Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Šis bērns kļūs varens!
Kad 1820. gadā no Amerikas brīvībā palaistie vergi atkuģoja atpakaļ uz Rietumāfrikas krastiem un 27 gadus vēlāk tur dibinātā Libērija kļuva par neatkarīgu valsti, zemi sāka apdzīvot divas konfliktējošas ļaužu grupas: iedzimtie no dažādām etniskajām grupām, kuras sarunvalodā sauc par ciltīm, un brīvlaistie vergi, tostarp tādi, kas paši savējos savulaik nodevuši cilvēku tirdzniecībai.
Izbijušie amerikāņi nostādīja sevi uz pjedestāla, uzskatīdami par augstāku šķiru.
Turpretī vietējo cilšu iedzīvotāji kļuva par viņu kalpiem vai arī turpināja strādāt vienkāršākos darbus. Kurš ir kurš, varēja atšķirt pēc izskata – pārbraukušie vergi, reiz no Āfrikas aizvesto cilvēktirdzniecības upuru pēcteči, bija gaišākas ādas krāsas. Izrādās, daļā vergu ritēja vien puse afrikāņu asiņu, jo to senči tālajā Amerikā radīja bērnus ar baltādainajiem.
Atbraucējus dēvēja par Kongo ļaudīm, jo vietējiem ar vergu tirdzniecību asociējās Kongo upe, lai gan šī teritorija ir tūkstošiem kilometru attālumā no Rietumāfrikas krastiem. Kādēļ tas ir svarīgi?
Šim nelielajam ieskatam vēsturē ir milzu nozīme Elenas izcelsmē, kas savukārt varēja viņas dzīves ceļu gan darīt bīstamu, gan būt atslēga uz veiksmi. Elenas Džonsones-Sirlīfas vaibsti jau agrā bērnībā lika domāt, ka viņas senči nav no iedzimtajiem. Tomēr patiesība bija gluži pretēja. Un viņai bija ļoti, ļoti paveicies ar ģimeni, kurā meitene nāca pasaulē. Kad mazulīti pēc piedzimšanas 1938. gada 29. oktobrī atnāca apraudzīt vietējais zintnieks, viņš pareģoja: «Šis bērns kļūs varens!» To vecāki augošajai Elenai mēdza atgādināt. Visbiežāk, ja viņai bija gadījies pastrādāt ko muļķīgu.
Labklājības atslēga – gaiša āda
Elenas vectēvs no tēva puses bija ciema galvenais cilvēks, astoņu sievu vīrs. Kopā ar vienu no savām sievām viņš izdarīja to, ko tolaik izlēma ne viena vien cilšu ģimene. Proti, viņi aizsūtīja savu dēlu Kārnliju uz Libērijas galvaspilsētu Monroviju, kur zēnu par savu aizbilstamo pieņēma Kongo ļaužu ģimene, kas Kārnlijam deva iespēju izglītoties.
Puisim pielāgoja vārdu pa rietumnieku modei – nu viņu sauca Kārnejs Džonsons. Viņš tad arī bija Elenas tēvs. Savukārt gēnus, kuru dēļ Elena izskatījās vairāk Kongo ļaužu, nekā iezemiešu, viņa saņēma no mātes puses. Jo mātes māte arī bija dzimusi cilšu ģimenē, bet iemīlējās vācu tirgotājā Hansā, kurš dzīvoja Libērijā. Hanss tumšādaino skaistuli apprecēja, un 1913. gadā pasaulē nāca Elenas māte Marta – pa pusei afrikāniete, pa pusei eiropiete.
Marta esot izcēlusies ar ārkārtēju skaistumu.
Marta bija apveltīta ar gariem, mirdzošiem matiem un salīdzinoši gaišu ādas toni, kas Libērijā bija ne vien skaistuma, bet arī statusa simbols.
Tolaik valstī bija ierasta prakse, ka Kongo ļaudis aicina dzīvot pie sevis vietējo cilvēku bērnu, lai tas kļūtu par viņu atvases spēļu biedru, dažkārt pat kalpu.
Daiļā meitenīte Marta piesaistīja interesi, tāpēc mātei piedāvāja, lai viņa meiteni atdod audzināšanā. Kad vācietis savu skaisto sievu pameta, nelaimīgā nolēma tieši tā rīkoties – atdeva Martu Kongo ģimenei. Diemžēl meitene nenonāca labā ģimenē – viņai nācās gulēt te uz virtuves galda, te zem tā, te uz grīdas kopā ar mājdzīvniekiem. Libēriešiem bija pieņemts, ka tā var izturēties pret melnādaino bērniņu, bet viņi nespēja pieņemt, ka tā var apieties ar gaišādainu meiteni. Tā nu Martu paņēma cita ģimene, kas meiteni sūtīja labās skolās, gadu sanāca paskoloties pat ārzemēs.
Kārneja un Martas ģimenē piedzima četri bērni. Elena ir trešā. Pateicoties izskatam, viņus cienīja Kongo ļaudis, viņi dzīvoja labvēlīgos apstākļos, īstā cementa mājā galvaspilsētā Monrovijā, kamēr citas ģimenes būvēja mājas, no kā pagadās.
Māju ieskāva plašs dārzs ar kokospalmām un krāšņām puķēm. Bērni mācījās skolā kopā ar Kongo ļaužu bērniem. Tēvs strādāja labā darbavietā valdības namā.
Kārnejs bija pirmais iezemietis, kurš ticis tik augstā amatā.
Valsts prezidents Tubmans vairākkārt sūtīja Elenas tēvu uz ārzemēm kā valsts pārstāvi. Prezidents mēdza viesoties Džonsonu privātmājā, un Elena tikmēr aiz stūra noklausījās, ko pieaugušie runā. Elena jau mazotnē prata gan Libērijas, gan starptautisko angļu valodu. Elena mācījās Rietumāfrikas koledžā, kas atrodas Monrovijā. Tā ir viena no vecākajām Eiropas stila skolām Āfrikā, durvis vērusi jau 1839. gadā, tolaik gan to sauca par Monrovijas semināru, un tur izglītojies ne viens vien vēlākais līderis.
Patiesā izcelsme noderēja, kad bija kādas darīšanas ar iezemiešiem. Brīvlaikos Džonsonu bērni devās uz ciemu pie radiem, kur ļāvās brīvībai, kāpelējot pa kokiem un peldoties upē. Te Elena arī nedaudz iemācījās golu cilts valodu, kas vēlākos gados glāba sievietes dzīvību. Ģimenes dzīve mainījās, kad tēvs 1956. gadā kļuva daļēji paralizēts. Par finansēm nācās rūpēties Martai, kas sāka tirgot pašas gatavotu ēdienu.
Agrās laulības
Tēva slimība kā ar nazi pāršķēla gan viņa paša karjeru, gan Elenas sapni par Ameriku. Viņas māsa un vairāki draugi jau studēja ārzemēs, Amerikā un Eiropā, un Elena cerēja, ka darīs tāpat. Tomēr mātes par maizes tirgošanu nopelnītā nauda bija tik niecīga, ka jauniete nevarēja nekur aizbraukt.
Kā rīkoties? Lai gan māsa brīdināja to nedarīt, 17 gadu vecumā Elena saderinājās. Meiteni savaldzināja 24 gadus jaunais Džeimss Sirlīfs, kas tikko bija pārbraucis no studijām prestižā Alabamas skolā. Džeimss veda Elenu uz kino un pavadīja uz dejām, pārliecinādams meitenes vecākus, ka viņa nodomi ir nopietni.
Neviens no abiem neminēja ne pušplēsta vārda, ka Džeimss jauno meiteni ir jau paguvis pavedināt.
Tas izvērstos par skaļu skandālu. 1956. gadā, dažus mēnešus kopš pāris sāka tikties, viņi apprecējās. Agrā rītā pēc kāzu nakts pāra guļamistabā, ievērojot tradīcijas, ieradās vīra ģimenes sievietes, lai pārbaudītu, vai uz palagiem ir nevainības liecības. Un bija arī, jo Džeimss ar žileti iegrieza sev rokā, lai palagu sasmērētu ar tik svarīgajām asins lāsēm.
Jaunlaulātie sāka dzīvot kopā vīramātes namā, un jau pēc desmit mēnešiem pasaulē nāca pirmdzimtais dēls. Kad jau tā paša 1957. gada beigās piedzima Džonsonu otrs dēls, vīramātes mājā kļuva par šauru un ģimenei nācās pārcelties uz māju, kas atradās stundas braucienā no galvaspilsētas. Tajā pašā gadā nomira Elenas tēvs. Vīrs sāka strādāt Zemkopības ministrijā, bet pati Elena – par grāmatveža palīdzi. Tā kā Libērijā uzskatīja, ka ir divas iedzīvotāju kategorijas, nabagie un bagātie, Džonsonu ģimeni, pateicoties labam statusam Kongo ļaužu vidū un abu izglītībai, uzskatīja par bagātniekiem.
Paļauties tikai uz sevi
Drīz vien ģimenes idille beidzās. Džeimss izrādījās ārkārtīgi greizsirdīgs, turklāt neuzskatīja, ka sieviete būtu cieņas vērta. Reiz, kad Elenai tālu no mājām salūza automašīna, tā vietā, lai sniegtu palīdzīgu roku, vīrs vien nobubināja: «Gādā šurp manu autiņu.»
Šis ir zīmīgs mirklis Sirlīfas dzīvesstāstā, jo tajā brīdī sieviete saprata, ka paļauties turpmāk var vienīgi uz sevi.
Tas gan netraucēja laist pasaulē vēl divus dēlus, un 22 gadu vecumā Elena jau bija četru mazu bērnu māmiņa. Viņa ik dienu sēdināja puikas Volkswagen vabolītē, brauca uz baznīcu un apciemoja bērnu vecmāmiņas. Dienu no dienas viens un tas pats. Kad Elenas vīrs pieteicās studijām Viskonsinas Universitātē, viņa sāka pārdomāt dzīvi. Proti, vai nu tā paliek tāda pati kā līdz šim, jo izredzes uz labu darbu bez izglītības viņa ir zaudējusi, vai arī… Jā, arī Elena, kaut smagu sirdi, tomēr sadūšojās un pieteicās grāmatvedības studijām Amerikā. Rūpes par puikām uzņēmās vecvecāki, kas tolaik bija itin pieņemta prakse.
1962. gada rudenī Elena aizbrauca, plānodama Amerikā pavadīt divus gadus. Atšķirtība kļuva īpaši sāpīga attiecībās ar mazāko zēnu, kurš atgriezušos māti neatpazina, bet paaudzies atgādināja par klātbūtnes trūkumu. Tomēr puikas bija aprūpēti un samīļoti, kamēr Elenas un Džeimsa īrētajā dzīvoklītī risinājās īsta drāma. Vīrs bija greizsirdīgs pilnīgi uz visu, kas atņēma sievas uzmanību, tostarp apkopējas darbu un mācībām. Līdz vadzis lūza, un Džeimss Elenu piekāva ar šaujamieroci.
Tā nebija pirmā reize, kad viņš sita sievu, bet pirmā reize, kad sita ar ieroci.
Džeimss studijas pabeidza ātrāk un atgriezās dzimtenē. Tikmēr Elena palika viena. Pirmo reizi viena savā pieaugušas sievietes dzīvē. Un atbrīvoti laimīga. Viņa neapstājās arī tad, kad pabeidza studijas. Dažus gadus vēlāk Elena vēlreiz devās uz augstskolu. Šoreiz uz Hārvarda Universitāti, kur 1971. gadā saņēma maģistra grādu.
Savāc savu dēlu!
Atgriezusies Libērijā, Elena dabūja tam laikam libēriešu sievietei ārkārtīgi augsta statusa darbu – viņa kļuva par Valsts kases parādu nodaļas vadītāju. Par degsmi pret darbu vīrs mājās viņu turpināja sist. Un krāpt.
Kādā ballītē Elena iepazinās ar jaunu advokātu Krisu Maksvelu. Drīz vien, Elenas vīram to nenojaušot, viņi uzsāka romantiskas attiecības. Nejaušības pēc vīrs tomēr uzzināja par notiekošo, savukārt Elena nolēma likt punktu ieilgušajai vardarbībai. Viņa no Džeimsa aizgāja, pārcēlās dzīvot pie mātes, bet nespēja atteikties no uzvārda, jo to izjuta kā saikni ar saviem dēliem.
Dēlus Džeimss sievai teatrāli neatdeva.
Divus vecākos aizsūtīja uz internātskolu, jaunākais dzīvoja te kopā ar tēva brāli, te atkal ar tēvu un viņa jauno sievu. Trešais dēlēns tik aktīvi izrādīja vēlmi dzīvot pie mātes, ka Džeimsa nervi neizturēja un viņš atveda Robu pie Elenas, teikdams: «Te ir tavs dēls, savāc viņu!»
Elena sāka strādāt Finanšu ministrijā. Pienāca laiks, kad apsviedīgā un bezbailīgā Džonsone sāka publiski klāstīt savu viedokli par negodprātīgu varas izmantošanu valstī, par korupciju, par iedzimto libēriešu apspiešanu. Viņa kļuva par nevēlamu elementu valstī. Izmantodama pazīšanos, Elena sarunāja sev darbu Pasaules Bankā ASV, Virdžīnijā, atkal atvadījās no trim dēliem, kas nu jau bija sasnieguši pusaudžu vecumu. Paņēmusi līdzi māti un Robu, viņa sēdās lidmašīnā. Pasaules Bankā viņai uzticēja arvien atbildīgākus pienākumus, turklāt Elena sāka doties komandējumos, tostarp uz dažādām Āfrikas valstīm – Keniju, Tanzāniju, Ugandu.
Laiks gāja, Elena kāpa pa karjeras kāpnēm, tomēr arvien spēcīgāk izjuta ilgas pēc dzimtenes, dēliem un Krisa Maksvela. Šķita, ka karjeras virpulis uzņēmis pamatīgus apgriezienus, bet sievietes personiskajā dzīvē tikmēr nospiesta pauzes poga. Galu galā izdevās sarunāt, ka Pasaules Banka nosūta viņu kā savu pārstāvi darbam Libērijas Finanšu ministrijā, no kuras reiz ar diezgan skaļu troksni par mutes brūķēšanu viņa jau bija aizgājusi.
Arī privātajā dzīvē notika pavērsiens – Maksvels viņu bildināja, bet Elena… atteica.
Mīļotajā vīrietī viņa pamanīja karsta temperamenta iezīmes, ar kādām reiz jau sastapusies laulībā. Kad reiz Maksvels dusmās uzmeta savam pavāram piededzinātu katlu ar rīsiem, Elena saprata – viņa vairs nekad neprecēsies.
Ieroči likumu vietā
1979. gads ieviesa pārmaiņas līdz tam mierīgajā Kongo jeb iebraucēju pēcteču un iezemiešu izcelsmes iedzīvotāju sadzīvošanā. Valsts prezidents Tolberts nolēma ievērojami pacelt rīsu cenu, kas savukārt radīja ļaužu agresīvu pretošanos. Jo rīsi libērietim nozīmēja un vēl šobaltdien nozīmē neticami daudz. Tas ir iztikas pamats. Ar izdzīvošanas nozīmi.
Un tad kāds uzņēmīgs, bet brutāls un ne sevišķi gudrs jauneklis ar militāru pieredzi no kranu cilts, Semjuels Do, uzņēmās vadību. Elena tik tikko bija iecelta finanšu ministres amatā, kad 1980. gada 12. aprīlī viņš nogalināja prezidentu Tolbertu, nocērtot tam galvu, un tūlīt pēc tam pasludināja sevi par valsts vadītāju. Do nebija pēdējais valdošais varmāka Āfrikas rietumkrastā. Vairs nedarbojās ne ierastie rakstītie, ne nerakstītie likumi. Notiekošo regulēja fizisks spēks, dzīvnieciski instinkti, varmācība, agresija, brutalitāte un ieroči.
Traucējošos personāžus nogalināja, pēcāk valstiskā līmenī izziņojot absurdu pamatojumu, bet Kongo sievietes izvaroja, kam vien labpatika.
Elenai, kas bija izveidojusi veiksmīgu karjeru gan dzimtenē, gan ASV finanšu sfērā, neparastā kārtā izdevās iegūt Do uzticību. Lai gan pati juta, ka šī uzticība ir trausla kā uz naža asmens, viņu neaizskāra. Taču tikai līdz mirklim, kad Elena, kas negrasījās stāvēt malā un samierināties ar ārprātīgajiem notikumiem valstī, sāka veidot pati savu partiju un, atrodoties ASV, teica runu, kurā atklāja patiesību par notiekošo Libērijā.
Tad viņa arī pauda stingri noliedzošu viedokli pret Do – vienu no brutālākajiem diktatoriem pasaules vēsturē. Viņa atļāvās neparasti tiešu runu, pat nosaucot Do par idiotu. Tikmēr Libērijā slēdza universitātes un likvidēja presi. Elenu arestēja, tiklīdz viņa atgriezās dzimtenē pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem, kur nācās patverties.
Populārākie raksti
Sieviešu tiesības
Libērijā sievietei viņas vieta tika norādīta nepārprotami. Viņas vieta bija tirgū, kur pārdot pašas vāktos vai gatavotos labumus, viņas vieta bija mājās pie plīts un ar bērnu mugurā strādājot dārzā. Sievietes pat bija jau samierinājušās ar izvarošanu, pret kuru nav iespējams cīnīties. Seksuālā vardarbība ne reizi nebija rosinājusi valsts sievietes uz plaša mēroga protestiem.
Tomēr, kad Elēna nonāca cietumā, protestēt ielās iznāca pat jaunas meitenes.
Par notiekošo bija informētas arī ASV, kas pieprasīja Elēnu atbrīvot, draudot Libērijai ar sankcijām un jebkāda veida palīdzības atteikšanu, ja lūgums netiks pildīts.
Elena guva arvien lielāku popularitāti ASV, kur bija pildījusi Citibank viceprezidentes un World Bank darbinieces pienākumus, un Libērijā, kur nu jau bija bijusī finanšu ministre. Lai gan Do tiesnešu vietā Sirlīfai piesprieda desmit piespiedu darba gadus augstākās drošības cietumā, no kura reti kurš atgriezās, bet tur redzētie ieslodzītie atgādināja ļaudis no akmens laikmeta, viņš piekāpās un Elenu palaida brīvībā. Tomēr ne uz ilgu laiku.
Tuvojās vēlēšanas, un Sirlīfa uzsāka savu politisko kampaņu. Vēlēšanu rezultāti tika viltoti, tāpēc Do turpināja valdīt. Kad Elenai piešķīra vietu senātā, viņa atteicās, tā protestējot pret krāpniecību vēlēšanās. 1985. gada novembrī pretestību pret Do režīmu uzsāka bijušais armijas vadītājs Tomass Kvivonkpa. Elena vairs nebija drošībā. Baidoties no nemieriem, Do pavēlēja viņu sagūstīt.
Elenu no mātes mājas aizveda uz ieslodzījuma vietu, kur viņa piedzīvoja gan fizisku, gan emocionālu ņirgāšanos. Kad sievieti ieveda cietuma kamerā, viņa paspēja pārmīt dažus vārdus ar 15 ieslodzītajiem vīriešiem, kuri cerēja, ka Elena spēs viņiem palīdzēt. Neilgi pēc tam, Elenai dzirdot, vīriešus pagalmā nošāva. Tad pie viņas ieradās cietumsargs, kurš paziņoja, ka Elenu izvaros. Liktenim tādu plānu nebija, jo tieši tobrīd telpās ienāca arī karavīrs no Elenas tēva ciema, kuram viņa bilda pāris teikumu cilts valodā.
Šie daži vārdi Elenu izglāba. Jo cilšu sievietes neizvaroja.
Naktī viņas kamerā iegrūda jaunu, kailu meiteni, histēriskā pārbīlī. Viņu grupveidā bija izvarojuši Elenas vietā. No vardarbības cietusī meitene Elenai kļuva par simbolu sieviešu tiesību kustības aizsākšanai. Bet pati Elena, kas cietuma kamerā arvien izdēdēja, kļuva par Libērijas sieviešu varoni – sievieti, kura spēj sevi aizstāvēt un nebīstas pretoties varmākam. Kad 1986. gada jūlijā Elenu kopā ar citiem politieslodzītajiem atbrīvoja, pirmajā brīvestības dienā viņa uzstājās uz skatuves, teikdama tautai uzmundrinošu un spēkpilnu runu. Viņa bija tērpusies mātes atnestā kreklā, kuru rotāja uzraksti miers un šalom un divu baložu attēls.
Pēckara prezidente
Drīz pēc atbrīvošanas Elena turpināja karjeru banku sfērā Vašingtonā, cītīgi sekodama līdzi dzimtenē notiekošajam. 51 gada vecumā viņa bija zaudējusi divus nozīmīgus cilvēkus – māti un mīļoto Maksvelu, ar kuru gan pēdējā laikā attiecības bija kļuvušas platoniskas. Viņš pat paguva apprecēties.
Pēc mātes un Maksvela nāves Elēna ar pilnu jaudu atdevās darbam, kā arī kopā ar domubiedriem izveidoja pret Do vērstu organizāciju.
Tikmēr Libērija bija pietuvojusies pilsoņu karam nu jau starp etniskajām grupām. Pilsoņu karš plosījās divos laika posmos: no 1989. līdz 1996. gadam un no 1999. līdz 2003. gadam. Šie gadi izvērtās zvērīgi asiņaini un nežēlīgi, laupot tūkstošiem ļaužu dzīvību.
Do nomainīja nākamais varmāka Teilors, kura padotie spīdzināja un noslepkavoja Do. 1997. gadā Elena arī kandidēja prezidenta vēlēšanās, iegūdama vien desmit procentus balsu, kamēr Teilors – gandrīz 80 procentus vēlētāju balsu, tostarp no bezgala daudziem jauniešiem, kuru vecākus viņa armija bija nogalinājusi. Libērijā vairs nevaldīja cilvēcības principi.
Kad Elenu 2005. gadā ievēlēja prezidenta amatā, viņai nācās izcelt Libēriju no gruvešiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nebija nekā. Ne skolu, ne infrastruktūras, ne priekšstata par to, kā ir dzīvot normāli. Kaut gan arī viņa saņēmusi apsūdzības par paziņu iekārtošanu amatos bez nepieciešamās izglītības vai zināšanām, gan par korupciju, Sirlīfa paveikusi neaptverama apmēra darbu. Lai gan joprojām Monrovijas ielās sastopami karā fiziski un garīgi ievainotie, viņai izdevās dzīvi valstī atjaunot. Kā apliecinājums tam bija arī Nobela Miera prēmijas saņemšana.
Elena Džonsone-Sirlīfa bija Libērijas valsts prezidente līdz 2018. gada janvārim. Tā kā viņa pildīja prezidentes pienākumus divus termiņus pēc kārtas, trešo reizi kandidēt likums liedza. Politiķe nodeva stafeti jaunievēlētajam prezidentam – izbijušai futbola zvaigznei Džordžam Veā. Bet pati Elena savos 80 gados jūtas gandarīta, atskatoties uz savu dzīvesstāstu – kā Āfrikas rietumkrasta iezemiete kļuva par vienu no ietekmīgākajām sievietēm pasaules vēsturē.
