Austrumu cīņu mākslu meistars Volfs: Cīņas mākslas ir par iekšēju brīvību

Stāstus par Volfu dzirdu jau ilgāku laiku un no dažādām pusēm, lielākoties – no vecākiem, kuri ir sajūsmā par veidu, kā cīņu mākslu treneris strādā ar bērniem, sevišķi tiem, kam nepietiek dūšas sevi aizstāvēt citu bērnu priekšā vai jātiek galā ar savām iekšējām dusmām un vēl daudz citu izaicinājumu. Volfs strādā gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, kā pats saka: palīdzu atrast cilvēkam viņa centrālo asi. Asi, uz kuras būvēt savu dzīves māju. Lai to izdarītu, vajadzīgs miers. Lai arī nezinātājiem tas varbūt šķiet dīvaini – ceļš uz mieru un pašpārliecinātību var vest arī caur cīņām, kareivja apzināšanos sevī un spēka audzēšanu.

Jau pašā mūsu tikšanās sākumā Volfs ātri un profesionāli salauž ledu un sāk raidīt ēterā miera viļņus. Mūsu saruna notiek pilnīgi tukšā cīņu klubā, jo iekštelpās nodarbības tagad nenotiek. «Nekas – tās joprojām pilnā sparā notiek ārā brīvā dabā,» mierīgi nosaka Volfs. Arī tagad, kovida laikā, viņam ir darba pilnas rokas.

GUNDEGA: Kā tu pats raksturotu – kas ir Volfs un ko viņš māca?

Citi lasa

Santa.lv

Padomi

Sāp ceļgali? Lūk, 4 vienkārši vingrojumi sāpju mazināšanai

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

VOLFS: Volfs pēta cilvēkus, dzīvi un tās mērķus un māca ušu jeb kungfu. Ar ķīniešu cīņas mākslām nodarbojos vairāk nekā trīsdesmit gadu. Faktiski visi Austrumu cīņu pirmsākumi meklējami Ķīnā. Man bieži vaicā, kura cīņa ir stiprāka – karatē, tekvondo, kungfu vai aikido? Atbilde ir – tā, kur ir labāks meistars, nevis sistēma, kurā viņš trenējas.

Man bija labs meistars, liela autoritāte, un līdz ar to arī mana izvēle bija un ir Ķīnas cīņas māksla kungfu jeb ušu. Sevišķi – tieši tuvcīņa, kur kaujas viens pret otru. Tas man patīk, jo tur var izmantot visādu stilu tehniku, tam ir praktisks pielietojums. Es visā meklēju praktisko pielietojumu – garīgajā, fiziskajā pasaulē, arī tajās lietās, ko vēl nesaprotu. Tad cenšos izprast arī to, kāds tur ir nolūks. Lielāko daļu sava mūža esmu uzticīgs cīņas mākslām.

– Kāpēc vispār jāmācās cīņa? Vai tad nebūtu prātīgāk mācīties būt mierā?

– Pasaule šobrīd ir manāmi drošāka, nekā tas bija vēl nesenā pagātnē. Lielai daļai ir pašsaprotami, ka pret līdzcilvēkiem izturēties agresīvi nav normāla rīcība. Tomēr daudzu cilvēku attiecības ar agresiju un vardarbību nav sakārtotas. Manī, tāpat kā tevī, ir daudzas personības šķautnes, un viena no manām šķautnēm tā arī uzskata – cīnīties nevajag. Ir jāizbeidz lieli un mazi kari – starp valstīm, cilvēkiem, viedokļiem.

Cīņas mākslas Austrumu sistēmās stāsts ir vienlaikus par karu un par mieru. Tāpat kā cilvēkā ir gan miers, gan agresija. Līdz ar to meistara uzdevums ir panākt līdzsvaru starp abiem, tāpat arī jebkura cilvēka mērķis ir panākt līdzsvaru starp savu dzīvniecisko agresiju un apzināto mieru. Bez iekšējās agresijas mēs nevaram iztikt – tad ir grūti panākt mērķus. Ja tev piemīt veselīga agresija, tu neesi lupata, tu vari saņemties. Tā ir enerģija, kuru varam izmantot gan produktīvi, gan arī – destruktīvi.

Cīņas meistars senatnē tradicionāli bija arī dzīves meistars, bet mūsdienās tas ir nodalīts – vai nu sports, vai filozofija.

Es gribu iet to tradicionālo ceļu. Arī mūsdienās meistars var būt gan karotājs, gan ārsts – zina gan dzīvību, gan nāvi. Cīņas mākslai ir liela saistība ar nāves tēmu, jo cīņas meistariem vēsturiski ir nācies vaigā skatīt daudz nāvju, tāpat kā ārstiem. Cilvēks tā īsti nevar dzīvot, ja nav saskāries ar nāvi fiziski vai savās domās, jo tad nevar notikt viņa personīgā iniciācija. Sorry, bet tā ir.

– Tu strādā gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem. Kā tu redzi – pēc kā cilvēki nāk pie tevis?

– Cilvēki, kas trenē fizisko ķermeni un vienlaikus ir filozofi – pieskaras garīgām tēmām –, laikam ir retums. Tā ir niša, kurā es strādāju. Tāpēc pie manis nāk tie, kas meklē šādu skolotāju – filozofu un cīnītāju, grib izkopt fizisko un garīgo kopā. Vairāk nāk vīrieši un puikas, jo runa jau ir arī par sišanu un agresiju. Bet ir arī gana daudz sieviešu – kādi 20–30 procenti.

Cīņas mākslas ir saistītas ar dzenbudismu, vēsture stāsta par senajām samuraju ģimenēm, kur ar cīņas mākslām tika iepazīstināti kā vīrieši, tā sievietes. Zināmākā sieviete cīnītāja Austrumos bija Vin Čuna, kas izveidoja savu cīņas mākslas stilu – Vin Čun. Mūsdienu Rietumu pasaulē slavenākā Austrumu cīņu meistara Brūsa Lī stils bija tieši šis stils!

Kopumā pie manis nāk individuālisti. Man attieksme pret katru cilvēku ir ļoti empātiska, jo būtu negodīgi skatīties uz cilvēku kā uz kādas masas daļu. Vēroju katru bērnu un pieaugušo atsevišķi, bet tas, kas visus vieno, – viņi nāk pie stipra cilvēka pēc pārliecības par sevi un saviem spēkiem.

– Viņi dzīvē ir kādā lūzuma punktā?

– Iespējams. Meklēt palīdzību ir gudrības un spēka pazīme, ceļš uz priekšu. Krīzes ir izaugsmes sastāvdaļa – ja ir grūtsirdība vai depresija, tas vēl nenozīmē, ka pienācis kaut kāds gals. Tas nozīmē jaunu robežšķērsli, lai attīstītos. Cilvēkam ir tendence norobežoties no nepatīkamā – asinīm, mēsliem, sviedriem, neglītām grimasēm.

Daudzi dzīvē grib tikai smuko aspektu. Sēdēt smukā tērpā uz skaista jogas paklājiņa, piemēram. Noņemiet visu nesmuko un dodiet man iespēju tikai tā klusi un harmoniski kustēties! Bet Austrumu cīņās vajadzētu atcerēties galveno aspektu – cīņa ir saistīta ar nāvi, un cilvēks cīņā var mēģināt to izprast. Agresija ir saistīta ar tevis paša robežu pārkāpšanu, kurā tu noliedz nāvi, noliedz visu nesmuko, nepatīkamo, noliedz sevis paša iekšējo ēnu. Kad cilvēks atnāk uz cīņu treniņiem, šī sastapšanās nav radikāla, tas notiek normālās devās – pamazām, pamazām…

– Kas tieši notiek tavos treniņos?

– Ir sportiskais aspekts – trenējam ķermeni, lokanību, spēku, izturību. Austrumu cīņās ir kas tāds, kā nav nekur citur sportā, piemēram, ķermeņa norūdīšana, lai kauli un muskuļi būtu izturīgi pret sitieniem. Tad ir akrobātika, kas ir ļoti saistīta ar sava ķermeņa iepazīšanu –māksla krist, māksla saprast, ko darīt, ja kādā brīdī tu lido un esi ar galvu uz leju, – lai ķermenis neapjūk un cilvēks iemācās vienmēr krist uz kājām – kā kaķis.

Tad ir mentālais un emocionālais darbs meditācijās, atlabināšanās vingrinājumos. Un ir garīga rakstura darbs – personīgi un individuāli jautājumi un atbildes. Piemēram: tagad esmu tāds stiprs – ko man ar to spēku darīt? Vai tagad man iet visiem atriebties vai tomēr ne? Ja tu visu laiku sit pa boksa maisu un treniņos, sparingā sit cilvēkiem – tad cik ilgi, un kāds tam ir mērķis? Tie jau ir garīgie aspekti.

Ja visu dzīvi nodzīvo, tikai meklējot ienaidnieka tēlu, un nepacelies garīgi virs tā ievainotā, vājā cilvēka stāvokļa, kāds tu biji sākumā, te atnākot, tad vari palikt tas pats ievainotais vājais, tikai tagad vēl tev ir ierocis – tavas rokas. Bet… tevī vēl nekas nav mainījies garīgi. Tas ir svarīgs aspekts. Vispār cilvēkam, kurš grib nākt uz treniņiem, jābūt pietiekami lielai gribai sevī kaut ko mainīt un jābūt gatavam uz bezkompromisa grūtībām. Taču viņš sastapsies ar treneri, kas neliks lielākus šķēršļus, kā cilvēks var izturēt, tāpēc ir nepieciešams skolotājs.

– Ir cilvēki, kas neiztur?

– Nē, es jau zinu, ar ko man ir darīšana. Viens no maniem uzdevumiem dzīvē ir dot inteliģentajiem cilvēkiem un viņu bērniem attiecības ar vardarbību un agresiju. Iepazīstināt viņus ar to. Inteliģents cilvēks vienmēr ir audzis inteliģentā vidē – ir labi audzināts, nav sists, pret viņu nekad nav vērsta destruktīva agresija.

Vienkārši izsakoties – inteliģenti baidās no sitieniem. Viņi domā – ja saņemu vienu sitienu, tad esmu zaudējis cīņu.

Savukārt cits ir audzis, teiksim tā, prastā vidē, kur ir pērts, pazemots. Viņš ir absolūti satraumēts, viņa ego nav tik attīstīts, taču tāds cilvēks ir sapratis – ar vardarbību un agresiju dzīvē var daudz ko panākt. Viņš iziet ārā, pasaulē, ar domu – citus vajag sist. Viņš sevī nesajūt to vērtību, kādu sajūt inteliģentā vidē audzis cilvēks, kurš apzinās savu vērtību. Līdz ar to mans uzdevums ir saprast un dot tālāk to izpratni – nē, dzīvē lietas var panākt citā veidā.

– Kuri nonāk pie tevis – gan pirmie, gan otrie?

– Jā, gan vieni, gan otri, bet vairāk tomēr tie inteliģentie. Darbojos arī ar to daļu, kam agresijas ir par daudz, bet ar viņiem jau sabiedrībā nodarbojās diezgan daudzi. Savukārt nodarbības ar tiem inteliģentajiem – tā ir mana niša, apvienoju to, kas man patīk un arī padodas.

– Sanāk, ka tu māci inteliģentiem cilvēkiem, kā sabiezināt ādu?

– Vispār jēdziens bieza āda, ko daudz lieto, man nepatīk. Tas nav veselīgs, un tas nav saistīts ar laimi. Tas parasti tiek lietots, runājot par ievainojamiem cilvēkiem, kuri bez biezas ādas ir kā atraitnes dēli. Labs cilvēks, tikai tāds švaks un nabadziņš. Pretī ir bagātie un biezādainie. Tāpēc man nepatīk šis salīdzinājums, jo sanāk, ka man būtu viņi jāpadara tādi paši – jāpalīdz uzaudzēt biezo ādu.

Es mācu izpratni. Inteliģentiem cilvēkiem tā viņu veselīgā, neagresīvā vide attīstībai ir laba, dažiem attīstībai ir pat vajadzīga aristokrātiska vide – no tās mēs tiešām varam tik daudz sev paņemt, tomēr kaut kāda aspekta šajā vidē cilvēkam trūkst. Tas tad ir uzdevums – aizpildīt šo trūkstošo, lai viņš nekļūst par tādu kā atraitnes dēlu.

– Tādus klusos, pieklājīgos bērnus, kuri baidās no agresijas, tu mēdzot saukt par inteliģentajiem tirliņiem.

– Jā, šo terminu es agrāk lietoju, bet tas tomēr skan vulgāri. Tāpēc es šorīt no šā nosaukuma atteicos (pasmaida). Es pats patiesībā esmu inteliģentais tirliņš. Mana atbildība ir ielikt bērna attīstībā trūkstošo puzles gabaliņu, respektējot to, kas viņā jau ir, nevis izveidot kaut kādu mazu Volfiņu.

Skatoties uz bērniem, redzu, ka skolās trūkst gudru pedagogu un galvenās atbildes uz svarīgiem bērnu jautājumiem skola nesniedz. To nesniedz arī kādi citi sporta vai interešu pulciņi. Bet galvenās atbildes ir par izdzīvošanu sabiedrībā, jo klasēs aktuāli mēdz būt reāli izdzīvošanas jautājumi.

– Tur ir vardarbība, mobings un daudz kas cits.

– Jā, un tās lietas pedagogam ir jāuzķer saknē. Ir jāredz, kādas personības ir šajā klasē un kas tur notiek, bet tas acīmredzami nenotiek. Tāpēc vecāki ved savus bērnus pie manis, jo man ir svarīga pedagoģija, audzināšana un vēlme izprast, kas notiek. Klasisks gadījums nodarbībās ir šāds: jāveic pāru vingrinājumi, kur viens otru gāž un trenējas cīņas paņēmienus, bet bērni nespēj sadalīties pāros – grib tikai ar savu draugu vai ar Volfu. Negrib ar to, kurš ir resns, kurš smird, kurš ir garāks vai īsāks.

Šajā brīdī vairs ne tik svarīgi ir paši paņēmieni, cik saprašana – kāpēc mums ir jāmāk sadarboties ar citiem cilvēkiem, ar jebkuru cilvēku, arī ar to, kurš man nepatīk? Ja tādā situācijā tu domāsi tikai par saviem cīņas paņēmieniem vai kā skolotājs tikai par savu priekšmetu, tu bērniem noteikti pārbrauksi pāri un atstāsi atbildību par šo situāciju kādam citam. Bet šis uzdevums ir atsūtīts šobrīd un šeit tev! Ja to ignorē, bērniem tiek iemācīts ignorēt savas emocijas, nedomāt par to, kas ar tevi notiek. Protams, nenotiks tā, ka bērni tūlīt kļūs par labiem cilvēkiem, altruistiem un svētajiem. Bet šī pedagoģiskā saruna, diskusija vai pat strīds bērniem palīdzēs augt.

– Pie tevis atved tieši tos, kas bijuši pakļauti mobingam?

– Gadījumi ir dažādi. Bija kāds puika, par kuru klasē ņirgājās. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc. Viņš bija stiprs, sportisks, bet ņirgāšanās notika tādā rafinētā mūsdienu veidā – kaut ko nofilmē, kaut kur aizsūta. Viņš atnāca šurp – tāds tipiski inteliģentais, pareizs, pieklājīgs, paklausīgs, visu izdarījis pareizi, bet dzīvē neiet. Mamma domā, ka viņam vajag uzaudzēt biezu ādu un sadot pāridarītājiem, bet es domāju, ka tādā gadījumā mēs uzaudzināsim monstru. Pamazām mēs, protams, audzējam biezu ādu, bet…

Vasaras nometnēs mums ir nažu tehnikas treniņš. Sākumā iedodu gumijas nažus, un bērni viens otru dursta. Tas puika, nostājies pret pretinieku, vicinās ar nazi, bet nevar iedurt un tikmēr visu laiku saņem sitienus. Un viņš zaudē. Sapratu, ka viņam trūkst elementāras piesardzības, kurā aizsardzība ir svarīgāka nekā uzbrukums. Līdzībās tas būtu tā – kad tu ēvelē, liekas, ka galvenais uzdevums ir noēvelēt smuku koka gabalu, bet patiesībā vissvarīgākais taču ir nenoēvelēt pirkstus! Kad to saproti, zini, ar ko strādāt.

– Katrs gadījums jau tomēr individuāls.

– Jā, katrs. Nav tādas vienas receptes, jo es nevaru pateikt visiem – šajā vai šajā situācijā vienmēr vajag uzvesties agresīvi, bet tajā –diplomātiski palīst zem kāda apakšā. Tā mēs arī iebrauksim auzās. Ir jāredz realitāte konkrētā vietā un laikā, jāsaprot, par ko ir stāsts, kāds ir mūsu kopīgais mērķis – tā ir sajūtu lieta, kurai tu seko.

– Tu arī esi lasījis lekcijas ārstiem par Austrumu cīņu ietekmi, un ir ārsti, kas savus pacientus sūtot tieši pie tevis.

– Statistiku neesmu apkopojis, bet sūta. Piemēram, daktere Ilze Aizsilniece sūta pie manis savus pacientus bērnus.

Tie ir gadījumi, kad ārsts saprot – bērnam nevajag medikamentus, nevajag psihologu, bet ir nepieciešama pedagoģija.

Tie visbiežāk ir tie paši inteliģentie mīkstpēdiņi. Skolā neviens īsti nav pievērsis uzmanību bērna temperamenta īpatnībām, bet cīņas sports ir tā vieta, kur tādām lietām pievērš uzmanību, cīņas mākslā tam pievēršas smalkāk nekā citos sporta veidos.

– Vai cīņu tēma tev dzīvē kļuva aktuāla, jo uz savas ādas biji izjutis vardarbību?

– Gan jā, gan nē. Ir grūti mainīt sevi un bērnībā ielikto, un es varu dot to, kas manī ir ielikts, – neesmu sists, esmu ļoti mīlēts, sargāts, bučots, līdz ar to es esmu inteliģentais tirliņš. Ģimenē mani sargāja, un es pat īsti neapjautu, ka ir padomju laiki, mans fokuss vienkārši netika uz to virzīts. Tāpēc manī ir liela brīvība un neatkarība, mani vecāki man kā bērnam netika iemācījuši kolaboracionismu. Līdz ar to tagad mans uzdevums ir dot tālāk dziedinošo sajūtu un mācīt mīlestību.

Un tomēr arī es esmu dabūjis pēc pilnas programmas – tas notika, kad aizgāju prom no ģimenes vides, pārstāju klausīt vecākus un ar visu švunku nostājos pats uz savām kājām. Darīju to tā, kā dara vīrietis, kad viņš pārstāj klausīt mammu un vēlas kļūt patstāvīgs, – ar bezkaunību, pārdrošību. Sievietes, starp citu, ļoti labprāt precas ar vīriešiem, kuri neklausa mammu. Tad bija gadījums, kad mani stipri piekāva. Esmu apķērīgs – sapratu, ka man nevajadzētu nākotnē norauties vēl vairāk un kaut kas jāmaina. To mirkli es arī uzskatu par savas iniciācijas brīdi. Sāku meklēt treniņus, mamma iedeva ceļam un nodarbībām naudu, un no Valmieras devos uz Rīgu pie skolotājiem.

– Kādā vecumā tas bija?

Vidusskolas laikā, tas bija astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā. Gadu biju gatavojies, gaidījis, ka braukšu trenēties pie skolotāja. Tad es pats sevi radīju – tā vēlāk secināja viena mana draudzene, kas nodarbojās ar psihodrāmu.

Jā, es sevi radīju. Sajūta, braucot uz Rīgu, bija kā svētceļojumā. Daudzreiz stopoju, nevis braucu ar autobusu, lai vēl vairāk sajustos kā svētceļnieks. Lūk, un tiem audzēkņiem, kas tagad atnāk pie manis, es piedāvāju sevi radīt uzreiz, jo nekas jau nemainīsies iekšēji, ja cilvēks vienkārši nāks uz treniņiem. Ir jāmainās arī iekšēji.

– Vai cīņām var pievērsties arī pusmūžā un vēlāk? Es arī varētu?

– Var, un tieši tā arī notiek, tas nekādā ziņā nemazina sievietes sievišķību. Mūsos ir abi dzimumi un to pirmsākumi. Attīstot šo savu otru personības aspektu, tas pirmais arī iegūst un strauji aug. Ja es nebūtu atzinis savu sievišķo pusi, kas manī ir vēl izteiktāka nekā daudziem citiem vīriešiem, tad man arī nebūtu bijis šā straujā lēciena attīstībā. Cīņas mākslas ir par iekšēju brīvību, un arī partnerattiecības no tā tikai iegūst.

Ja tevī attīstās spēks, neatkarība – tā ir attīstība pa vertikāli, un līdz ar to arī emocionālā ziņā cilvēki vairs nav viens otram uz kakla.

Cīnītāja tēlā ir ietverts gan karotāja, gan viedā arhetips. Gudrība paredz nemitīgi mācīties, attīstīties. Tad arī cilvēks ir savam partnerim patīkamāks, interesantāks, jo ir attīstība. Mana sieva nesen ir sākusi nākt uz treniņiem. Jā, tagad sāk… Un vēl par to sākšanu pusmūžā – daudzi vecāki iesākumā atved bērnus, stāv malā, skatās, uzdod jautājumus, līdz vienā brīdī es saku: cik ilgi skatīsies – nāc izkauties! Un tā sāk trenēties gan tēti, gan mammas. Un, kad vasarās ir nometnes, viņi vairs negrib braukt prom, bet paliek – sanāk tāds kā retrīts. Jo tā ir dziedinoša vide.