• Baiba Indriksone. Slavēta, neievērota, mīlēta, ignorēta un lolota

    Slavenības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    2. augusts, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Kadrs no video
    Kadrs no video
    Skatuves kalponīte – tā par sevi saka BAIBA INDRIKSONE, kuru ieraugot nevienam vien gribas iesaukties – «Māmiņ…!»

    Liktenīgā ābelīte

    «Lai izšķir laiks, cik vērti esam mēs,/ Ko nopels, samīs, varbūt paslavēs… Šīs rindas, kas likušas man padomāt par savu dzīvi, esmu ierakstījusi piezīmju grāmatiņā, kas man vienmēr ir līdzi. Tās rakstījusi Gina Viegliņa-Valliete. Ilgus gadus Alfreda Amtmaņa-Briedīša dzimšanas dienā no teātra braucām uz Valli, uz režisora dzimtajām mājām, un tur esmu runājusi arī kādus šīs vietējās dzejnieces dzejoļus,» saka Baiba Indriksone. «Man ir astoņdesmit septiņi gadi. Reizēm es turos braši, reizēm ne visai.

    Garajos gados viss ir piedzīvots – gan brīži, kad tiec lolots un slavēts, gan tādi, kad esmu ignorēta un bijusi bez lomām.

    Par laimi, neesmu piedzīvojusi, ka mani samītu, bet neievērota gan esmu bijusi. Un tad atkal pēkšņi kaut kas uzspīd un tiec pamanīta. Tā pamanīšana reizēm notiek negadījuma vai neveiksmes dēļ. Ar mani tā notika, kad filmai Rainis meklēja meiteni Ābelītes lomai. Filmā tā ir lauku meitene, kas ienāk Rīgā un strādā fabrikā, vēlāk kļūst par Raiņa palīdzi avīzes redakcijā.

    Sapņoju būt aktrise. Mācījos Rīgas 3. vidusskolā, pasākumos skaitīju pantiņus, darbojos Irinas un Kārļa Liepu dramatiskajā studijā Pionierī pilī. Kad meklēja meiteni filmai Rainis, pie mums uz skolu atnāca Rolands Kalniņš, tolaik jauns režisora asistents, sasauca vecāko klašu meitenes, nostādīja ierindā un izvēlējās tās, kuras fotografēs. Es biju starp viņām. Manai mammai visu mūžu bija friziere Elita, kas strādāja Kinostudijā, un viņa bija teikusi, ka zinot meiteni, kura derētu lomai. No vairākām pusēm ieteikta, nonācu uz provēm, kas notika Ziemeļblāzmā. Vienīgais teksts, kas, ieraugot Raini, man bija jāsaka: «Rainis!… Jūs esat Rainis?!…» Sapratu, ja nepateikšu, kā vajag, mani nepaņems, bet es tik ļoti gribēju filmēties! Uztraukumā, baiļu sajūtas pārņemta, pateicu – Rainis – un sāku skaļi žagoties. «Jūs esat Rainis?!…» un atkal nožagojos. No izmisuma, ka nekas nesanāca, man sāka birt asaras, bet izrādījās, ka tā mana izgāšanās bija liktenīga.

    Citas meitenes, kas norunāja bez misēkļiem, visas bija līdzīgas, bet es ar savu žagošanos un raudāšanu atšķīros, un lomai paņēma mani. Man bija sešpadsmit gadi.

    Raiņa lomā bija liepājnieks Jānis Grantiņš. Ļoti mierīgs, kluss. Atceros viņa skaistās, ļoti zilās acis. Tādas esot bijušas Rainim. Grantiņam, Elzai Radziņai, kas spēlēja Raiņa māsu Doru, un man tā bija debija kino. Filmas uzņemšana sākās 1948. gadā. Krievijas režisoram Jūlijam Raizmanam sākumā bija latviešu brigāde, bet tad to nomainīja. Tolaik par to nerunāja, tikai tagad zinām, ka filmas uzņemšanas laikā tika aizturēts, aizvests uz Centrālcietumu un vēlāk izsūtīts uz Sibīriju otrais režisors Voldemārs Pūce.

    Atmiņā palicis, ka vienā kadrā, kad mana Ābelīte ierauga Staburagu, skrienu to skatīties, sajūsminātā balsī iesaucos: «Staburags!…» un kā apburta skatos uz klinti. Mani filmēja studijā, kur bija uzliktas sliedes, pa kurām brauca statīvs ar kinokameru. Man bija jāiet kamerai līdzi, jāskatās it kā uz Staburagu, un filmas nākamajā kadrā rādīja Staburagu. Filma saņēma Staļina prēmiju. Apbalvojumu piešķīra Raizmanam, Grantiņam, Mildai Klētniecei, kas filmā bija Aspazija, un Jānim Osim par barona fon Meiendorfa lomu.»

    Viļa Lāča izvēle

    «Mācījos astotajā klasē, kad Smiļģis uzņēma Dailes teātra Otro studiju, kurā iestājās Vija Artmane. Es arī, uzzinājusi par studiju, gāju pieteikties, bet kursa vadītājs Emīls Mačs teica: «Vai, meitenīt, tev taču jābeidz vidusskola!» Vienā gadā pabeidzu divas klases, un 1949. gada pavasarī no Pionieru pils teātra mūs trīs – Arnoldu Liniņu, Jāni Jurovu un mani – paņēma Teātra institūta otrajā kursā, jo tur pēkšņi atbrīvojās trīs vietas.

    Tikai daudz vēlāk sapratu, kāpēc tās radās. Trīs no kursa bija aizvesti uz Sibīriju…

    Mūs noklausījās maza komisija, tajā bija arī Briedītis, un mums pateica, ka esam uzņemti otrajā kursā, bet mums jāpabeidz arī pirmais kurss. Septembrī sākās mācības, un es tajā gadā paralēli otrā kursa studijām gan apguvu pirmo kursu, gan pabeidzu vidusskolas pēdējo klasi.

    Biju jau pieņemta toreizējā Drāmas teātrī, kad 1955. gadā nospēlēju savu otro kinolomu – Annu Pacepli Viļa Lāča romāna Uz jauno krastu ekranizējumā, pirmajā Rīgas Kinostudijas krāsu filmā, ko atkal veidoja Maskavas atsūtīta komanda. Mans partneris bija kolēģis Juris Lejaskalns, filmējās lielie aktieri Velta Līne, Lidija Freimane, Jānis Osis.

    Pēc diviem gadiem nākamajā Viļa Lāča romāna ekranizējumā Zvejnieka dēls man bija Martas loma. Lācim, kad viņam rādītas aktieru proves, neinteresējis, kas spēlēs Anitu un Zentu, viņam svarīga bijusi Marta. Sākotnēji lomā bija domāta Rasma Roga, bet Lācis viņu noraidījis, teicis, ka Martai jābūt kā latviešu Solveigai – ļoti apgarotai un latviskai, kāda, manuprāt, Roga bija: gaišiem matiem, lielām acīm.

    Es biju tumšmate, bet Lācis, noskatījies manas proves, pateicis, ka es deru Martas lomai.

    Tā bija mana pirmā satikšanās ar Eduardu Pāvulu. Viņš bija lielisks Oskars. Lai nofilmētu Martas un Oskara šķiršanās skatu, četras dienas gaidījām īsto laiku – tikko uzsnigušu baltu sniegu un sauli. Kad beidzot daba bija tāda, kā vajag, braucām kaut kur aiz Āraišiem, un uz skaisti apsnigušu egļu fona notika mūsu atvadīšanās. Es aizeju, iesēžos kamanās, sniegā paliek manas pēdas, un Eidis pieliecas un saujā paņem sniegu no Martas pēdām. Tā bija Eida doma, ka vienīgais no Oskara un Martas jūtām, kas paliek, ir pēdas sniegā, kuras pēc mirkļa izdzisīs. Tas bija skaists un romantisks kadrs.

    Septiņdesmito gadu sākumā mēs ar Eidi, jau krietni vecāki, kā pāris satikāmies mana vīra Aleksandra Leimaņa filmās Vella kalpi un Vella kalpi velna dzirnavās, spēlējot omulīgos un jautros Ērmanīti un Lēni.

    Ērmanītis Eidim bija mīļa loma. Pēc daudziem gadiem filmas personāžiem bija tikšanās, sirsnīga pasēdēšana Vecrīgas krodziņā, pēc tam Eidi pa ceļam aizvedu uz mājām Valteros. Viņam tajā laikā bija ļoti mīļa cepure – zaķene, no kuras nekad nešķīrās. Eidis man pēc tam zvanīja un prasīja, vai manā mašīnā nav palikusi viņa zaķene. Izmeklējos, nebija, un Eida mīļā zaķene tā arī neatradās. Viņš to ļoti pārdzīvoja, jo visur, kur gāja, lika galvā savu noplukušo zaķeni

    Lielo dāmu garderobē

    «Teātrī esmu kopš 1952. gada, bet vēl fakultātes laikā, mācoties ceturtajā kursā, nospēlēju pirmo lomu – Katjeņku izrādē Mēnesis uz laukiem. Man ir fotogrāfija, datēta ar 1951. gada 1. decembri, kurā Velta Līne apsveic mani ar pirmo pirmizrādi. Velta rakstīja, lai es atceros šo dienu, jo tā ir mana iesvētību diena teātrī. Mēs ar Veltu kļuvām tuvas kolēģes.

    Abām vienā laikā piedzima dēli. Veltai – Aigars, man – Aivars. Visu mūžu nosēdējām vienā garderobē. Tā bija trešā, saukta par Lielo dāmu garderobi.

    Kad iegāju teātrī, trešajā garderobē vēl bija Mirdza Šmithene, Lilija Ērika, Anta Klints. Ar Mirdzu Šmitheni sēdējām viena pret otru ar muguru. Pēc tam tur sēdēja Elza Radziņa, un mēs, kad nogrimējāmies izrādei, pagriezām krēslus viena pret otru un runājāmies. Ļoti asprātīga un jauka bija Klintīte. Mēs abas spēlējām vienā izrādē, braucām mājās vienā trolejbusā. Klintīte bija vientuļniece, viņai bija savs draugu loks, Velta viņai bija kā meita, bet arī mani viņa mīlēja. Vasarās izbraukuma izrādēs dzīvojām viesnīcā vienā numurā. Pēc izrādes Klintītei nenāca miegs, gribēja visu ko stāstīt, bet es nogurusi, acis krīt ciet. Pēc tam tikai novērtēju, kādas pērles viņa stāstīja. Tie stāsti ir aizmirsušies, bet palikusi tuvības sajūta.

    Nekad neaizmirsīšu Liliju Ēriku. Mūža nogalē viņa kādā izrādē spēlēja vecu sievieti, un viņas acīs, klausoties, ko runā partneris, bija izlasāma visa viņas dzīve.

    Kad pati pārgāju uz veceņu lomām, sapratu, ka skatienā var ielikt nodzīvoto mūžu. Atcerējos Lilijas Ērikas acis un gribēju ielikt savās kaut ko no tā dziļuma, kas bija viņai.

    Vēl būdama studente, redzēju Veltas Līnes Noru Ibsena drāmā un, noticot tam, kā viņa spēlēja, histērijā raudāju. Kad ienācām teātrī, Velta mūs, jaunos, nosauca par kapračiem, kas uz skatuves ieņems viņu vietu. Kādā reizē Velta pieveda mani pie spoguļa un teica: «Tagad var redzēt, ka tu esi par mani jaunāka, bet paies laiks, un mēs būsim tikpat kā viena paaudze.» Tā arī notika. Es biju deviņus gadus jaunāka par Veltu, bet ar gadiem pēc izskata kļuvām līdzvērtīgas. Lomu ziņā gan mani nevar salīdzināt ar Veltu. Viņai bija liels dramatiskais talants, un viņa bija izcila visās skaistajās klasikas lomās. Vera Baļuna ļoti mīlēja Veltu, un Baļunas krievu klasikas iestudējumos Veltai bija galvenās lomas. Baļuna bija arī mana kursa vadītāja.

    Dina izrādē Jāzeps un viņa brāļi, 1956. gads
    Dina izrādē Jāzeps un viņa brāļi, 1956. gads

    Kad ienācu teātrī, runāja, ka tā jaunā aktrise būs romantisko lomu tēlotāja. Varēs spēlēt Brigaderes un Raiņa varones, būs naivā mīlētāja, bet tādas lomas man nemaz tā negadījās.

    No Raiņa nospēlēju tikai Dinu Jāzepā un viņa brāļos. Sākumā teica, ka es varētu būt Blaumaņa varone, bet mana loma bija tikai Aucīte Skroderdienās Silmačos. Otra Auce bija Valda Freimūte, Māra Čaklā sieva. Mēs nospēlējām vairākas sezonas, un Valda gāja bojā autokatastrofā.

    Togad pēdējā izrādē Jaunušans visiem tēliem taisīja promenādes gājienu, un man kā Aucei bija jāiziet ar diviem zīdainīšiem, ko turēju katru uz savas rokas, – manas Auces bērniņu un Valdas, kuras vairs nebija, bērniņu… Pēc tam Auci spēlēju viena.

    Skroderdienās esmu bijusi kopš Briedīša pirmā iestudējuma, kad gāju tautā. Man uz skatuves aiz dekorācijām bija jādzied: «Emīlij liek to šleijer krist…» Teātrī bija kurpnieks, vecāks kungs, kuram bija ļoti skaista zema balss, un Jāņu skatā viņš arī gāja tautā uz skatuves. Mēs stāvējām blakus un dziedājām.»

    Katru gadu sezonas noslēgumā eju uz pēdējo Skroderdienu izrādi. Esmu tautā, kad teātra kolektīvs sanāk kopā un uz skatuves ir visi aktieri.

    Mīlēta un lolota

    «Ar Skroderdienām man saistās arī nepatīkamas un sāpīgas atmiņas. Pirms pāris gadiem, kad Druvienā spēlējām atjaunoto brīvdabas uzvedumu, man piesūcās ērce. Labi, ka bez sekām. Smagas bija 1990. gada Skroderdienas. Nomira Leimanis, 21. jūnijā notika bēres. Teātris bija jau Druvienā, tovakar spēlēja izrādi, un nākamajā dienā, kad bija pēdējā Skroderdienu izrāde, Aivars mani uz to aizveda. Gribēju iet uz skatuves, bet režisors teica, ka viss jau samēģināts, lai es pasēžu skatītājos un paskatos. Tad es pirmo reizi redzēju izrādi no skatītāju rindām un izjutu, cik tā publika ir dzīvīga.

    Leimanim palika nepiepildīts sapnis – viņš gribēja filmēt Skroderdienas, bija jau labs scenārijs, bet viņu piemānīja.

    Lika uzņemt padomju nodevu filmu par rūpnīcas strādniekiem un solīja, ka pēc tam varēs filmēt Skroderdienas, bet, kad pasūtījuma darbs bija izdarīts, sirdsdarbu neatļāva. Tā Leimanim bija milzīga sāpe. Filmas scenārijs gulēja mājās, un Aivars gribēja tēva piemiņai iestudēt baletu. Juris Karlsons uzrakstīja mūziku, un balets Antonija#Silmači ar Aivara horeogrāfiju, kuru Antonijas lomā izdejo mūsu Elza, ir ļoti skaists iestudējums.

    «Vai man bija viegla dzīve ar Leimani?…» Baiba aizdomājas. «…es varēju ar viņu viegli sadzīvot. Biju mīlēta un lolota. Viņš bija astoņpadsmit gadus par mani vecāks. Satikāmies, kad es mācījos aktieru kursā, viņš bija pasniedzējs pirmajam režisoru kursam, kurā studēja Pēteris Pētersons, Kārlis Pamše, Imants Krenbergs, Aloizs Brenčs. Viņi ņēma mūs no aktieru kursa spēlēt savos studiju darbos. Pie Pētersona es biju Džuljeta, Liniņš – Romeo, un Leimanis bieži nāca skatīties, kā veicas viņa audzēknim. Pie citiem saviem studentiem gāja mazāk.

    Pēc mēģinājuma Leimanis pavadīja mani uz mājām, stāstīja, ko esmu izdarījusi labi, pie kā vajadzētu piestrādāt. Viņš bija ļoti uzmanīgs un galants, un manī izraisīja lielas simpātijas. Man, jaunam skuķim, tāda uzmanība un pieklājība apvienojumā ar gudrību ļoti patika.

    Un tad kāds par mums bija uzrakstījis kļauzu, ka pedagogs satiekas ar savu studenti. Tajos laikos tas bija ārkārtīgi amorāli, un varēja draudēt lielas nepatikšanas.

    Pie Leimaņa mājās nekad nebiju bijusi, starp mums nebija nekā intīma, bet Leimanis teica – ja es būtu ar mieru, viņš gribētu, lai mēs apprecamies.

    Augustā aizbraucu pie viņa uz Ķemeriem, viņš mani sagaidīja ar kilogramu Serenādes konfekšu. Es pēc tam smējos, ka Leimanis mani nopirka par kilogramu Serenādes. 1952. gada janvārī apprecējāmies, pavasarī man bija jābeidz fakultāte. Mamma kāzu dienā man neļāva palikt pie Leimaņa Lāčplēša ielā, kur viņš dzīvoja. Kāzu nakts bija jāguļ vienai savās mājās. Pēc divām nedēļām rīkojām kāzas, kur bija režijas kurss un mans aktieru kurss, un tikai tad es varēju palikt pie vīra.»

    Grūti tev būs viņu savaldīt…

    «Leimanim tas bija smags laiks. Viņš bija izmests no Operetes teātra, jo kādam krievu trupas premjeram asi bija aizrādījis par necienīgu izturēšanos uz skatuves. Leimanim skatuve bija svēta, un savās emocijās viņš bija ļoti impulsīvs un eksplozīvs. Viņu atlaida, varēja strādāt tikai fakultātē par pasniedzēju. Precoties ar Leimani, man nebija nekāda aprēķina un izdevīguma, un es nevaru nožēlot nevienu dienu kopā ar viņu. Visus trīsdesmit astoņus gadus, kurus bijām kopā, Leimanis ir ļoti rūpējies par mani, par mūsu dēlu Aivaru, par ģimeni.

    Kad diplomdarba izrādē es spēlēju Mirandolīnu, Leimanim kāds bija sacījis: «Ko tu esi noprecējis! Grūti tev būs viņu savaldīt…»

    Viņš pats vienmēr teica, ka arī tad, ja istabā būs tikai galds, es koķetēšu ar tā kāju. Vienmēr esmu bijusi žiperīga, un visi ir teikuši, ka tikai ar savu vienmēr priecīgo raksturu es varēju Leimani nomierināt. Viņam Kinostudijā vienmēr radās kādi konflikti, viņš ļoti ātri aizsvilās, sarunāja trakas lietas, daudzus aizvainoja, un tad es biju tas zibensnovedējs, kas mēģināja visu nolīdzināt.

    Pēdējie septiņi gadi Leimanim bija grūti. Viņam nebija darba, un vīrietim dzīvot mājās četrās sienās ir ļoti nomācoši un pazemojoši. Lai gan viņam jau bija veselības problēmas, Leimanis ļoti gribēja strādāt. Priecājās par kolēģiem un saviem audzēkņiem, kad tie viņu apciemoja. Uz viņa septiņdesmit gadu jubileju mums mājās bija liela balle, kad visu dienu katrs savā stundā nāca viņa audzēkņi, Kinostudijas kolēģi, viņa filmu aktieri.

    Sataisīju lielo rasola bļodu. Aivars bija sagādājis no zivju audzētavas karpas, es vašbļodā samarinēju vistiņas, Leimanis paša būvētajā kūpinātavā visu nožāvēja. Mēs tolaik dzīvojām Berģos vasarnīcā, kas bija ļoti maziņa. Svinēšana notika ārā. Leimanim dzimšanas diena bija 17. septembrī, katru gadu 1. jūlijā viņa kurss, kurā bija Māra Zemdega, Anta Krūmiņa, Juris Lejaskalns, Uldis Lieldidžs, brauca ciemos, un tad katram tika nožāvēta viena vistiņa.

    Leimanim es biju otrā sieva. Viņš bija Krievijas latvietis, Irkutskā precējies ar aktrisi Gaļinu Kovaļsku. Viņa arī atbrauca uz Latviju, strādāja Jaunatnes teātra krievu trupā, bet viņas karjera te diezgan ātri beidzās, viņa aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Viņas tēvs mums fakultātē bija grima meistars. Es Leimaņa laulību neizjaucu. Leimanis jau bija šķīries pāris gadus pirms manis. Viņiem bija meita, Leimanis palīdzēja viņu audzināt, bet vēlāk viņai par tēvu nebija intereses. Apprecējās ar krievu virsnieku, aizbrauca uz Vāciju, un Leimanim ar viņu nekādu kontaktu vairs nebija.»

    Mājas gariņš

    «Tie gadi tik ātri paskrējuši… Es neesmu bijusi tikai aktrise. Savu skatuves karjeru zināmā mērā esmu apzagusi, ļoti daudz laika veltot ģimenei. Leimanim es biju sekretāre, mašīnrakstītāja, šoferis, pavāre, vešeriene… Aivaram, kad viņš auga, daudz laika esmu tērējusi. Kopš bērnības vedu viņu uz Dzintariņu, pēc tam viņa bērnus – Gustu un Elzu. Sagaidīju no skolas, parkā pie Operas uz beņķīša viņi paēda rasolu, biezpiena plācenīšus, ko biju pagatavojusi. Tad vedu uz mēģinājumu, pēc tam skrēju uz izrādi. Nospēlēju pirmo cēlienu un skrēju uz Mazo ģildi savākt bērnus. Viņi teātrī mani gaidīja, kamēr nospēlēju otro cēlienu, pa to laiku izmācījās, un tad visi braucām mājās.

    Man nav žēl tā laika, ko esmu atdevusi dēlam un mazbērniem, jo Aivars un Elza mākslā noteikti ir vērtīgāki un daudz vairāk izdarījuši par mani.

    Elza vienmēr fanātiski gribējusi dejot un visu laiku ārkārtīgi daudz strādā. Pēc savas pirmizrādes (Ne)stāsti man pasakas, ko viņa veidoja kā horeogrāfe, jau nākamajā dienā aizgāja trenēties. Aivars arī vienmēr ir smagi strādājis, lai būtu labā formā. Mazdēls Gusts vienu laiku aizrāvās ar mūziku, viņam bija smagā metāla grupa, spēlēja basģitāru un bija grupas saturētājs, bet pabeidza augstskolu Turība un pievērsās uzņēmējdarbībai. Esmu kļuvusi vecvecmāmiņa, Gustam ir meitiņa Melānija. Laikam būs dejotāja. Kad skan mūzika, rociņas un kājeles viņai iet pa gaisu.

