• Atmaskojam mazvērtības kompleksu neganto dabu

    Labsajūta
    Dagnija Zīverte
    Dagnija Zīverte
    24. augusts, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Mazvērtības kompleksi… Ui, šis nu ir vārdu savienojums, ko daiļais dzimums pazīst pat pārāk labi. Mēs tos protam varonīgi stiept līdzi visu savu dzīvi un pat neiedomājamies, ka katrs mazvērtības komplekss ir kā olis mūsu smukajās laiviņās. Tas traucē dzīvot, priecīgi pārvietoties pa dzīvi, un, ja kurpes jau piebirušās oļu pilnas, vairs vispār nevari ne soli paspert!

    Man nupat apritēja četrdesmit. Nē, no vecuma es īsti nebaidos un no krunciņām nekautrējos – gadu skaitli uztveru nevis kā spriedumu, bet drīzāk kā pieturu, kurā uz brīdi esmu iestūrējusi, lai vēlāk dotos tālāk. Un tomēr – kā jau tas droši vien apaļās jubilejās pienākas – dzimšanas diena ir uzjundījusi eksistenciālas dabas pārdomas. Teiksim, par bagāžu, ko šajā ceļojumā, ko sauc par dzīvi, no gada uz gadu sev vedu līdzi. Tā aug. Un kļūst aizvien lielāka. Daļa šīs bagāžas lieti noder – zināšanas, prasmes, attiecību pieredze, sadziedētas sāpes, skaisti izdzīvoti brīži… Tas viss ceļu padara tikai vieglāku un patīkamāku. Taču visu šo skaisto koferu un ceļasomu vidū, protams, ir arī melni un smagi akmeņu maisi, kurus turpinu stiept līdzi, pati īsti nesaprazdama, kāpēc, jo tie manu soli bremzē.

    Teiksim, mazvērtības kompleksi. Vajadzētu taču būt tā, ka dzīves laikā no tiem tiekam vaļā, vai ne? Jo grūti iedomāties bezjēdzīgākas un savā ziņā arī postošākas emocijas. Un tomēr – tā vietā, lai mestu kompleksus pār bortu, esmu izvēlējusies tos paturēt, noglabātus kaut kur zem mana kuģa klāja. Un gadu gaitā ik pa laikam vēl kādu pārīti paķert līdzi – jo četrdesmit gados var izauklēt veselu klēpi dažnedažādu iemeslu justies neriktīgai!

    Šķirta laulība, nesakārtotas finanses, neizgludināts celulīts, neizkoptas runas prasmes, neuzasināts intelekts, viduvēji profesionālie sasniegumi un tā tālāk.

    Ja visus šos grēkus un trūkumus vēl sarindo citu citam līdzās, rodas sajūta – lielāku lūzeri par mani būtu grūti sameklēt!

    Jā, iespējams, no malas varbūt nemaz nepateiksi, ka šī, lūk, dāmīte tik ļoti mokās nepilnvērtības sajūtā, jo, ja drusku saspringstu, tieši tāpat varu nosaukt arī lietas, par ko sevī priecājos un pat ļoti! Un tomēr – gluži cilvēcīgā kārtā arī man, līdzīgi kā daudzām citām sievietēm, piemīt netikums uzmanību pievērst tieši tām lietām, kas sākas ar ne-. Šādi rodas labvēlīga vide, kur kompleksiem ziedēt un zelt.

    Prātojot par mazvērtības kompleksiem un to neganto dabu, nejauši atradu brīnišķīgu tā sauktā pašpalīdzības žanra grāmatu, kas mazvērtības kompleksu fenomenu izķidā un izceļ gaismā katru to neglīto aspektu, lasītāju pamudinot izrevidēt savu kompleksu kravu. Lūk, kādas noderīgas domas izzvejoju, lasot šo grāmatu!  

    Gudras atziņas par kompleksiem: 

    Kājas aug stereotipos

    Jā, to apliecina arī psihologi – kompleksi lielākoties veidojas nevis objektīvu iemeslu dēļ, bet gan stereotipos. Visvairāk mēs pārdzīvojam par to, ka neatbilstam kādam iedomātam, vispārpieņemtam standartam. 90–60–90 ir proporciju rāmis, kurā ietilpst ideāla sieviete, – mēs sev iestāstām, stīvējot apaļīgo punci korsetē, jo nevar taču tādu rādīt pasaulei.

    Sieviete nav nekāda sieviete, ja nav pasaulē laidusi bariņu bērnu, iemācījusies cept Pavlovu un iekopusi krāšņu peoniju dobi.

    Taču šie un līdzīgi pieņēmumi ir tīrākais izgudrojums, kas diemžēl novērš mūsu uzmanību no savām īstajām superspējām, un tieši tās taču varētu sildīt mūsu pašapziņu, ja vien mēs ļautu. Arī tu noteikti pazīsti vismaz vienu brīnišķīgu sievieti, kas ir spēcīga, veiksmīga, iedvesmojoša un savā dzīvē paveikusi varenas lietas, taču nejūtas līdz galam vērtīga, jo ir šķīrusies, nav dzemdējusi, nav «gana sievišķīga». Citiem vārdiem sakot, nespēj atbilst tam standarta ideālas sievietes tēlam, kas iegūlies sabiedrības prātā! Vai tas savā ziņā nav traģiski?

    Kompleksi iet roku rokā ar skaudību

    Kā stereotipiski standarti, kā arī mokoša nepilnvērtības sajūta, ja tiem neatbilstam, dzimst salīdzinot. Ja mēs savu dzīvi dzīvotu un arī vērtētu, par mērvienību ņemot tikai savas izjūtas, mazvērtības kompleksiem taču nebūtu vietas, vai ne? Jā, protams, salīdzināšanai ir arī savi pozitīvie aspekti – caur to un spoguļošanos līdzcilvēkos mēs savu iespējamo sasniegumu latiņu ceļam aizvien augstāk, cenšamies būt labāki, veiksmīgāki, atrodam jaunus veidus, kā domāt un rīkoties. Taču mēdz gadīties, ka latiņa uzlikta neaizsniedzamā augstumā un tu nekādi nespēj tai pārlēkt – vienkārši tāpēc, ka tā uzlikta pēc citu cilvēku spējām un vēlmēm, nevis tavējām. Rezultāts? Bezcerīgs.

    Kolēģes gaumīgā, elegantā garderobe tev liek justies kā pelrušķītei, vienaudžu pasakainā karjera – kā lūzerei.

    Visticamāk, ja no šī negatīvā vienādojuma izņemtu tās citas sievietes un viņu sasniegumus, sajūta par sevi un savu dzīvi būtu ar pluszīmi.

    Kāds mazvērtības komplekss piemīt 80 procentiem cilvēku

    Londonā kādā pētījumā noskaidrots, ka paaudzē, kam šobrīd ir 22–40 gadi, astoņi no desmit cilvēkiem sevi uzskata par nepietiekami labiem, salīdzinot gan ar saviem vienaudžiem, gan vecāku paaudžu pārstāvjiem. Jā, jā, tieši šī – tik bieži izsmietā un kritizētā – paaudze, ko dzīve, šķiet, lutinājusi visvairāk un kas apceļojuši puspasauli, dzīvo no Instagram izceltas dzīves, kas pildītas IKEA mēbelēm, influencē un influencējas, fotografē savas avokado sviestmaizes un spīdīgām putām klātās kafijas tases, ir tie, kas patiesībā sevi vērtē viszemāk. Visbiežāk pie iemesliem tiek minēti nepietiekami ienākumi, neapmierinoša karjeras izaugsme, taču visbiežākais mazvērtības sajūtas iemesls ir… sociālie tīkli! Jā, tiešām – vairāk par visu nomāc apziņa, ka vienaudžu sociālo tīklu profili ir aizraujošāki, pievilcīgāki un tiem ir vairāk sekotāju! Šīs atbildes apstiprina saikni, par ko pēdējos gados runā aizvien vairāk, proti, ka virtuālā realitāte un sociālie tīkli, ko lietojam pārlieku intensīvi, un no tiem izrietošā sevis salīdzināšana ar citu dzīvēm mūs iedzen kompleksos un depresijā.

    Sievietes komplekso vairāk

    Tas droši vien nav necik pārsteidzoši, vai ne? Vīrieši sevi allaž ir redzējuši drusku spožākā gaismā nekā daiļais dzimums – ne velti par šo faktu ir tik daudz joku un karikatūru. Un patiešām – arī pētījumi apstiprina, ka 70 procenti vīriešu un 85 procenti sieviešu atzīst, ka viņu ego aizēno kāds komplekss. Turklāt sievietes visbiežāk norāda arī vairāk iemeslu savai kompleksošanai.

    Uzminiet, kāds ir galvenais minētais mazvērtības iemesls! Nu, protams, ķermeņa aprises un izskats. Otrs biežāk minētais iemesls ir ģimenes stāvoklis.

    Kompleksi patiesībā liecina par varenu ego

    Izklausās paradoksāli, vai ne? Jo pieņemts taču domāt – ja cilvēka ego ir nopulēts kā katla dibens, nevieni kompleksi nepieķersies tā spožajiem sāniem. Un otrādi – ka kompleksu mākti ļautiņi ir tādi nabadziņi, kas apbrīnas pilnām acīm vēro tos, kas labāki, gudrāki, skaistāki, bet paši sevi necik augstu nevērtē.

    Taču padomāsim dziļāk. Teiksim, daudzām svētas šausmas sagādā publiska uzstāšanās. Pat no tosta uzsaukšanas vai jubilāra sumināšanas darba kolektīvā mēs atgaiņājamies kā no rūgtas nāves. Sak, nē, nē, es vispār nemāku izteikties un sakarīgu teikumu skaļi salikt kopā. Lūk, Brigitai, tai gan vārdi kā pērļu virtenes no mutes birst laukā! Lai saka viņa! Taču psihologi norāda, ka tādas klīrēšanās galvenais iemesls ir ne jau vēlme pasaudzēt līdzcilvēku ausis, ko varētu traumēt tava neveiklā izteikšanās, bet gan pašas runātājas ego, jo galvenās bažas ir – ko par mani padomās? Kaut šāda negribīga runātāja vismaz šajā jomā neapšaubāmi jūtas mazvērtīgāka nekā citi, tomēr vienlaikus ir absolūti vērsta uz sevi – ES noteikti nevarēšu; ES kļūšu par pilnīgu apsmieklu; ES nekā neprotu; visiem citiem tas padodas, tikai ES nemāku; ES toreiz tā izgāzos un kopš tā laika cilvēkos muti neesmu vērusi vaļā.

    Tā gaužas kompleksu māktā egoiste pilnīgā pārliecībā, ka tieši viņas teiktā runa bijusi vissliktākā pasaulē un neviens to nespēj aizmirst (egoistiem, starp citu, piemīt tendence pārspīlēt un izkropļot ar sevi saistītās atmiņas). Turpretī tos cilvēkus, kuriem patiesi rūp citu laime un labsajūta, kas no sirds priecājas par citu panākumiem, skaistajiem matiem un garajām kājām, mazvērtības kompleksi māc reti. Tiem vienkārši nav vietas, jo sirdi piepilda prieks par pasauli un sevi tajā.

    Kompleksi mums traucē augt

    Šis, lūk, ir vissvarīgākais iemesls, kāpēc kompleksu balasts pēc iespējas ātrāk jāmet pār sava kuģa bortu.

    Mazvērtības kompleksi ir kā pacelta rokasbremze, kas pamazām nokauj tavu motoru.

    Kamēr mēs auklējamies ar saviem kompleksiem un atsakāmies ieraudzīt, ka to iemesli ir tikai mūsu pašu prāta konstrukcijas, mēs ļaujam tiem izaugt un pārvērsties lielos, melnos bubuļos. Kompleksiem piemīt tendence ar laiku kļūt par sevi piepildošiem pareģojumiem. Tas, kam pievēršam uzmanību, kļūst par mūsu realitāti – ja uzmanību koncentrējam uz saviem trūkumiem, mēs piešķiram tiem spēku. Un tikmēr bez mūsu uzmanības, prieka un lološanas iznīkst mūsu spēcīgās īpašības. Un tas, par ko esam nepamatoti baiļojušās, tiešām kļūst par īstenību. Kā rīkoties? Tieši tāpat, kā iesaka cīņā ar bailēm un fobijām – skatoties savam kompleksam tieši acīs un grābjot aiz ragiem. Kāpjot uz skatuves, lai teiktu runu, neliedzot sev to biedējoši izteiksmīgo kleitu, pludmalē ietērpjoties koši sarkanā bikini. Droši un plati uzsmaidot pasaulei un tās dažādībai un pasakot paldies, ka varam būt tās daļa.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē