Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
66
-
8
-
0
-
5
-
0
-
3
-
0
-
Būt vadošā amatā – tas ir rakstura jautājums, katram pašam vajadzētu zināt, vai to spēj uzņemties. Es to varu. Tas prasa milzīgu enerģiju, bagātu izdomu un izturību. Tagad varu teikt, ka 17 gadi, kas pavadīti, strādājot naftas un gāzes biznesā, man devuši tērauda mugurkaulu, daudzpusīgu pieredzi un lielu gandarījumu. Varbūt izklausās jocīgi, bet mani nekad nav motivējuši biznesa rādītāji. Atskatoties uz pagājušajiem darba gadiem, vislielāko prieku rada apziņa, ka esmu uztrenējusi jaunus līderus, saistībā ar Statoil izdevies radīt lielāko kafejnīcu Baltijā un uzlikt Rail Baltica uz neatgriezeniski realizējama projekta sliedēm.
Un tomēr es nekad neesmu domājusi vienā amatā strādāt visu mūžu. Jau uzsākot darbu Statoil, brīdināju kolēģus – šeit nebūšu mūžīgi.
Manuprāt, vadības pozīcijā desmit darba gadi vienā uzņēmumā vai institūcijā ir maksimālais termiņš. Jo tu sāc atkārtoties.
Atceros, kā reiz sēdēju kārtējā vadības sapulcē ar jaunu valdes locekli un pie sevis domāju: «Vai tiešām man vēlreiz viss jāmāca no jauna?»
Taču gala lēmumu par aiziešanu no Statoil man palīdzēja pieņemt māsas vīra aiziešana: es ļoti skaidri ieraudzīju, ka nav vērts dzīvot, lai nomaksātu hipotēku. Dzīve ir īsa – jāspēj būt kopā ar tiem, kas tev šķiet vērtīgi. Tolaik daudz uzturējos savā lauku mājā, domāju par to, ko vēlos mājās uzlabot. Jāatzīst, es arī ļoti daudz slinkoju – lasīju, skatījos seriālus un kārtīgi izgulējos: zināju, ka man jāļauj sev atpūsties līdz nākamajam darba cēlienam.
Tad nāca Rail Baltica projekts, kas ir pavisam cits stāsts. Esmu ļoti enerģiska un optimiste – tā ir Dieva dota bagātība. Tomēr nekas tik ļoti nelaupa iekšējos spēkus kā ilgstošas pret tevi vērstas negācijas. Un nekas tā neveicina izdegšanu kā neizsīkstoša saskare ar rupju nepieklājību, klajiem meliem un nenovīdību. Ilgi ar to sadzīvot ir ļoti grūti.
Rail Baltica projektā pavadītais laiks rezultējās liekos kilogramos, bezmiegā un beigās sajūtā, ka eju pa apli. Man arvien biežāk radās jautājums: ko es te daru? Un tas nav stāsts par komandu – tā bija brīnišķīga. Stāsts ir par to, ka mans viedoklis, kas Baltijai varētu būt Rail Baltica projekts, nesakrita ar uzņēmuma īpašniekiem, kas ir trīs transporta ministrijas.
Šajā gadījumā aiziešana no darba bija smaga, jo zināju, ka virkni procesu atstāju dažu, manā skatījumā, neliešu rokās. Un tas ir grūti.
Pati statusa zaudēšana mani neiespaido. Kad biju ievērojamāki jaunāka, redzēju, kas notika ar vienu no Volkswagen grupas augstākajiem vadītājiem. Viņš šķita visuvarens, bet ar dienu, kad viņš aizgāja pensijā, neviens viņu vairs neņēma vērā. Līdz ar to jau no agras jaunības sapratu un daudziem esmu teikusi, ka nevajag domāt: ja strādāsi vairāk, dziļāk un ilgāk, tevi uzņēmumā novērtēs mūžīgi. Patiesībā par tevi aizmirsīs, tiklīdz iziesi pa durvīm!
Pati pieredzēju, ka, atstājot darbu Latvija Statoil, momentāni nesaņēmu ielūgumus ne uz 18. novembra, ne citiem pasākumiem. Tu vairs neskaities: nozīme ir tikai amatam, ne cilvēkam. Taču, tiklīdz sāku strādāt Rail Baltica, kur tik man atkal neuzradās draugi! Nāca ielūgumi uz neskaitāmiem pasākumiem, uzreiz no vairākiem cilvēkiem dzirdēju, ka mums noteikti jāsatiekas un jāaprunājas. Es to visu uztveru ar aukstu ironiju. Un secinājumu, ka tieši šajā situācijā var ļoti skaidri ieraudzīt, kas ir tavi draugi un kuri cilvēki tevi vērtē kā profesionāli neatkarīgi no tā, esi amatā vai neesi.
Aizejot no stabiliem darbiem, melotu, ja teiktu, ka neesmu domājusi par to, kas būs tālāk, vai es vairs kādam būšu profesionāli vajadzīga. Taču man šis jautājums drīzāk saistās ar vecumu, ne kāda amata pamešanu.
Mēs diemžēl dzīvojam pasaulē, kurā cilvēkus gados neciena un diezin cik augstu nevērtē.
Taču arī par to es īpaši neuztraucos, jo mani nomierina dzīves pieredze: vairākkārt esmu pieredzējusi, ka, vienu dzīves nodaļu noslēdzot, agrāk vai vēlāk atveras nākamā. Un, lai gan esmu izteikta sava ceļa gājēja (mans vīrs Juris reizēm mani pat sauc par gājputniņu), šobrīd novērtēju mūsu kopā pavadīto laiku. Nesen arī atbraucu no Amerikas, kur satiku sen neredzētus cilvēkus, pirmo reizi baudīju Kolorādo neaprakstāmo dabas burvību. Labi ļaudis un skaista, dzīvelīga vide ir tā, kas mani uzlādē. Šobrīd ļauju sev atpūsties un zinu – tieši šādos brīžos rodas vislabākās idejas, ko darīt tālāk.
