Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2019. gada 9. numurā.
– Kad sarunājām interviju, telefonsarunā vaicājāt, cik man ir gadu, un teicāt, ka 40 gadu ir lielisks vecums. Kurā vecumā jūs esat jutusies vislabāk?
– Retrospektīvi skatoties atpakaļ, es varētu pavilkt svītru zem 75 gadiem un teikt: pēdējie pieci gadi man bijuši vislabākie, jo esmu bijusi savā emocionālajā un garīgajā spicē. Tas uz visām pusēm izstaro sevis jušanu un apzināšanos, jo redzu, ka manī ieklausās, ka varu ietekmēt citus, spēju uzņemt jaunu informāciju.
Vecumu es salīdzinu ar ziedu, piemēram, ar rozi, – vispirms pumpurs ir zaļš, tad nedaudz paveras, un var redzēt zieda krāsu, vēlāk tas izplaukst.
35–50 gadi – tas ir laiks, kad zieds vēl nav atvēries. Kāpēc mēs pērkam rozi, kad tā vēl nav atvērusies, bet nav arī vairs pumpurā? Jo tad tā ir visskaistākā. Un nav vēl zināms, kāda būs roze, kad atvērsies pilnībā. Varbūt nebūs tāda, kādu bijām iedomājušies?
Ja runājam par mani, izmantojot šo zieda metaforu, esmu apmierināta, redzot, kāds zieds ir izplaucis. (Smejas.) Pumpura laikā baidījos, jo man likās, ka būs vilšanās. Es ļoti ilgi augu un tikai tagad – pēc 70 gadiem – esmu pilnībā atvērusies. Un nu domāju: kāpēc es, muļķe, baidījos?! Tagad manā dzīvē ir tāds miera satvars, ir parādījusies drosme, aizgājušas bailes, fobijas.
– Kas pumpura laikā jums lika baidīties?
– Visu negribu un nevaru jums stāstīt, bet… Man bija jau 35 gadi, kad uzzināju, ka man nevar būt bērniņu. Tas bija bērnībā pārslimotās tuberkulozes dēļ. Kara laikā abas ar māsu to dabūjām no slimas govs, kurai bija tuberkuloze. Mūsdienu medicīna ar šo problēmu tiktu galā, bet tolaik to nevarēja atrisināt, un man tas bija ļoti smagi.
Arī karš man bija liela trauma. Iespējams, piedzīvotā kara dēļ, bet varbūt iedzimtības dēļ vienmēr esmu bijusi ļoti labila un mocījos ar to, ko šodien sauc par veģetatīvo distoniju. Gāju pie dažādiem ārstiem, un neviens cits man nevarēja palīdzēt, līdz beidzot manai mammai ieteica dakteri Hermani Saltupu, kurš bija psihiatrs Jelgavā un veica arī hipnozi, kas tolaik bija aizliegts. Man tā brīnumaini palīdzēja, bet visu mūžu nācies rēķināties ar šo problēmu, jo pie katras pārpūles atkal tieku izsista no līdzsvara.
– Daudzas sievietes satraucas par vecumu. Jūs tas neuztrauc?
– Tagad jūtu, ka vairs nevaru tik daudz padarīt. Es jau saprotu, ka citi varbūt nevar ne desmito daļu no tā, ko es spēju, bet es jau sevi salīdzinu tikai ar sevi pašu un to, ko esmu varējusi. Savukārt garīgi ir pavisam otrādi – tik zinoša kā šodien nekad mūžā neesmu bijusi, jo tagad daudz lasu. Agrāk man tam nebija laika.
Šobrīd lasu Ulda Pīlēna grāmatu «(mans) uzņēmēja kods» un sajūsminos, ka saprotu to, ko viņš raksta, varu tam izsekot. Es saprotu augstākā biznesa cilvēku! Viņš ir kāpis pa karjeras kāpnēm, saglabājot cilvēcību. Man patīk un aizrauj cilvēki, kuriem ir ass prāts un godaprāts. Nereti aizdomājos, kāpēc, dzīvojot savu ikdienas dzīvi, mēs mēdzam būt tik pavirši, virspusēji, steidzīgi, bez līdzjūtības – barikāžu laikā taču bijām un Dziesmusvētkos esam tik vienoti, cilvēcīgi, skaisti. Šodien zinām, ka intelekts mums ir ģenētiski dots, un mūsu uzdevums ir to izkopt. Zinām arī to, ka cilvēkam ar mazāku iedzimto intelektu dzīve mēdz izkārtoties daudz labāk, ja šim cilvēkam piemīt emocionālā inteliģence. Es domāju – vai pienāks laiks, kad mēs gan galvu, gan sirdi skolosim? Jo tās iet rokrokā.
Es jums nolasīšu no Ulda Pīlēna grāmatas: «Meklējumi, maldīšanās nezināmajā, nezināmā pārtapšana zināmajā – tas viss ir tā vērts. Tas tuvina tevi tai brīvības izjūtai, ko nevar mantot, nopirkt, iemainīt un notēlot. Tas ļaus tev iepazīt sevi – un tas var būt fantastisks ceļojums visa mūža garumā. Atmet bailes no nezināmā, lec un mācies lidot procesā!»
– Šajā citātā ir runa par brīvību. Vai jūs savā dzīvē jūtaties brīva?
– Tagad – jā. Pēdējos piecus gadus es tā jūtos.
– Tas bija kāds konkrēts notikums, kas ļāva jums tā sajusties, vai tomēr grūti definējams process?
– Tas vairāk vai mazāk sakrita ar Imanta aiziešanu no šīs dzīves. Tobrīd noslēdzās ļoti spilgtais mūsu kopīgās dzīves gājums. Tas nenotika pēkšņi, es zināju, ka viņa dzīve iet kā svece uz izdzišanu. Viņš ilgstoši bija slims. Viss mūsu kopā pavadītais laiks ir mani veidojis un mainījis. Pēkšņi es uz to varēju paskatīties no malas.
Ieraudzīju pasauli citādu, pamanīju, ka arī dzīvot var citādi. Tā bija brīvības atskārsme, bet nevaru pateikt, kā pie tās nonācu.
Tas nav vienas dienas notikums, tas ir uzkrāts, netieši veidots – apstākļi, teātris, grāmatas, personības, mans tuvais cilvēks.
– Jūsu dzīve tobrīd krasi mainījās, jo lielu daļu sava mūža esat atdevusi Imantam Ziedonim.
– Mēs abi bijām radošas personības, un es sapratu, ka kalpošana ir ļoti egoistiska: vienu – vai nu mākslu, vai ģimeni – tu noteikti apzodz. Imants man lūdza nefilmēties. Un es arī pati sapratu, ka negribu. Filmēšanās vienmēr bija vasarās. Kurš Imantam būtu palīdzējis, bijis blakus, ja es būtu aizbraukusi uz diviem mēnešiem filmēties? Sapratu, ka man ir jāizvēlas, un es izvēlējos Imantu. Tobrīd varbūt to neapjautu, bet tagad, kad esmu šo brīvības izjūtu iemantojusi, saprotu, ka tas bija tā vērts. Pateicoties viņam, pilnveidojos kā cilvēks. Kad cilvēks ir iekšā kādā situācijā, viņš parasti to nevar novērtēt. Ir jābūt attālumam, jo tikai no attāluma cilvēks redz īstenību pilnībā. Jūs pat nevarat iedomāties, uz ko es tagad, kopš jūtos brīva, esmu spējīga! Cilvēki, kam esmu to stāstījusi, man jautājuši: Ausma, kā vārdā tu to darīji? Cilvēku vārdā! Tāda ir mana atbilde. Kā Imants rakstīja: «Es iešu uz ielas tev tieši klāt, es gribu ar tevi parunāt.» Tā es arī daru.
– Ko tad jūs izdarījāt?
– 17. novembrī, tieši vienu dienu pirms simtgades svētkiem, es izsaucu taksometru, lai aizvestu vairākus gultasveļas komplektus uz ķīmisko tīrītavu. Taksometra šoferis man pa telefonu jautāja, kur braukt. Es atbildēju: no Dzirnavu ielas iegriezieties Zaļajā ielā un gaidiet pie kāpņutelpas. Viņš: «ja ņe poņemaju». Es: skaidri un gaiši jums saku, kā var piebraukt. Šoferis galu galā tomēr piebrauca, es aizvedu veļu, bet iekšēji vārījos – «idrikenštein», kas te notiek! Rīt manai valstij simtā dzimšanas diena, bet man vēl joprojām jārunā krieviski! Sapratu, ka man kādam jāpiezvana. Citādi sirds plīsīs.
