Astronoms Kārlis Bērziņš: Meteorīti uz Zemes sastopami daudz retāk nekā dimanti (FOTO)

Zinātne
Indra Ozoliņa
29. novembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Astronoma Kārļa Bērziņa profesionālo interešu lokā ir radioastronomija un kosmoloģija Ventspils Augstskolas Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā, taču ne mazāk tuva un pazīstama viņam ir meteorītika. Kārlis ar sievas Vitas, kā arī dēlu Ata un Nika atbalstu ir iekārtojis muzeju, lai kosmosu padarītu tuvāku un saprotamāku ikvienam interesentam.

Meteorītu muzejā Rīgā, Purvciemā (www.meteriti.lv), iepriekš piesakoties, apskatāma visbagātākā šāda veida kolekcija Baltijā ar vairākiem simtiem unikālu eksponātu, kuri sver no dažiem miligramiem līdz pat trim kilogramiem. Savā ziņā tā pat konkurē ar pasaules lielo dabas muzeju krājumiem. Galvenā bagātība šeit ir visu četru Latvijā nokritušo meteorītu paraugi, kuri uzskatāmi ne tikai par vērtīgu zinātnisku materiālu, bet arī par mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu.

Kolekcijā ir vairāk nekā 15 procenti no visu meteorītu fragmentiem, kas civilizācijas vēsturē redzēti nokrītam uz Zemes visos pasaules reģionos, tostarp Antarktīdā, arī vecākie Zemes ieži, dinozauru izmiršanas liecinieki, kuri ir tikai nedaudz jaunāki par vecākajiem meteorītiem. Plauktos sarindoti arī vairāki simti grāmatu par šo dabas parādību. Interesants objekts ir Austrijā nelielā tirāžā izdota pastmarka ar meteorīta putekļiem. Kosmiskais materiāls iestrādāts arī īpašās medaļās un monētās.

Šos dārgumus var ne tikai aplūkot caur stiklu, bet dažus no tiem arī aptaustīt un iegādāties, kā arī nofotografēties ar kaklarotu, kas darināta no meteorītu gabaliņiem. Turklāt – par daudziem eksponātiem muzeja saimniekam ir aizraujošs stāsts.

Nesadeg, bet nokrīt

«Tā kā astronomijas termini daudziem nav skaidri, atgādināšu, ka starpplanētu telpā kustas nelieli debess ķermeņi meteoroīdi,» skaidro Kārlis. «Tie izmēru ziņā ir lielāki nekā kosmiskie putekļi, bet mazāki par asteroīdiem un komētām. Tādiem, saduroties ar Zemi, piemīt liela kinētiskā enerģija. Iekļūstot atmosfērā, tie jonizējas un iztvaiko, radot spoža meteora vai pat bolīda – uguns bumbas – parādību. Mazāki meteoroīdi pilnībā iztvaiko atmosfērā, taču lielākie – atkarībā no uzbūves un izmēriem – var nokrist uz Zemes.

Ja meteorīds iekļūst Zemes atmosfērā, redzam to kā krītošu zvaigzni – meteoru.

Dažkārt nosaukumu meteors lieto nepareizi, tā ir parādība, nevis objekts, tāpat kā gaisma no spuldzes, – meteoru nevar sataustīt, bet var tikai redzēt sadegot. Ļoti spožu meteoru dēvē par bolīdu jeb uguns bumbu. Ja šis objekts nesadeg atmosfērā, bet nokrīt uz Zemes vai citas planētas, to saucam par meteorītu. Lielākā daļa meteorītu ir vecāki nekā Zeme. Turot rokā šādus unikālus kosmiskus objektus, pārņem dažādas pārdomas un izjūtas.

Daži meteorīti ir saistīti ar asteroīdiem, sauktiem arī par mazajām planētām, piemēram, Vestu, kas piedzīvoja lielu kosmisku sadursmi apmēram pirms miljarda gadu, pazaudējot vienu procentu savas masas. Tagad šīs kosmiskās atlūzas laiku pa laikam saduras ar Zemi, radot meteorītus.

Meteorīti kosmiskajā telpā traucas ļoti lielā ātrumā, apmēram 10–70 kilometri sekundē, taču, nokļūstot Zemes atmosfērā, izmēros nelielie objekti sabremzējas, līdz beigās notiek brīvā krišana, it kā tie būtu izmesti no lidmašīnas.

Pamatā šos kosmiskos objektus iedala dzelzs un akmens meteorītos. Akmens meteorīti ir drūpoši, tāpēc ne vienmēr līdz Zemei nokrīt vienā gabalā. Bet pat lielākā daļa akmens meteorītu satur dzelzi. Tāpēc tipiski meteorīti ir smagāki par tāda paša izmēra Zemes akmeņiem.

Iespējams, ka no debesīm katru gadu uz Zemes nokrīt daži simti meteorītu, bet atrasti tiek mazāk nekā desmit no tiem. Pašlaik reģistrēti 63 tūkstoši nokritušu objektu, taču daudziem precīzs nokrišanas laiks nav zināms. Informācija par katru meteorītu parādās ziņu virsrakstos visā pasaulē. Meteorīti ir ļoti pateicīgs pētniecības objekts – lai tos iegūtu un aptaustītu, nav jādodas dārgās ekspedīcijās kosmosā.»

Interese kopš bērnības

Jau bērnībā Kārlis vēlējies kļūt par astronomu, bet par kosmonautu, kā varētu domāt, – gan ne. Te gan viņš piebilst, ka nākotnes cilvēkiem ar laiku nāksies doties kosmosā, lai pārceltos uz dzīvi ārpus Zemes. Saules enerģija apmēram pēc 4 miljardiem gadu beigsies. Zeme atradīsies Saules iekšpusē, kas izpletīsies un kļūs par karstu gigantisku zvaigzni. Varbūt tas izraisa smaidu, jo uz mums neattiecas, taču  civilizācija nākotnē pavisam nopietni būšot spiesta risināt šādus izaicinājumus, ja vien nevēlēsies piedzīvot dinozauru likteni.

«Mani jau bērnībā interesēja tādi globāli jautājumi kā, piemēram, Visuma bezgalība. Uzdevu daudz jautājumu vecākiem, bet pēc tam dziļākas un izsmeļošākas atbildes meklēju pats», stāsta Kārlis. «Jau skolas laikā sāku nodarboties ar meteoru zinātnisku vērošanu, ko var ļoti labi darīt ar neapbruņotu aci. Šīs iniciatīvas rezultātā izveidojās astronomijas nometnes un semināri, kas tagad augustā mums notiek katru gadu. Jau, kamēr nebiju meteorītiem pieskāries, sāku interesēties, kas notiek debesu ķermeņiem saduroties ar Zemi. Lasīju grāmatas par pasaules lielākajiem meteorītiem, skatījos attēlus un toreiz pat prātā neienāca, ka kādreiz pats turēšu rokās to fragmentus.»

Pēc fizikas un astronomijas studijām Latvijas Universitātē Kārlis papildinājis zināšanas Velsas universitātē, ieguvis maģistra grādu Kopenhāgenas universitātē, Nīlsa Bora institūtā, kur katram studentam mācību procesā bijušas pieejamas īpašas vēsturiskas lietas un auditorija, kurā slavenais fiziķis lasījis lekcijas.

«Vispirms manā īpašumā pagājušā gadsimta 90. gados nokļuva tektīta gabaliņš no Indoķīnas. Tektīti ir Zemes izcelsmes ieži, kas pārveidojušies asteroīdu triecienu rezultātā. Tā ir pārkususi Zemes matērija, kas, veidojoties krāterim, lido uz visām pusēm un krītot sacietē iegūstot interesantas formas,» stāsta kolekcionārs.

Tektīti, kas atvesti no Lībijas tuksneša, ir balti, dzeltenīgi caurspīdīgi, ar tiem rotājies arī Ēģiptes faraons Tutanhamons. Jau senos laikos cilvēki sapratuši, ka Lībijas stikls, kā to tagad dēvē, ir īpašs. Savukārt mikrotektīti ir kā melni sīki graudiņi, kas pieejami muzeja apmeklētājiem, ļaujot savām acīm aplūkot lieciniekus dinozauru izmiršanai pirms 66 miljoniem gadu.

Meteorītu meklējumos

«Tiklīdz uzzināju, ka meteorītus iespējams iegādāties, sāku sarakstīties ar to pētniekiem un kolekcionāriem. Muzeju atvērām 2015. gada 2. jūnijā, kad kolekcija bija kļuvusi pietiekami bagāta, lai parādītu citiem. Esam paplašinājušies gan telpu, gan eksponātu ziņā. Turpmāk nosaukumā atteiksimies no vārda Mazais, būsim vienkārši Meteorītu muzejs.

Savā ziņā pamudinājums starptautiskās Asteroīdu dienas atzīmēšanai un arī mūsu muzeja veidošanai bija Čeļabinskas meteorīta izraisītā katastrofa 2013. gada 15. februārī. Tā masa tika novērtēta līdz 13 tūkstošiem tonnu – tātad vairāk nekā Eifeļa tornim, bet izmēri ap 20 metriem. Šos objektus nepieciešams pētīt, lai mēs prastu izvairīties no potenciāliem draudiem nākotnē. Katrs zina, ka būvlaukumā jāstaigā ar ķiveri, bet meteorīti sabiedrību īpaši neuztrauc, taču tas nenozīmē, ka tie nav bīstami. Pasaules vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad šie debesu ķermeņi ir sabojājuši kustamo un nekustamo īpašumu, tāpēc vēlamies aicināt sabiedrību labāk izprast kosmisko draudu riskus. Mēs nezinām, kad nokritīs nākamais lielais meteorīts – jau rīt vai pēc simts gadiem, taču pilnīgi skaidrs, ka tas notiks, tāpēc mums jābūt rīcības plānam..» 

Vispirms Kārlis muzejā tumšā telpā pievērš uzmanību spīdošai  lodei un stāsta, ka Kosmosā vairāk nekā 99,9 procenti matērijas ir plazmas stāvoklī, arī Saule un starpzvaigžņu vide. Ekskursija un objektu aptaustīšana vienmēr sākas ar stāstu, jo citādi eksponātus nav iespējams pilnvērtīgi novērtēt. «Citos muzejos runā par simtgadēm un tūkstošgadēm, taču mēs atskatāmies uz miljoniem un miljardiem senu pagātni. Meteorīti ir Saules sistēmas visvecākie objekti, kas veidojušies pirms gandrīz 4,5 miljardiem gadu. Bet to saturošie vieglie atomi ir radušies Lielajā sprādzienā, bet smagākie nedaudz vēlāk supernovu zvaigžņu sprādzienos.

Meteorītus no akmeņiem un Zemes iežiem var atšķirt pēc sakusušās, sacietējušās virsmas un plānās garoziņas, pat plānākas par milimetru, kas no ietriekšanās atmosfērā var būt nopulēta gluda. Meteorītus iespējams viegli pārbaudīt ar magnētu palīdzību, jo daudziem no tiem piemīt magnētiskas īpašības. Protams, ne visi magnētiski objekti ir meteorīti. Pārbaudot dzelzs meteorītiem līdzīgus objektus, mēģinām noteikt, vai tajos nav palielināts niķeļa daudzums, kas raksturīgs vienīgi meteorītiem. Nosakām blīvumu un citus parametrus, pēc kuriem iespējams spriest, vai ir vērts veikt tālāku ekspertīzi.  

Ja kāds vēlas sākt meklēt meteorītus arī ārpus Latvijas, vislabākā vieta ir Antarktīda un tuksneši, kur tos visvieglāk saskatīt.

Antarktīdā gan strādā tikai profesionāļi, un ekspedīcijas uz turieni dārgi izmaksā. Cik zinu, tikai divi tur atrastie meteorīti sastopami publiskajā telpā un var nokļūt kādā kolekcijā. Viens no tiem aplūkojams arī pie mums. Pārējie tiek glabāti ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) laboratorijā kā pasaules mantojums. Bet mūsdienās visvairāk meteorītu atrod Sahāras tuksneša smiltīs, jo, tām plūstot virspusē, regulāri tiek iznesti senāk nokritušie Zemes viesi.»

Latvijas meteorīti

«Interesanti, ka vēl 18. gadsimtā neviens par meteorītiem neko nezināja. Pavisam senos laikos dominēja Aristoteļa izteiktā hipotēze, ka meteori ir Zemes izgarojumi, kas nav saistīti ar Kosmosu. Pagrieziena punkts bija 1794. gadā, kad Rīgā un Leipcigā iznāca dabas pētnieka Ernesta Hladnija pirmā zinātniskā grāmata par meteorītiem. Tātad  – varam lepoties, ka meteorītikas vēsturē ir ierakstīta arī Latvija un Rīga.  

Varbūtība nokrist meteorītam visās vietās uz zemeslodes ir diezgan līdzīga, ar nedaudz lielāku iespēju ekvatoriālajos rajonos.

Latvijā ir nokrituši četri meteorīti: Līksnā 1820. gada 12. jūlijā, Biržos 1863. gada 2. jūnijā, Neretā 1864. gada 12. aprīlī un Baldonē 1890. gada 10.aprīlī. Aprēķinot statistiski, mūsu teritorijā vajadzētu atrasties kā minimums vismaz vienam meteorītam. Ja kāds atrod meteorītam līdzīgu objektu, aicinām par to informēt, vispirms atsūtot attēlus un pēc tam veicot tālākas pārbaudes. Joprojām esam piektā Latvijas meteorīta meklējumos, kurš iespējams nokritis nevienam nemanot, ir nezinot izpostīts vai arī kaut kur gaida savu atklāšanu.

Visi Latvijā nokritušie meteorīti ir akmens meteorīti jeb hondrīti un sver ap pieciem kilogramiem. Šāda tipa meteorītus uz Zemes arī atrod visbiežāk – ap 86 procentiem no kopskaita. 

Ieva AndersoneLielākā daļa Latvijas meteorītu savulaik tika izvesti no valsts, atradās muzejos ārzemēs un privātkolekcijās, tāpēc izvirzīju par mērķi dabūt tos atpakaļ. 

Līksnas meteorīts nokrita laukstrādnieku acu priekšā. Vakarpusē pie debesīm parādījusies pilnmēnesim līdzīga ugunīga bumba, kas ātri kustējusies un tūlīt arī nokrituši lieli akmeņi. Lai gan strādnieki redzējuši nogāžamies vairākus gabalus, atrada tikai vienu netālu no Lazdiņu māju lauka, otrs fragments nogrima Kalupes ezerā, bet trešais – Dubnas upītē, saduļķojot ūdeni.

Tagad visticamāk tie ir pilnībā noārdījušies un savākt kosmiskos putekļus vairs nav iespējams. Tā kā ir saglabājies baltvāciešu ķīmiķa un dabas pētnieka Teodora Grothusa zīmējums, ir zināms, kā šis meteorīts izskatījās. Šovasar atzīmējām šī meteorīta nokrišanas 200 gadu atceres dienu.  

Neretas meteorītam, kas nokrita pie Svajāniem, atrada abus gabalus – apmēram kilometra attālumā. Vienu akmeni pārdeva un par saņemto naudu uzcēla Neretas skolu. Šī meteorīta fragments bija nokļuvis ASV, un amerikāņi par to prasīja 10 tūkstošus dolāru.

Mēģinājām vākt ziedojumus, taču atsaucība nebija pietiekami liela. Par laimi, pateicoties kontaktiem ar kolēģiem ārzemēs, kuri bija gatavi dalīties ar savu kolekciju, gan šo, gan pārējos meteorītu fragmentus izdevās atgūt. Protams, tas nebija lēti, taču summas nevaru atklāt, jo tās bija zem tirgus cenas. Mēs, meteorītu kolekcionāri, tos ne tikai pērkam, bet arī maināmies.

Pirmavotos ir atrodamas kartes ar meteorītu nokrišanas vietām, taču tā kā padomju laikos kartogrāfijas informācija tika noslepenota, pasaules katalogos atrodamas neprecīzas ziņas. Piemēram, Līksnas meteorītu patiesībā atrada vairāk nekā 20 kilometru attālumā no vietas, kuras koordinātas norādītas oficiālajā datu bāzē. 

Līdz ar Meteorītu muzeja atklāšanu šī ir vienīgā vieta, kur visu Latvijā nokritušo meteorītu fragmenti apskatāmi vienuviet. Tiesa, tos var aplūkot arī daudzos lielajos pasaules dabas muzejos.

Ieva AndersoneLatvijai tuvākie muzeji ar iespaidīgām meteorītu kolekcijām atrodas Vīnē un Londonā.   

Ja par Latvijā nokritušajiem meteorītiem cilvēki ir dzirdējuši, reti kurš zina, ka Dobeles dienvidu daļa un pilsētas apkārtne atrodas uz četrarpus kilometru diametrā liela meteorītu krātera, lai gan zemes virspusē to nevar redzēt. Krāteri atklāja ģeoloģiskos urbumos pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Iespējams, ka tas radies jau pirms apmēram 290 miljoniem gadu.»

Dārgāki nekā dimanti

«Meteorīti uz Zemes sastopami daudz retāk nekā dimanti, tāpēc to cena var būt visai iespaidīga – līdz pat vairākiem tūkstošiem ASV dolāru par vienu gramu. Par ļoti īpašiem objektiem mēdz prasīt pat vairāk nekā miljonu dolāru. Tas atkarīgs no sastāva un struktūras, vecuma, unikalitātes, zinātniskās un informatīvās vērtības. Iepirkuma cena ir apmēram no 50–1000 eiro par kilogramu.

Atrodot meteorītu, var nopelnīt, taču, protams, varbūtība tādu uziet ir maza. Ja tomēr izdosies, tad reģistrēsim to Starptautiskajā meteorītu datubāzē un Meteorītu savienība pieprasīs jums 20 gramus meteorīta zinātniskajiem pētījumiem. Taču vispieejamāko meteorītu  mikrofragmentus iespējams iegādāties par tikai dažiem eiro, tātad – katrs, kurš vēlas, var kļūt par kosmiskā materiāla īpašnieku. Tas varētu būt iedvesmojoši nākamajiem zinātniekiem, kas tagad vēl ir bērnu vecumā.

Pasaulē, arī Latvijā, ir cilvēki, kuri nodarbojas ar meteorītu biznesu, tādējādi nopelnot. Viņi savā ziņā veic melno darbu, meklējot un piegādājot muzejiem un pētniecības institūtiem jaunu vērtīgu kosmisko materiālu. Kad kaut kur nokrīt meteorīts, to mednieki uzreiz pērk biļetes un steidzas turp meklējumos. Protams, ne visiem palaimējas kaut ko atrast un nopelnīt. Dažādās valstīs ir atšķirīgi likumi, kam pieder nokritušais meteorīts. Dažviet to uzskata par zemes īpašnieka, citviet atradēja, citur – valsts īpašumu. Latvijā striktu noteikumu nav, principā tas pieder atradējam. ASV ir izplatīta prakse, ka meteorītu mednieki pirms meklējumiem vienojas ar zemes īpašnieku par kompensāciju.

Uz Mēness un Marsa meteorītus meklē ar robotu palīdzību.

Tā kā atrasti tikai daži simti, tie ir dārgāki par citiem meteorītiem. Šie gan nav tik veci kā Saules sistēmas pirmsākumi. Lielākie fragmenti tiek saskaldīti un nokļūst muzejos vai arī kolekcionāru rīcībā.

Mūsu kolekcijā ir 6 miligrami no Mēness meteorīta, kuru pasaulē atklāja kā pašu pirmo ārpus Antarktīdas ekspedīcijām,  tagad tādu vairs neviens nepārdod. Uz muzeju šis eksponāts atceļoja no Nīderlandes kolēģa, kuram bija vairāki nelieli fragmenti un vienu viņš pārdeva, lai paplašinātu savu kolekciju ar citiem meteorītiem. Kopumā tas sākotnēji svēra 19 gramus un maksāja vairākus miljonus ASV dolāru.

Jau pirms tam Antarktīdā bija atklāti vairāki meteorīti no Mēness, taču tos glabā NASA laboratorijā. Mūsu muzejā apskatāmi vairāki Mēness meteorītu fragmenti, no kuriem lielākais sver apmēram 10 gramus.»

Pasaules brīnumi

«Pašu pirmo meteorītu kolekciju izveidoja dabas pētnieks Hārvijs Ninindžers pagājušā gadsimta sākumā. Viņa kolekcijā bija gandrīz 90 procenti no visiem tolaik apzinātajiem meteorītiem. Mūsu muzejā ir divas šī pētnieka sarakstītas grāmatas, kas izdotas nelielā metienā, ar Arizonas Canyon Diablo meteorīta fragmentu un viņa autogrāfu.

Arizonas meteorīta krāteris ir viena no iespaidīgākajām meteorītikas vietām, kur esmu bijis. Tas izveidojās pirms apmēram 50 tūkstošiem gadu, kad ap 40–50 metru diametra asteoroīds ietriecās Zemē un tuvu pie tās uzsprāga, dažu sekunžu laikā izrokot ap 1200 metru lielu un 170 metru dziļu bedri.

Ieva Andersone

Joprojām neatrisināta mīkla ir 1908. gada 30. jūnijā notikusī Tunguskas kosmiskā katastrofa. Meteorīta fragmenti tā arī nav atrasti, un pēdējā laikā izvirzīta jauna hipotēze, ka, iespējams, šis objekts uzsprāga Zemes atmosfērā, bet asteroīda pārpalikums atkal tika aizsviests Kosmosā. Šim notikumam par godu pasaulē atzīmē starptautisko Asteroīdu dienu, lai pievērstu uzmanību planētas apdraudējumam un izstrādātu iespējamos aizsardzības scenārijus. Starp citu, viens no atceres dienas ierosinātājiem bija astrofiziķis un rokgrupas Queen basģitārists Braians Mejs. Kustība ir gājusi plašumā, tai pievienojušies ne tikai zinātnieki, astronauti, inženieri un finanšu līderi, bet arī mākslinieki.

Interesanti, ka, tieši pateicoties meteorītiem, daži mākslinieki iemantojuši slavu. Piemēram, krievu gleznotājs Pjotrs Medvedevs kļuva populārs pēc 1947. gada 12. februāra, kad no rīta izgāja laukā gleznot Tālo Austrumu pilsētas Imanas, tagad Daļņerečenskas, sniegoto ainavu, un debesīs pēkšņi parādījās milzīga uguns bumba – Sihotealinas meteorīts. Gleznotājs ugunīgo lodi ar garo kvēlojošo asti atainoja vairākās gleznās, kuru kopijas aizceļoja uz muzejiem un vēlāk gleznas reprodukciju attēloja arī uz pastmarkām. Viņa Maskavas muzeja gleznas reprodukcija dabīgā lielumā aplūkojama arī Rīgā.

Pēc kopējās masas lielākā un tādējādi visizplatītākā meteorīta Kampo del Sjelo, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē Debesu lauks, kopējā masa ir ap simts tonnām. To Argentīnā atklāja jau viduslaikos, taču, tolaik nezinot, ka tas ir meteorīts, izmantoja dzelzs darbarīku un ieroču gatavošanai. Mazu šī meteorīta fragmentiņu ir tūkstošiem, un tos joprojām ik pa laikam atrod, tāpēc tas ir viens no lētākajiem šāda veida objektiem.

Lepojamies arī ar Hoba meteorīta fragmentu no Namībijas, kas ir pats lielākais viengabalainais meteorīts. Tā prāvākais gabals īpatnējā četrstūrainā formā ar 2,7×2,7×0,9 metrus lielu virsmu, ir apmēram 60 tonnu smags un joprojām stāv, kur nokritis. Uzskata, ka tas noticis jau pirms 80 tūkstošiem gadu, taču to atklāja tikai 1920. gadā kāds zemnieks, kurš ar arklu uzdūrās cietam gigantiskam bluķim. Ja šim objektam būtu cita aerodinamiskā forma, tas būtu sasprādzis gabalos un nenokristu tik liels. Acīmredzot bijuši īpaši apstākļi, proti, pietiekami mazs sākotnējais ātrums, gan sadursmes leņķis, saduroties ar Zemi, gan tālākā bremzēšanās atmosfērā. Lielā svara dēļ to nav iespējams pārvietot, tāpēc tam apkārt izveidots amfiteātris, lai tūristi varētu to ērti apskatīt.»

Postījumi un katastrofa

«Lai gan rakstos atrodami fakti, ka meteorīts ir uzkritis  cilvēkiem un mājlopiem, šīs ziņas nav līdz galam pārbaudītas. Vēsturiski atzīts un fotoattēlos dokumentēts ir tikai viens gadījums, kad 1954. gadā ASV Silakaugā no meteorīta tiešā veidā cieta kāda sieviete. Meteorīts, kad viņa gulēja gultā, iztriecās cauri mājai un trāpīja rikošetā, ievainojot sānu.

Meteorīti nodarījuši skādi arī citādi, piemēram, Pīkskilas meteorīts 1992. gadā Ņujorkā uzkrita uz kādas automašīnas pārsega un izsita tajā caurumu. Protams, sabojāta automašīna vienmēr zaudē savu vērtību, taču šajā gadījumā tā daudzkārt pieauga. ASV Klakstonā 1984. gadā neliels meteorīts sadragāja pastkastīti, kuru pēc tam pārdeva par 40 tūkstošiem ASV dolāru. Kur nu vēl tiešāk saņemt sūtījumu no Kosmosa! Tagad mazu šā Kosmosa viesa fragmentiņu var apskatīt arī Rīgā.

Jaunāko laiku lielākā Zemes kosmiskā sadursme notika 2013. gada 15. februārī, kad, nokrītot Čeļabinskas meteorītam, cieta vairāk nekā 1500 cilvēki, galvenokārt no lidojošiem stikliem.

Trieciena brīdī sagāzās un sabruka sienas, taču laimīgas sagadīšanās rezultātā bojā gājušo nebija.

Negadījumu izraisīja Zemes atmosfērā ielidojis apmēram 17–20 metrus liels iepriekš neatklāts asteroīds. Tas eksplodēja gaisā nepilnu 30 kilometru augstumā, izdalot enerģiju, kas bija apmēram 30 reižu lielāka nekā uz Hirosimu nomestajai atombumbai.

Meteorīti var mūs ietekmēt vairāk, nekā domājam. Tie noteikti kritīs uz Zemes arī nākotnē, taču to niecīgo izmēru un lielo kosmisko attālumu dēļ iepriekš paredzēt katastrofu nav iespējams. Meteoroīdi mēdz būt no dažiem centimetriem līdz vairākiem kilometriem lieli, bet attālums, kuros tie būtu jāpamana, ir simti tūkstoši un pat simti miljoni kilometru. Līdz šim astronomiem  tikai trīs reizes ir izdevies atklāt maza izmēra asteroīdus un prognozēt to sadursmi ar Zemi. Mums vēl ir daudz darāmā!»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+