Vasara pie vecmāmiņas

Vasara pie vecmāmiņas laukos mūsdienās ir ekskluzīvs, nevis parasts notikums. Vairākums vecmāmiņu strādā, tāpēc ar mazbērniem var kopā pavadīt vien kādu gabaliņu vasaras. Lai cik daudz laika iespējams būt ar mazbērniem – trīs dienas, nedēļas vai mēnešus –, kopā būšanas iniciatorei tomēr jābūt vecmāmiņai. Konsultē psihoterapeite GUNTA JAKOVELA.
Brīvlaiks
Lolita Lūse
Žurnāls IEVA
18. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Esmu izaugusi laukos, un ļoti ilgi man nebija skaidrs, kāpēc vecāki raizējas par to, kur vasarās likt bērnus. Man šķita: kāda problēma – lai dzīvojas! Mūs ar māsu taču nekur nelika – mēs vasarās palikām mājās un dzīvojāmies: bija jāravē dārzs, šķūnī jāmīda svaigais siens, jāpeldas dūņu pilnajā dīķi un jāplūc trušiem zāle.

Arī kad auga mans vecākais puika, nebija nekādu problēmu – netālu laukos dzīvoja mana mamma un tētis, kāds no viņiem vienmēr bija mājās, un Edijam vasarās bija, kur dzīvoties, viņš nekur nebija jāliek. Tad kļuvu par rīdzinieci. Un sākās! Nu man ir bērnudārza vecuma puika un pirmklasnieks, un šogad tā pa īstam esmu sapratusi, kur ir problēma.

Pilsētniekiem bērni vasarās tiešām ir kaut kur "jāliek".

Kad tuvojas mācību gada beigas, nez kāpēc šķiet, ka gan jau viss sakārtosies, gan jau tā – dienu pa dienai – izdomāsim, kurš paliks ar mazajiem bērniem: kādu dienu es, kādu dienu tētis, kādu dienu lielais brālis vai strādājošā Rīgas ome. Bet! Izrādās, ka nekādi brīnumi nenotiek un pats no sevis nekas nesakārtojas. Šogad pēdējā maija dienā mani pārsteidza atklājums, ka bērnudārzu šogad uz mēnesi slēdz nevis jūlijā, kā es biju iedomājusies, bet gan jūnijā. Īsāk izsakoties – dārziņš ir slēgts jau rīt! Audzinātāja laipni skaidroja: «Mammīt, mēs jau pēc jaunā gada izlikām paziņojumu, ka jūnijā dārziņš būs slēgts, un piedāvājām rakstīt iesniegumus citiem bērnudārziem, bet jūs neuzrakstījāt…» Nuja, man taču šķita, ka viss sakārtosies! Sakārtojās jau arī – brīnumainā kārtā tomēr atradu vietu citā pašvaldības dārziņā. Bet, redzot, cik daudz laika un enerģijas jāvelta tam, lai izdomātu, sarunātu un sakārtotu, atcerējos brīnišķīgās vasaras laukos, kad mani nekur nebija jāliek.

Iniciatīva pieder omei

Vai tad omīte bērnus nevar pieskatīt? Tā bieži mammas jautā cita citai, tuvojoties vasarai. «Ja vecmāmiņa grib vasarā pieskatīt mazbērnus, viņai šī vēlme ir jādara zināma bērna vecākiem, savukārt vecākiem jābūt gataviem bērnu vecmāmiņai dot. Tam, lai bērni zināmu laiku vasarā (un arī citā laikā) pavadītu kopā ar vecmāmiņu, ļoti svarīga ir tieši pašas vecmammas nostāja – vai viņa to tiešām grib!

Vecmammai jābūt gatavai veidot attiecības, jo asinsradniecība pati par sevi attiecības nerada.

Viņai ir jābūt gatavai veltīt sevi mazbērniem – ir jābūt interesei no sava laika atvēlēt īpašo laiku viņiem. Jāgrib iepazīt savus mazbērnus, jāgrib viņiem dot kaut ko no sevis, lai tad, kad vecmāmiņas vairs nebūs, bērniem paliktu stāsti par viņu. Ir taču teiciens, ka cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu kāds atceras. Nu lūk, stāstus par savu vecmāmiņu bērni, iespējams, kādreiz stāstīs arī saviem mazbērniem. Kādi tie būs? Ja tev vienalga, tad – vienalga,» saka psihoterapeite Gunta Jakovela.

Tomēr jāņem vērā arī tas, ka laiki ir mainījušies, – mūsdienu vecmāmiņas nepavisam nav tādas pašas omes, kādas bija mūsu vecmammas.

Agrāk pensijā sievietes devās 55 gadu vecumā un nebūt nerāvās strādāt, jo ik mēnesi saņēma pensiju, tādēļ viņām bija vairāk brīva laika. Mūsdienu vecmammas pensijā dodas desmit gadus vēlāk un arī pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas bieži vien turpina strādāt, – tāda ir realitāte. Tas nozīmē, ka ļoti liela daļa vecmāmiņu vasarās strādā tieši tāpat kā mammas un tēti, – viņām vasarās ir tikpat maz iespēju pieskatīt mazbērnus kā mammām bērnus.

«Risinājums – rūpīgi plānot savu laiku. Ja vecmāmiņai vasarā ir četras atvaļinājuma nedēļas, viņa var izlemt, cik lielu daļu grib pavadīt kopā ar mazbērniem, cik – citādi. Un tad jau laikus savi plāni jāsaskaņo ar vecākiem: man būs brīvas tās un tās dienas vai nedēļas, tad es gribētu un varētu padzīvoties ar mazbērniem. Bet atkal – tas ir jāgrib, jo mākslīga attiecību veidošana nav iespējama,» situācijas iespējamo risinājumu piedāvā psihoterapeite Gunta Jakovela.

Lai vasara nepārvēršas trimdā

Vai vecmāmiņa, kas negrib vasarā kaut dažas dienas padzīvoties kopā ar saviem mazbērniem, ir slikta vecmāmiņa? Gunta Jakovela saka: «To nevar sadalīt šādās kategorijās – laba vai slikta. Ļoti iespējams, ka vecmāmiņa vienkārši baidās uzņemties šādas rūpes, jo mazbērni patiešām nav tas pats, kas pašas bērni. Tā ir ļoti liela atbildība, tādēļ vecvecāku viedoklis viņu pieskatīšanā ir jārespektē.

Ja vecmāmiņa atsakās būt kopā ar mazbērniem, tur nav pamata ne dusmoties, ne apvainoties, bet izrunāt šāda atteikuma pamatu gan vajadzētu.

Iespējams, vecmāmiņa baidās, ka bērniem pie viņas būs garlaicīgi. Varbūt tomēr pamēģināt? Iespējams, vecmamma raizējas, kā viņi naktī gulēs. Arī varbūt pamēģināt?

Protams, ir pilnīgi skaidrs: bērns var niķoties gan savās, gan vecmammas mājās, bet vecmammai šādus niķus izprast un izturēt, iespējams, ir daudz grūtāk. Turklāt mazi bērni vecākam cilvēkam patiešām var būt liels apgrūtinājums,» saka psihoterapeite. Viņa iesaka vecākiem respektēt vecmāmiņas nostāju, savukārt vecmāmiņām skaidri paust savu viedokli: ja nē, tad tā arī skaidri pateikt, nevis klusēt. Te nu ir runa par pieaugušu cilvēku – vecāku un vecvecāku – attiecībām un spēju izrunāties.

Ja vecāki pat nejautā vecmammas viedokli, aizved viņai mazbērnus un tikai pasaka, kad būs pakaļ, – tas nekam neder. Ja vecmāmiņa nav gatava mazbērnam veltīt laiku, lielākais zaudētājs šajā situācijā būs bērns: viņš acumirklī jutīs, ka te ir lieks. Vecmamma no rīta līdz vakaram tikai ravē burkānus, jo viņai taču patiešām ir jāravē burkāni – darbs dzen darbu.

Vasara pie vecmammas nedrīkst pārvērsties par trimdu, kur ir tik ļoti garlaicīgi un kur tu nevienam neesi vajadzīgs.

To tikai pilsētnieks var nesaprast, kā tas var būt, ka tik daudz jāstrādā un ka darāmo nevar atlikt uz rītu vai parītdienu. Bet, ja vecmammai starp ravēšanas darbiem būs vēl arī jādomā, ko šodien mazbērniem celt galdā, jo piens ar baltmaizi un ievārījumu viņiem negaršo, ar šādu stresa pilnu situāciju nebūs mierā ne viens, ne otrs. Ļoti iespējams, ka šī vecmāmiņa savas attiecības ar mazbērniem prot veidot pavisam citādi – bez pieskatīšanas vasarā.

Nevajag vecvecākus šantažēt un teikt: tu esi vecmamma, tev jāpieskata! No vecāku puses tā ir milzīga kļūda – stumt bērnu pie vecmāmiņas, kura viņu patiesībā negrib. «To nevajadzētu darīt pat tad, ja bērns pats grib. Pieaugušo un bērnu attiecībās iniciators tomēr ir pieaugušais,» saka psihoterapeite. Ļoti iespējams, viss mainīsies, kad mazbērni paaugsies. «Ja gribēs, vecmamma izveidos attiecības arī ar jau lielāku mazbērnu, – vecvecāku un mazbērnu attiecībās ir visai grūti kaut ko nokavēt. Vecmāmiņa var pusaudzim pastāstīt, ka viņai bijis bail ar viņu mazu palikt uz ilgāku laiku vienai, un, visticamāk, saikni atrast izdosies,» saka psihoterapeite.

Pieredzes

  • Arī es dejoju un spēlējos smilškastē!

Ināra Garda, Augstākās tiesas tiesnese:

«Man ir četras mazmeitas – vecākajai astoņi gadi, vienai pieci un divas trīsgadnieces. Šovasar atkal vismaz divas nedēļas viņas pavadīs manā vasaras mājā, – kad man ir atvaļinājums, ņemu meitenes pie sevis. Vīrs aiziet uz darbu, mēs paliekam mājās. Ir gan gadījies, ka mammas un tēti raizējas – kā būs? Es saku: omīte tiks galā. Un omīte tiek galā!

Atceros, kā znots uztraucās, pirmoreiz atstādams jaunāko no trim māsiņām. Bet es teicu: vai tu savus bērnus varētu tā dalīt – divus paņemt un trešo ne? Es arī nevaru! Tādēļ ņemu visas! Atzīšos: sava daļa spriedzes ir gan. Un vēl – jāspēj turēt meitenēm līdzi, jo viņas visas ir ļoti aktīvas. Bet tas jau labi: varu pēc sēdoša darba kārtīgi izkustēties.

Zinu, kā aug bērni, tomēr mazbērna sasisto ceļgalu pārdzīvot ir daudz grūtāk nekā bērna.

Ko mēs kopīgajās nedēļās darīsim? Visu! Spēlēsimies smilškastē! Un ne jau tikai meitenes spēlēsies, bet es arī: kāpju smilškastē, cepu ar viņām kopā smilšu kūkas un lipinu smilšu pilis. Kopā zīmēsim, laistīsim puķes, aiziesim uz kādu bērnu rotaļu laukumu. Uzliksim kādu mūzikas disku un tad dziedāsim un dejosim. Meitenes dažkārt man rīko savus koncertus, bet citreiz arī es dejoju līdzi. Kaut kur aizbrauksim, šogad, iespējams, uz Likteņdārzu. Vakaros lasīsim pasakas, – visas klausās, skatās bildes, nu jau vecākā mazmeita man palīdz lasīt.

Manuprāt, tas, vai bērni vasarā dzīvojas pie vecvecākiem, vispirms atkarīgs no vecmāmiņas. Kad piedzima pirmā mazmeitiņa, uzreiz lūdzu: iedodiet un atļaujiet man padzīvoties. Tiklīdz deva, uzreiz ņēmu. Un tā arī daru tagad, priecājoties par katru iespēju. Vai tad vispār citādi iespējams? Es taču saprotu: kā izauga bērni, tā izaugs arī mazbērni. Jau tagad, kad meitenes aizbrauc, uzreiz iestājas tāds klusums un man viņu tik ļoti pietrūkst. «Omīt, mēs tevi ļoti mīlam!» viņas saka. Un es arī!»

  • Savs ceļojums puikām, savs – meitenēm

Laimdota Straujuma, bijusī premjerministre:

«Man ir trīs mazdēli un trīs mazmeitas. Katru vasaru cenšos kopā ar mazbērniem doties ceļojumos – atsevišķi ar puikām un atsevišķi ar meitenēm. Esam braukuši pa Vidzemi, divreiz pa Kurzemi, esam bijuši Igaunijā, Horvātijā. Mana kļūšana par premjeri izjauca plānoto Latgales braucienu – nakšņošanas vietas jau bija rezervētas. Tas ir mans parāds Latgalei, kuru es noteikti atdošu.

Puiši labprāt brauc kopā ar mani, un vecākais mazdēls reiz teica: «Vecmāmiņa nekomandē.»

Ar meitenēm divas vasaras mana saspringtā darba dēļ kopā ar viņām braucienus ieplānot neizdevās un jau sadzirdēju neizpratni – kāpēc vecmāmiņa brauc tikai ar puikām!? 

Atsevišķi ar puikām un meitenēm ceļoju gan vecumu atšķirības, gan dažādo interešu dēļ. Meitenes, piemēram, nevarētu noiet desmit kilometru, kā mēs ar puišiem nosoļojām Horvātijā. Šobrīd zēnu ceļojumam man jau ir nopirktas lidmašīnas biļetes, rezervētas viesnīcas, izplānots maršruta pamats. Vēl dažus vakarus pastrādāšu, lai precīzi izplānotu katru dienu, kur un cikos mums jābūt. Šobrīd tik daudz ko var izdarīt vienkārši, jo ir internets. 

Vienmēr ceļojumus plānoju tā, lai mazbērniem būtu interesanti: lai būtu fiziskās aktivitātes (peldēšana, Mežakaķim līdzīgas aktivitātes, meža takas) un lai izklaides mītos ar izzinošām dienām (kāds muzejs, arhitektūras piemineklis, dabas parki, piemēram, Papes savvaļas zirgi vai brauciens ar kuģīti pa Gauju un stāsts par Valmieru). Mums ir noruna, ka kaut ko arī jaunu uzzināsim, ne tikai izklaidēsimies. Vakarā mums ir kopīgas pārrunas un spēles, vienmēr līdzi ņemam dažas galda spēles.»

  • Vienlaikus pieskatīju deviņus mazbērnus

Maruta Ābele, vecmāmiņa no Valdlaučiem:

«Esmu bagāta vecmāmiņa: man ir trīs bērni un jau divpadsmit mazbērnu. Visa mana dzīve ir mazbērni – nepārtraukti pārvietojos starp savu dzīvesvietu Valdlaučos un starp bērnu mājām Rīgā, Duntē un Bulduros. Kamēr vien mani aicina palīgā, es nāku, ja neaicinātu, – ko tad? Vasarās pārceļos uz savām lauku mājām Liepnā. Tā gan nav vesela māja, bet divas istabas un izbūvēti bēniņi, bet visiem vietas pietiek. Mazbērni zina: vasarā vecmāmiņa ir laukos, viņi var braukt šurp. Mans rekords ir bijuši deviņi pieskatāmi mazbērni – no padsmitgadnieka līdz trīsgadniekam.

Kā es priecājos, ka mazbērni grib braukt!

Liepnā ir tik labi: ir, kur peldēties, ir kaimiņu bērni, ar ko spēlēties, reizēm pat sajūk, kurš pie kura skrien pusdienās. Gatavoju vienkāršus ēdienus: putras, pankūkas, karstmaizītes, pusdienās zupas, kartupeļus. Drēbes izmazgāt arī nav nekādu problēmu: kas tad tagad – iemet veļasmašīnā, vējiņš uz auklas izpurina.

Pirms dažiem gadiem Liepnā bija pasaules latviešu 3×3 nometne. Kā tu neiesi! Katru dienu ar sešiem mazbērniem gājām, vecākajai mazmeita Paulai Elīzai tad bija piecpadsmit gadu, jaunākajai Agatei – četri. Tikām ar visu galā!

Mazbērni prasa, lai viņiem stāstu par savu bērnību. Reizēm pat šķiet, ka visu jau esmu izstāstījusi, bet stāstu atkal un atkal. Par to, kā izsūtījumā Sibīrijā dzīvojām zosu būdiņās. Par to, kā muku uz skolu un vecmamma ar žagaru skrēja pakaļ. Nesen braucu autobusā, man blakus sēdēja opis ar divām mazmeitām. Sēžam un savā starpā runājam: nu, kas mēs būtu, ja mums nebūtu bērnu un mazbērnu?! Mēs taču būtu veci, nevienam nevajadzīgi cilvēki! Bet tagad…»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs