• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C Skaidrs, Z vējš, 1.03 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Anoreksijas un izvarošanas smagā bagāža. Elizabetes Romanovskas stāsts

    Intervija
    Līva Oliņa
    29. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Elizabete Romanovska
    Foto: Carter Jones
    Elizabete Romanovska
    Elizabetei ir pietiekami smaga bagāža, kuru vairs negribas vilkt līdzi. Tāpēc viņa pati uzmeklēja iespēju sarunai, lai publiski iedrošinātu arī citas anoreksiju un izvarošanu pārdzīvojušas sievietes nekautrēties par notikušo.

    Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2019. gada 3. numurā.

    Klausoties Elizabetē, vairākkārt gandrīz apraudos, taču neatļaujos, jo viņa sāk sarunu ar smaidu uz lūpām, sakot: «Es nevēlos, lai mani žēlo!» No šī atklātā stāsta varam mācīties mēs visas – drosmi, spēku un to, kā nebūt dzīves upurim un pat visgrūtākajos brīžos celties un iestāties par sevi. Arī to, kā ar smaidu runāt par ne tik saulainiem brīžiem dzīvē. Jā, šī būs priecīga saruna par ne tik priecīgām tēmām, par kurām IR jārunā!

    – Kas tevi pamudināja pastāstīt citiem par savu pieredzi?

    – Ejot cauri atlabšanas un terapijas posmam, vēl nepazinu nevienu sievieti Latvijā, kas būtu piedzīvojusi ko līdzīgu. Bet, kad sāku par to runāt, izrādījās, ka tas ir noticis pat ar manām draudzenēm, tikai visas klusēja. Neviens jau īsti nezina, kā par to runāt. Vai par to vispār drīkst runāt? Man gribas no šīs tēmas noņemt tabu zīmogu.

    Vēlos, lai visas tās, kuras tam ir gājušas cauri, zina, ka nav vienas, bet galvenais – ka notikušais nav viņu vaina.

    Pašai šāda iedrošinājuma ļoti pietrūka.

    – Kam tieši esi gājusi cauri?

    – Viss sākās ar to, ka ļoti smagi saslimu ar anoreksiju. Sāku zaudēt svaru, un apkārtējie mani par to slavēja un izteica komplimentus, ka es, tāda tieviņa, tik smuki izskatos un kā piestāvot. Man patika to dzirdēt. Jā, es neēdu un dzēru caurejas zāles, toties man beidzot bija sajūta, ka iederos sabiedrībā, kurā valdīja tievuma un skaistuma kults. Līdz tam biju gudrā meitene, nevis smukā… Un, jo vairāk es tievēju, jo vairāk komplimentu saņēmu, un tas mani mudināja uz vēl ekstrēmāku pieeju – sāku sportot divas reizes dienā un ēst vēl mazāk, līdz noģību un mani ielika slimnīcā. Bija grūti – viena pati prom no saviem tuvajiem –, bet tā savā ziņā bija arī svētība, ka atrados Amerikā, jo saņēmu ļoti profesionālu palīdzību, gulēju speciālā slimnīcas nodaļā, kur ārstē cilvēkus ar ēšanas problēmām. Taču, tikai otrreiz atgriežoties slimnīcā, sapratu, kas ar mani notiek, un atkal spēju atgūt pati sevi, savu kodolu.

    – Kas tieši ļāva atrast sevī spēku atsākt ēst?

    – Spilgtākais mirklis, kas iespiedies atmiņā, ir kādas slimnieces 40. dzimšanas diena, kuru slimnīcā nosvinējām kopā. Vēl tagad skaidri atceros viņas vārdus: «Mana dzīves mīlestība, mans vīrs, pirms gada izšķīrās no manis, jo es jau 15 gadu dzīvojos pa slimnīcām. Viņš mani joprojām mīl, un es viņu mīlu, tikai vairs netieku pāri anoreksijai, bet viņš vairs netiek pāri tam, ka viņam nav sievas… Mums nevar būt bērnu, mums nevar būt ģimenes… Elizabet, tava dzīve ir daudz vairāk vērta nekā šī nolādētā anoreksija!» Tas bija mirklis, kad sapratu – pat ja tagad ir forši būt tievai un saņemt komplimentus, es tomēr gribu, lai 40 gados man ir bērni un man blakus ir mana dzīves mīlestība. Kuras tad ir īstās vērtības, kam es dzīvoju un ko vēlos? Tas bija pagrieziena punkts, kad sapratu, ka cīnīšos. Man joprojām ir anoreksija – dažreiz ēdot gribas raudāt un milzīgu baudu sagādā aizņemtās dienās izlaist kādu ēdienreizi. Taču es gribu būt vesela mamma saviem bērniem un parūpēties par veselīgu dzīves sākumu viņiem manā vēderā. Gribu dzīvot kvalitatīvu dzīvi.

    – Skatoties uz tevi, šķiet, ka izdodas!

    – Jā! Pēc iznākšanas no slimnīcas stabili nostājos uz savām kājām, sāku veselīgi ēst un pāris mēnešu laikā pieņēmos svarā par 30 kilogramiem. Un, lai gan pēc diviem mēnešiem piedzīvoju jaunu triecienu – mani izvaroja viens no labākajiem draugiem –, spēju turpināt ēšanu, kas man bija lielākā uzvara, jo neēšana bija līdzīgi kā citiem smēķēšana, kas saasinās līdz ar stresu. Turpretī manī ieslēdzās tāds kā bada sindroms – izvēlējos cīnīties par sevi un savām tiesībām.

    Jau uzreiz, nākamajā rītā, sapratu, ka tā ir izvarošana.

    Kā vēlāk izrādījās, šī apzināšanās bija veiksme, jo ļoti liela daļa izvarošanas upuru nesaprot, vai tā īsti skaitās izvarošana, un vaino sevi, notikušo attaisnojot ar «es uzvilku pārāk īsus svārkus, biju iedzērusi, biju to pelnījusi…» un tamlīdzīgām muļķībām. Nākamajā rītā uzreiz izstāstīju par notikušo citam draugam, un viņš man morāli ļoti palīdzēja. Protams, centos saprast, kāpēc ar mani tā ir noticis. Mums bieži saka, ka visam sliktajam, kas ar mums notiek, ir sudraba maliņa. Bet, redz, izvarošanai nav sudraba maliņas. Tajā nav nekā laba. Pilnīgi viss ap to ir drausmīgs. Anoreksija man palīdzēja atrast pašai sevi, savu identitāti un vērtības, bet šis noteikti nebija tas gadījums. Vienīgais, ko no tā paņēmu, bija iedvesma cīnīties, lai citām sievietēm nebūtu jākaunas, jāklusē vai jāvaino sevi. Tas man deva arī milzīgu motivāciju uzsākt procesu, lai šis vīrietis nekad to nenodarītu kādai citai. Sameklēju juristi, kas piekrita brīvprātīgi palīdzēt. Līdz ar mana procesa uzsākšanu izplatījās runas par šo vīrieti, un pieteicās vēl astoņas sievietes… Tas bija ļoti dīvains mirklis: apzinājos – tāpēc, ka sāku rīkoties, vēl astoņas citas sievietes beidzot iedrošinājās par to runāt. Un tas bija arī mirklis, kad sapratu, ka par to IR skaļi jārunā. Mums, sievietēm, ir jāturas kopā un jāpalīdz atrast spēku pastāvēt par sevi.

    – Tas izklausās drosmīgi, ņemot vērā, ka jūs joprojām mācījāties vienā universitātē!

    – Protams, izmeklēšanas laiks bija ļoti grūts. Man nācās pamest skolu uz pāris nedēļām, nēsāt līdzi gāzes baloniņus un skatīties sev pār plecu, vakaros ejot mājās. Viņš draudēja iesūdzēt tiesā mani un manu ģimeni, citu priekšā vicināja kulakus un līdz asinīm dauzīja tos pret sienu, skatoties man acīs. Bet es ticēju, ka ir jāiestājas par taisnību visu sieviešu vārdā.

    – Tas bija īsi pirms slavenā #metoo pavērsiena.

    – Jā, pāris mēnešu vēlāk šī sieviešu balss izskanēja visā pasaulē. Interesanta sakritība.

    – Kā vērtē šo sieviešu iniciatīvu vai pat kustību?

    – Īpaši ar sevi to nesasaistu, bet priecājos, ka tas notiek. Svarīgs ir jebkas, kas iniciē uzsākt sarunu par šīm tēmām. Lai gan man nepatīk pats fakts, kā tas kļuva populārs pasaulē. To uzsāka melnādaina sieviete jau pāris gadu agrāk, taču viņai neviens nepievērsa uzmanību un teiktais neieguva rezonansi. Vajadzēja par to sākt runāt baltajai sievietei, lai kāds vispār klausītos. Iespējams, tāpēc man šī kustība tik ļoti neiet pie sirds. Es arī nekad neatsaucos uz šo akciju un «nepostoju» sociālajos tīklos bildi ar #metoo. Manuprāt, šis tēmturis padara to visu ļoti seklu un virspusēju, bet patiesībā tas ir ļoti, ļoti smagi. Vai mēs vispār apzināmies, kam katra šī #metoo sieviete ir gājusi cauri? Viņas ir pelnījušas nevis «laikus» «Instagram» vai «Facebook», bet lai viņas samīļo, to visu pārrunā ar viņām, lai ir blakus.

    – Vai vispār kam tādam ar laiku var tikt pāri?

    – Domāju, ka tas ir ļoti līdzīgi kā ar anoreksiju. Tā ir slimība, kuru nevari izārstēt, bet vari iemācīties ar to sadzīvot. Piemēram, kad manī iezogas tā velnišķīgā balss, kas mēģina iestāstīt, ka jābūt kaulainai, es vienkārši tai brutāli savā galvā atbildu: «Move bit*h!» Tāpat ar izvarošanu… Ar laiku esmu iemācījusies ar to sadzīvot un esmu tam visam tikusi pāri vairāk, nekā jebkad būtu domājusi, ka spēšu. Man ir tā laime, ka gandrīz katru nedēļu eju uz terapiju un par to runāju. Runāju, līdz pieņemu un iemācos ar to sadzīvot. Taču man joprojām nepatīk, ja man pieskaras sveši cilvēki.

    Manuprāt, mēs pašas nevaram ar to tikt galā, un ir labi lūgt speciālista palīdzību. Tas ir tāpat kā lielas fiziskas traumas gadījumā doties pie daktera.

    Atceros, ilgu laiku man bija sajūta, ka tam puisim pieder mans ķermenis.

    Galvenais man bija atgūt pašai sevi. Es zaudēju nevainību ar šo vīrieti, jo uzaugu ļoti kristīgā vidē, kur tika sludināts, ka fiziski atdodas tam «īpašajam» vīrietim dzīvē. Līdz ar to man savā galvā bija jāpārprogrammē viss.

    – Varbūt studijas sociālajā psiholoģijā pamudināja par to runāt skaļi?

    – Pat ne studijas, bet universitāte, kurā es Amerikā studēju. Tā ir ļoti progresīva un liberāla, un daudz tiek runāts par sieviešu tiesībām. Ir daudz vieslektoru, kuri stāsta par cilvēktiesībām un sieviešu tiesībām, ir programmas, kuras māca, kā uzvesties, ja redzi, ka uz ielas kādam uzmācas. Līdz ar to man bija pamatzināšanas par tēmu pirms šī notikuma dzīvē, un tas ļoti palīdzēja, jo sākumā arī vainoju pati sevi un to, ka biju draugos ar viņu…

    – Vai līdz ar publisku runāšanu par šīm tēmām esi domājusi darīt arī kaut ko vairāk?

    – Tuvākais, ko plānoju, – studiju laikā veikt pētījumu, kā pornogrāfijas ietekmē vīrieši un sievietes saprot seksuālās attiecības. Galvenais fokuss būs uz to, ka pornogrāfijas filmās vīrietis parasti tiek pozicionēts kā galvenais, bieži ir filmēts no viņa skatpunkta, ir pat «abuse (rape) porn», kas tiek pasniegts kā seksualitātes veids, kad vīrietim patīk paņemt ar varu vai sievietei – justies izvarotai. Un tas ir tikai viens no ceļiem, kā es plānoju par to uzrunāt sabiedrību. Ļoti gribētos arī Latvijā piedalīties «Ted Talks» konferencē par šo tēmu, jo man ir sajūta, ka šeit palīdzību vajag visvairāk, Latvijā šī joprojām ir tabu tēma.

    – Ko tu teiktu meitenēm, kurām ir kauns runāt par to?

    – Pilnībā viņas saprotu, arī man sākumā bija kauns, turklāt, runājot publiski, mēs tajā iesaistām arī savus tuvos cilvēkus. Iespējams, kāds mūs nosodīs, sāks skatīsies citādi vai negribēs draudzēties. Bet, ja godīgi, vai šie cilvēki ir mūsu draudzības vērti?

    Vai gribi draugus, kuri uz tevi skatās šķībi, jo tevi izvaroja? Vai vēlies būt kopā ar vīrieti, kurš, uzzinājis, ka esi izvarota, vairs negribētu draudzēties ar tevi?

    Savu tagadējo draugu satiku četrus mēnešus pēc izvarošanas, un viņš, mani iepazīstot, uzreiz bija gatavs attiecībām. Es gan viņam atklāti pateicu, ka šobrīd neesmu tam gatava, jo mani nesen izvaroja. Viņš palika līdzās kā draugs, kā plecs un atbalsts. Bija blakus, kad rakstīju liecības tiesai, pat gāja liecināt tiesā pats. Līdz ar to visu izaugām kopā vēl stiprāki. Un es nebiju nekāda foršā, smukiņā draudzene. Ilgus mēnešus viņam neļāvu sev pieskarties pat tad, kad jau bijām attiecībās, taču viņš zināja, ka es kādu dienu tam būšu gatava. Ilgu laiku nācu mājās raudādama vai viņam bija jāsavāc mani skolā, jo man bija bail vienai nākt pa tumsu. Bet tikai tā ir vērts – «kreftīgi» un pa īstam. Un skaties – vairākus mēnešus pēc tam, kad izmeklēšana ir beigusies, mans Kārters vēl joprojām ir kopā ar mani, un tagad esam te, manā Latvijā. Viņš noteikti nav princis, kurš mani izglāba. Taču viņš bija blakus un mani atbalstīja. Un tikai tādas – īstas – attiecības starp mīļajiem vai draugiem ir kaut kā vērtas!

    – Kā jūties šobrīd, kad tava balss ir izskanējusi publiski?

    – Šis ir pirmais mazais solītis, un man gribas spert tos daudz, bet pamazām. Man laimējās, ka bija iespējams iet terapijā un manu izvarotāju tiesā atzina par vainīgu, līdz ar to mans stāsts vairāk vai mazāk ir beidzies. Taču jūtu atbildību palīdzēt tām, kurām nav bijis iespējas sev palīdzēt vai saukt pāridarītāju pie atbildības, tā atgūstot sevi. Tagad šis vairāk ir stāsts no manas dzīves, ne vairs mana tagadne.

     

    P. S.

    Visus, kam ir jautājumi, komentāri vai vēlme sarunāties, Elizabete lūdz rakstīt uz elizabete.romanovska@gmail.com, nevis vērsties pie viņas ģimenes vai draugiem, uzsverot, ka ļoti negribas uzlikt nastu uz savu mīļo pleciem.

     

    Kur meklēt palīdzību?

    Anoreksijas gadījumā: Vivendicentrs.lv

    Izvarošanas gadījumā: Skalbes.lv

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+