Mantojumā — mājdzīvnieks. Kā rīkoties, kad saimnieks aizgājis aizsaulē

Kas notiks ar tavu mājdzīvnieku, kad tevis vairs nebūs? Rīkojoties laikus, iespējams nokārtot, lai dzīvnieks pēc saimnieka nāves būtu drošībā un aprūpēts! Konsultē advokātu biroja Vilgerts advokāte INETA KRODERE un dzīvnieku patversmes Ulubele juriste INESE BĀRA
Mantojums
Ilze Zicāne
26. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Lielākoties kaķim, sunim vai jebkuram citam ģimenes mīlulim ir viens galvenais saimnieks, kurš vislabāk pārzina dzīvnieka vajadzības un gādā, lai viņam nekā netrūktu. Bet kā mainās dzīvnieka liktenis, ja viņa mīļotais saimnieks aiziet no šīs pasaules? Atbildīgās un veselīgi domājošās ģimenēs, ne mirkli neprātojot, par mājdzīvnieku uzņemas rūpes kāds cits ģimenes loceklis, jo dzīvnieku uztver kā vienu no savējiem. Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Mājdzīvnieki pieder arī vientuļiem cilvēkiem. Arī tādiem, kuriem nav siltu attiecību ar radiniekiem. Un arī tādiem, kuru bērniem un radiem dzīvnieki ir vienaldzīgi. Kā laikus un ar garantiju parūpēties, lai pēc saimnieka nāves mājdzīvnieks būtu drošībā, viņu neizliktu uz ielas, neaizvestu uz patversmi un kāds par viņu turpinātu rūpēties tikpat atbildīgi, kā to darīja saimnieks?

Mantojumā dzīvoklis ar kaķiem

Advokātes Inetas Kroderes, kura darbojas arī dzīvnieku aizsardzības jomā, pieredzē ir kāda interesanta pieredze ar testamentu. Testaments bija īpašs ar to, ka vientuļā kundze sev piederošo mantu novēlējusi divu ne pārāk bieži sastopamu mērķu īstenošanai. Pirmkārt, viņa testamentā lūgusi savam bijušajam vīram parūpēties par viņas mīluļiem – diviem kaķiem –, kā atlīdzību par to novēlot savu dzīvokli. Otrkārt, kundze izteikusi gribu, lai pēc viņas nāves tiktu pārdoti viņas īpašumi Jūrmalā un iegūtā nauda sadalīta dzīvnieku patversmēm.

Kā testamenta izpildītājai man ir jākontrolē, lai kundzes pēdējā griba tiktu piepildīta pēc iespējas precīzi.

«Lai patversmes un biedrības saskaņā ar kundzes pēdējo gribu varētu saņemt mantojumu, ir jāveic oficiālais nekustamā īpašuma novērtējums, jānokārto virkne formalitāšu un pēc tam jāmeklē pircēji. Testamentā ir detalizēti aprakstīts, tieši kurām patversmēm un biedrībām jānovēl konkrēta naudas summa. Vispirms ir saraksts ar personām un patversmēm, ko nedrīkstu mainīt, pēc tam seko saraksts ar tiem saņēmējiem, kurus drīkstu mainīt, ja uzskatu, ka kādam citam šobrīd ir nepieciešams vairāk.

Runājot par kaķu aprūpi, es satikos ar viņas bijušo vīru, kurš mantojumu pieņēma, un man neradās ne mazākās šaubas, ka viņš par kaķīšiem godprātīgi rūpēsies. Šobrīd gan ir palicis tikai viens no viņiem, jo abi kaķi bija jau cienījamā vecumā. Laikus sastādot testamentu, kundze nodrošināja gan savus mājdzīvniekus, gan arī palīdzēja citiem dzīvniekiem un cilvēkiem, kas par viņiem gādā,» stāsta Krodere.

Ja cilvēkam ir dzīvnieki un viņš baidās, ka tiem nebūs, kur palikt, ja ar viņu kas notiks, un ja ir nauda – visdrošāk ir uzbūvēt "cietoksni", sastādot detalizētu testamentu

Trīs iespējas no juridiskā viedokļa.

Ideālā gadījumā atbildību par mājdzīvnieku izjūt visi ģimenes locekļi, un, ja dzīvnieka galvenais saimnieks aiziet mūžībā, tie turpina rūpēties, kā ierasts. Tomēr ne visiem dzīve izveidojas vienādi. Ja cilvēks ir viens, viņam nav tuvu attiecību ar radiniekiem vai viņš zina, ka tuviniekiem mājdzīvnieks ir vienaldzīgs, ir vērts sakārtot mantošanas jautājumus, neatstājot tos pašplūsmā. Ir vēl kāds aspekts. Mājdzīvnieka uzturēšana nav lēta. Uzticot ģimenes locekļiem rūpes par dzīvnieku, atbildīga rīcība būtu atstāt arī tam paredzētus naudas līdzekļus.

  1. Mantojuma atstāšana konkrētam cilvēkam. «Ja ir īpašums, nauda un pārliecība, ka tā būs arī turpmāk, ir jāatrod cilvēks, kam var uzticēties, un testamentā jānovēl līdzekļi dzīvnieka uzturēšanai. Uzticības personai jābūt tādai, kurai ir reāla iespēja paņemt pie sevis dzīvnieku un rūpēties par viņu līdz mūža galam,» skaidro advokāte Ineta Krodere. Ideāli, ja var piesaistīt vēl trešo personu – testamenta izpildītāju, kam var uzticēties. Testamenta izpildītājs varbūt nevar pats paņemt dzīvniekus, bet var kontrolēt, lai viss notiek saskaņā ar testamenta sastādītāja gribu.
  2. Mantojuma atstāšana patversmei. Ja ir līdzekļi, bet nav cilvēka, kuram varētu uzticēt parūpēties par dzīvnieku, atliek tikai atrast patversmi, kurā dzīvniekam varētu būt salīdzinoši labākie apstākļi. Patversmei iespējams novēlēt naudu, ko izlietot konkrētam mērķim. Ja patversmei neizdodas mirušā cilvēka dzīvnieciņu nodot adopcijai atbildīgiem un piemērotiem saimniekiem, iestādei ir līdzekļi, par kuriem konkrēto dzīvnieku uzturēt līdz viņa mūža galam.
  3. Mantojuma līgums. Testaments ir vienpusējs, un no mantojuma drīkst atteikties, nesaņemot ne naudu, ne īpašumus, ne arī pienākumus, bet mantojuma līgums ir divpusējs. Tās ir līgumiskas saistības, kur mantojuma saņēmējam ir jādod sava piekrišana pieņemt gan mantu, gan pienākumus. Ja mantojuma līguma pieņēmējs aiziet mūžībā pirms līguma ierosinātāja, tad līgumiskās saistības pāriet viņa mantiniekiem.

 

Protams, neviens no šiem trim variantiem nedod 100% garantiju, ka dzīvnieks pēc saimnieka nāves būs drošībā. «Ikvienā gadījumā ļoti daudz kas ir atkarīgs no palicēju godprātības. Ja cilvēkam ir dzīvnieki un viņš baidās, ka tiem nebūs, kur palikt, ja ar viņu kas notiks, un ja ir nauda – visdrošāk ir uzbūvēt cietoksni, sastādot detalizētu testamentu un ieceļot vairākus cilvēkus, kuri pēc noteiktas shēmas uzņemas vai pārņem uzraudzību par katru pēdējās gribas realizēšanas posmu. Bet tas viss, protams, ir atkarīgs no finanšu līdzekļiem. Savukārt, ja ir dzīvnieki, bet nav ne naudas, ne cilvēku, kam uzticēties, tad situācija ir slikta. Tad atliek vien paļauties uz to, ka atradīsies kāds, kurš nebūs vienaldzīgs pret dzīvo radību, kas palikusi viena pati,» skaidro Krodere.

Nozīme ir nesavtīgai attieksmei

Dzīvnieku aizsardzības jomā strādājošu cilvēku pieredze liecina, ka nabadzībai vai bagātībai nav tik lielas nozīmes kā nesavtīgai attieksmei un atbildībai pret dzīvu būtni, kas ir atkarīga no cilvēka. Tādējādi ne visiem cilvēkiem būs vajadzīgs liels mantojums, lai uzņemtos rūpes par palikušo mājdzīvnieku.

«Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Krieviju un Ukrainu, dzīvniektiesību jomā nav pati sliktākā situācija pasaulē,» stāsta advokāte. «Savukārt, runājot par labajiem piemēriem, tās ir Austrija, Vācija, Zviedrija, Somija, Šveice. Šajās valstīs patversmes ir paredzētas tikai tiem dzīvniekiem, kuru vientuļie saimnieki ir miruši un par kuriem neviens cits nevar parūpēties. Turpretī Latvijas patversmes ir pilnas ar bezjēdzīgi pavairotiem un uz ielas izmestiem dzīvniekiem.»

Pirms gadiem Inetas draugi, kuri tobrīd dzīvoja Šveices pilsētā Ženēvā, vēlējās adoptēt bezšķirnes kaķi no patversmes. Viņi ilgi esot gaidījuši rindā, bet beigās nopirkuši šķirnes minci, jo tā arī neesot sagaidījuši, kad beidzot Ženēvas dzīvnieku patversmē ienāks kāds kaķis. Inetasprāt, Latvijā līdz šādam līmenim vēl jāaug gadus trīssimt.

Rīga vairs nav vienīgā pilsēta, kurā notiek progress. Arī Tukumā, Madonā, Jēkabpilī, Liepājā un citur tiek daudz darīts dzīvnieku tiesību labā

Tomēr jāuzsver, ka ļoti daudz kas mainījies uz labo pusi. «Katrā ziņā vairs nav tik slikti kā pirms desmit gadiem, kad sāku darboties dzīvnieku aizsardzības jomā. Pozitīvas izmaiņas piedzīvojušas patversmes, attīstītas bezsaimnieka dzīvnieku sterilizācijas programmas, darbību sākušas un daudz ko sasniegušas dzīvnieku aizsardzības biedrības.»

Nav patversmes pienākums

Inese Bāra, dzīvnieku patversmes Ulubele juriste, uzsver, ka uzņemt un rūpēties par mirušu saimnieku mājdzīvniekiem nav patversmes pienākums. Tas ir bērnu, mazbērnu un palikušo tuvinieku pienākums. «Uz Ulubeli kurš katrs tā vienkārši dzīvnieku atvest nevar. Mirušajam saimniekam iespējams palikuši kādi tuvinieki, kas dzīvnieku varētu paņemt pie sevis, un viņiem tas būtu jādara.

Atvērt privātīpašuma durvis un izlaist uz ielas miruša saimnieka dzīvnieku nav atļauts. Tā ir sodāma rīcība un kvalificējama kā dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī.

Saskaņā, piemēram, ar Rīgas domes līgumu, ir paredzēts, ka pilsēta apmaksā 14 dienu uzturēšanos Ulubelē tikai vientuļu mirušo cilvēku palikušiem dzīvniekiem, par kuriem parasti ziņo sociālā dienesta darbinieki vai policija. Gadījumi, kad radiem vai mantiniekiem nav iespēju rūpēties par mirušo saimnieku dzīvniekiem, risināmi individuāli – radiem pašiem vienojoties ar kādu no patversmēm par dzīvnieku aprūpi vai arī pašiem pieņemot lēmumu par dzīvnieku eitanāziju. »

Mēģina tikt vaļā

«Mantojums ir viss atstātās mantas kopums. Ja mantotājs pieņem dzīvokli, viņam jāpieņem arī mājdzīvnieks, kas tur dzīvo. Pēc Civillikuma mājdzīvnieks ir manta, kaut arī dzīva. Viena lieta ir izmest atkritumos nevajadzīgas klavieres, pavisam cita – izmest kaķi. Diemžēl mantinieki bieži vien no mājdzīvniekiem mēģina tikt vaļā, izgudrojot dažādas pasakas. Lielākoties viņi saka, ka nevar uzņemties rūpes par šiem dzīvniekiem, jo nepazīst tos – ņemiet uz patversmi. Taču patversme nav iestāde, kurai uzkraut sev nepatīkamos pienākumus. Tā nav patversmes funkcija, un tam arī nav līdzekļu.», skaidro patversmes Ulubele juriste.

Normālās ģimenēs bērni paši zina, ka mirušās omītes kaķi ir jāpaņem pie sevis. Bet lielākā problēma esot ar vientuļajiem pensionāriem, kas dzīvo ar lielu skaitu dzīvnieku.

«Pēc šāda cilvēka nāves viņa dzīvnieki paliek karājoties gaisā. Kad kāds attāls radinieks uzzina par nāves faktu, viņš konstatē, ka viņam tie nelaiķa astoņi kaķi nav vajadzīgi un atver durvis… Ja patversmē saņemam informāciju, ka jāuzņem miruša cilvēka dzīvnieki, mēģinam noskaidrot, vai ir kāda persona, kurai būtu pienākums par šiem dzīvniekiem rūpēties. Ja šāda persona – mantinieks – ir, bet par dzīvniekiem rūpēties atsakās un atstāj tos bez aprūpes, ziņojam policijai, lai ierosina administratīvā pārkāpuma lietu.

Tomēr reālā problēmas risināšana – mājdzīvnieku uzņemšana un aprūpēšana – joprojām paliek uz patversmes pleciem, kaut gan patversmei nav iespējas un līdzekļu to risināt, tik vien kā sirdsapziņa, ka nedrīkst dzīvniekus pamest bezpalīdzīgā stāvoklī. Veidojas rindas, patversme ir pārpildīta.»

Inese Bāra gan piebilst, ka vientuļo cilvēku ģimenēs problēmas mēdz būt tik samilzušas, ka nekāds līgums un testaments neko nemaina. «Ja cilvēks nav cienījis savus vecākus, viņš necienīs arī vecāku atstātos dzīvniekus,» uzskata Bāra. «Protams, ir ļoti labi, ja dzīvnieka īpašnieks var atstāt uzturlīdzekļus dzīvniekam. Bet vientuļiem cilvēkiem nav šo līdzekļu. Faktiski mantinieks saņem tikai apgrūtinājumu. Dzīvu būtni, kas var nodzīvot vēl gadus desmit.» Tikai palicēju godaprāts, labas savstarpējās attiecības un cieņa pret dzīvu būtni var sniegt garantiju, ka dzīvnieks pēc saimnieka nāves būs drošībā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs