Ar mīlestību no Ķīnas. Latvijā

Intervijas
Zanda Jankevica
26. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa
«Nepazīstu nevienu viņam līdzīgu,» par savu vīru Sunhua Vanu (Songhua Wang) saka Maruta. Viņu stāsts sākās pirms divdesmit gadiem Rīgā. Sunhua bija pavārs restorānā, Maruta – viesmīle. Tolaik jauneklis no Ķīnas pat iedomāties nevarēja, ka mīlestība viņa divu gadu darba līgumu spēs pārvērst visā dzīvē. Šeit, Latvijā.

Kur Ķīna – kur Latvija?

1999. gadā jaunie pavāri Ķīnā uzzināja, ka pastāv iespēja noslēgt līgumu uz diviem gadiem un doties darbā uz ārzemēm – strādāt Rīgā, tikko atvērtā ķīniešu restorānā. Darbinieku atlasi palīdzēja organizēt Ķīnas vēstniecība. Konkursā varēja piedalīties tikai tie pavāri, kuri bija pabeiguši pavāru skolu ar teicamām sekmēm. Sunhua uzvarēja un posās ceļam.

«Pirmo reizi izdzirdēju, ka ir tāda Latvija. Par šo valsti nezināju neko – internets bija diezgan nepieejams, informācijas maz, tikai kartē paskatījos, uz kurieni esmu nolēmis braukt,» atceras Sunhua.

Viņam tolaik bija vien 22 gadi, dzīve ritēja nelielā pilsētā, teju vai laukos, kur mīt vien pusmiljons iedzīvotāju.

Ģimene, protams, sākumā Sunhua izvēli doties tik tālu projām nesaprata. Tomēr lēmums bija pieņemts, turklāt ar vecākiem taču palika jaunākais dēls. Vecāki no tiesas cerēja, ka pēc diviem gadiem vecākais dēls atgriezīsies. 

Rīgā pirmā valoda, ko Sunhua mācījās no restorāna bārmeņiem, bija krievu. Mazliet pašmācības, un viņš to jau gluži labi saprata un spēja sazināties. Viņam joprojām ir vieglāk sarunāties krieviski, latviešu valodu viņš vēlāk mācījās no sava mazā dēlēna.

Sākumā Latvijā Sunhua viss bija nesaprotams, arī laika apstākļi nepatika, bet viņš domāja, ka pāris gadus to visu var paciest. Pamazām Latvija iepatikās – labi ļaudis, tīra vide, tomēr uz mājām gribējās gan. Nopelnīt tā, lai finansiāli palīdzētu ģimenei Ķīnā, šeit nevarēja, bet tāds arī nebija brauciena mērķis. Sunhua saka: «Domāju – kamēr jauns, jāredz pasaule, jādara kaut kas interesants. Kādēļ ne Latvijā?»

Klusais pavārs un smaidīgā viesmīle

Maruta pēc vidusskolas iestājās augstskolā, lai mācītos sabiedriskās attiecības. Bet kādas mācības, ja vējš galvā? Viņai gribējās pašai pelnīt un sajust neatkarības garšu. Šķita, ka apkalpojošā sfēra ir tieši tas, kas varētu interesēt.

«Iegāju Makdonaldā un pajautāju, vai ir vajadzīga viesmīle. Pieredzes nav, tātad – nekā. Devos uz kādu restorānu Vecrīgā, bet arī tur bez pieredzes nepieņēma. Tad uzzināju par ķīniešu restorānu Šaņ Duņ – lielās lampas un īpašā atmosfēra bija tik neparasta! Kādudien sapucējos un paceltu galvu gāju iekšā. Restorāna direktors bija latvietis, taču pārējais personāls, izņemot viesmīļus un bārmeņus, ķīnieši. Direktoram uzreiz sacīju, ka man nav pieredzes, bet es ļoti, ļoti vēlos strādāt, ka ēdienkarti varu iemācīties no galvas, lai tikai dod man iespēju.

Uzvilku glītu, tumšsarkanu ķīniešu stila vestīti un jutos bezgala laimīga, ka man ir šis darbs.

Vakaros, pirms došanās mājās, ar kolēģiem pārspriedām dienas gaitas. Bārmenis reiz man saka: paskaties, kā Sunhua uz tevi skatās. Tu viņam patīc, ņem ciet! Es domāju: ko viņš tādu runā? Nākamreiz jau pati pamanīju – patiešām skatās, izrāda uzmanību: kaut ko pasniedz, pienes, palīdz, kaut ko pasaka krievu valodā. Mācīšanās viņam padevās un padodas joprojām – pašmācības ceļā apguva arī latviešu valodu, iemācījās ceļu satiksmes noteikumus un nokārtoja tiesības.

Reiz Sunhua mani uzaicināja parunāties. Sēdējām uz palodzes, pļāpājām par to, kā iet. Tad viņš pieliecās man tuvāk un teica: ja tebja poļubil (esmu tevi iemīlējis). Pēc tam mēs tikāmies aizvien biežāk, pastaigājāmies pa Vecrīgu, kopā atpūtāmies. Kolēģe gan mani mēģināja atturēt: neej uz randiņu, tu taču nevari zināt, kas viņam padomā! Citi sacīja, ka viņš ir lādzīgs un ļoti jauks.

Man ar Sunhua bija interesanti – kā viņš runāja, kā uzvedās. Viņš domāja citādi un bija tāds tīrs un ļoti naivs. Tas mani piesaistīja, un to novērtēju. Bieži jautāju par Ķīnu. Dažreiz viņš stāstīja, bet dažreiz atbildēja: kad aizbrauksim, tad redzēsi. Skatījos Sunhua ģimenes fotogrāfijas, pētīju karti, meklējot, kur atrodas viņa dzimtā vieta. Brīžiem nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani.»

Tas šķita nereāli – manī bija modusies patikšana pret pacietīgo, pieklājīgo puisi, tomēr par lielu mīlestību gan es to nesauktu.

Pagāja gandrīz divi gadi, līdz Maruta iepazīstināja ar Sunhua savus vecvecākus, kuriem viņš tūdaļ iepatikās, jo bija ne tikai pieklājīgs, uzmanīgs un inteliģents, bet arī izdarīgs – pēc maltītes no galda novāca traukus un grasījās pat nomazgāt, vienā mirklī iekarojot omītes sirdi. Turklāt viņš arī nesmēķēja un nelietoja alkoholu. Mazmeitu viņi atbalstīja, atzīdami, ka tik sirsnīgi un patīkami puiši mūsdienās apkārt nemētājas.

Lai cik labi par Sunhua domāja omīte, Marutas mamma bija šokā: lai draudzējas, bet tikai ne precēties! Tāds bija viņas spriedums. «Mamma ir ļoti patriotiski noskaņota, viņa iebilstu arī tad, ja man blakus būtu jebkādas citas tautības vīrietis. Tomēr galvenais noteikums – lai tikai nav dzērājs. Gāja laiks, mamma pierada pie Sunhua, un, nevar noliegt, ka omīte šai ziņā ārkārtīgi palīdzēja.»

Apjausma, ka Sunhua ir vairāk nekā draugs, Marutai nāca lēnām: «Reiz mēs sastrīdējāmies par sīkumiem, un tikai tad sapratu, cik ļoti esmu viņam pieķērusies, ka katra mana diena saistās ar viņu, ka man pietrūkst mīļvārdiņa, kādā viņš mani sauc – Milij. Laikam tā patiešām bija iemīlēšanās – ne jau tāpat vien divus gadus skrēju ar viņu tikties, atraidot visus citus draugus.»

Citāda izrādījās arī puiša izpratne par intīmajām attiecībām – Sunhua ar to nesteidzās.

Latviešu meiteni mazliet pārsteidza tas, ka puisis aicina uz randiņiem, atzīstas, ka ir iemīlējies, rūpējas un lolo, taču netiecas pēc intīmas tuvības. Sunhua vēlējās Marutu patiesi izzināt, viņš klusi un pacietīgi vēroja, iepazina, brīžiem par kaut ko aizrādīja un mudināja aizdomāties. Viņš bija izraudzījies Marutu kā savas dzīves vienīgo sievieti, un bija gatavs gaidīt, līdz tāpat jutīsies arī viņa.

Princese ar diadēmu

Maruta atzīst, ka Sunhua bildinājums nebija klasiski romantisks – ne sveču gaismas, ne mešanās uz viena ceļa. «Ķīniešiem tā nav pieņemts. Viņš tikai sacīja, ka mani ļoti mīl un gribētu ņemt par sievu. Aizbraucām pie vecākiem, jo viņam bija svarīgi palūgt manu roku. Vecāki jau bija apvārdoti, pieņēmuši viņu kā znotu un, protams, piekrita.

Man gribējās skaistas kāzas, gribēju reizi dzīvē sajusties kā īsta princese, lai ir, kā filmās par seniem laikiem – kupla, pērlēm rotāta kleita, diadēma, kāpnes, pa kurām kleitas šleife slīd pakāpienu pēc pakāpiena, un viegls vējiņš plīvurā. Apprecējāmies 2001. gada 30. jūlijā dzimtsarakstu nodaļā.»

Baznīcā laulāties nevarējām, jo Sunhua nepieder nevienai konfesijai, līdz ar to nebija kristīts. Vedējmāte bija mana draudzene, ķīniešu valodas skolotāja, vedējtēvs – ķīnietis, kurš strādāja Taivānas konsulātā.

Kāzu galdā tika celti ķīniešu ēdieni, dzērieni, visi dejoja, kā nu katrs mācēja, runāja četrās valodās, bet lieliski sapratās. Svinībās piedalījās tikai Marutas ģimene un Sunhua draugi. Līgavas radi neieradās, jo nespēja pieņemt šādu izvēli. Viņiem bija izveidojies nepamatoti slikts priekšstats par ķīniešu tautu un māca bažas, ka atšķirīgu nāciju sajaukšanās ne pie kā laba nenovedīs. Tomēr laiks visu salika savās vietās, un radi atzina, ka ir maldījušies. 

«Kad biju meitene, man patika Brūsa Lī filmas, valdzināja aziātu vaibsti – brūnās, ieslīpās acis, ogļu melnie mati. Pat aizgāju trenēties karatē, lai tikai būtu tuvāk iespējai, ka kādās sacensībās noteikti dzīvē ieraudzīšu Brūsam Lī līdzīgu puisi. Toreiz sapņoju, kaut mans bērns, kurš taču kādreiz man noteikti būs, tā izskatītos. Redz, kā dzīvē notiek! Pēc kā tiecos, tas man ir. Laikam tomēr domām ir liels spēks.»

Brokastis uz palodzes

Pēc kāzām pāris noīrēja kopēju mājokli. Sākumā tajā nebija ne dīvāna, ne galda, ēduši uz palodzes. Jaunais vīrs bija strikts: sieva par viesmīli nestrādās, tā nav jābūt. Darbu restorānā Marutai nācās pamest. Ar naudu bija grūti, bet palēnām sapelnīja un iegādājās visu, kas dzīvei nepieciešams.

Pamazām Sunhua pierada arī pie latviešu virtuves – viņam iegaršojās omītes gatavotie kāpostu tīteņi.

Reiz Maruta saņēmās un pirmo reizi tos pagatavoja pati. Uzklāja galdu, iededzināja sveces un sagaidīja vīru no darba. Kāpostu tīteņi viņam joprojām ir mīļākais mājās gatavotais ēdiens.

Divus gadus pēc laulībām pieteicās bērns. «Cerēju, ka mazulim būs gaiša āda kā man, melni mati un slīpas, tumšas acis, kā viņa tētim. Vīrs arī sapņoja par to, lai bērnam būt gaiša, eiropiešu ādas krāsa un pieaugot – arī garš augums. Gaidību laikā vīrs par mani labi gādāja – rūpējās, lai es veselīgi ēdu, vārīja speciālas zupiņas, kas veicina piena rašanos.»

Daniels piedzima tieši tāds, kādu abi izsapņojām. Vīram pat asara nobira.

Kad Marutas omīte nomira, ģimene pārcēlās pie opja, kuram bija nepieciešama palīdzība. Sunhua neiebilda – veci cilvēki jāciena. Tiesa, dažkārt Marutai nebija viegli – opītim jāpagatavo ēdiens un jārūpējas par mazuli, kamēr vīrs garas stundas strādā. Taču dzīvei pie opīša bija priekšrocības – savu reizi viņš puiku arī pieskatīja.

«Pirmā vannošana bija vesela ceremonija – opītis turēja Daniela galvu, mamma mazo mazgāja, es raudzījos, lai viņa ķermenītis ir ūdenī un viņam nav vēsi. Vīrs, sajuties lieks, aizbēga uz otru istabu un ķīnieša mierā un pacietībā gaidīja rezultātu. Rūpēties par Danielu vēlējos tikai pati. Man šķita, ka vīrs to neizdarīs, kā nākas. Gan jau būtu izdarījis gana labi, bet to sapratu krietni vēlāk.»

Ar zīdaini ceļojumā

Danielam bija desmit mēneši, kad Sunhua ierosināja doties uz Ķīnu un atrādīt mazuli ģimenei. Maruta biju izmisumā. Kā tas būs? Kā izturēs garo ceļu? Vai Danielam tas nekaitēs? Lidojuši vispirms līdz Helsinkiem, tad uz Pekinu, no Pekinas – vēl pāris stundu ātrgaitas vilcienā.

«Lidojumu uz Ķīnu Daniels izturēja ļoti labi. Izkāpām no lidmašīnas, bet Pekinā līst. Un visapkārt tikai melnas galviņas!

Bijām izmirkuši, noguruši, puikam jāmaina autiņbikses, bet nav, kur palikt. Iegājām tuvākajā ēstuvē – tur tik šmucīga tualete, ka ar bērnu iekšā iet bīstami. Pārģērbu Danielu turpat uz galda.

Ķīnieši par bērnu izrādīja lielu interesi, taču mani tas nesajūsmināja, un, kā nu mācēju, raidīju visus projām. Lūdzu vīram, lai taču pasaka, ka nedrīkst Danielu aiztikt, bet viņš, šķiet, jutās pagodināts par uzmanību un bezgala lepns par savu bērnu un sievu.

Tikko ienācām vīra vecāku mājā, vīramāte tūdaļ paņēma bērnu, lai es varētu atpūsties, un tad metās man novilkt apavus. Viss jau bija jauki – Ķīnas radi tik mīļi un viesmīlīgi, par mazbērnu priecājās, ļoti rūpējas un uztraucās par mums. Maltītes laikā bērnu turēju rokās, bet vīramāte Danielu paņēma un aiznesa uz citu istabu, lai es varu paēst mierīgi. Kur nu! Tas mani tikai vairāk satrauca un no uztraukuma zuda apetīte. Skatos – mazais zelē kaut kādu dīvainu žāvētu augli. Tūdaļ izrāvu no viņa rociņas – nedrīkst! Domāju: kā gan es gribētu tagad būt Latvijā, cik ļoti man pietrūkst mammas!

Mamma aizbraucot teica: meitiņ, ja kas notiek, uzticies Ķīnas medicīnai. Īsi pirms atceļa puika saslima – temperatūra pacēlās līdz trīsdesmit deviņiem grādiem. Aizvedām uz slimnīcu, dakteris saka, ka jānodzen mazliet matiņi, lai atrastu vēnu. Izrādās, ka zīdaiņiem zāles ievada galvas vēnā, tāpat ņem arī asinis analīzēm, jo rociņā vēnu vēl nevar atrast.»

Biju uztraukusies, abi ar vīru noraudājušies zili. Sazvanīju mammu, un viņa apliecināja, ka arī Latvijā tā darot. Danielu saārstēja, un jau nākamajā dienā viņš jutās labi.

Audzināšanas atšķirības

«Esmu pieradusi, ka Latvijā mammas mazam bērnam ēdienu pasniedz, taču vīrs uzskata, ka bērns ēdienu var ielikt pats. Ķīniešu audzināšana ir stingra, agri māca patstāvību, nenodarbojas ar pārmērīgu aprūpi. Sunhua pat rotaļlietas neatzina, taču es uzstāju, ka tās attīsta domāšanu.

Ja kādreiz Danielu pieskatīja viņš, zināju, ka puika diez vai būs labi paēdis un cepure, visticamāk, ārā ejot, būs šķībi uzvilkta. Tas taču nav tik svarīgi!

Mums ir pat bilde, kur viņi abi Jūrmalā un Danielam krekliņš otrādi. Sunhua ir ļoti gādīgs tēvs, tikai viņam viss sanāk citādi. Tomēr esmu iemācījusies to pieņemt un dzīvot harmonijā.»

Kad Danielam bija deviņi gadi, Sunhua nopietni apsvēra iespēju pārcelties uz dzīvi Ķīnā. Visi arī aizbrauca, Daniels tika atrādīts turienes skolas direktoram. Sunhua palika Ķīnā, lai nokārtotu dažādus darījumus, bet Maruta ar Danielu atgriezās Latvijā. Aizgāja no darba, informēja skolas vadību par Daniela aizbraukšanu. Un tad saņēma Ķīnas skolas direktora atbildi – bērns pārāk emocionāls, pieradis pie eiropeiskās nedisciplinētības. Sākt mācības pirmajā klasē, nemākot pat valodu, Danielam būtu nopietna psiholoģiska trauma. Ģimene palika Latvijā Daniela dēļ.

Nu jau Danielam ir piecpadsmit gadu. Ķīniešu saknes viņš īpaši neizjūt, bet to, ka atšķiras no saviem vienaudžiem, zina gan.

Ar tēti Danielam ir labas attiecības, lai gan viņš uzskata, ka tētis ir ļoti stingrs un nopietns. Danielam patīk māksla, viņš skaisti zīmē, veido, konstruē. Maruta atzīst, ka šīs intereses noteikti ir vērtīgāka laika pavadīšana nekā urbšanās telefonā. Daniels ir nedaudz apguvis tēva dzimto valodu, arī Maruta to zina un tīri labi sarunājas ar vīramāti.

Sava ķīniešu virtuve

«Vīram vienmēr bija sapnis atvērt restorānu, taču tas šķita sarežģīti, gluži vai neiespējami. Tomēr viņš bija ļoti taupīgs, krāja naudu un visu ieguldīja attīstībā, nevis dārgā privātmājā vai mašīnā. Savu sapni Sunhua piepildīja, turklāt tagad viņam ir pat divi restorāni – Fudzijama un Old Hong Kong. Neticēju, ka tas patiešām izdosies, taču nekad neesmu iebildusi vai kā citādi slāpējusi viņa vēlmes.»

Daudzus gadus vīrs nāca mājās no darba vēlā naktī, palaida garām ne vienu vien dēla augšanas priecīgo mirkli, tomēr savu sapni piepildīja.

Ķīniešiem garšo asi ēdieni, tik asi, ka zobi deg. Cieņā ir dažādi gaļas ēdieni, tiek izmantota cūkas, liellopu, jēra, putnu gaļa, arī zivis, kas gatavotas pēc senām receptēm, var nogaršot īpaši pagatavotu cūkas ausi. Ķīniešu draugi parasti izvēlas ēdienus, kuri ir daudz asāki, nekā pasniedz restorānā.

Maruta vēlējās vīram būt noderīga, palīdzēt uzņēmumā, taču Sunhua uzskatīja, ka, kopā strādājot, darbu abi nesīs uz mājam – ik dienu pārspriedīs, iespējams, strīdēsies, kas attiecībām it nemaz par labu nenāk.

Marutas ceļš

Pēc pirmās darbavietas restorānā Maruta sevi izmēģinājusi dažādās profesijās, katru darbu darot ar patiesu degsmi. «Man bija liela uzņēmība. Ja aizsūtīju savu CV, negaidīju, kad piezvanīs. Pati zvanīju un aprunājos. Pēc šādas sarunas mani uzaicināja uz darba interviju. Kādu laiku strādāju Aldarī par pārdevēju pa telefonu. Man patika, un es arī labprāt centos – plāns vienmēr bija izpildīts, ikreiz saņēmu atzinību un balvas par labu darbu. Aizgāju no darba tikai tādēļ, ka plānojām pārcelšanos uz Ķīnu.

Pēc tam mani uzrunāja bijušais kolēģis – zinot, ar kādu rūpību attiecos pret darbu, aicināja pievienoties viņa vadītajam uzņēmumam Spodrība. Kā menedžere apbraukāju veikalus, profesionāli pierunāju sadarboties, slēdzu līgumus par preču piegādi. Darbs bija smags, visu dienu pie stūres, veicot simtiem kilometru pa sliktas kvalitātes ceļiem jebkādos laika apstākļos.

Tā kā vīra restorānā mana palīdzība nebija nepieciešama, atkal prātoju, ko varu iesākt. Tovasar Latvijā ciemojās mana Kanādas tante – stāstīja par savām jaunības gaitām un minēja, ka esot strādājusi par asistenti. Varbūt arī es varētu aprūpēt cilvēkus? Man tas patiktu. Atradu, ka Rīgas 1. medicīna koledža sagatavo zobārsta asistentus. Jāmācās vienu gadu, taču, lai iestātos skolā, vajadzēja uzreiz sameklēt prakses vietu. Man atkal paveicās – ar prakses vadītāju iepazinos vīra restorānā.

Jutos motivēta pierādīt, ka es to patiešām varu. Strādāju daudz, lai ātrāk apgūtu praktiskās iemaņas. Teoriju mācījos ar lielu neatlaidību – no sešiem rītā līdz vēlam vakaram. Sienas dzīvoklī bija aplīmētas ar krāsainām anatomiskām bildēm un nosaukumiem latīņu valodā. Ar Dieva palīdzību un uzņēmību panācu savu.

Mācību procesā iesaistījās arī Daniels, piemēram, kad man no plastilīna bija jāizveido zobs.

Katru darbu esmu darījusi ar lielu atbildības izjūtu – ne citu dēļ, ne tāpēc, ka maksā algu, bet sev. Ja mani kas ieinteresē, dzirksteļo acis un nekas nešķiet par grūtu, šķiet, varu gāzt kalnus.

Trīsdesmit sešu gadu vecumā nonācu medicīnā un varu teikt, ka šis ir mans īstais ceļš. Zobārsta asistentes darbs ir lielisks. Katru dienu uz darbu eju ar prieku, nāku mājās nogurusi, bet gandarīta. Atbildība par pacientu ir milzīga, taču šajā profesijā varu izpaust savu attieksmi pret cilvēkiem – laipnību, sirsnību, iejūtību. Ja es būtu medicīnu atklājusi agrāk, droši vien izmācītos par zobārsti.»

Jāņu vainagi un laimes cepumiņi

«Es ļoti mīlu savu vīru. Nepazīstu nevienu viņam līdzīgu vīrieti. Viņš ir mīļš, iecietīgs, saprotošs, nav slinks, nekad nav bijis stumdāms un grūstāms. Ja kaut kam ķeras klāt, dara ātri. Nedomāju, ka šīs īpašības piemīt visiem Ķīnas vīriešiem. Tāds ir tikai mans Sunhua. Daudzi ķīnieši, ilgstoši dzīvojot Eiropā, ļoti mainās, pārlieku pielāgojas – sāk dzert, smēķēt, mēdz aizrauties ar azartspēlēm. Sunhua ir spējis saglabāt sevī savas tautas labākās īpašības. Viņā ir pamatīgums.

Sunhua ir iemīlējis Līgo svētkus – viņam patīk latviešu tautastērpi un ļoti garšo Latvijas alus. Pirmās darbavietas draugi viņu iesaukuši par Jāni un svētkos allaž atnes ozollapu vainagu.

Vienmēr svinam arī ķīniešu Jaungadu, bet augustā – Mēness svētkus. Atzīmējam ar bagātīgi klātu galdu un īpašiem ēdieniem. Ķīnā ir pieņemts ēst sāļu un saldu vienlaikus, tādēļ arī mans vīrs var ēst no viena šķīvja gan kotleti, gan torti. Toties viņam nav saprotams, kā mums var patikt biešu zupa vai tomātmaize. Kafiju Sunhua dzer ļoti reti un tikai paša pagatavoto, bet dienu sāk ar glāzi karsta ūdens – tas esot veselīgi. Lai gan esmu precējusies ar pavāru, man patīk gatavot, taču šai ziņā pienākumi nav sadalīti – mūsmājās parasti gatavo tas, kurš pirmais ieiet virtuvē.»

Maruta ir kristiete – tic Dievam, svētdienās iet uz baznīcu un dzied baznīcas korī. «Vīrs saka, ka viņa ģimene netic nekam. Baznīcu viņš neapmeklē, viņam daudz kas nav skaidrs un daudz ko viņš nespēj pieņemt. Taču draudze viņam uzdāvināja Jauno derību ķīniešu valodā, un viņš sacīja, ka, iespējams, vēlētos izzināt, kāda ir mūsu ticība un baznīca.»

Aizvadītajā gadā ģimene atkal ciemojās Ķīnā. Maruta atzīst, ka šo gadu laikā valsts piedzīvojusi lielas pārmaiņas – viss ir tīrāks, smalkāks, kur agrāk bija lauki, sabūvētas jaunas pilsētas, kas līdzinās Eiropai.

«Sunhua draugi pavāri tagad ir restorānu īpašnieki, turīgi cilvēki. Nu vairs nav jēgas pārcelties – īstais brīdis biznesam ir nokavēts.

Nevaru teikt, ka man jebkad būtu ļoti gribējies dzīvot Ķīnā, bet, ja vīrs uzskatītu, ka tā vajag, es brauktu.

Tomēr ikreiz, kad ciemojos Ķīnā, saprotu, cik labi ir Latvijā – te ir manas vienīgās, īstās mājas, te varu justies brīva. Vīram reizēm uznāk skumjas pēc dzimtenes, jo īpaši zinot, ka viņa vienaudžu restorāni tur plaukst un zeļ, kamēr viņš ik dienu cīnās par sava sapņa piepildījumu. Taču Sunhua nekad nav žēlojies par grūtībām. Tikai pēc sagurušajām acīm un mazrunības saprotu, cik viņš ir pārguris.»

Sunhua saka, ka vairs nejūt sāpīgas ilgas pēc dzimtenes, kā tas bija pirmos piecus gadus: «Esmu laimīgs, man šeit ir ģimene – dēls, mīloša sieva, ar kuru kopā esam jau astoņpadsmit gadu un dzīvosim vēl ilgi.»

Arī Maruta ir laimīga un novērtē katru sīkumu, kas viņai pieder. «Gadiem ejot, vērtības mainās. Dažreiz domāju – cik gan pacietīgs ir mans vīrs! Jauna es biju nešpetna. Bet mīlestība spēj visu, tā ļauj pieņemt, pielāgoties, piedot, paklusēt, kad ļoti gribas izteikties, nemēģināt cilvēku pārveidot pēc iedomātā ideāla. Bez šīs sapratnes mēs jau sen būtu aizgājuši katrs uz savu pusi. Ja ir mīlestība un saderība, kultūru atšķirībām nav izšķirošas nozīmes – kopā būs labi vienalga kurā pasaules malā.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+