    Kad Aivars aizgāja pieteikties baletskolā, Leimanim tas nepatika. Teica, ka ar tik gudru galvu nav jāiet dejot.

    Tikai pēc Kamēliju dāmas, kas bija viena no Aivara pirmajām lomām, Leimanis nometās dēla priekšā ceļos un pateica: «Man nebija taisnība… Tu esi pareizā vietā.» Aivars tiešām skaistas lomas nodejoja. Brauca ārzemju turnejās gan ar mūsu baletu, gan ar Jekaterinas Maksimovas un Vladimira Vasiļjeva Lielā teātra trupu. Padomju laikos vairākus mēnešus bija viesizrādēs Amerikā.

    Es biju mājas gariņš. Tā, kas mūsu ģimeni saturēja kopā. Par visiem bijis jārūpējas. Mums vienmēr bijuši arī suņi un kaķi, kas jāaprūpē. Leimanis aiz Lodes ķieģeļu rūpnīcas Gaujas malā nopirka guļbaļķu mājiņu, kur vasarās bija jābrauc. Mums bija mājiņa Berģos, bet Leimanim ienāca prātā, ka viņš grib laukos vietu, kur makšķerēt. Kad tur aizbraucām, viņš stundām ilgi sēdēja pie Gaujas. Piektdienā savārīju divām dienām līdzi ēdamo. Elektrības tur nebija. Strautiņš bija mans ledusskapis. Mazā koka mājiņa bija ar vēsturi.

    Tur dzīvoja scenogrāfs un filmu mākslinieks Herberts Līkums, Jura Lejaskalna tēvs, ar ģimeni. Kad filmējām Uz jauno krastu, Juris bija mans partneris un no savas vasaras mītnes brauca uz filmēšanos. Līkums to vietu ir daudz gleznojis, lielās egles ap māju, kas saucās Sēres. Kad Līkums māju pārdeva vienai latgaliešu ģimenei, viņiem tās vārds izklausījās pēc sērām un māju nosauca par Beverīnu. Latgalieši pusi no mājiņas pārdeva mums, un savu pusi mēs nosaucām par Līgām. Milzu naudu par to samaksājām.

    Tajos laikos trīs tūkstoši seši simti rubļu bija liela nauda. Par tādu veselu māju varēja dabūt, bet Leimanis nopirka vienu istabu un koridorīti.

    Māja bija nomaļā vietā, katru gadu to uzlauza, jo arī latgalieši tur dzīvoja tikai vasarā. Leimanim pirmajā ziemā nozaga visus makšķernieka piederumus. Vasarās vienmēr tur dzīvojām. No turienes es braucu uz Raiskumu filmēties Limuzīnā. Lejā pie mājas bija purviņš, kur dzīvoja lielas odzes. Mēs tās saucām par grietiņām. Pavasarī taisījām kartupeļu vagas, un pirmo reizi uz laukiem bija paņemts līdzi kaķis. Pilsētas runcis, kas nekad nebija bijis laukos. Leimanis vienā brīdī saka: «Skaties, ar kādām virvēm kaķis spēlējas!…» Ejam klāt un redzam, ka pretī kaķim izslējusies odze un abi skatās viens otram acīs. Saša ātri uztaisīja no zariem žāklīti, saņēma odzi spīlēs un aiznesa uz purviņu. Un tad vienā pavasarī mums zvanīja un pateica, ka māja nodegusi. Puikas bija dedzinājuši kūlu, uguns aizgājusi līdz mājai, un nekas pāri nepalika. Tas bija tieši Lieldienās.»

    Pārsteigta par tautas mīlestību

    «Man bijuši daudzi skatuves un filmu partneri, bet nevienā neesmu iemīlējusies dzīvē. Gunāram Cilinskim biju viņa pirmā partnere Karavīra šinelī. Viņš vēl fakultātē studēja. Pirmās lomas esmu spēlējusi kopā ar Jāni Kubili. Lejaskalns bija man partneris. Kad sāku strādāt teātrī, Jānis Osis pēc izrādes, kurā abi spēlējām, uzdāvināja man baltas rozes. «Jūs esat sasniegusi savus griestus!» viņš teica, un es apvainojos, ka viņš domā – neko labāk es vairs nenospēlēšu.

    Lejaskalns man bija partneris arī pēdējā Jaunušana izrādē Sensācija. Sebris jau bija atteicies spēlēt, Juris arī jutās slikti, bet viņam piezvanīja, lai nāk un glābj izrādi. Juris atnāca un nospēlēja, gribēja iet mājās, bet palika uz paklanīšanos, jo Jaunušanam tā bija ļoti svarīga.

    Izrādē Silta, jauka ausainīte man tikai pašā sākumā bija viena frāze: «Tā kā šodien ir Veltas!…», un es būtu varējusi iet mājās, bet Jaunušans lika palikt līdz beigām. Sēdēju visu trīsarpus stundu garo izrādi. Izrādē Sieviete – debess un elle arī biju tikai pirmajā cēlienā, nozieķēta brūna, un tāda sēdēju ģērbtuvē vēl divus cēlienus. Jaunušanam vienmēr bija ļoti garas izrādes.

    Kad bija Veltas, es vienmēr zvanīju Līnei un teicu: «Un tā kā šodien ir Veltas!…» Viņai Ausainītē bija galvenā loma, kas bija tā Velta. Tikko vērās priekškars, es biju pirmā apsveicēja, kas nāca, un ar tādiem vārdiem. Tik daudzu man tuvo kolēģu nav… Palikušas atmiņas, kādas mīļas piemiņas lietiņas. Klintīte vasarās dzīvoja Birkertu vasarnīcā Lielupē un no kupli saaugušas hortenzijas uzdāvināja Veltai čemuru, kad viņa Baltezerā cēla māju. Velta pie pirtiņas to iestādīja, un viņai saauga milzīgs krūms.

    Braucot pie manis ciemos, Velta reiz no tās hortenzijas arī man atveda. Berģos tā nīkuļoja, bet, pārstādīta Jūrmalā, kad tur sākām dzīvot, izaugusi vairāku kvadrātmetru platībā. Savulaik, kad ar Leimani ciemojāmies Jāņa Oša mājiņā pie Botāniskā dārza, viņš man iedeva saldo mīlu – ārkārtīgi smaržīgu vīteņu krūmu, kas arī no Berģiem pārcēlās līdzi uz Jūrmalu. Mums aug Oša saldā mīla un Veltas baltā hortenzija, nākusi no Klintītes. Tās uzskatot, vienmēr iedomāju to dāvinātājus – manus izcilos kolēģus.

    Pati neko tādu grandiozu neesmu izdarījusi. Es nekad neesmu jutusies liela aktrise, drīzāk esmu bijusi tāda teātra kalponīte.

    Skaists laiks bija, kad Kārlis Auškāps uzaicināja mani savā izrādē Dailes teātrī, kur viņam spēlēja vecie aktieri. Izrādes ļoti labi gāja, publika mūs sirsnīgi uzņēma. Jau izejot uz skatuves, visiem bija aplausi.

    Tāpat tas bija Nacionālā teātra simtgades koncertā, kad norunāju četras dzejas rindiņas un publika sirsnīgi aplaudēja. Vienmēr par to jūtos pārsteigta, jo man liekas, ka nekas dižs nav izdarīts. Kad Olga Dreģe ar koncertiem svinēja savu jubileju un mēs izbraucām vai visu Latviju, bija brīnišķīgs. Arī es izjutu tautas mīlestību. Katrā koncertā bija ļoti daudz cilvēku, un es teicu: «Paskat, cik daudzi redz, ka Indriksone vēl ir dzīva!»»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē