• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Astroloģe Māra Ošuroka – par attiecībām ar māti, vīriešiem, depresiju un smagajām dzīves mācībām

    Dzīvesstāsts
    Kaija Zemberga
    13. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Viss, ko zvaigžņu tulce astroloģe MĀRA OŠUROKA stāsta cilvēkiem – par attiecībām, veselību, karmu –, nav aprakstīts teoriju grāmatās, viņa tam visam ir izgājusi cauri pati.

    Intervija publicēta 2012. gada žurnālā Ieva Nr.43.

    Izmisums atved uz šovu

    «Uz raidījumu nāk divu tipu cilvēki,» pirmos secinājumus pēc populārā raidījuma Precamies! iešanas gaisā var izdarīt astroloģe ar divdesmit gadu pieredzi – Māra Ošuroka. «Vieni ir izmisuši, jo nevar atrast otru pusīti, uzskata, ka šovs ir pēdējā iespēja viņu dzīvē. Kāda meitene jutās satriekta par to, ka puisis viņu neizvēlējās. Mierināju: tu esi jauna, skaista, gudra, tev viss vēl priekšā. Godīgi sakot, es viņai to vīrieti nebūtu novēlējusi. Otra tipa dalībniekiem patīk piedalīties šovos, tas nav viņu pirmais uznāciens televīzijā, viņi nāk sevi parādīt jaukā pasākumā.»

    Pārsvarā raidījumos kungs izvēlas vienu no trim dāmām, neviļus ļaujot domāt par situāciju valstī – uz vienu vīrieti ir vismaz trīs brīvas sievietes. Māra Ošuroka domā citādi: «Latviešu vīrieši ir kautrīgāki, tāpēc nepiesakās šovam. Pie astrologa arī viņi gribētu nākt, bet traucē aizspriedumi. Sievietes ir atvērtākas.

    Brīnos par jaunām sievietēm, kas stāsta, ka šovs ir pēdējā iespēja dzīvē satikt otru pusīti. Kā tu vari divdesmit gados būt tik izmisusi!?

    Man ir četrdesmit divi gadi, un dzīve tikai sākas. Zvaigžņu kartē redzu, ka potenciālajam pārim ir lieliska saderība, bet meitene puisi neizvēlas. Viņš ir brīnišķīgs puisis, bet vēl nav izaudzis, viņiem par agru veidot attiecības. Meitenei ir bērniņš, divas augstākās izglītības, viņa paskatās uz vienaudzi un domā – ko es ar viņu runāšu? Ne vienmēr ideāla saderība ir priekšnoteikums veiksmīgai laulībai,» saka Māra, kurai raidījumā īsā laikā jāizpēta dalībnieku zvaigžņu kartes un jāvērtē viņu saderība.

    Astroloģei jautāju, kāpēc Latvijā ir tik daudz vientuļu sieviešu. «Sievietes nav pašpietiekamas,» viņa pārliecināta saka, «nevar atrast otru pusīti, jo nav atradušas savu īsto vietu dzīvē. Kad klientei jautāju, ar ko viņa aizraujas ārpus darba, kas bieži vien viņai ir neatbilstošs, viņa atbild: viņai nav brīvā laika.

    Katrai sievietei varu palīdzēt atrast partneri, bet viņai jāuzticas sev un astrologam.

    Jo domām ir liels spēks: ja sieviete ieņēmusi galvā, ka viņai nebūs vīrieša, tad tā arī būs! Ja to apgalvo trīsdesmit un pat divdesmit gadu veca sieviete, viņa sevi bloķē attiecībām. Ir sievietes, kas nelaiž nevienu sev klāt, jo reiz jau ir vīlušās attiecībās. Redzu, ka klientei vajadzīgs vienaudzis, bet viņa ietiepjas: pasarg Dievs, nē! Jo kopdzīve ar sava vecuma vīrieti nav sanākusi. Pēc tam viņa vismaz piecus gadus velta gados vecākiem vīriešiem, kas viņai neder, un beigās pieviļas visos. Pa šiem gadiem viņas vienaudzis jau ir nobriedis,» saka astroloģe, kas savā praksē pētījusi vairāk nekā desmit tūkstoš cilvēku kartes. «Sieviete var iepazīties noteiktā vidē – tas redzams astroloģiskajā kartē.

    Kādai jāiet dejot, citai – mācīties astroloģiju, vēl kādai jāpiedalās iepazīšanās šovā, jā, var pat uzskriet uz ielas virsū īstajam. Redzu, ka sieviete otru pusi satiks ārzemēs vai iepazīsies ar ārzemnieku, un jautāju, vai viņa ir bijusi ārzemēs. Viņa atbild, ka nav gan un arī nevēlas turp braukt. Tad arī nesatiks savu īsto vīrieti! Varbūt iepazīsies ar kolēģi darbā, viņai ar to vīrieti būs interesanti, starp viņiem uzvirmos kaisle, bet vai tāpēc jāprecas? Kāda sieviete vairākus gadus nāca pie manis ar vienu jautājumu: kad man būs vīrietis; varbūt nākamgad? Teicu, ka viņai nebūs vīrieša, kamēr viņa nesāks mācīties. Sievietei nolēma pie manis apgūt astroloģiju un pēc dažām nedēļām, braucot mājās no lekcijas, sabiedriskajā transportā atvēra savus pierakstus. Viņu uzrunāja vīrietis, kuru arī interesē astroloģija…»

    Dumpiniece

    «Man bija saulaina bērnība, neviens mani neierobežoja, bet man trūka vecāku siltuma, autoritātes. Tētis agri aizgāja no ģimenes. Man ir trīspadsmit gadu jaunāks pusbrālis. Mums ar mammu bija saspringtas attiecības, man ar viņu īsti nebija, par ko runāt, jo interesēja citas lietas. Mamma mani mīlēja, bet es viņai nedevu mīlestību pretī. Bērnībā daudz laika, īpaši vasarās, pavadīju viena. Dzīvoju iedomu tēlu pasaulē, savās fantāzijās iztēlojos, ka esmu princese, man pieder zirgi. Vēlāk astrologs Verners Straupe, pētot manu horoskopu, teica, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi ietekmīga persona, dzīvojusi Francijā. Vēlāk daudz kas no manām fantāzijām apstiprinājies.

    Esmu daudz laika pavadījusi Francijā, piedzīvojusi déjà vu sajūtu, vienā no pilīm atradusi simbolus, par kuriem biju domājusi, ka tiem tur ir jābūt!

    Pēc horoskopa esmu Vērsis, šajā zīmē dzimušie ierodas šajā pasaulē ar noteiktu dzīves pieredzi. Tāpēc jau skolas laikā klasesbiedri un vecāko klašu audzēkņi lūdza palīdzēt risināt, analizēt attiecību peripetijas, lai gan man pašai vēl nebija attiecību.

    Astroloģija manā dzīvē ienāca piecpadsmit gadu vecumā, kad no rokas rokā sāka ceļot pieraksti krievu valodā par astroloģiskām zīmēm. Tajā laikā manā dzīvē ienāca mans pirmais puisis. Mēs apprecējāmies astoņpadsmit gadu vecumā, ģimenē ienāca meita.

    Drauga ģimenē bija cilvēks, kas aizrāvās ar ezoteriku un astroloģiju. Viņš bija mans pirmais skolotājs. Vīra brālēna sieviete bija Žaklīna Cinovska, kas Latvijā bija izveidojusi pirmo astroloģijas salonu, un pēc bērna kopšanas atvaļinājuma kļuvu par tā vadītāju. Pēc tam nodibināju savu firmu Horoskopu pasaule, ar Andri Raču izveidojām Latvijas Astrologu asociāciju.

    Astroloģija ir visa mana dzīve. Daudzi neizprot manu filozofisko dzīves pieredzi un dumpinieces garu. Es kā Vērsis dzīvoju reālajā dzīvē, bet vienlaikus palīdzu cilvēkiem.»

    Pieredze. Sāpīga, bet vērtīga

    Paradoksāli, bet Māras Ošurokas personīgā dzīve ir spoguļattēls tam, kā nevajag veidot attiecības. Pieredze, lai arī skarba un sāpīga, viņai palīdz darbā. «Viss, ko stāstu cilvēkiem – par attiecībām, veselību, karmu –, nav pagrābts no teoriju grāmatām, visam esmu izgājusi cauri pati un zinu, kā tas strādā,» saka zvaigžņu tulce. «Jaunībā jūtas nevar ielikt rāmītī. Mīlestība var atnākt negaidīti un tikpat pēkšņi beigties. Mēs ar pirmo vīru nebijām gatavi ģimenei. Mums nebija ne naudas, ne saprašanas. Vīrietis fizioloģiski un domāšanā attīstās lēnāk nekā sieviete. Es rūpējos par bērniņu, bet vīram citas lietas bija svarīgākas par ģimeni. Taču es viņu nevainoju par to, esmu viņam piedevusi, ceru, ka arī viņš man, jo vīrs diezgan smagi pārdzīvoja mūsu šķiršanos.

    Es aizgāju no viņa ar bērnu uz rokām. Gribēju virzīties uz priekšu, bet mūsu attiecībām nebija izaugsmes.

    Kļūda, ko dzīvē pieļāvu un uz ko norādu savām klientēm, – nedrīkst liegt bērnam tikties ar tēvu, jo viņš nav vainīgs, ka vecāki, būdami jauni, zaļi un dumji, nemāk veidot ģimeni. Vīrs pēc šķiršanās netiecās pēc komunikācijas ar meitu, bet es īpaši to nemeklēju. Tagad mūsu attiecības ir sakārtojušās. Pirmajam vīram ir ģimene, bērniņš. Viņi brauc pie mums svinēt meitas dzimšanas dienu. Bērns nedrīkst ciest no pieaugušo attiecībām.

    Diemžēl mans tēvs to dzīvē nav sapratis. Raidījums Precamies! ēterā ir jau divas nedēļas, bet tēvs man nav ne reizi piezvanījis un pateicis, kā es izskatos un runāju. Acīmredzot viņam tas nav svarīgi. (Māras balss ietrīcas, bet viņa saglabā lepnumu.) Tas man mazliet sāp, bet es nevaru piespiest sevi mīlēt. Varbūt viņš mīl citādi. Viņš reti nācis uz manām un manas meitas jubilejām.

    Ja meitai bērnībā trūcis tēva, viņai grūtāk veidot attiecības ar vīriešiem. Vīlusies attiecībās ar savu vienaudzi, apzināti kopdzīvei meklēju gados vecāku, interesantu, erudītu, gudru vīrieti. Viņā meklēju tēvu. Viens bija septiņpadsmit gadu vecāks par mani, bet apprecējos ar trīspadsmit gadu vecāku vīrieti. Tomēr mīlestību un gandarījumu tajās attiecībās neatradu. Izvēloties nepareizā tipa vīrieti – jaunāku vai vecāku –, nav laimes, reizēm nav arī bērnu.»

    Karmiskais parāds

    «Trīsdesmit gadu vecumā smagi saslimu. Man bija nopietnas aknu problēmas, ārstēšana nedeva rezultātus. Svars pieauga līdz deviņdesmit kilogramiem, nevarēju ne paiet, ne paelpot. Slimību pavadīja psiholoģiskas problēmas. Pārdzīvoju par savu izskatu, vajadzēja nomainīt garderobi.

    Negribēju tuvību ar vīru, ar ko nesen biju precējusies, jo man bija nepatīkams savs uzblīdušais ķermenis.

    Biju spiesta pārtraukt vadīt aerobikas nodarbības un pasākumus, jo nevarēju ielīst vakarkleitā. Satiku cilvēku, kas man ieteica pamēģināt četrdesmit dienu badošanās kursu. Kūres laikā lietoju tikai ūdeni, apmeklēju pirti un masāžas. Atveseļojos. Savai garīgajai skolotājai Elizabetei izmisusi jautāju: par ko man tāds liktenis, mocības, es taču palīdzu cilvēkiem!? Viņa atbildēja: «Tu taču izdzīvoji! Tev bija nepieciešama pieredze, lai vari palīdzēt citiem.»

    Slimībai sekoja vēl viens nopietns pārbaudījums. «Kad strādāju pie Žaklīnas Cinovskas, vadīju radioraidījumu, organizēju arī horoskopu ballītes, esmu izbraukājusi visus Latvijas kultūras namus koncerttūrēs kopā ar Viktoru Lapčenoku. Visu dzīvi manī briedusi vēlme atvērt savu viesu namu vai restorānu, radīt vietu, kur pulcējas cilvēki. Mans sapnis īstenojās nevis Latvijā, bet… Turcijā, Marmarisā, skaistā vietā pie jūras.

    Varētu domāt, ka man bija ļoti daudz naudas vai kāds miljonārs to klubu sponsorēja, bet patiesībā manu sapni īstenot palīdzēja vīrs. Tas bija mans karmiskais ceļš. Ļoti smags un grūts periods manā dzīvē. Septiņus gadus piedzīvoto turēju sevī, jo nebiju spējīga par to runāt. Katram cilvēkam ir savs liktenis šajā dzīvē. Uzskatīju, ka mana misija ir palīdzēt cilvēkiem. Es to pildīju kā astroloģe, apguvu arī citas jomas – fenšui, litoterapiju, zināšanas par aurām, čakrām.

    Man dzīvē it kā visa bija gana – vīrs, bērns, nauda, darbs, kas man patika –, bet laikam bija vajadzīga vēl kāda mācība.

    Mana draudzene svinēja savu desmit gadu kāzu jubileju un uzaicināja mūs ar ģimeni pēc pāris nedēļām kopā doties uz Turciju. Vīrs un meita gribēja braukt, bet es nebiju sajūsmā par ieceri. Aizbraukusi biju kaprīza, sakritu visiem uz nerviem. Mani neapmierināja ne viesnīca, kurā apmetāmies, ne klubs, kurā draugi bija nolēmuši vakarā izklaidēties. Meita ar draugiem tur palika, bet mēs ar vīru devāmies meklēt citu atpūtas vietu. Divos naktī atgriezušies, pamanījām, ka meita dejo ar svešu vietējo puisi. Vīrs sāka raizēties, bet es mierīgi atteicu: lai viņa dejo, viņš ir labs cilvēks. Man šķita, ka es to puisi, viņu sauca Ahmets, pazīstu simt gadu. Izjūtas bija neaprakstāmas. Nē, tā nebija mīlestība. Man bija trīsdesmit pieci gadi, un es dzīvē biju baudījusi izjūtas, kad esi iemīlējies un taureņi lido vēderā. Bet, kad karmiskās astes ir saķērušās…»

    Māras stāsta turpinājums līdzinās trillera cienīgam sižetam. «Ahmets pēc tam ciemojās pie mums Latvijā, bet mēs ar ģimeni braucām atpūsties uz Turciju. Vēlējos veidot savu biznesu Turcijā, jo tur ir kūrorts, izklaide, tam atbilstoša mērķauditorija. Antāljā atradu klubu, ko biju nolēmusi pirkt, bet, kad gatavojos parakstīt dokumentus, Ahmetam piezvanīja no izklaides vietas, kurā mēs satikāmies, un paziņoja, ka tas klubs tiek pārdots. Liktenis visu bija izlēmis mūsu vietā – lai gan tas klubs bija divtik dārgāks, tā bija augstāka līmeņa izklaides vieta, blakus bija pludmale.

    Piepeši visi ceļi pašķīrās: Latvijā divu nedēļu laikā tika nokārtota juridiskā puse un kredīts. Vīrs un radinieki mani atbalstīja. Bet, kad viss bija noorganizēts un sāku strādāt, piepeši paliku viena. Visu vasaru gaidīju kādu ciemos, bet pie manis atbrauca tikai meita. Izgāja no ierindas dators, kas bija vienīgā saikne ar savējiem Latvijā, man atslēdza telefonu, jo it kā nebija samaksāts rēķins. Tajā gadā Antāljā notika terorakti, mana kluba dārzā sprāga bumba. Bija grūti pierast pie tās valsts tradīcijām.

    Man bija pakļauti divdesmit musulmaņi, kam sieviete nenozīmē neko. Kad teicu, ka man nepatīk, kā viesmīlis liek traukus, viņš vakarā vairs nebija darbā.

    Pavāram, kam nav profesionālas izglītības un kas nemāk pagatavot grieķu salātus, man bija jāmaksā vairāk nekā Mārtiņam Rītiņam. Es savā klubā neko neēdu un nedzēru.

    Man, Eiropas sievietei, kas nav pieradusi, ka kāds kaut ko norāda, ka es kaut ko nedrīkstu, bija jāpieņem tās zemes tradīcijas. Kad teicu, ka tūlīt atnāks mans advokāts, man sacīja: tevi tūlīt novāks!

    Turcijā zēla un plauka prostitūcija. Kad sieviete vai viņas vīrs man jautāja, vai šovakar nevarot nopirkt manu bārmeni vai dīdžeju, man likās, ka strādāju seksa klubā. No rīta mani darbinieki lielījās, kurš ar ko pārgulējis, no kā dabūjis zelta pulksteni, ķēdi. Tualetē varēju uzskriet virsū pārim, kas ņemas pie poda.

    Sezonas laikā man gandrīz bija jātaisa grafiks, kad un kuram manam darbiniekam atbrauks mīļākā.

    Turki diemžēl Eiropas sievietēs redz prostitūtas, netic, ka ar viņām var izveidoties mīlestības jūtas, ģimene, jo viņas pašas, īpaši anglietes, sevi tā pozicionē.

    Tas viss bija pretīgi, pret manu pārliecību. Tāda dzīve man bija par smagu. Slīgdama smagā depresijā, atgriezos mājās. Klubu nojauca, un joprojām par to vietu tiek maksāts kredīts.

    Esmu piedzīvojusi turku karu, un tagad mani nekas vairs nespēj dzīvē satraukt. Un atkal savai garīgajai skolotājai jautāju, kāpēc man tāds sods.

    Viņa teica, ka Ahmets iepriekšējā dzīvē bija mana māte un mans uzdevums ir viņam kaut ko iemācīt, atklāt, ka eksistē arī cita pasaule.

    Restorānu vadīju vienu sezonu, bet ar Turciju biju saistīta septiņus gadus – tas ir karmiskais cikls. Braucu turp atpūsties, sagaidīju jauno gadu, mēs gandrīz katru dienu ar Ahmetu komunicējām skaipā. Es tā cilvēka dzīvē ienācu kā garīgā skolotāja, bet viņš mani mācīja uzticēties, mīlēt. Sapratu, kas ir augstākā mīlestība. Mēs bijām draugi, bet viņa tuvinieki mani uzņēma kā vienu no ģimenes.

    Viņiem ir ģimenes modelis, kāda man vienmēr trūcis. Bet galvenais – tas laiks man iemācīja mīlēt sevi. Līdz tam es visiem tikai devu – praktiski viena uzaudzināju meitu, palīdzēju klientiem, attiecībās nezināju, ko gribu. Pērn beidzot sarāvu saites ar Turciju – cik pēkšņi mani tur iemeta, tik negaidīti viss beidzās. Ne visi to spēj izprast, bet es ne tikai uzlaboju attiecības ar mammu no iepriekšējās dzīves, atdevu parādus, bet sakārtoju attiecības arī ar savu meitu un mammu.»

    Jauns izaicinājums

    Vai Turcijas periods pielika punktu Māras attiecībām ar otro vīru? «No malas varbūt tā izskatās, bet mūsu attiecības drupa un juka jau iepriekš. Enerģētiski nejutos brīvi, sāku zaudēt sevi. Tas nebija mīlestības stāsts, ko gaidīju, – ieraudzīju, zibens, taureņi vēderā. Attiecības izauga no draudzības. Es no viņa firmas īrēju telpas, viņa uzņēmumam vadīju Jaungada pasākumus. Varbūt uz draudzēšanās pamata nevajadzēja veidot laulību?

    Ja sākumā nav taureņu vēderā, kur tad pēc tam tos raut!?

    Mūsu attiecības nevainagojās ar bērniem, arī gadu starpība traucēja. Pirms kāzām mani kolēģi astrologi brīdināja, ka nevarēsim ģimenē sadalīt lomas. Mēs abi esam personības, bija grūti sadalīt, kurš kuru dienu spīdēs. Punkts mūsu attiecībās bija mana četrdesmit gadu jubileja. Pirms tam vēl divus gadus mēģinājām glābt laulību. Nolēmām manu dzimšanas svinēt mūsu kopīgi projektētajā mājā, ko es iekārtoju pēc fenšui principiem. Draugi un radinieki, zinot, ka Māra vienmēr svin, gatavojās ballītei. Taču dažas dienas pirms jubilejas mūsu attiecībās atkal kaut kas nobruka. Sapratu, ka izlietu ūdeni nesasmelsi… Savācu mantas un pārcēlos uz Rīgas dzīvokli. Tajā vakarā mēs abi droši vien nedaudz iedzērām, paraudājām… (Māras balss ietrīcas.) Tonakt redzēju sapni: Turcijā četrdesmit gadu jubilejā šauju gaisā Rīgas šampanieti. Man nebija naudas, es to aizņēmos, un mēs ar meitu aizbraucām uz Turciju. Tā bija pēdējā reize, kad es biju tajā zemē, satiku Ahmetu un viņa ģimeni. Esmu pateicīga abām savas dzīves lielajām savienībām. Katras attiecības paver iespēju jaunai mīlestībai.»

    Vai Māra zvaigžņu kartē redz sava mūža trešo mīlestību? «Varbūt man tā jau ir,» viņa noslēpumaini saka. «Tā kā pašlaik esmu šovā Precamies!, varbūt arī man jādomā par to. Es tāpat kā Binnija esmu neglābjama romantiķe. Man prieks, ka raidījumā satiekas pāri, kas pēc raidījuma ne tikai aiziet uz klubu paballēties, bet kuriem ir tas klikšķis, jūtu ķīmija un būs arī kopīga nākotne.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+