Skumjā suņa skatiens jeb Viss par plakstiņu operācijām

Kā tas notiek?

Kad sarunā ar ārstu izlemts – jā, operācija notiks –, ārsts izpēta plakstiņus un veic priekšdarbus: vispirms izmēra, kur un kā veikt griezumu (dažkārt šim nolūkam izmanto arī cirkuli), un ar speciālu marķieri uzzīmē uz plakstiņa griezuma līniju un ādas daudzumu, kādu paredzams izgriezt. Iespējams, citās klīnikās notiek citādi, bet daktere Freimane uzzīmēto vienmēr nofotografē un parāda pacientei. Ja abus – ārstu un pacienti – viss apmierina, seko nākamais sagatavošanās posms. Daudzās klīnikās to nemaz neprasa, bet Ina Freimane uzstāj – jāveic asinsanalīze. «Lai veiktu operāciju, cilvēkam jābūt pilnīgi veselam. Un asinsanalīze ārstam ļauj pārliecināties par to, vai organismā nav kāds iekaisums vai, piemēram, nav traucēta asins recēšana, kas var būtiski ietekmēt operācijas gaitu.»

Vienošanās par atsāpināšanas veidu parasti notiek pirmsoperācijas konsultācijas laikā. Visbiežāk izvēlas tā dēvēto vietējo anestēziju, kad ādā tiek veikta atsāpinoša injekcija. Ja paciente baidās no sāpēm vai pašas operācijas, iespējams veikt intravenozo sedāciju – vēnā ielaiž nomierinošas zāles un tikai pēc tam veic lokālo anestēziju. Līdz ar to operācija paiet tādā kā pusmiegā. Augšējo plakstiņu operācija ilgst aptuveni stundu.

«Ar anestēziju operācija ir absolūti nesāpīga. Vienīgais, ko var just, – tādu kā spiediena sajūtu,» piebilst ķirurģe. Nepatīkamas izjūtas (bet ne sāpes) var radīt jau minētā tauku brukas izņemšana. Kad operācija veikta, āda tiek sašūta ar ļoti smalkiem diedziņiem. Jaunākiem cilvēkiem, kam āda vēl ir ļoti elastīga, šuve izvietota it kā plakstiņa iekšpusē, vienīgi acs ārējā un iekšējā kaktiņā redzami nelieli diegu galiņi. Ja āda vairs nav tik elastīga, izmanto citu veidu šuves, un arī tās palīdz ādu izvietot līdzenāk un rētu padarīt pēc iespējas nemanāmāku.

Nākamā lapa