp es braucu ar meitām. Pagājušā gadā ar vecāko meitu vienā Āfrikas virsotnē uzrāpāmies. Tajā pašā laikā es pati vienreiz piekritu ar Aldi kopā šķērsot Kluso okeānu ar kuģi no Tokijas līdz Aļaskai. Bija ļoti mierīgs okeāns, bet, diemžēl, šķērsojot International Date Line, tomēr viļņi bija tik lieli, ka es vienkārši visu dienu nogulēju.
– Kas jums palikuši prātā kā spilgtākie kopīgie ceļojumi?
Baiba: Man ļoti patika Baikāls. Mobilais telefons tur nedarbojās un toreiz izdevās pilnībā atslēgties. Ielidojām Maskavā un tikai tad atcerējos, ka mūs taču dvīņi gaida. Tā atslēgties, ka pat neiedomājies, kas mājās notiek, gadās reti. Vēl man ļoti patika Jaunzēlande, tur gribētu atgriezties. Kad bērni vēl bija mazi, 1996. gadā braucām apkārt Islandei, tas iespiedies prātā. Nesen bijām Islandē vēlreiz – nav vairs tas, tūrisma ceļa rullis labi pastrādājis.
Aldis: Man atmiņā palicis nesenais ceļojums pa Ugandu, Ruandu, Kongo. Bijām pie lielākā atklātā sarkanās lavas krātera! Pieej pie malas un tur vairāk nekā puskilometru uz leju – ugunīga, burbuļojoša lava. Vēl atceros mežonīgo pludmali Brazīlijā – Jericoacoara, pirms tā vēl bija iekļauta visādos tūrisma topos. Elektrības nav, ceļu nav. Fantastisks liedags simts kilometru garumā, kur nav vispār nekā – neviena ceļa, neviena zvejnieku ciemata. Absolūti neskarta nekuriene.
Baiba: Pirms pāris gadiem bijām Grenlandē. Aisbergi, mūžīgie ledāji, vaļi, haskiju pajūgi, fantastiski saulrieti. Krāsas, formas, skaņas, kādas nav nekur citur. Aldis 2003. gadā nirēju grupas sastāvā jau ir bijis Antarktīdā, bet tas bija sapņu līmenī. Pēc Grenlandes nolēmu, ka vēlos nokļūt Antarktīdā.
Aldis: Tā kā Baiba, Dreika šaurums un kuģis ir pilnīgi nesavienojami jēdzieni, mēs atradām iespēju no Čīles līdz Antarktīdai aizlidot un tad jau sēsties kuģī. Pēc gada tas tiks realizēts.
Negribētos, lai atmiņu mums kļūtu vairāk nekā nākotnes plānu.
Baiba: Tāpēc nevajag atlikt, ja kaut ko esi iecerējis. Atceros, mani vecāki ļoti gribēja uz Vīnes operu. Bet tas netika uzreiz izdarīts un tad jau tētis aizgāja. Bet varēja paspēt. Un es pēc tam domāju – mēs taču varējām uzreiz saorganizēt, kad viņi par to runāja, bet neizdarījām.
Aldis: Arī es neaizvedu mammu uz Holandes tulpju laukiem, viņa to ļoti gribēja. Tas ir parāds, ko nekad vairs nespēšu atdot. Pirms šķiršanās uz ilgāku laiku, mēs ar saviem mīļajiem cilvēkiem esam kopā nepilnus simts gadus. Lielākā daļa no šī cilvēkam atvēlētā laika man ar Baibu jau ir aizritējusi. Tamdēļ es saku – netūļājies, kamēr esi šeit! Ja vēlaties romantiskāk – kamēr svecīte deg. Ir jābūt dzīves stimulam, ir jābūt kādam interesantam stāstam, kuru tu gribētu izstāstīt, un ir jābūt cilvēkam, kurš gribētu tavu stāstu klausīties. Vai ne, Baiba?
