• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, Z vējš, 1.03 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Aminata par rasismu: Esmu priecīga par tiem gēniem, kas mantoti no tēva

    Ģimene
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    5. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Linda Lauva
    Aiz krāšņās, talantīgās dziedātājas Aminatas Savadogo slēpjas gana daudz – viņa nekad nav satikusi savus Āfrikas radus, kādu periodu cietusi no depresijas un jutusies vientuļa neveiksmīgās mīlestības dēļ. Kā izrādās, neviena no šīm likumsakarībām nav šķērslis dziedātājas veiksmīgajai karjerai, sapņiem un degsmei cīnīties par sevi…

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2016. gada 40. numurā. 

    – Kā saprotu, līdz šim lielāko mīlestību esi saņēmusi tieši no savas ģimenes.

    – Tā tas ir – es ļoti mīlu savu mammu, un viņa mīl mani, pateicoties viņai, vienmēr esmu jutusies mīlēta un ap mani vienmēr bijis ļoti daudz sirsnības. Laikam tāpēc biju laimīgs bērns, un arī tagad, pieaugusi, esmu laimīga.

    Mamma mani gan sargāja, gan rūpējās, gan atbalstīja. Vismaz man mamma ir gandrīz vai svēta.

    Man ļoti patīk, kā mamma mani audzināja, un tas nekas, ja dažreiz bija skarba. Citādi es būtu izaugusi par cilvēku, kas dzīvē neko nepabeidz. Bērniem vajadzīga disciplīna, un mana mamma lieliski prata to pieprasīt. Augu diezgan brīvi, man ļāva darīt visu, ko vēlos, – tā, lai saprotu, ko īsti gribu. Tai pašā laikā, ja kaut ko sāku darīt, man tas bija jāizdara līdz galam. Atceros, pati iestājos Mūzikas skolā, un mamma paziņoja – vienalga, kā, bet skola man jāpabeidz. Sākumā jau man patika, bet tad pienāca brīdis, kad kļuva par grūtu un gribēju to pamest, bet mamma teica – nē, pabeidz, ja reiz esi iesākusi. Es, protams, pabeidzu…

    Tas pats attiecās arī uz ēdienu. Man, piemēram, negribējās ēst zupas, labāk gribēju otro ēdienu vai šokolādi. Mamma teica – nē, tad vispār nedabūsi ēst. Uz to es atcirtu – labi, staigāšu neēdusi. Protams, ilgi nevarēju to izturēt un jau pēc pāris minūtēm nācu atpakaļ un teicu: «Labi, dod savu zupu…» Tas pats princips attiecās uz mācībām – ja rakstīju burtnīcā neglīti, mamma izrāva lapas un lika pārrakstīt vēlreiz.

    – Un tavs tētis?

    – Mans tēvs ir no Āfrikas, no Burkinafaso. Viņi ar mammu iepazinās šeit, Rīgā, kur tēvs studēja universitātē. Abi apprecējās, piedzimu es, taču pārāk ilga kopdzīve viņiem nesanāca – vecāki izšķīrās, un šobrīd tēvs dzīvo Vācijā, kur viņam ir cita ģimene. Sazvanāmies ļoti reti, bet tiekamies vēl retāk. Starp citu, šogad viņš mani aicināja kopā doties uz Burkinafaso – tā man būtu iespēja pirmoreiz mūžā satikt savus Āfrikas radus, tai skaitā vecmāmiņu un vectētiņu, kurus nekad neesmu redzējusi. Diemžēl šai braucienā netiku, jo man bija jāpabeidz augstskola, taču ceru, ka nākotnē to izdarīšu. Man tur ir liela ģimene, kuru gribētos iepazīt.

    No bērnības atceros, kā tēvs ar mani spēlējās, mācīja franču valodu. Tiesa, neko daudz neiemācījos, tāpēc mēģinu to izdarīt tagad. Gribētu būt kā mans tēvs, kurš zina piecas valodas, es – tikai trīs. Starp citu, šogad esmu sākusi studēt angļu filoloģiju. Beidzu Ekonomikas fakultāti, un man šķita, ka vairs nemācīšos – atpūtīšos, vairāk dziedāšu… Un nākamgad sākšu mācīties mūziku. Taču pēdējā brīdī izlēmu – ai, kāpēc man jāzaudē vesels gads?! 30. augustā izdomāju iestāties angļu filologos, 31. augustā iesniedzu dokumentus un jau 1. septembrī devos uz augstskolu. Man šķiet, studijas paplašinās manu domu apvārsni, vārdu krājumu.

    Runājot par tēvu… Esmu priecīga par tiem gēniem, kas mantoti no viņa, priecājos, ka esmu tieši tāda, kāda esmu. Man patīk arī mana ādas krāsa.

    – Vai tevi kā sievieti ietekmējis tas, ka augi bez tēva?

    – Droši vien, bet man ļoti palīdzēja tas, ka uzaugu kopā ar vectēvu –­ viņi ar vecmāmiņu dzīvoja kopā ar mani un mammu. Tā ka nevaru teikt, ka esmu uzaugusi bez vīrieša blakus. Vectēvs bija brīnišķīgs cilvēks – viņš mani ļoti mīlēja, atbalstīja visās jomās, bet sevišķi mūzikā. Tieši viņš man uzdāvināja pirmo sintezatoru, kuru spēlēju joprojām. Kad uzrakstīju kādu dzeju vai dziesmu, viņš to vienmēr ierakstīja un visiem stāstīja, ka nepieciešams saglabāt līdz laikam, kad es kļūšu par kaut ko.

    Domāju, ka tieši ģimene man devusi milzīgu pašapziņu, sajūtu, ka man izdosies. Mamma mani bieži slavēja, teica, ka mani mīl, uzsvēra, ka esmu vislabākā un vismīļākā. Un vectēvs! Cik sevi atceros, viņš teica: «No tevis sanāks cilvēks!» (Smaida.)

    Vectēvs nomira pirms četriem gadiem, un man tas bija ļoti sāpīgi. Gan tāpēc, ka mums bija tik labas un mīļas attiecības, gan arī tāpēc, ka tā bija pirmā nāve, ko piedzīvoju savā mūžā. Tam nevar sagatavoties, vienmēr šķiet – jā, tā notiek ar visiem pārējiem, bet ne jau ar mani. Taču šādas bēdas agri vai vēlu piemeklē katru ģimeni, un mēs no tām nevarējām atgūties veselu gadu. Lai kā gribētu, diemžēl nāve ir neietekmējama – tu neko nevari mainīt.

    – Savā karjerā esi tālu tikusi. Tā ir sakritība, vai tev vajadzīgs kāds, kas pabīda, palīdz?

    – Man vajadzīgs kāds, kas mani atbalsta un pabīda, jo es pēc dabas esmu kautrīga. Sākumā mani atbalstīja vokālā skolotāja Nadežda Buharova, kas mani iemācīja dziedāt un palīdzēja piedalīties dažādos bērnu konkursos gan Latvijā, gan ārpus tās. Mani atbalstīja arī draugi, radi un, protams, jau pieminētais vectēvs. Bez šā atbalsta nezinu, kā viss būtu pagriezies. Vēlāk mani ļoti atbalstīja un palīdzēja Jānis Stībelis, Dons. Pirms kāda laika man bija grūti pašai pieņemt lēmumus, taču pirms trim gadiem sāku mācīties, un… tagad ir vieglāk.

    – Kas notika pirms trim gadiem? Kāpēc tieši tad?

    – Līdz tam trīs gadus dziedāju bekvokālu Jānim Stībelim, bet kādā brīdī sapratu – man pašai jāsāk kaut ko darīt, jāsāk pieaugt. Nebiju ar mieru visu mūžu būt tikai bekvokāliste, sevišķi tāpēc, ka mans sapnis bija kļūt par dziedātāju. Šķita – Jānis ir dziedātājs, uz viņu ir visa atbildība, bet es… tikai piedeva.

    Gribēju kaut ko darīt pati, nevis visu laiku slēpties aiz kāda muguras.

    Tas bija periods, kad ieslīgu nelielā depresijā – vienkārši nezināju, kā tieši īstenot savu sapni, ko darīt, lai mani kāds pamanītu, nespēju atrast ceļu, pa kuru iet. Turklāt daudzi uzskatīja, ka mans sapnis kļūt par dziedātāju ir bērnišķīgs. Tas esot grūti, nereāli, un ar šo nodarbošanos es neko nevarēšot nopelnīt. Tieši tai laikā pabeidzu vidusskolu un nezināju, ko studēt tālāk, kur vispār likties. Uz kādu laiku dziedāšanai atmetu ar roku un iestājos Ekonomikas fakultātē. Šķita, ka ar šīm studijām nodrošināšu savai dzīvei stabilitāti. Es pat meklēju darbu – aizgāju strādāt uz kinoteātri. Taču jau pēc divām nedēļām mani atlaida no darba, jo slikti strādāju: man kā biļešu pārbaudītājai bija jāpaziņo, ka kādā no zālēm izslēgusies gaisma, bet es to neizdarīju. Iespējams, bija vēl kāds pārkāpums, tik sīki vairs neatceros, taču atceros, ka tās bija briesmīgākās divas nedēļas manā dzīvē.

    Laimīgas sakritības dēļ Jānis Ķirsis mani uzaicināja dziedāt Koru karos. Tobrīd nodomāju – re, kur ir vajadzīgais spēriens… Šovā bija jādzied, jādejo, un es burtiski atvēros. Iegāju mūzikā, ritmā, no kura tā arī neizgāju un, cerams, neiziešu nekad.

    Pēc tam startēju konkursā Ghetto Faktors, tad Talantu fabrikā, kas palīdzēja uzsākt solokarjeru. Vēl jau tāls ceļš ejams, bet man vismaz ir sajūta, ka dodos pareizajā virzienā. Ja kādreiz šķita, ka stabilitāti nodrošinās diploms par Ekonomikas fakultātes beigšanu, tad tagad uzskatu, ka jādara tikai tas, kas patīk. Citādi… kāda jēga?! Turklāt, ja dari to, kas patīk, tad tu to dari labi. Domāju, ka arī nākotnē savus bērnus audzināšu tāpat – lai viņi jūtas brīvi savā izvēlē.

    Eirovīzijas reklāmas rullītī tu saki, ka šis konkurss izmainīja tavu dzīvi. Tiešām?

    – No vienas puses – jā, no otras – cilvēki mani pazina jau no Fabrikas laikiem. Eirovīzija vienkārši bija mans sapnis no bērnības, ko gribēju īstenot, un nu tas ir piepildījies. Bet, ja godīgi, es vairs negribu piedalīties nevienā konkursā. Gribu rakstīt mūziku, dziedāt…

    – Negribi piedalīties konkursos, bet tieši šobrīd piedalies Krievijas šovā Golos!

    – Mani pierunāja skolotāja, draugi, ģimene. Viņi teica, ka jāizmēģina visas iespējas, un pēc pārdomām piekritu. Mans galvenais arguments bija, ka es laikam nožēlotu, ja šo iespēju palaistu garām. Bet lielas cerības neloloju – gribētāju piedalīties ir ļoti daudz, un visi ir tik talantīgi un īpaši, ka grūti starp viņiem saglabāt pašapziņu. Pirmajā atlasē vien no simt piecdesmit diviem cilvēkiem palikām tikai piecdesmit. Vismaz man bija sajūta, ka nemāku dziedāt… Pat nezinu, kāpēc izvēlējās mani – neesmu tā spēcīgākā vokāliste. Iespējams, nostrādāja Eirovīzijas faktors.

    – Visas meitenes mazliet noģībtu, ja viņas dziedāt uzaicinātu smukulītis Dima Bilans, bet tu atteicies un izvēlējies citu skolotāju.

    – Jā, Poļinu Gagarinu. Jau iepriekš biju izlēmusi – ja paveiksies, mācīšos pie viņas. Speciāli iemācījos viņas dziesmu. Protams, ja viņa nepagrieztos, es izvēlētos kādu citu. Ja mani vispār izvēlētos…

    – Konkursā dziedātājs Leonīds Agutins pievērsa uzmanību tavai ādas krāsai – vaicāja, vai esi nosauļojusies. Vai ādas krāsas dēļ tev kādreiz nācies arī ciest?

    – Kad biju maza, vienmēr bija kāds, kas uz mani rādīja ar pirkstu un teica: «Melnā!» Bet laikam jau apsaukā visus bērnus, jo viens ir melns, cits resns, vēl kāds ruds vai ar brillēm. Un aizstāvēties man nebija nekādu problēmu – ja apsaukāja mani, es apsaukājos pretī. Atzīšos, ka tā apsaukāšanās mani arī sevišķi neuztrauca – man pat šķita: ja mani kāds pamanījis, tas ir labi (smejas). Domāju, ka par to jāpateicas mammas audzināšanai – viņa teica, ka esmu gudra un skaista, un es tam ticēju ar visu sirdi un dvēseli, man bija vienalga, ko saka citi. Turklāt man bija daudz draugu, arī tie, uz kuriem apsaukājos es un kuri apsaukāja mani. Vienu dienu apsaukājāmies, nākamajā jau draudzējāmies.

    Bērnībā biju īsts āra bērns – dauzījos pa kokiem, pagalmiem, spēlēju spēles, gan uzvedos, gan izskatījos kā puika. Mana lieliskākā izklaide bija mājās, vectēva priekšā ar rokām un kājām atbalstoties pret sienu, gluži kā zirnekļcilvēkam rāpties uz augšu. Katrreiz gribēju parādīt, cik augstu māku uzrāpties.

    Ja runājam par rasismu… Kad man vienpadsmit gadu, dziedāju skolas rokgrupā. Mani uzaicināja divas dziesmas no repertuāra nodziedāt arī kādā rokklubā. Kad aizbraucu uz turieni, pamanīju, ka tur ir pilns ar metālistiem un arī skinhediem. Pēc koncerta man uzbruka meitenes – skinhedes. Viena mani turēja, otra iesita pa aci. Glābējs bija kāds vīrietis, kurš aizveda mani projām. Taču es nedomāju, ka uzbrukums notika manas ādas krāsas dēļ – manā vietā varēja būt jebkurš, kas ir vājāks par šīm meitenēm. Viņām vienkārši gribējās nodarīt kādam pāri, un pa rokai gadījos es. Kādu laiku man bija bail no skinhediem, bet ar laiku es tās pārvarēju un ieguvu apziņu, ka es esmu spēcīgāka. Ka varu ieskatīties skinhedam acīs, un viņš man neko nevarēs izdarīt.

    Tagad… Domāju, ka es mācētu pastāvēt par sevi. Bet parasti es nemaz nepamanu sev pievērsto uzmanību. Ar draugiem ejot pa ielu, viņi man nereti vaicā: «Tu redzi, kā uz tevi skatās?» Nē, es neredzu, tiešām ne. Es tam vienkārši nepievēršu uzmanību. Man šķiet – viss ir galvā. Tas, kas notiek apkārt, ir citu problēma, ne manējā. Ja es to pamanu, tā kļūst arī par manu problēmu.

    Tagad vispār maz pievēršu uzmanību tam, ko par mani saka vai domā apkārtējie. Varbūt esmu pārāk egocentriska, bet visu laiku esmu savās domās un īsti ne redzu, ne dzirdu, kas notiek apkārt. Domāju par savu nākotni, ģimeni, bērniem, arī cilvēku attiecībām. Bet visbiežāk par mūziku, koncertiem. Mani vienkārši citas lietas ārpus mūzikas sevišķi neinteresē, reizēm pat neinteresē, kā es izskatos, – varu pamosties, staigāt ar izspūrušiem matiem un mājas drēbēs.

    Tas, ka esmu introverta, iespējams, man palīdz aizsargāties no apkārtējās pasaules.

    Man šķiet, šai ziņā esmu līdzīga Raimondam Paulam – arī viņš savā būtībā ir vienpatis. Pēc horoskopa abi esam Mežāži, varbūt tāpēc…

    – Salīdzinoši nesen esi uzsākusi patstāvīgu dzīvi, atsevišķi no ģimenes. Tev tās nepietrūkst?

    – Man nedaudz bija bail iziet no savas komforta zonas, bet jutu – ir pienācis laiks. Taču tas, ka dzīvoju atsevišķi, nekādā veidā nemaina manu attieksmi pret ģimeni. Tā man ir visstabilākais un drošākais pamats – lai kā dzīvē klātos, tā ir vieta, kur vienmēr varu atgriezties. Ģimenes dēļ gribu kļūt finansiāli stabilāka, lai varu to atbalstīt un par savējiem rūpēties. Šobrīd dzīvoju atsevišķi un mācos rūpēties par sevi, bet gribu, lai ātrāk pienāk diena, kad varu rūpēties gan par sevi, gan viņiem.

    Es lepojos ar savu ģimeni – es uzskatu, ka manējie ir varoņi. Mana vecmāmiņa piedzima Krievijā kara laikā. Mana vecvecmāmiņa, stāvoklī būdama un mukdama no kara, gāja daudzus kilometrus kājām, pa ceļam piedzemdēja un atkal gāja. Viņa piedzīvoja badu, grūtus laikus, bet visu izturēja.

    Arī mums neklājās viegli – sabruka Padomju Savienība, un vecmāmiņa tai brīdī zaudēja darbu. Savukārt vectēvs, kurš bija jūrnieks un devās ceļā uz Argentīnu, atklāja – viņa kuģis, kas savulaik piederēja PSRS, vairs nepieder ne Latvijai, ne Krievijai. Un apkalpei nebija arī vajadzīgo dokumentu, tāpēc divus gadus nācās palikt Argentīnā uz kuģa… Lai nopelnītu iztikai, apkalpe naktīs strādāja restorāniņos, kafejnīcās, mazgāja traukus. Kad viņš beidzot atgriezās mājās, piedzimu es, bet vectēvu piemeklēja infarkts. Mana mamma nestrādāja, jo auklēja mani, bet tēvs bija students un arī nestrādāja. Ak jā, un ar mums vēl dzīvoja mammas māsa, kura tobrīd vēl bija skolniece. Tas bija briesmīgs laiks, bet mana ģimene izturēja. Lai gan vecmāmiņa savulaik kādā rūpnīcā bija priekšniece, nu viņa sāka strādāt smagu darbu kā vienkārša strādniece, arī vectēvs pēc atlabšanas atrada darbu un galu galā strādāja pat divos. Vai viss minētais nav pamats lepnumam? Mēs varam visu!

    Tā sajūta, kad esmu pie savējiem, nav aprakstāma. Nesen aizbraucu pie vecmāmiņas, kuras istabā bija remonts. Palīdzēju savākt atkritumus, nomazgāt logus, pēc tam visi kopā ēdām pusdienas, baudījām kūkas. Man patīk ģimenes sajūta. Ļoti. Sevišķi, kad esam visi kopā – arī manas tantes, mammas māsas, ģimene.

    – Un ko tu dari, kad diena nav tik laba, kā tu vēlētos?

    – Arī tagad ir dienas, kad šķiet – man nekas nesanāk, gribas visu pamest. Šo sajūtu rada šķietami sīkumi – laikā nepaspēju ierakstīt albumu vai neiet tā, kā vajadzētu ar koncerta organizēšanu. Taču tas ir jāpārvar. Pasaulē nav tādas profesijas, kurā nebūtu problēmu. Vienkārši cenšos nepadoties.

    Tad, kad nāk izmisums vai galva pilna ar dažādām domām, vislabāk palīdz sports. Diemžēl trīs mēnešus neesmu sportojusi – vasarā kaut kā nesanāca. Bet līdz šim sports vienmēr ļoti palīdzējis – kamēr ķermenis strādā, prāts atpūšas. Man ir doma nodarboties ar meditāciju, jogu, bet aizņemtības dēļ arī tas man nav sanācis.

    Interesanta pieredze man bija bokss – ar to vairākus mēnešus nodarbojos videoklipa vajadzībām. Teikšu godīgi – man ļoti patika! Varbūt tāpēc, ka jau bērnībā apmeklēju taebo cīņas treniņus, un man ļoti patika cīnīties. Daudzi saka, ka bokss nav sievišķīgs. Man šķiet, tieši pretēji – jo vīrišķīgāks sporta veids, jo sievišķīgāka sieviete tajā kļūst. Vismaz es jutos sievišķīgāka.

    – Tavuprāt, sievišķību var iemācīties?

    – Nē, es domāju, ka sievišķība katrā sievietē ielikta no dabas, bet ar gadiem tā vienkārši izlaužas, gribas sievišķīgākas lietas: kleitas, auskarus, gribas pucēties. Vienīgais, kas jādara – jāļaujas iekšējai sievietes būtībai. Un jāzina, ka sievietes vienīgais ierocis ir nevis spēks, bet vājums. Jau esmu piefiksējusi, ka vienu un to pašu rezultātu var panākt ar maigāku uzvedību. Ja strādā kopā ar vīrieti, neizrādi, ka esi spēcīgāka par viņu, liec, lai viņš domā, ka ir spēcīgāks. Tieši tā dabūsi visu, ko vēlies.

    Vispār jāļauj vīrietim rūpēties par sievieti. Vismaz man patīk, ja atver durvis, palīdz uzvilkt vai novilkt mēteli, dāvina ziedus, pasniedz roku… Es to izbaudu.

    Man liekas, sievišķību man lielā mērā mācījusi arī vecmāmiņa – viņai piemīt dziļa sievietes gudrība, un viņa vienmēr sniedz ļoti labus padomus. Vecmāmiņa ar savu uzvedību vienmēr mācēja parādīt, ka vīrietis ir galvenais ģimenē, bet sieviete ir tā, kas šo vīrieti zināmā mērā vada (smejas).

    – Kādus vecmāmiņas padomus tu esi ņēmusi vērā?

    – Viņa man mācīja, ka nevienam nedrīkst ticēt, tikai sev. Viņai ir teiciens, kuram ļoti klausu: «Ņeverj podruške, doverjai poduške». Netici draudzenei, uzticies spilvenam – ļoti pareiza doma, vai ne?

    – Vai esi iepazinusi mīlestību?

    – Man gribas domāt, ka jā. Mīlestība dzīvē ir galvenais virzītājspēks, bez kura pasaulē nekas nenotiek. Jā, tā var būt sāpīga, bet tā arī dod iedvesmu, spēku un enerģiju.

    – Pirms dažiem gadiem sarunā ar IEVU stāstīji, ka esi kopā ar draugu Ņikitu, ar kuru iepazinies pludmalē, spēlējot volejbolu. Tas joprojām tā ir?

    – Šī ir tēma, par kuru negribu runāt. Es uzskatu, ka personiskā dzīve ir ļoti, ļoti jāsargā, jo tā pieder tikai man un otram cilvēkam. Es esmu draudzīga, bet ne pārāk atklāta.

    Vienīgie cilvēki, no kuriem neko neslēpju, ir mani tuvinieki un tuvākie draugi.

    Turklāt to, kurš būs man tuvs draugs un kurš nē, jūtu intuitīvi. Ļoti ticu šīm iekšējām sajūtām, ļoti uz tām paļaujos.

    – Tu plāno nākotni vai ļauj visam notikt savā laikā un gaitā?

    – Man ir plāns, ja tā nav, tad ir grūtāk. Mans rīts sākas ar to, ka atveru piezīmju grāmatiņu un apskatos, kas man darāms. Ja plāna nav, varu visu dienu nobumbulēt un neko neizdarīt.

    Dzīves jēgu gan nemeklēju, man šķiet, ka tās jēga ir pati dzīve. Domāju, ka mākslīgi neko nevajag ne meklēt, ne darīt. Dzīve pati maina cilvēku un piešķir jēgu viņa dzīvei. Mums katram ir kāda sāpīga pieredze. Man tā ir pirmā mīlestība, pirmās attiecības, pirmās neveiksmes, arī piedzīvotā depresija, vectēva aiziešana. Katra sāpīgā pieredze cilvēku izmaina un ar to pilnīgi pietiek. Jā, un dzīves jēga noteikti ir arī ģimene un bērni, par ko es sapņoju. Vienīgais, no kā man bail – vai es spēšu piepildīt savus sapņus, vai man viss sanāks. Un vēl man bail no vientulības. Nekad negribētu palikt viena.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+