Asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš: Mums ir jābeidz gausties!

Tavs ārsts
Anija Pelūde
20. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš
Ir ārsti, kas paši ļoti daudz operē, un ir tādi, kas labprāt operētu vairāk, taču viņu enerģija ir tik jaudīga, ka viņi ir kā labi šefpavāri – darbojas stratēģiski svarīgākos mezglu punktos, lai tā virtuve perfekti strādātu. Profesors DAINIS KRIEVIŅŠ pieder pie otrajiem.

Anamnēze

  • Jau skolas laikā zināja, ka grib būt ķirurgs. Mācoties Cēsu vidusskolā, piestrādāja slimnīcā.
  • No 1998. gada – asinsvadu ķirurgs P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Tā ir viņa pirmā un vienīgā klīniskā darbavieta. Stradiņu patriots!
  • Profesors Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.
  • Latvijas Asinsvadu ķirurgu biedrības vadītājs.
  • Latvijas Medicīnas fonda Zariņu mācību stipendiju vadītājs.
  • Zinātniskā institūta direktors Stradiņa slimnīcā, atbild par ārstu izglītību un zinātni.
  • Cilvēks torpēda, ļoti mērķtiecīgs. Jau uzreiz pēc rezidentūrām ķirurģijā un asinsvadu ķirurģijā aizstāvēja promocijas darbu un 31 gada vecumā ieguva medicīnas doktora grādu.
  • Papildinājis zināšanas Sandjego un Stenforda Universitātes Medicīnas skolā ASV.
  • Joprojām arī Ekvadoras goda konsuls. Formāli var konsulātā salaulāt Ekvadoras pilsoņus.
  • Dzimis 1967. gada 28. jūnijā Cēsīs.
  • Uzņemas jaunas lietas un iesaistās jaunos projektos, jo tas neļauj dzīvei kļūt garlaicīgai.
  • Bieži lieto vārdu jomajo! Lai paspilgtinātu savu attieksmi!

– Mēs runājam īpašā laikā – no 6. līdz 8. jūnijam Rīgā notiek Latviešu ārstu forums, kuru jūs palīdzējāt noorganizēt un kas veltīts Pirmajam Vispasaules latviešu ārstu kongresam. Nemaz neticas, ka pagājuši trīsdesmit gadi! Vēl tagad atceros mediķu gājienu pie Brīvības pieminekļa: 6 tūkstoši kongresa dalībnieku, arī 250 latviešu ārsti, medicīnas māsas no citām pasaules valstīm – ASV, Vācijas, Anglijas, Austrālijas. Gājiena priekšgalā kongresa karogs ar devīzi Gens una sumus – Esam viena saime. Plīvoja Latvijas karogi. Un bija 1989. gada jūnijs.

 – Droši vien tādas valstiskas kopības sajūtas nekad vairs nebūs. Īstenībā Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress bija baigi vēsturiskais. Tolaik vēl Padomju Savienības okupētajā Latvijas PSR tas atrāva vaļā brīvas domas slūžas. Mēs varam latviski (un nevis krieviski) rīkot kongresu, mēs varam brīvi komunicēt ar kolēģiem no ārzemēm! Tas bija baigais vēsturiskais sprādziens. Gan visai Latvijai, gan medicīnai, gan preses neatkarībai, jo Pēteris Apinis, izdodams nelielo kongresa avīzīti Latvijas Ārsts, kļuva par pirmējo Glavļit jeb čekas cenzūras struktūras Galvenās literatūras pārvaldes grāvēju. Notikums visai amizants… Vienkārši avīzītes redakcijā Jāņu priekšnojautās valdījusi nedaudz nerātna noskaņa, un septītajā lapaspusē tika ielikta kaila daiļava, kas guļ jūras krastā, nerātnās tautas dziesmas un daudzas anekdotes, lielākoties ar erotisku vai pretpadomju ievirzi. Nojauzdams, ka diez vai izdosies saskaņot avīzes maketu ar Glavļitu, Pēteris Apinis paņēma dažas pudeles no sponsoru izdalītiem krājumiem, devās tieši uz avīžu cehu un pierunāja nodrukāt avīzi, pirms uz maketa uzlikts Galvenās literatūras pārvaldes atļaujas zīmogs. Avīzīti nodrukāja, izveda no tipogrāfijas, Tobrīd cenzūras pārvaldes vietnieks, kurš gribēja visu kancelēt un atļauju drukāt neiedeva, vienkārši uzsprāga, jo vilciens jau bija aizgājis. Pēc dažām dienām kongresa avīzi drukāja atkal, vienkārši vairs negāja uz Glavļitu saskaņot. Citu avīžu redaktori saprata, ka par Glavļita ignorēšanu cietumā neliek un arī sāka darīt tāpat, drukāja bez akcepta… Kongresa laikā – 1989. gada 23. jūnijā – iznāca arī pirmais žurnāla Latvijas Ārsts numurs, ko izdeva redakcijas kolektīvs, kurā strādāja profesors Ilmārs Lazovskis un ārsti Pēteris Apinis, Jānis Vētra, Arnis Vīksna, Māris Baltiņš, un nu jau 30 gadus žurnāls profesionāli izglīto ārstus, tur rūpi par bagātu, labskanīgu latviešu valodu medicīnā. Pēc kongresa deviņdesmito gadu sākumā sākās nesavtīga ārzemju latviešu ārstu palīdzība Latvijas medicīnai ar dāvanām un sūtījumiem slimnīcām, ar jauno dakteru izglītošanu. Pēteris Apinis un profesors Bertrams Zariņš tagad laiž klajā grāmatu par šo unikālo notikumu – Latviešu Ārstu kongress. Esmu grāmatu jau lasījis, un tur tās dažas tēzes ir tik baigi foršas, ka gribas citēt.

– Piemēram!

– (Atver datorā grāmatas PDF un uz dullo lasa.) «Jūs nedrīkstat aizmirst arī to, ka jebkura ārstniecība nesīs augļus tikai tad, ja latvju tauta saņems savas galvenās dzīvības zāles – brīvību, neatkarību un pašnoteikšanos. Ja tā radīs šo zāļu trauku – Latvijas valsti. Bērni būs veseli un viņu vecāki mierīgi tikai tad, ja savā Latvijā savas sāpes un laimi varēs izteikt dzimtajā valodā.» Tas ir no Daiņa Īvāna uzstāšanās pirmajā kongresa plenārsēdē.

– Aizraujoši, jā. Bet jūs pats taču tolaik bijāt nežēlīgi jauns, divdesmit viens gads!

– Es biju pabeidzis pirmo kursu Medicīnas akadēmijā. Bet viss sakrita īstajā laikā un īstajā vieta! Pirmā latviešu ārstu kongresa saviesīgā daļa notika pie Zvārtes ieža Cēsīs, un mans tēvs bija iesaistījies tā pasākuma organizēšanā (Kārlis Krieviņš – Gaujas nacionālā parka Cēsu reģiona vadītājs – autore.). Tad arī netīšām paziņas, kas bija atbraukuši no Amerikas, mani iepazīstināja ar Kristapu Zariņu. Viņš vienkārši nāca garām, un mēs sasveicinājāmies. Kristaps teic: «Mācies angļu valodu, un tad jau būs labi.» Faktiski tas bija viens maģisks rokas spiediens un viens teiciens, un pēc tam viss aizgāja kā pa riteni – sadarbība ar Kristapu Zariņu. Zināmā mērā visai Latvijas medicīnai ar kongresu sākās jauns attīstības posms, un man pašam arī.

 – Un kas notiks tagad, forumā?

– Viena diena būs vēsturiskā, nostalģiskā, emocionālā sadaļa Medicīnas vēstures muzejā, kur gan atcerēsimies, gan godināsim to, kas bijis. Atvērsim arī jauno grāmatu par ārstu kongresu. Pēc tam divas dienas Stradiņa slimnīcā notiks konference ar plenārsēdēm ar vadošo ārvalstu un Latvijas speciālistu uzstāšanos. Mērķis ir pateikt, kurā virzienā Latvijas medicīna attīstīsies. Kā viens mans labs draugs kādreiz teica,

Latvija ir kā neloģiska kamene: liela, smaga, maziem spārniņiem, bet – lido.

Jā, daudz kas ir neloģisks, bet mēs attīstāmies un labas lietas sasniedzam. Tikai mums pašiem sev un kolēģiem tagad jāpasaka, kur mēs iesim nākamos desmit gadus. Lai jūs kā paciente saprastu – vai es te, Latvijā, dabūšu modernu veselības aprūpi vai ne.

  Ārsti praktiķi drīkst filozofēt, sapņot, bet lemj jau citi.  

– Lemj citi. Bet man šķiet simpātisks pašreizējās veselības ministres teiktais, ka – vienalga, cik tas maksā, mums ir jāsaprot, CIK tas maksā. Jo līdz šim faktiski bija mēģinājumi piebremzēt skaitīšanu, cik īstenībā maksā medicīna, apzinoties, ka valsts to nevar samaksāt. Un otrs – pat ja nauda būtu: Eiropa iedos, paši nopelnīsim – mums jāprot arī ārstēt. Ja neko nebūsim attīstījuši, tad ar naudu vien medicīnā ilgtermiņā neko nevarēs izdarīt.

– Speciālisti jānotur šeit!

– Un tas ir ārkārtīgi grūti. Lai man pirms trīsdesmit gadiem Pirmajā Vispasaules latviešu ārstu kongresā kāds pateiktu, ka Stradiņa slimnīcā trūks ārstu! Toreiz runāja, ka ārstu ir par daudz. Un otrs – tev bija jābūt vai nu ļoti, ļoti, ļoti labam, labākajam, vai tev bija jābūt partijas vai čekas aģentam, ilgstoši jādzied korī, jābūt ar lieliem blatiem, lai tu vispār tiktu šeit, Stradiņos, strādāt. Tagad? Mums ir virkne specialitāšu, kur nav, kas strādā. Ņemtu katru! Situācija ir pilnībā mainījusies. Mēs tagad atceļam plānveida operācijas, jo kardioreanimācijā trūkst divpadsmit sanitāru un desmit māsu. Cilvēki atnāk, pastrādā un saka: «Tur tas darbs ir tik smags, ka par tādu naudu nevaru palikt.» Man Mazirbē zāles pļāvējs prasa divreiz vairāk par stundu, nekā māsa šeit, slimnīcā, saņem uz papīra. Bet atbildības sajūta, darba smagums, zināšanas ir pilnīgi citas.

– Starp citu, kā pats Stradiņos tikāt strādāt?

– Esmu te kopš studiju laikiem, pēc trešā kursa. Atceros savu pirmo brīnišķīgo virsmāsu Alvīni, kura nupat nosvinēja 75 gadu jubileju. Es pie viņas iemācījos centrālās vēnas punktēt.

– Un kāda ir jūsu vīzija, kur Latvijas medicīna virzīsies?

– Jo vairāk zinu kopējo medicīnas bildi valstī, jo vairāk liekas, ka vajag darīt to, ko vislabāk protu, un tā ir asinsvadu ķirurģija. Šajā ziņā mēs virzāmies pareizi. Asinsvadu ķirurģija ir tā medicīnas joma, kas atbild par lielo artēriju slimībām (atskaitot sirdi, par to gādā kardiologi, kardioķirurgi)… Parastam cilvēkam tās ir miega artērijas slimības, kas rada insultu. Tās ir vēdera aortas aneirismas, kas pēkšņi pārplīst, un pacients nomirst noasiņojot. Tie ir kāju artēriju bojājumi – asinsvadi aiziet ciet, un cilvēks vairs nevar pastaigāt, zaudē kāju vai kājas. Tās ir biežākās situācijas. Katru gadu mums simtiem cilvēku nomirst ar insultu, desmitiem no vēdera aortas aneirismas un tūkstošus ietekmē tas, ka viņi nespēj paiet, un mūsu uzdevums ir to visu mazināt – lai cilvēki nenomirst un lai viņiem dzīves kvalitāte būtu labāka. Lai cilvēks var paiet nevis divus metrus, bet lai atkal normāli staigā! Lai nedabū insultu un nepaliek ratiņkrēslā vai guļošs. Asinsvadu ķirurģija pēdējos trīsdesmit gadus ir attīstījusies, izveidojusies kā patstāvīga nozare arī Latvijā, un, lielā mērā pateicoties Kristapa Zariņa atbalstam, kas bija Čikāgas Universitātes profesors un pēc tam Stenfordas Asinsvadu ķirurģijas klīnikas vadītājs, tā tagad ir pamanāma uz pasaules kartes gan Eiropā, gan Amerikā, gan Korejā, gan Jaunzēlandē.

– Tas nozīmē, ka mūsējie spēj ko vairāk nekā citi? Vai varbūt esat drosmīgāki risinājumos?

– Divas pozitīvas lietas! Stradiņi vienmēr ir bijuši uz attīstību vērsti. Mēs vairāk iespēju izglītībā dodam jaunajiem ārstiem, nevis jau esošajiem, vecajiem. Tāpēc, ka tam jaunajam ir lielāka motivācija mācīties, darīt, viņš to grib daudz vairāk, un viņš to spēj daudz vairāk – jauno apgūt. Tāpēc jaunie lēnām apdzen vecos, un tas ir pilnīgi normāli. Otrs, pateicoties Kristapam Zariņam un sadarbībai ar Stenfordas Universitāti, mēs esam bijuši pionieri, attīstot pasaules asinsvadu ķirurģijā inovatīvas tehnoloģijas, jaunas ārstēšanas metodes un ierīces. Te uz mums ar skaidrību ir skatījušies holandieši, vācieši, par Austrumeiropu vispār nerunājot! Un tas, protams, novedis pie rezultāta. Ja agrāk mēs braucām mācīties uz citām valstīm, tad tagad pie mums katru mēnesi ierodas kāds mācīties. Mēs esam grieķus, vāciešus, holandiešus apmācījuši, angļus – pie mums ir braukuši apgūt prasmes no Oksfordas un Kembridžas. Un arī no Amerikas. Decembrī pie mums ierodas mācīties kolēģi no Argentīnas. Pašreiz plānots, ka pie mums apgūt attiecīgas metodes brauks asinsvadu ķirurgi no Ķīnas. Faktiski mēs, Stradiņa slimnīca, esam kļuvuši par placdarmu – tajās jomās, kur esam kļuvuši labākie, mēs varam apmācīt citus.

Protams, ir lietas, kas mums jāmācās no citiem. Ir virkne ļoti sarežģītu patoloģiju, kuras Latvijā sastopamas ļoti reti – viens vai divi pacienti pa gadu vai pat viens pacients divos gads. Skaidrs, ka mūsu pieredze nekad nebūs tāda, kā Vācijas klīnikā, kuras pacienti ir 40 miljoni iedzīvotāju. Protams, tad braucam pie viņiem mācīties vai arī, piemēram, rīt Diseldorfas Universitātes klīnikas vadītājs ierodas pie mums palīdzēt veikt pirmo ļoti sarežģīto unikālo asinsvadu operāciju Latvijā.

– Kas tā ir par operāciju?

– Tiks operēta vēdera aortas aneirisma, kad procesā iesaistīti arī citi asinsvadi, kas apasiņo nieres un zarnas. Tādu ļoti komplicētu pacientu ārstēšanu Latvijā līdz šim neveica, viņus veda uz Vāciju. Bet tad vienam pacientam operācijas izmaksas sasniedza 100–120 tūkstošus eiro. Paldies Dievam, mūsu naudasmaciņa turētāji nāca pie prāta un prasīja, vai mēs paši to varam izdarīt? Mēs teicām, ka jā un divreiz lētāk.

– Jūs, ķirurgi, spējat daudz ko izdarīt, izoperēt. Bet cits stāsts ir cilvēku nokļūšana līdz jums. Tur tā bremze! Būsim godīgi, Latvijā pastāv divas paralēlas medicīnas. Ir augstais gals, kosmoss, un ir skarbā ikdiena, kad cilvēks vispār nezina, ka kājai asinsvads ir ciet. Nav arī komunikācijas ar ģimenes ārstu, lai nonāktu tur, kur sniegtu visatbilstošāko, profesionālāko palīdzību.

 – Droši vien tagad ir stipri labāk, nekā bija. Divas lietas! Pirmā – mēs cenšamies mediķus apmācīt, lai viņi kļūtu gudrāki. Un otrs, paldies IEVAS Veselībai, piemēram, un paldies žurnālistiem, kas to mesidžu nodod tālāk cilvēkiem. Jo kā gan citādi viņus apgaismot, lai saprot, ka ir jāiet pie tā daktera?! Regulārai informācijai izglītojošā aspektā ir milzīga nozīme. Cik skatos ārzemēs, tas notiek visur! Piemēram, Londonā tu atver jebkuru vairāk vai mazāk dzeltenu dienas avīzi, un visās ir vairākas lapas par medicīnu. Un nevis par skandāliem, bet – kas audzinošs tev būtu jāsaprot. Re, kur tev ir melns pirksts vai tu nevari paiet divus metrus – kas par kaiti tev varētu būt un pie kā jāvēršas. Ak, tev jāiet pie ģimenes ārsta? Nu tad tev ir septiņas ar pusi minūtes laika runāšanai ar viņu un – kā tev tai jāsagatavojas.

 Cilvēki neapmierināti, ka speciālista konsultācija jāgaida ilgās rindās… Es domāju, ka asinsvadu ķirurgu pieejamība nemaz nav tik slikta, bet arī – ja pacienti nāktu pie mums sagatavotāki, tad gan cilvēks iegūtu, gan mediķi iegūtu – mēs varētu paskatīties vairāk pacientu. Jo mums puse pacientu atnāk tādi, kas ir bijuši iepriekš operēti, bet ierodas bez savas medicīniskās vēstures, bez izmeklējumiem. Viņiem liekas, ka – «Jums te, slimnīcā, visam ir jābūt!» Bet elektronizācija medicīnā tikai tagad sākas, mēs nevaram uzreiz bez aizķeršanās paskatīties visu, kas ar pacientu agrāk noticis. Lai kā mēs atceramies pacienta seju, varbūt pat viņa kāju, bet mēs nevaram skatīties simtiem pacientu un atcerēties nianses. Tāpēc man patīk, ka daudzi vecāki cilvēki mājās prātīgi pārdomā un uz lapiņas uzraksta savus jautājumus ārstam. Un ir baigi forši, kad tu redzi – atnāk mammīte, kas ir sagatavojusies vizītei: savas zālītes viņa ir sarakstījusi, devas zina, arī kādas slimības bijušas, un tad tā saruna sanāk daudz foršāka. Kungi parasti ir liderīgāki. Viņiem atkal palīdz sievas, savāc visu nepieciešamo informāciju un slimības vēsturi ir smuki salikušas mapītē. Es teiktu tā: nu tad novērtējiet, ka jums kundzes šo visu izdara! Un tad, protams, mums, ārstiem, arī ir daudz vieglāk strādāt. Mums paliek vairāk laika runāties ar pacientu un stāstīt par viņa lietām. Jo mums jau ar’ tas laiks ir limitēts. Piecpadsmit minūtes, un nāk nākamais pacientiņš!

– Kā jūs uzskatāt – vai miega artērijas ultrasonogrāfijas izmeklējumu vajadzētu iekļaut skrīninga programmā? Profilaksei. Jo negaidītu insultu tomēr ir tik daudz…

 – Ja šāda vēlme visiem kopīgi būtu, ja mēs to spētu, es domāju, tas būtu milzīgs ieguvums. Mēs daudzus cilvēkus izglābtu. Bet tas, kas šodien ir svarīgi un vēl joprojām nav novērsts – šobrīd mums daudzās medicīnas iestādēs taisa izmeklējumus, kas īstenībā ir mazkvalitatīvi. Tā pašreiz ir mūsu, asinsvadu ķirurgu, lielā sāpe, ka veselības aprūpe ir tik decentralizēta. Ka kvalitātes kontrole ir tik nenoteikta.

– Kā to saprast?

– Ar labu aparātu tiek veikts izmeklējums, kurš nav izdarīts kvalitatīvi un pēc tam nav kvalitatīvi interpretēts. Mums ar to nākas saskarties bieži. Lielie spēlētāji, kas ir universitātes slimnīcas un vairums reģionu slimnīcu, un arī lielie privātie centri, tur kvalitāte ir daudz augstāka nekā virknē citu iestāžu, ja runājam par artēriju izmeklēšanu. Pirmais, ko es apskatu, ir daktera uzvārds, kas to veicis, un tad secinu, vai tālāk vērts izmeklējumu lasīt. Kādreiz ir ļoti grūti pateikt pacientam, ka – «Ziniet, tas izmeklējums, ko savā slimnīcā esat uztaisījis, ir nekam nederīgs, mēs nevaram to izmantot. Jums būs vēlreiz jābrauc uz Rīgu…»

– Atšķirības ir tik būtiskas?

– Tik milzīgas, ka man iekārtota speciāla mape ar kurioziem.

 – Jā, redzu, plauktā stāv ar tādu uzrakstu…

 – Vesela mape ar muļķīgiem izmeklējumiem, kas ir pilnīgi nederīgi. Ko pēc tam? Es šādas lietas izmantoju mācību lekcijās. Tad rādu, kā nevajag darīt. Bet arī te situācija nav tik viennozīmīga. Kolēģis nevar izmeklēt to, ko nav mācījies, taču virkne reģionu nemaz nevar atļauties to ārstu atsūtīt pie mums mācīties, jo tur viņš ir vienīgais šāda veida speciālists. «Ja aizsūtīšu uz divām nedēļām pie tevis, man visu to laiku nebūs neviena, kas veiks citus izmeklējumus,» saka slimnīcas vadītājs. Jo tas kolēģis pacientiem dara arī citas lietas un pat ļoti kvalitatīvi.

  Bet vispār tas ir briesmīgi.

– Nu, jā. Dārgie aparāti ir sapirkti, tie pieder pašvaldības slimnīcai vai privātai iestādei, aparāts jānoslogo – nauda jāatpelna. Un maz kam interesē, kāds ir izmeklējuma galarezultāts… Te kaut kas nākotnē jāmaina, jo šī sistēma noēd ļoti daudz naudas un laika resursus. Mums ir vajadzīga kvalitāte! Ja jūs man prasītu, manuprāt, visas Latvijas pašvaldību slimnīcas būtu jānacionalizē, jānodod valstij, un tad būs gan racionāls resursu izlietojums, gan arī kvalitāti varēs nodrošināt labāku. Citādi mēs turpināsim nīkuļot.

– Vēnas taču arī ir asinsvadu ķirurgu lauciņš…

– Godīgi sakot, ar vēnām es tikpat kā vairs nenodarbojos. Tā nav lielā ķirurģija, vēnas var ārstēt dienas stacionāros, veselības centros, ķirurģijas nodaļās jebkurā slimnīcā, bet universitātes slimnīca jāatstāj tiem pacientiem, kurus nevar citur ārstēt, tātad artēriju slimniekiem. Turklāt šobrīd, līdzīgi kā zobārstniecību, vēnu lauciņu savās rokās pārņēmis privātais sektors, jo vēnu ārstēšana ir sadaļa, ko cilvēks pats vēl spēj samaksāt. Ir arī reģionālās slimnīcas, kas operē vēnas.

Tas viss ir normāli. Bet – vai normāli, ka visiem vēnas jāārstē ar modernām metodēm un dārgi, tur es būtu piesardzīgāks izteikumos. Brīžiem tas šķiet neētiski, ka pacientiem tiek piedāvātas tikai un vienīgi jaunās, modernās metodes, kas neapšaubāmi, ir ļoti labas, bet pacients samaksā divreiz vairāk, nekā samaksātu par klasisko ārstēšanu ar ķirurģiju. Es tiešām neesmu pārliecināts, vai tantei laukos ir tik svarīgi, ka slimās vēnas tiek likvidētas ar lāzeru vai ar radiofrekvences ablāciju, vai ar putu metodi, vai ar līmi, vai vēl citām modernām metodēm, par to samaksājot 300 eiro vairāk nekā par klasisko ķirurģiju. Par tiem trim simtiem eiro viņa labāk lai zobus salabo, lai likvidē infekcijas perēkļus no saviem zobiem! Varbūt lai viņa par šiem 300 eiro labāk uztaisa skrīninga izmeklējumu savai miega artērijai un vēdera aortai. Runa ir par uzsvariem, kur jūs to naudu iztērējiet. Bet tas, vai tai tantei zilums uz kājas būs mazāks vai lielāks, vai viņai būs puscentimetru vai centimetru gara rēta cirksnītī – ticiet man, viņai ir pilnīgi vienalga. Jo šī tante pa mēli nestaigās un mini svārkos nedefilēs. Bet – par to neviens nerunā, un, tiklīdz kāds šo jautājumu uzdod, tā tūlīt saceļas spalvas.

 – Medicīna un komercializācija mūsdienās ir tik cieši savijušās.

 – Operējiet vienu kāju un par otru jūs dabūsiet divdesmit procentu atlaidi. Jomajo, esam līdz tam nonākuši! Un par to mēs nerunājam, mēs ļoti reti godīgi pasakām, ka ne viss, kas spīd, ir zelts. Arī es, kad aizeju uz veikalu un gribu izvēlēties sviestu, uzraujos… Uz vienas paciņas ir rakstīts Eksporta, un pieļauju, ka, visticamāk, tas ne ar ko nav labāks par Cesvaines sviestu, taču man tā roka stiepjas uz Eksportu, jo no tā papīriņa vien šķiet, ka Eksporta sviests ir labāks par pārējiem. Bet vai dzīvē tā ir, es nezinu.

– Daudz jāiedziļinās detaļās, lai izvērtētu.

– Te mēs nonākam pie tā, ka es tomēr gribētu dzirdēt divu speciālistu viedokļus – ja man pašam kaut kas būtu jāoperē. Pat ja diezgan labi orientējos Latvijas medicīnas sabiedrībā un zinu, kurā specialitātē mums ir labākie. Un arī pacientiem par to būtu jāaizdomājas. Kādreiz cilvēki šīs nianses diemžēl nenovērtē.

– Bet kā jums pašam iet? Atceros iepriekšējo sarunu pirms vairākiem gadiem, un man no tās prātā palicis jūsu sacītais, ka – latviešiem ļoti raksturīgi runājot lietot nolieguma formu. Ka mēs sakām – vai tu negribētu pīrādziņu, vai tu nevarētu man padot?… Tagad, kad rakstu, vienmēr par to iedomāju. Var taču arī pajautāt: vai tu gribētu pīrādziņu?!  

– Tāpēc ārzemnieki kādreiz saka: «Kāpēc jūs esat tik negatīvi?!» Aizbraucu pie radinieces, viņa dārzā sedz augus, gribu palīdzēt un prasu, vai viņai nav grūti? «Nē, nē, nē, Sibīrijā bija grūtāk.» Vēl viens piemērs, kad cilvēks varbūt pat nedomā tādās kategorijās, lai salīdzinātu, taču zemapziņa aiziet atkal uz negatīvo pusi. Acīmredzot ar mūsu atrašanos dīvainajā padomijā tos piecdesmit gadus arī ģenētiskais materiāls ir pamainīts. Bet – kaut kādā brīdī ir jātiek prom no negatīvā! Jo tas pašreizējā brīdī traucē. Ir jāpārorientējas no izdzīvošanas uz attīstību. Mums ir jābeidz gausties! Jābeidz šitā žēlošanās. Aprāts, cik mēs esam bijuši apspiesti… Ārprāts, cik mēs esam bijuši izvesti… Cik esam bijuši pazemoti… Visur mums krievi vainīgi… Katru trešo dienu mums karogs ir lejā. Jomajo, izbeidzam šo politisko populismu, uztaisām vienu sēru dienu gadā un sērojam par visiem – sarkanajiem, baltajiem. Beidzam cits citu kacināt. Mans tēvs ir bijis izvests uz Sibīriju, un tas ir bijis briesmīgi, bet – tagad taču nevienu uz Sibīriju neved. Nu, liekaties mierā, lūdzu!

Tāpēc man patīk strādāt ar studentiem. Mums Latvijas Universitātē darbojas Jauno mediķu skola, kur vecāko klašu skolēni gūst profesionālo orientāciju medicīnā. Viņi ir brīnišķīgi! Ar viņiem ir vienkārši superīgi runāt. Jo viņiem nav šī bloka zemapziņā. Tas ir pilnīgi noņemts nost. Tie ir cilvēki, kam jābūt politikā.

– Pašam palika piecdesmit gadu. Kādas sajūtas?

– Samulsinājāt. Man nemaz nepatīk šo te baigi atcerēties – par saviem piecdesmit gadiem. Atskaitot baļļuku, kas bija labs, jo es bieži ko tādu netaisu. Pārējais? Es teiktu, ka joprojām izbaudu skaistos piecpadsmit gadus starp 32 un 33. Vienīgā pārmaiņa, ka dažas lietas tu pārvērtē citādāk. Man ļoti daudz sanāk braukāt pa ārzemju konferencēm, un, kad atgriežos Latvijā – jomajo, politiķi atkal cepas par sīkumiem. Visu laiku ir kaut kādas politiskās intereses, interesītes… Un tas to jaunības degsmi, kas ir bijusi, mazliet noplacina. Jo liekas – nu priekš kam kaut ko darīt, censties… Varbūt nemaz nevajag? Brīžiem nolaižas rokas: ai, jāliekas mierā. Man, piemēram, pēc piecdesmit vairs neinteresē lielā politika. Man gribas sakārtot asinsvadu ķirurģiju. Vēl vairāk – man gribas, lai asinsvadu ķirurģija Latvijā ir pasaules līmenī. It īpaši šogad par to aizdomājos. Man tuvi draugi un paziņas – trīs piecdesmitgadnieki – nomira. Diemžēl tas personas kods liek pārvērtēt, kāpēc tu dzīvo un vai tavs pašmērķis ir pašiznīcināties. Nu neesam mēs kamikadzes, jomajo! Tad varbūt ir jāsāk domāt, ka kādā lietā profesionāli tu kaut ko superlabi dari, bet tās brīvdienas – nu nevajag stresot, kaut ko rakstīt, ņemties, darīt, varbūt vajag Mazirbē mierīgi priecāties par jūru un kultivēt rozes.

– Rozes ir nopietni?

– Nu smuki mums tur, Mazirbē, ir. Man liekas, ka cilvēkiem vajag bišķi pasaudzēt sevi. Jo ļoti lielā mērā mūsu psihoemocionālais stāvoklis nosaka daudzu slimību progresiju un pat dažu rašanos. Mēs tā diezgan nežēlīgi cits pret citu ņemamies, bet īstenībā tādējādi ietekmējam gan savu, gan otra veselību. Bojājam nervus cits citam, tas tā neforši. Man liekas, ja mēs kļūtu pozitīvāki, ja spētu dabūt kopā pozitīvismu ar savstarpējo attiecību un darba kultūru, es domāju, ka mēs baigi daudz varētu izdarīt.

 – Bet pozitīvās lietas?… No kā uzlādēt baterijas?

A pozitīvu lietu mums ir daudz! Vajag tikai pozitīvi skatīties!

Mums ir jānovērtē Latvijā tas, ko daudzās citās valstīs nemaz tik viegli nevar dabūt. Pirmkārt, mēs varam viegli tikt pie dabas. Izbrauc no Rīgas un tu jau esi mežā, pie ezera, purvā, pie upes, pie jūras. Daudz kur Amerikā, Vācijā un citur viss ir privāts un tu nemaz tik viegli netiec atpūsties pie dabas. Turklāt mums daba nemaz nav piegandēta. Otrkārt, mums ir ļoti labi, tīri pārtikas produkti. Šīs ir divas fundamentālās lietas. Un trešais, kas mūs stiprina emocionāli, ir kultūra. Tādas iespējas tikt pie kultūras aktivitātēm kā Latvijā uz mazas valsts fona, es domāju, nav nevienā citā valstī. Mums ir lieliski teātri, mums ir opera – labi, nobraukusi ar savu kvalitāti, bet vienalga ir. Mums Jūrmalā notiek visvisādi mūzikas svētki. Mums ir brīnišķīgs Cēsu Mākslas festivāls. Mums ir koncertzāles Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs, būs Ventspilī. Dziesmu svētki! Šīs pozitīvās lietas mums ir jāpaņem, cik vien varam! Un, ja to izdarīsim, es domāju, veselība mums būs daudz labāka.

– Kas pašam pēdējā laikā ir īpaši paticis?

Kā Nelsons diriģēja Leipcigas orķestri Berlīnē. Mums ir brīnišķīgas izstādes. Nesen biju Laikmetīgās mākslas centrā uz izstādīti par matiem. Katrīna Neiburga uztaisījusi. Viņai patīk iejusties citu cilvēku, šoreiz frizieru, profesijā un dzīvē, un es sapratu, ka tas mani uzrunā. Tur ir arī pastiža darbi – lietas no matiem: matu cepures, matu ragi, matu ziedi, gleznas… Nu brīnišķīgi! Man tikai bišķi laika nav to kultūru baudīt.

– Bet uz konsultāciju pie jums var tikt?

 – Reizi mēnesī poliklīnikā pieņemu. Fiziski, laika trūkuma dēļ, nevaru atļauties vairāk konsultāciju dienu, bet – jā, ja ļoti grib, tad var tikt.

– Četri cilvēki?

– Nē, īstenībā pieņemu pat desmit pacientus.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs