• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Amerikāņu dieviete – Brīvības Statuja

    ASV
    Tīna Sidoroviča
    Tīna Sidoroviča
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    2. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Vienīgā iedzīvotāja uz Brīvības salas Ņujorkā laipni sagaida visus, kas tuvojas Amerikas krastiem. Viņu pazīst pat tie, kuri tur nekad nav bijuši.

    Mīlestība franču gaumē

    Zils, balts, sarkans… Tās ir krāsas, kas atrodamas gan Amerikas Savienoto Valstu, gan Francijas Republikas karogos, un, izrādās, dedzīgos brīvības cīnītājus un aizstāvjus vieno ne tikai krāsas, bet arī patriotiskās jūtas un tēvzemes mīlestība. Iespējams, Amerika nekad nebūtu atbrīvojusies no britu valdīšanas, ja 18. gadsimta otrajā pusē ar ieročiem, kareivjiem, kuģiem un naudu palīgā nesteigtos Francija. Marķīzs de Lafajets, būdams ļoti tuvs Amerikas pirmā prezidenta Džordža Vašingtona draugs, pat ieņēma augsta ranga virsnieka amatu Amerikas armijā! Tā bija patiesa un cieņpilna draudzība, ko izsmalcinātie franči neaizmirsa arī simt gadus vēlāk, kad pašiem ar brīvību bija, kā bija…

    Pēc Pilsoņu kara, kas plosīja Ameriku un spilgti attēlots populārajā romānā Vējiem līdzi, 1865. gadā Francijā nelielās pusdienās pulcējušies intelektuāļi un pastāvošās iekārtas (tobrīd Napoleona Trešā) pretinieki. Saviesīgās sarunās viņi apbrīnoja un slavēja amerikāņu prasmi iedzīvināt reālu brīvību un tautas varu, izveidojot demokrātisku valdību un atsakoties no verdzības. Vakara gaitā viesību saimnieks – jurists, zinātnieks, liberāļu vadonis Eduards Renē Lefevrs de Labulē – nodēvēja abas nācijas, Franciju un Ameriku, par māsām. Turpinot savu domu, viņš aizrāvās: «Vai tas gan nebūtu brīnišķīgi, ja Francijas tauta Amerikas Savienotajām Valstīm dāvātu pieminekli kā mūžīgu atgādinājumu par neatkarību un tādējādi parādītu, ka Francijas valdībai arī rūp cilvēku brīvība?»

    Iespējams, tas bija domāts kā retorisks jautājums, uz ko atbilde netika gaidīta, tomēr viens no viesiem – 31 gadus vecais tēlnieks Frederiks Ogists Bartholdi – to sadzirdēja. Viesībās izskanējušais sēja iedvesmas sēklu un neļāva jaunajam tēlniekam to aizmirst.

    Lielu un varenu!

    Psihologiem būtu viedoklis par to, kāpēc Frederikam Ogistam Bartholdi, kurš zaudēja tēvu divu gadu vecumā un kuru audzināja stingrā un privātīpašnieciskā māte Šarlote, mūža sapnis bija uzcelt kaut ko lielu. Viņu iedvesmoja Ēģiptes piramīdu un sfinksu grandiozais izmērs, kā arī saistīja viss, kas ļāva paust cēlas, patriotiskas jūtas, – armija, politika, darbs sabiedrības labā, turklāt lai tas būtu liels!

    Karjeru 1834. gadā dzimušais jauneklis sāka gleznojot, taču drīz vien sajuta, ka patieso gara un slavas piepildījumu gūs, strādājot par tēlnieku. Jau 18 gadu vecumā viņš radīja pirmo sabiedriski nozīmīgo pieminekli. Tas bija piemineklis Napoleona Bonaparta armijas ģenerālim, kurš tāpat kā Bartholdi bija dzimis Kolmārā, kas atrodas Elzasā. Vēriens aizrāva jauno mākslinieku – piemineklim tik tikko pietika vietas darbnīcā. Darbu iespaidīgais izmērs kļuva par Bartholdi firmas zīmi. Pirmajam darbam sekoja līdzīgu, nedaudz pārspīlēti apjomīgu pasūtījumu birums.

    Protams, tolaik tas nebija neparasti – nāca modē seno grieķu un romiešu antīkā kultūra, tāpēc mākslas virzienu, kas raksturīgs tā laika pieminekļiem, pazīstam kā neoklasicismu.

    Likumsakarīgi, ka arī Brīvības statuja, ko Bartholdi vēlāk iecerēja dāvāt Ņujorkai, jau pirmajās skicēs ieguva seno romiešu brīvības dievietes – Libertas – vaibstus.

    Franču-prūšu karš izjauca ierasto dzīvi, arī tēlniekam nācās uzvilkt uniformu un piedalīties kaujās. Karā Francija zaudēja Elzasas reģionu, kas tika pievienots Vācijai, un pretēji savai gribai Bartholdi līdz ar citiem elzasiešiem bija spiests kļūt par Vācijas pilsoni. Nu arī pats mākslinieks uz savas ādas izjuta, ko nozīmē brīvība…

    Ap to laiku mūsu stāstā jau pieminētais politiķis de Labulē atcerējās seno sarunu, kas bija iedvesmojusi jauno mākslinieku. Lai aiznestu ieceri par abu tautu kopīgi veidoto pieminekli līdz dzirdīgām ausīm, de Labulē mudināja Bartholdi doties uz Ameriku: «Mēs paveiksim darbu, kam būs morāla ietekme vēl tālā nākotnē.» Bartholdi apņēmās nest un vairot republikas un brīvības ideju otrpus okeānam, cerot, ka «kādu dienu es atradīšu to arī mājās». 1871. gadā Bartholdi ieradās ASV.

    Vārti uz Jauno pasauli

    Tuvojoties Ņujorkas ostai, pavērās skats, kas emocionāli uzrunāja tēlnieku: «Tā patiešām ir Jaunā Pasaule, kas acu priekšā redzama majestātiski izpletusies un žilbinoši dedzīga.» Tieši Ņujorkas osta, pēc mākslinieka domām, būtu lieliska vieta piemineklim, jo tieši tur «ļaudis pirmo reizi ierauga Jauno Pasauli». Un pati piemērotākā vieta – mazā, neapdzīvotā Bedlo sala pašā līča vidū.

    Bartholdi ar savu inteliģenci, šarmu un aizrautību mēģināja Amerikas valdības un elites kungiem, sākot jau ar pašu prezidentu Ulisu Grāntu, «pārdot» ideju par Brīvības statujas nepieciešamību.

    Protams, entuziasma pilno Bartholdi redzētais iespaidoja, un viņš rakstīja: «Amerikā viss ir liels… Pat zirņi tur ir lieli.»

    Ar skiču mapīti padusē un pieminekļa nelielu modelīti viņš devās no vienas pieņemšanas uz nākamo, lai iepazīstinātu ar ideju par darbu ar oficiālo nosaukumu «Brīvība apgaismo pasauli». Amerikāņus uzrunāja ideja, taču neviens nebija gatavs vienoties par darījumu un maksāt naudu.

    Tikmēr Francijā bija nodibināta Trešā Republika, un de Labulē nerimās stāstīt ieceri par amerikāņu statuju, kā to dēvēja darba gaitā. Taču iecere palika tikai runās… Bartholdi strādāja pie citiem darbiem, līdz 1875. gadā viņš ar de Labulē vienojās, ka pienācis laiks enerģiskāk rīkoties. Vispirms tika izveidots apvienotais franču-amerikāņu ziedojumu vākšanas fonds. Tā kā pieminekļa izmaksas solījās būt tikpat grandiozas kā pats tēlniecības šedevrs, tās nāktos godīgi dalīt uz pusēm: franči uzņēmās apmaksāt statuju, bet amerikāņi – tās pjedestālu un pamatus.

    Ziedojumu upe plūda ļoti lēnām. Kad saziedotās naudas pietika, lai uzsāktu darbus, sapnis par to, ka mērķi izdosies sasniegt līdz Amerikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas simtgadei, šķita pilnīgi neiespējams.
    Situācija Francijas pusē mainījās, kad kādam no ziedojumu fonda francūžiem dzima ģeniāla doma – rīkot loteriju!

    Ievērojuši, ka tieši Francijas turīgāko iedzīvotāju daļa ļoti maz ziedojuši cēlajam mērķim, fonda darboņi nolēma pievērst plašāku sabiedrības uzmanību, sarīkojot loteriju. Tajā varēja laimēt dažādas vērtīgas balvas, tostarp arī divus Bartholdi mākslas darbus. Papildus izdomāja arī citus – tagad mums labi pazīstamus – veidus, kā tikt pie naudas. Gan Francijā, gan Amerikā uzsāka no māla veidotu Brīvības statuju figūriņu tirdzniecību. Līdz 1879. gada beigām ziedojumu fondā bija 250 tūkstoši franku, kas daudziem maldīgi šķita pietiekami, lai Brīvības statuja varētu pacelties virs Ņujorkas.

    Vai mums to vajag?

    Kamēr francūži strādāja kā bitītes, pārdodot loterijas biļetes, amerikāņos pieauga skepse par projekta nepieciešamību. Tas galvenokārt notika lielo izmaksu dēļ. Francūži bija daudz atvērtāki grandiozām un, jā, arī izšķērdīgām idejām.

    Par Brīvības statujas konstrukciju inženieri pieaicināja tolaik jau pazīstamo Aleksandru Gustavu Eifeli, kurš bija iemantojis slavu ar lieliskajām dzelzceļa tiltu konstrukcijām, bet Eifeļtornis autoram tobrīd vēl bija tikai padomā.

    Savukārt, lai Bartholdi iecerēto aktīvāk popularizētu pāri okeānam, tēlnieks tika izvēlēts par Francijas pārstāvi Starptautiskajā ASV simtgades izstādē, kas 1876. gadā notika Filadelfijā. Tas bija solis, lai veicinātu Bartholdi vārda atpazīstamību un līdz ar to piesaistītu arī amerikāņu tautu aktīvākā naudas ziedošanā. Izstādes apmeklētājiem par prieku tika izstādīti jau gatavie Brīvības statujas fragmenti, piemēram, roka, kas tur lāpu. Viena no izstādes atrakcijām bija iespēja pa tērauda kāpnēm uzkāpt uz balkoniņa, lai lāpu aplūkotu tuvplānā. Šis kāpiens maksāja 50 centus. Statuju jau laikus reklamēja kā pirmo pieminekli pasaulē, kura iekšpusē būs iespēja uzkāpt līdz pat virsotnei – Brīvības lēdijas galvai! Pagaidām gan galva vēl nebija tikusi uz pleciem, jo pietrūka naudas…

    Kamēr statuju vēl gatavoja pārvešanai, līdz pat 1885. gada pavasarim tā priecēja parīziešus un pilsētas viesus. Maz prieka no tā bija tēlniekam un ziedojumu fondam, kuri redzēja, ka ASV pusē nauda netiek ziedota tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu pabeigt pjedestālu. Neatsaucību veicināja arī amerikāņu prese, kas kritizēja lielās izmaksas, rakstot – kāpēc gan pjedestālam jāizmaksā tikpat, cik visai statujai kopā? Kongress atteica apmaksāt 100 tūkstošu dolāru lielo rēķinu par pamatiem, Ņujorkas gubernators aizliedza ziedot piemineklim 50 tūkstošus. Lielai daļai amerikāņu citos štatos tā šķita Ņujorkas iekšējā lieta, kas jārisina pašiem ņujorkiešiem. Savukārt Amerikas jaunbagātnieki, svaigi izceptie miljonāri, vienkārši atteicās ziedot. Sabiedrība bija tik neatsaucīga, ka ziedojumu fonda amerikāņu puses vadītājs Viljams Evarts to nodēvēja par tikpat sastingušu kā pats piemineklis.

    Pulicera glābšanas plāns

    Kas zina, vai Brīvības statuja no Parīzes uz Ņujorku vispār būtu aizvesta, ja nebūtu ungāru imigranta un tobrīd jau pazīstamā žurnālista Jozefa Pulicera. Tā paša, kura vārdā vēlāk tika nosaukta ASV balva par sasniegumiem žurnālistikā, literatūrā u.c.

    Pateicoties veiksmīgām laulībām, apprecot bagātu līgavu, Pulicers no vienkārša žurnālista, kurš piedalījies Pilsoņu karā, kļuva par vairāku avīžu īpašnieku, tai skaitā biznesa laikraksta New York World. Uzzinot, ka lieliskā Francijas un Amerikas iecere ir apdraudēta, viņa galvā dzima trīskāršs plāns. Pirmkārt, uzsākt ziedojumu kampaņu, otrkārt, palielināt savas avīzes tirāžu, treškārt, izmantot iespēju norāt skopos bagātniekus, tādējādi piesaistot jaunu lasītāju daļu – strādājošos. Pulicers izvirzīja mērķi – savākt 100 tūkstošus dolāru – un aktīvi aģitēja, ka piemineklis nebūs dāvana tikai ņujorkiešiem, bet gan no tiesas visas Amerikas lepnums!

    Iespējams, Pulicera gudrākais gājiens bija solījums publicēt ikviena – pat visniecīgākā – ziedotāja vārdu avīzes New York World lappusēs.

    Ja franču tauta to varēja izdarīt, kāpēc gan ne amerikāņu tauta? «New York World ir tautas laikraksts, tāpēc aicina tautu vākt līdzekļus,» Pulicers rakstīja savā redaktora slejā. «Negaidīsim, lai naudu samet miljonāri. Tā nav Francijas miljonāru dāvana Amerikas miljonāriem, bet gan franču tautas dāvana visiem Amerikas ļaudīm.» Laikraksta tirāža pieauga par 50 tūkstošiem eksemplāru! Arī melnādaino amerikāņu laikraksti pievienojās šim aicinājumam, tā atgādinot par sevi un verdzības galu. Ziedojumu fondā sāka ieplūst viendolāru zīmes no vecmāmiņu zārka naudas un centu monētas no skolēnu krājkasītēm.

    1885. gada 15. jūnijā, iepakotu 214 koka kastēs, Brīvības statuju atveda uz Bedlo salu, savukārt 11. augustā laikraksta New York World pirmajā lappusē lieliem burtiem bija rakstīts, ka simt tūkstoši dolāru ir savākti. Pateicoties vairāk nekā 120 tūkstošiem ziedotāju, Pulicera izvirzītais mērķis tika pat nedaudz pārsniegts. Diemžēl sava sapņa piepildīšanos nepiedzīvoja idejas autors, franču politiķis de Labulē, kurš dažus gadus pirms pieminekļa pārvešanas un atklāšanas nomira ar sirdskaiti.

    Sapnis piepildījies!

    Pusgada laikā palēnām virs savām jaunajām mājām Ņujorkā piecēlās Brīvības statuja – sieviete, kas labajā rokā tur lāpu, bet kreisajā – grāmatu, uz kuras rakstīts ASV Neatkarības deklarācijas parakstīšanas datums –1776. gada 4. jūlijs. Kad uzstādīšanas darbi bija galā, tēlnieks Bartholdi kopā ar savu sievu un franču kolēģiem no ziedojumu vākšanas fonda ieradās Amerikā, kur viņus sagaidīja amerikāņu kolēģi un Jozefs Pulicers. Reportieru ielenkumā, kuri kāri tvēra katru vārdu, ko iemūžināt nākamajām paaudzēm, Bartholdi neizplūda garās runās, vien pateica: «Manas dzīves sapnis ir piepildījies.»

    1886. gada 28. oktobris par godu pieminekļa atklāšanai tika izsludināts par brīvdienu. Tikai Volstrītā darbs esot turpinājies, kā ierasts. Par spīti lietum un miglai, tās bija grandiozas svinības visiem miljons svinētājiem, kas pulcējās sarkanbaltzili dekorētajās ielās, lai vērotu svētku parādi. Svinētājiem pievienojās gan Ņujorkas mērs, gan ASV prezidents, gan Francijas vēstnieks ar kolēģiem. Ironiski, ka smalko aprindu tribīnēs vietas iekāroja arī Ņujorkas bagātākās ģimenes, kas pieminekļa pjedestālam tā arī nenoziedoja ne centu.

    Par spilgtāko atklāšanas dienas kuriozu kļuva senatora Viljama Evarta nepabeigtā runa. Iecere bija sekojoša –tēlnieks Bartholdi uzkāpj statujas galvā, kur gaida signālu, lai norautu trīskrāsu audeklu, kas slēpa skulptūru. Kādam pie pieminekļa stāvošam puišelim tika uzticēts svarīgs uzdevums – kad senators, kurš bija viens no tā laika labākajiem oratoriem, pabeigs sakāmo, sparīgi pamāt ar kabatas lakatiņu. Tas arī bija norunātais signāls. Senators Evarts tik tikko ierunājās, kad, iespējams, lai apvaldītu emocijas, ievilka elpu. Satrauktajam puikam šis mirklis šķita kā runas beigas, un viņš dedzīgi sāka vicināt lakatiņu. Bartholdi nekavējās rīkoties un steidza atklāt pasaulei apslēpto statujas kapara seju. Svilpieni, sajūsmas saucieni, aplausi, mūzikas skaņas un pat šāvieni apklusināja runātāju, kurš bija spiests apsēsties, tā arī nepateicis savu iecerēto runu. Kopš tās dienas seno romiešu dievietes Brīvības amerikāņu līdziniece apgaismo pasauli no Amerikas krastiem un skatās dzimtās Francijas virzienā.

    Pēc simt gadiem…

    Dienā, kad atklāja Brīvības statuju, tā bija Ņujorkas augstākā celtne. Statujas kopējais augstums no zemes līdz lāpas augšgalam sasniedz 93 metrus, bet pati statuja ir 33 metrus augsta. Turpmāko gadu laikā Ņujorkas pieminekli skārušas vairākas pārvērtības, piemēram, viena no tām ir dzejolis uz plāksnes, ar ko papildināts pjedestāls. Dzejoli, kas dēvēts arī par amerikāņu imigrantu himnu, pie statujas atklāja 1903. gadā, bet daudzi mūsdienās domā, ka tas tur stāv kopš pieminekļa dzimšanas.

    1916. gada laikraksts New York World atkal aicināja lasītājus ziedot piemineklim, šoreiz – lai Brīvības statuju naktīs apgaismotu ar prožektoriem un lāpai izveidotu jaunu stikla dizainu. Pirmā pasaules kara laikā Brīvības statuja kļuva arvien atpazīstamāka, pamazām kļūstot par Amerikas Savienoto Valstu sievišķo simbolu blakus patriotisma un valsts varas simbolam – onkulim Semam. Vēl pēc dažiem gadiem statuja formāli kļuva par valsts nozīmes pieminekli, ko apsaimnieko valsts iestādes.

    Kad tuvojās amerikāņu dievietes apaļā jubileja – simts gadi –, abās okeāna pusēs atkal tika vākti ziedojumi restaurācijas darbiem. 1986. gada 4. jūlijā Amerika sarīkoja Brīvības statujas dzimšanas dienas ballīti, kurā prezidents Ronalds Reigans teica: «Mēs esam brīvības liesmas sargātāji un turam to augsti paceltu, lai pasaule redz.» Šīs svinības Ņujorkas Brīvības salā, kā nu jau kopš 1956. gada dēvē bijušo Bedlo saliņu, savos televizoros vēroja vismaz pusotrs miljards skatītāju.

    Bartholdi un de Labulē sapnis par brīvību, kas apgaismos pasauli, šķiet, todien piepildījās ar simtkāršu spēku. To apliecina arī simtiem mazāku statujas kopiju, kas atrodamas dažnedažādākajās pasaules vietās – Francijas un arī citās ASV pilsētās, kā arī Austrijā, Dānijā, Vācijā, Īrijā, Kosovā, Norvēģijā, Indijā, Ķīnā, Austrālijā, Brazīlijā, Izraēlā, Japānā un daudzās citās valstīs.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+