Tālruņa kontaktos meklēju, kam varētu piezvanīt. Apdomāju bijušos partijas biedrus, bet sapratu, ka neviens no viņiem palīdzēt nevar. Beigās ieraudzīju Nila Ušakova numuru. Kad bijām Saeimā, mēs abi bijām deputāti, vienā «svara» kategorijā. Vēl nodomāju – diez vai viņš pats atbildēs? Varbūt sekretāre? Visādi izdomājos, tomēr zvanīju. Pēc pāris signāliem viņš atbildēja. Pats. Pateicu savu vārdu un pavaicāju, vai viņš mani atceras. Kad saņēmu apstiprinošu atbildi, sāku savu sakāmo: «Man sirds kāpj pa muti ārā, jo izsaucu taksometru, bet vadītājs nesaprot latviski neviena vārda. Kā tas ir iespējams? 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā divvalodības dēļ latviešu tauta bija tikpat kā iznīcināta, mēs knapi elpojām. 2012. gadā jūs rīkojāt jaunu referendumu par divvalodību, lai latviešu tauta atkal būtu tādā pašā situācijā. Pie divvalodības latvietis krieva priekšā ir zaudētājs. Pieprasot referendumu, jūs apzināti gribējāt iznīcināt latviešu tautu. Mans padoms – jūs varat to izlīdzināt, mums atvainojoties.»
Viņš visu laiku klusēja. Es turpināju un teicu, ka viņš var arī godīgi atzīt, ja ir tāds pats kā Alfrēds Rubiks, kurš bija pārliecināts komunists un tāds pats arī turpināja būt pēc apcietinājuma, un es viņu par to cienu, jo zinu, ar ko man ir darīšana. Mēs esam ideoloģiski pretinieki. Klusums turpinājās. Beigās pateicos, ka viņš mani ir uzklausījis, un noliku klausuli.
– Jums kļuva vieglāk pēc šī zvana?
– Jā, kļuva, jo uzskatu, ka tādas lietas ir jāpasaka, ir jāizrunājas.
– Mēs pirms brīža runājām par jūsu attiecībām ar Imantu Ziedoni, gribu šo tematu turpināt. Jūs reiz esat teikusi: «Mīlestība ir Dieva dāvana. Tā ne visiem tiek dota.» Vai jūs esat jutusies apdāvināta?
– (Klusē.) Domāju, ka atbilde uz jūsu jautājumu ir – jā. Tā vairāk bija garīga mīlestība, mēs bijām garīgi radinieki – kā brālis un māsa. Mīlestībai ir ļoti daudz aspektu, bet par tiem es nerunāšu.
Tomēr teikšu tā: ne jau mīlestības karstums, bet mīlestības spožums nosaka tās ilglaicīgumu.
Un ar to esmu jums pateikusi stipri daudz. Mēs iepazināmies, kad es lasīju Imanta dzeju Palsmanē 1965. gadā. Viņš nekad nebija dzirdējis, kā aktrise lasa viņa dzeju. Viņam bija iznākuši pirmie divi dzejas krājumi. Mēs satikāmies kā divi jauni, radoši cilvēki. Tajā vakarā, kad Palsmanē lasīju viņa dzeju, Imants man pienāca klāt, pateicās un piedāvāja aizvest uz kafejnīcu vai izvizināt ar savu motociklu. Es izvēlējos motociklu.
– Jūs visu mūžu nodzīvojāt kopā. Vai vientulība, kas pēc tam sekoja, jūs nenobiedēja?
– Mēs nodzīvojām kopā 47 gadus. Pie vientulības vajadzēja pierast. Nekad nebiju viena gājusi uz kino, izstādi, izrādi, koncertu. Tagad mierīgi uz kino varu aiziet arī viena, bet uz operu, koncertu un teātri tomēr eju kopā ar draudzenēm.
Līdz 70 gadu vecumam nebiju viena mājās nakšņojusi. Tikai vienu reizi Murjāņos, kur mēs dzīvojām pa vasarām, un tad man blakus gultai bija suns un mednieka bise. Ja kāds būtu līdis iekšā pa logu, es domāju, ka būtu viņu nošāvusi, nepajautājot, kas viņš ir. Gluži kā Rūdolfa Blaumaņa lugā «Pazudušais dēls».
Kad Imants aizgāja no dzīves, es trīs gadus baidījos nakšņot viena, tāpēc pie manis nāca māsiņas, kas Imantu pirms tam bija kopušas, un es viņām maksāju par to, ka viņas šeit nakšņoja. Iedomājieties, cik lielas bailes! Toreiz domāju: vai tiešām pienāks tāda diena, kad viss mainīsies? Un mainījās. Tā baiļu aka tika izsmelta. Nevaru pateikt, kā un kāpēc tas notika. Varbūt palīdzēja laiks vai vēl kaut kas cits. Acīmredzot visam ir kāds mērs, ko mēs nezinām.
Tagad vienatni pat spēju izbaudīt. Man ir daudz visādu darīšanu – jālasa abonētie žurnāli un nopirktās grāmatas, jāskatās raidījumi. Mani šobrīd interesē tik daudz lietu, parādību un kopsakarību, cik nekad dzīvē nav interesējis: politika, kultūra, māksla, psiholoģija… Viss mani interesē! Un ļoti gribas gaidīt rītdienu, jo rīt atkal uzzināšu kaut ko jaunu.
– Jūs vispār protat neko nedarīt?
– Protu, un tas gan mani biedē. Es atlaižos gultā un jūtu, ka iekrītu tāda somnambuliskā stāvoklī, kad neesmu aizmigusi, bet prātā arī nav nekādu domu. Tad uzreiz saprotu, ka no šā stāvokļa ir jātiek ārā. Esmu arī apmeklējusi meditāciju, tas ir citādi. Meditācija man patīk. Saplūst ar Visumu – tā ir pasakaina sajūta! Mirkļa bagātība – apjaust, ka ir vēl cita pasaule, kurai tev ir ļauts pieskarties un izbaudīt.
– Kā jūs savā dzīvē izdarāt izvēles – ar prātu vai intuitīvi?
– Man tādu īstu bremžu nemaz nav, tāpēc arī skaidri atbildēt nevaru. Doma jāielaiž savā ķermenī kā dievišķā datorā, tā reiz teicis valdorfskolas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners.
Ja cilvēks kaut mazdrusciņ ir ar sevi strādājis, viņš sajutīs, kā sitas sirds, kāda ir elpošana.
Vajag sev skaļi pajautāt: Ausma, kā rīkoties? Un tad mirklī starp miegu un nomodu var sajust atbildi, vai tas ir tavs ceļš. Izdarot izvēli, neapstājoties jāiet līdz nākamajām krustcelēm, kur atkal jāapstājas un jāpārvērtē, vai ir gūts piepildījums, jāveic korekcijas, ja nepieciešams, un jāiet tālāk. Citādi uz priekšu tikt nevar.
– Kāpēc savulaik gribējāt studēt psiholoģiju?
– Tiešām 1991. gadā gribēju studēt vēlreiz, bet Imantam kļuva ļoti slikti ar sirdi, un Amerikā viņu četras reizes operēja. Latvijā tādas operācijas tolaik vēl neveica. Līdz ar Imanta slimību manā sadzīvē ienāca papildu uzdevumi, tāpēc par studēšanu bija jāaizmirst. Tā vietā lasīju psiholoģijas grāmatas un mācījos no tām.
Izstāstīšu jums, kāpēc cilvēks man ir visinteresantākais. Es skatos krievus raidījumus «Na samom deļe» un «Modnij prigovor», jo tie stāsta par reāliem cilvēkiem. Man patīk redzēt, kā sieviete pārvēršas, uzplaukst kā puķe un raud no aizkustinājuma, lai gan ieradusies uz raidījumu, juzdamās nogurusi un nevērtīga. Ir tik aizkustinoši redzēt, ka sievieti, kuru raidījumā dizaineri pārvērš, šovam piesaka viņai tuvs cilvēks, piemēram, dēls, kurš grib mammai izdarīt labu, vēlas parādīt, cik viņa ir vērtīga un nozīmīga. Vēlas, lai mamma priecātos pati par sevi. Un, ja cilvēks priecājas pats par sevi, tad šis prieks pielīp arī citiem. Kad dizaineri viņu ārēji pārvērš, sieviete mainās arī iekšēji.
To raksta arī Uldis Pīlēns – ja katrs darbinieks sajutīs, ka viņš ir vajadzīgs un nozīmīgs, tad bizness ies. Katram cilvēkam ir vajadzīgs novērtējums. Reizēm cilvēkus vajag pārliecināt, ka viņi var izdarīt to, ko paši neapjauš. Un, ja vēl nevar, tad var iemācīties. Tas nozīmē, ka tos cilvēkus, kuri dzīvo kā aizmiguši, var un vajag atmodināt.
Man ļoti patika pedagoģiskais darbs, kad Rīgas Doma kora skolā mācīju runas un ķermeņa kultūru. Septiņpadsmit gadu tur strādājot, redzēju, kā bērni veidojas, plaukst un iet savu ceļu. Man ir liels gandarījums viņus satikt, un kļūst sildi ap sirdi, kad dzirdu, ka viņi saka: mana skolotāja!
Rūdolfs Šteiners reiz uzsvēris, ka katrs cilvēks ir unikāla individualitāte, bet, ja viņš grib būt unikāla personība, ir jāiegulda milzu darbs. Katrā cilvēkā ir kodols. (Aiziet un no otras istabas atnes uz pusēm pāršķeltu rūdas gabalu.) No ārpuses mēs esam šāds rūdas gabals, un, uz to skatoties, varētu likties – es nekas neesmu. Nē, tu esi! Bet tev tam ir jānotic. (Apgriež rūdas gabalu otrādi, ar pāršķelto pusi uz augšu, kurā redzams tikai šim rūdas gabalam raksturīgais košais zīmējums.)
Ja tu neticēsi, tad nekad neuzzināsi, uz ko esi spējīgs.
Ir daudz jāstrādā, lai no dimanta izveidotu briljantu, kas mirdz.
Tu vari izvēlēties nemirdzēt, bet, izdarot šādu izvēli, apzodz ne tikai sevi, bet arī visus pārējos, sabiedrību, kura varētu tavu mirdzumu baudīt. Tāpēc es bērniem mācīju, ka ir svarīgi būt atvērtam, jo enerģiju var iegūt tikai daloties. Tāpat būtiska pozitīva domāšana – būt par, nevis pret. Un galu galā – mērķis. Seneka ir teicis: «Kuģim, kuram nav galamērķa, nekad nepūtīs ceļavējš.» Tev ir jāzina, kurp tu dodies.
– Savulaik jūs mērķtiecīgi devāties politikā, kur pavadījāt astoņus gadus. Vai jūs šādu izvēli izdarītu atkal?
– Nevienu dienu neesmu nožēlojusi, ka to izdarīju. Iedomājieties, es taču toreiz nevienam neprasīju, vai man to vajadzētu darīt, pat ar Imantu neaprunājos. Bija kādi svētki, mēs ar Imantu bijām oficiālā pasākumā, es piegāju pie Einara Repšes un pajautāju: «Jūs dibināt partiju – tur būs tikai izmeklēti biedri vai arī ierindas cilvēks drīkst pieteikties?» Viņš interesējās, ko varu piedāvāt. Stāstīju, ka mani interesē bērna un mātes jautājums, kultūra, lai gan beigās no kultūras jautājumu risināšanas atteicos, jo sapratu, ka kultūras darbiniekiem nevajag likumus, bet tikai naudu. Un vēl Repšem teicu, ka esmu baudījusi zināmu novērtējumu, stāvēdama rampas gaismās tūkstoš skatītāju priekšā, tāpēc mani vairs nevar lēti paņemt ar slavu, šo bacili esmu izslimojusi un varēšu pieraut pie zemes tos, kuriem galva sagriezīsies. Repše teica, ka padomās, un pēc divām nedēļām piezvanīja.
Mani joprojām ļoti interesē politika, sekoju līdzi tam, kas notiek mūsu valstī, bet tagad gan politikā vairs neietu, jo tā tomēr ir kompromisu spēle, politika nozīmē disciplīnu, mērķtiecību, sevis ielikšanu stingros rāmjos. Es to vairs negribu, mani šobrīd interesē cilvēcības jautājums, apziņas paplašināšana.
– Politika pēc teātra noteikti bija milzu izaicinājums, jo diendienā bija jāstrādā ar pilnīgi citiem jautājumiem…
– Bija izaicinājums, bet mani vienmēr ir interesējis tas, ko nezinu, paplašinātā pasaule. Tieši pateicoties tam, ka biju politikā, uzzināju daudz ko tādu, ko citādi neuzzinātu. Atceros, kad bija diskusijas par piedalīšanos Irākas karā, es vakarā mājās gatavojos, lai zinātu, kas šajā valstī notiek, lasīju par sunnītiem, šiītiem un kurdiem, kas tur dzīvo.
– Vai aiziet no teātra politikas dēļ nebija grūti?
– Nē, ja būtu grūti, es nebūtu teātri pametusi. Iet politikā man piedāvāja daudzus gadus iepriekš, bet es atteicos. Devos politikā, sekojot Einaram Repšem, viņš mani tobrīd iedvesmoja.
Turklāt teātris no manis ļoti daudz prasīja – man bija neaptverami lielas, slimīgas bailes kāpt uz skatuves. Pirmizrādēs vispār nevarēja nākt uz mani skatīties, tikai no kādas trešās vai piektās izrādes. Reiz arī teātra zinātniece Lilija Dzene man teica, ka nekad nav redzējusi tik lielu atšķirību starp pirmizrādi un piekto izrādi. Savu pēdējo izrādi spēlēju mūzikas namā «Daile» kopā ar Kasparu Zemīti un Vili Daudziņu. Atceros, kā man trīcēja rokas. Toreiz sev pateicu: viss, Ausma, tā ir tava pēdējā izrāde.
Tagad gribu darīt to, ko, spēlēdama teātrī, nevarēju darīt, jo nebija laika, – beidzot varu iet uz visām izrādēm arī citos teātros. Gribu būt skatītāju rindās, izbaudīt un just. Dzīvē un mākslā mani interesē un aizrauj milzu sadursmes un lielais izlīdzinājums, ko piedzīvo varoņi. Mani interesē mīlestības spozme un arī iemesli, kāpēc tās nav. Mani interesē arī, kāpēc mēs krāpjam sevi un citus. Un kas ir tie stiprie, kuri var likt sevi par paraugu citiem. Ar tādiem cilvēkiem man ir interesanti dalīties, apbrīnot, priecāties. Tas ir svarīgi – vitāli svarīgi, kā teica Imants Ziedonis. Šodien tas ir īpaši svarīgi, jo prieks ir gaisma, mēs par daudz pa tumsu dzīvojam.
– Vai jūs pazīstat nostalģiju un mēdzat kavēties atmiņās?
– Nē, nē, nē.
Man atpakaļ skats negriežas nekādi. Neko negribu atpakaļ – ne stundu, ne minūti, ne sekundi.
Jo mani šodienas redzējumi par pasauli ir mani tā bagātinājuši, ka man ar tiem pietiek. Bet, protams, šie redzējumi ir iepriekšējo laiku auglis.
– Kādu iedomājaties savu dzīvi pēc pieciem gadiem?
– Šajā dzīvē viss ir iespējams, arī tas, ka dzīves pēc pieciem gadiem vairs nebūs. Kad eju gulēt, pat samierinos ar šādu iespēju un nodomāju: jānovāc galds – ja nu kaut kas notiek, lai te viss ir kārtīgi. Un, pieļaudama šādu domu, es sev mēdzu teikt: Ausma, cik tālu tu esi tikusi!
– Jo nav bail no nāves?
– Tā gluži nevar teikt, bet pussolis prom no bailēm gan ir sperts.
– Un tomēr – kādu jūs gribētu savu dzīvi pēc pieciem gadiem?
– Es gribētu būt tāda stipra, laba un cilvēcīga. Mani fascinē indieša Mahatmas Gandija attieksme – mēs pastāvēsim bez vardarbības, ar savu cilvēcisko patību. Tas nozīmē – lai tu uzvarētu sava ienaidnieka sliktumu, tavam labumam jābūt lielākam. Tā man gribētos dzīvot un ar to palīdzēt citiem. Tad man liktos, ka tā lielā dziņa sevis un cilvēces izpētē, kas man piemīt, būtu attaisnojusies, jo es būtu atradusi tādu mazu, mazu, plānu, plānu diedziņu un varētu teikt – katram cilvēkam ir tāds balts diedziņš, ko vajadzētu atrast sevī un pavilkt garāku, lai tas mirdzētu un vibrētu. Pasaule par vienu mirdzumu būtu bagātāka.
