Anna Peipiņa: Vēlreiz par egoismu

Pamācība
Annas Psiholoģija
Žurnāls IEVA
Anna Peipiņa
15. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock un no Izdevniecības žurnāls Santa arhīva
Kad nesen kādai autorei piedāvāju uzrakstīt par, manuprāt, visai interesantu tēmu, viņa negaidot atteica. Jo viņai šķita, ka piedāvātā tēma jau atkal vilks uz pamācībām par to, kā vajag mīlēt sevi. Un viņai tā nemitīgā sevis mīlēšanas sludināšana jau esot apnikusi.

Apnikusi koncentrēšanās uz savu ego, kura mūsdienu cilvēkam jau tā ir pārpārēm. Turklāt viņa esot novērojusi, ka sievietes, kuras sevi ļoti mīl, bieži vien ir nelaimīgas. Jo nav gatavas dot citiem – visu tikai sev, mīļotajai… Vārdu sakot, viņa negribot iekļauties šajā egoisma slavas dziesmā.

Nu, ko. Lai gan man uzreiz niezēja mēle iebilst, ka starp sevis mīlēšanu un egoismu ir ļoti būtiska atšķirība (jo mīlēt sevi nozīmē gribēt dzīvot saskaņā ar savām vēlmēm, bet egoisms – gribēt, lai citi dzīvo saskaņā ar tavām vēlmēm), patiesībā es sapratu, par ko mana kolēģe runā. Jo arī pati par to esmu domājusi.

Esmu augusi laikā, kad sevi mīlēt skaitījās sliktais tonis. Pareizi bija mīlēt citus, dzīvot citu labā.

Vismaz tā tika oficiāli sludināts, un, lai gan reālā dzīve ik uz soļa pierādīja šā lozunga falšumu, tas tomēr apziņā iegūla dziļi un uz palikšanu. Labie kino varoņi bija tie, kuri ziedojās. Atdeva dzīvību par citiem, upurēja komfortu citu dēļ. Galu galā pat Laura Ezera sonātē atteicās no mīlestības sava dzērāja vīra dēļ, jo viņa nekad sev nepiedos, ja nebūs darījusi viņa dēļ visu…

Pēc tam mūsu dzīvē straujiem soļiem ienāca kapitālisms, un mazais, līdz tam kaunīgi tumsā nospiestais ego uzplauka kā krāšņs zieds, izplatot vilinošu, saldu baudas smaržu. Mēs mācījāmies vispirms domāt par sevi, par savām vēlmēm un nereti arī iegribām. Vai tā bija patiesa sevis mīlēšana? Grūti pateikt. Bet – kā nu mācējām, tā mīlējām.

Un tagad sāk likties, ka laiks atkal ir apmetis vienu loku. Jā, beidzot pilnīgi oficiāli drīkst dzīvot, kā gribi. Drīkst dzīvot sev. Rūpēties tikai par sevi. Jo katram taču jādzīvo sava dzīve, un to nedrīkst pakārtot ne bērniem, ne vecākiem, ne partnerim, ne draugiem… 

Man ikreiz, kad dzirdu šādus padomus, gribas pajautāt: cik dziļai jābūt egoisma atvilktnei, lai tajā noslēptu nespējīgus vecākus, slimojošus bērnus, draugu, kurš grimst depresijā, vai partneri, kurš zaudējis darbu?

Jā, protams, savu dzīvi nevajag pakārtot citiem, taču ir liela atšķirība starp pakārtošanu un došanu. Bet bez došanas nevienas attiecības nav iedomājamas. Un, jā, dažkārt arī bez upurēšanas, lai cik nemoderns būtu šis vārds.

Starp citu, kad nesen jau atkal skatījos to pašu Ezera sonāti, atskārtu, ka laikam dzīvē ir pienācis brīdis, kad mazliet saprotu Lauru. Saprotu, kāpēc viņa atsakās no sava kaisles stāsta, no sava skaistā daktera… Saprotu, kāpēc viņa nevar citādi. Tiesa, man gan arī gribētos cerēt, ka tad, ja tas viņas Ričs, atgriezies no ieslodzījuma, tomēr turpinātu dzert, Laura būtu iekšēji tikpat drosmīga un kopā ar bērniem aizietu no viņa.

Jo nudien ir liela atšķirība starp došanu un pat upurēšanu un – savas dzīves bezjēdzīgu pakārtošanu citam.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs