Mammas piedzīvojumu trilleris: meklēju auklīti

Kā atrast bērnam aukli
13. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Atceries epizodi no filmas Sekss un lielpilsēta, kad Šarlotes galvā iezagās šaubas, vai gadījumā jaukā un skaistā auklīte neapdraud viņas laulību? Vai Šarlote baidījās pazaudēt vīru? Jā, protams, taču vēl lielākas šausmas viņai radīja iespēja, ka nāksies palikt bez uzticamās aukles. Un, jāteic, es viņu patiešām saprotu, jo atrast labu aukli reizēm šķiet gandrīz vai neiespējamā misija.

Laikā, kad sieviete piedzīvo savu pirmo grūtniecību, par aukli viņa, visticamāk, vēl nedomā. Gan jau tiksim galā, viņa nospriež un pareizi dara – jo tās taču būs nākotnes problēmas. Un, ļoti iespējams, arī laikā, kad mazulis vēl ir ucināms pa rokām un gandrīz vai nav atdalāms no mammas, domas par palīdzīgām rokām no malas nav tik ļoti aktuālas. Bet tad pienāk brīdis, kad tās palīdzīgās rokas kļūst neiedomājami nepieciešamas.

Tāds bija arī mans stāsts – pēc vairākiem mēnešiem, dzīvojoties ar mazulīti pa māju, sapratu, ka esmu izslāpusi pēc sava laika, jo ne vienmēr bija iespēja ar vīru samenedžēt grafiku tā, lai varētu ērti plānot savas aktivitātes. Bet, atzīšos, doma par aukli šķita biedējoša.

Kā lai sagremoju visus tos jautājumus, kas šaudās manā galvā? Pilnīgs ārprāts!

Vai tiešām spēšu svešam cilvēkam uzticēt savu bērnu? Kā varēšu zināt, ka auklīte ir laba? Kā spēšu viņu ielaist savās mājās tik tuvu mūsu ikdienai? Un ja man viņa nepatiks? Ja viņa sāks skenēt manu dzīvi ar sievišķīgi kaulainu aci un vērtēs katru manu smaržu pudelīti? Ja viņai iepatiksies mans vīrs? Ja bērns viņai pieķersies vairāk nekā man? Ja… Ak, vai te ir kāds normāls risinājums? Ir jāsakrīt tik daudziem faktoriem, lai varētu teikt: jā, man ir paveicies ar labu auklīti.

Pirms sāku savus meklējumus, apjautājos paziņām, kāda ir viņu pieredze. Mēs taču zinām stāstus par auklītēm, kas pieķertas šausminošās situācijās. Mana bijusī kolēģe, piemēram, ar laiku atklāja, ka aukle slepeni aizņemas viņas drēbes. Tā teikt – aizlienēs kleitu ballītei un tad klusiņām noliks to atpakaļ. Kādai paziņai ir bjusi vēl biedējošāka pieredze – auklīte izrādījās alkoholiķe, kuru viņa atmaskoja pēc kārtējās iztukšotās pudeles mājas bāriņā. Par aukstasinīgajām vīru aizvilinātājām mēs varam te nemaz nerunāt – ārvalstu bulvārpreses virsraksti liecina, ka šajās banālajās lamatās iekrituši gan Bens Afleks, gan Džūds Lo, gan citi grēcīgie ģimenes tēvi…

Un tomēr man negaidīti paveicās. Pavisam nejaušu sakritību rezultātā iepazinos ar Mariju – jaunu meiteni tikko pēc vidusskolas, kurai bērnu auklēšanā bija salīdzinoši maza pieredze, toties mana mammas sirds uzreiz atpazina, ka šī būs īstā.

Pret manu gadu veco Sofiju viņa izturējās tik mīļi un uzmanīgi, it kā meitenīte būtu viņas pašas bērns.

«Jums ir ļoti paveicies ar auklīti,» tik to vien dzirdēju, kad pie mums viesojās ciemiņi un Marija atradās turpat līdzās blakus Sofijai. Jā, man bija laimējies izvilkt laimīgo lozi! Marija rūpējās par meitiņu, iedziļinājās viņas attīstībā, reizēm pat uzdāvināja kādu kleitiņu vai rotaļlietu, mani no darba sagaidīja ar perfekti uzkoptu māju un siltām vakariņām… Ar laiku Marija kļuva gandrīz vai par mūsu ģimenes locekli – apmainījāmies svētku dāvanām, apsveikumiem, uzturējām savstarpēji siltu saikni.

Diemžēl visām pasakām reiz pienāk beigas – Marijai bija jāuzsāk studijas ārzemēs, un tas nozīmēja mūsu burvīgās sadarbības beigas. Jāatzīstas, mūsu mīļās auklītes pēdējā darba dienā sirdī jutu lielu smagumu, jo apzinājos, ka nekas tik jauks, visticamāk, vairs nebūs iespējams. Vismaz ne auklītes formātā. Būs vien jāatgriežas reālajā darba tirgus ainā un jāskatās patiesībai acīs, droši vien sastopoties arī ar pavisam dīvainām būtnēm un krimināliem kadriem.

Noskaņojos kā pirms kaujas – paņēmu darbā atvaļinājumu un izstrādāju rīcības plānu, iedvesmojot sevi ar optimistisku domu, ka darīšu visu, lai atrastu pēc iespējas labāku auklīti.

Tā, pirmais mēģinājums – jauka SOS auklīte, kas tagad meklē stabilu darbu. Ir atsauksmes no paziņām. Esot pozitīva un uzticama. Bet jau brīdī, kad viņu ieraudzīju, mana iekšējā balss piesardzīgi klusēja, toties meita pēkšņi sāka uzvesties kā īsts monstrs, sarīkojot auklītei pamatīgas ugunskristības. Jutos neveikli un redzēju, ka arī auklīte nejūtas labi.

«Laikam būs labāk, ja jūs tagad iesiet,» es nočukstēju, viņa zibenīgi paķēra savu jaku un pēc mirkļa jau bija prom. Jā, man nebija nekādu ārēju pierādījumu tam, ka šī meitene mums neder, tomēr ķīmija nenostrādāja, un tas ir būtisks faktors. Ar auklīti jābūt klikšķim, – tā vienkārši ir!

Atceroties to visu, kas notika pēc tam, man kļūst sevis mazliet žēl. Tā kā caur paziņām un draugiem tā arī neizdevās iegūt kādas uzticamas aukles kontaktus, man atlika tikai viena iespēja – ienirt interneta dzīlēs. Sāku ar vienkāršāko soli – pievienojos vairākām auklīšu meklēšanas grupām feisbukā un sāku pētīt interneta vietni e-aukle. Izskatīju jau esošos piedāvājumus un sapratu, ka tikai no bildītes un pavadošā teksta kaut ko secināt par konkrēto cilvēku ir ļoti grūti, jo kopumā virtuālajā vidē gandrīz visi šie darba piedāvājumi «Palīdzēšu pieskatīt tavu mazuli» izskatās piemīlīgi, un varētu jau domāt – lūk, tik daudz iespēju, atliek tikai izvēlēties!

Bet tad seko nākamais posms – no visiem sludinājumiem jāizsijā atbilstošākie un jau privāti jāuzrunā potenciālā auklīte. Tās, kuras bildēs šķiet visjaukākās, lielākoties jau ir aizrunātas (starp citu, arī bērnudārza personālam audzinātājas tiek meklētas šajos pašos ūdeņos). Un tad atklājas attieksme privātajā komunikācijā.

Viena mīļa un jauka auklīte no sludinājuma ar saulaino foto automātiski kā robots man uzraksta: nestrādāju mazāk kā par 6 eiro stundā.

Kaut kā ļoti auksti pirmajai komunikācijai. Nav jau runa par Turcijā ražotām somiņām, par kuru cenu kaulējamies, bet par manu bērnu… Laikam šī cenas uzsitēja man tomēr nederēs.

Ejam tālāk – atkal kārtējā mīļā un jaukā auklīte, kura man pat privāti atraksta garu vēstuli, cik ļoti viņa mīl bērnus un cer uz mūsu sadarbību. Jā, atsauksmes viņai neesot problēma – lūk, veseli trīs kontakttālruņi… Un tad, padziļināti interesējoties te pie vienas ģimenes, te otras, atklājas, ka auklītei jau nav ne vainas, tomēr vajadzētu gan to devīto klasi pabeigt, bet tas, ka viņa palīdz brālim, kurš nokļuvis cietumā, gan nekādu iespaidu uz viņas darbu neatstājot… Paldies, ejam tālāk. 

Kad sadūšojos un pati publicēju savu sludinājumu, manā pastkastītē sabirst daudz vēstulīšu. Pa vidu, protams, nākas atkauties no dažādiem interneta īpatņiem, kas gramatiski kļūdainās vēstulēs vēsta: pieskatīšu jūsu bērnu, varu strādāt par aukli… Aplūkojot dažu dīvaiņu profilus, noskurinos kā pēc aukstas dušas.

Vai varat, piemēram, iedomāties auklīti, kuras feisbuka profila bildē attēlots minjons rozā stringos?

Uz viena interneta dīvaiņa vēstuli intereses pēc atbildēju ar jautājumu: vai jums ir atsauksmes? Un pretī saņēmu īsu un konkrētu atbildi: nav un neuzskatu par vajadzīgu, uz redzēšanos!

Galu galā no visiem izsijātajiem variantiem manās rokās bija trīs zelta auklīšu kontakti (izcilas atsaukmes un ļoti laba komunikācija telefonsarunā). Tātad jātiekas klātienē.

  • Enģelis ar zelta spārniem

«Viņa ir auklīte no Dieva,» tā šo sešdesmit gadu veco sievieti raksturoja mana paziņa. «Absolūts atradums!» Sauksim viņu par Ainu. Mēģināju ar viņu sarunāt tikšanos, bet Aina ļoti vilcinājās ar konkrētu atbildi: it kā jau varētu, bet… Tāds kā neskaidrības plīvurs apņēma šo dāmu. Līdz beidzot tikšanos sarunāju, bet tad viņa to pēdējā brīdī atcēla. Taču, ja reiz auklīte laba, es savā neatlaidībā centos tomēr noorganizēt ilgi gaidīto randiņu. Un beidzot viņa arī ieradās.

Kundzīte, ko savā fantāzijā biju iztēlojusies pavisam citādu, izskatījās kā īsta pantera – tērpusies apspīlētās zvērādas biksēs un zelta krāsas jakā, viņa iebrāzās kā virpulis un uzreiz pievērsās manai meitai, velkot ārā no somas dažnedažādus brīnumus – taurītes, flomāsterus un kastaņu krelles.

Skaļā un intensīvā manierē viņa centās pievērst sev bērna uzmanību, gandrīz nemaz nekontaktējoties ar mani. Kad mēģināju iestarpinot kādu jautājumu no sērijas «Kad jūs varētu pie mums nākt strādāt» vai «Kāds darba grafiks jums būtu visērtākais», pretī saņēmu ātru skatienu un plecu raustīšanu. «Neko jau nevar zināt,» viņa noteica un drīz vien kā viesulis bija prom. Mēs saskatījāmies ar vīru un sapratām, ka mums tomēr ir nepieciešama reāla auklīte, ar kuru ikdienā spējam konstruktīvi komunicēt un vienoties. Karlsons, kas ierodas, lai izklaidētu bērnu, un pazūd tikpat ātri, kā ieradies, lai paliek dzīvojam grāmatā. 

  • Facebook atkarīgā

Kautrīgs smaids, bērnudārza audzinātājas izglītība, 15 gadu darba pieredze ar maziem bērniem. Izklausās burvīgi. Un arī mūsu pirmā iepazīšanās reize bija patiešām jauka, tādēļ nevilcinoties nolēmu, ka mums vajadzētu sadarboties. Tomēr jau pēc dažām dienām, ko auklīte bija pavadījusi divatā ar meitu, piedzīvojām ko neparastu – Sofija naktīs modās ar skaļiem kliedzieniem.

Sāku kļūt uzmanīgāka, tomēr nekādas ārēji negatīvas pazīmes auklītē nespēju saskatīt. Bet tad nejauši konstatēju, ka ikreiz, kad grasos auklei ko pajautāt feisbuka mesendžerī (tur ikdienā noritēja mūsu saziņa), viņa nemitīgi bija onlainā. Un tad sāku šim faktoram pievērst lielāku uzmanību, līdz aptvēru, ka viņa tā arī no šīs vietnes neiziet. Varētu jau domāt, ka tā ir kāda tehniska kļūme, tomēr internetā redzēju, ka, tiklīdz mājās ierodas mans vīrs, auklītes profilā pazūd zaļā gaismiņa. Un tieši precīzi tāpat notika arī nākamajās divās dienās.

Tātad auklīte patiešām mūsu prombūtnes laikā nemitīgi sēž internetā, kamēr mazulis acīmredzot viens pats dzīvo savā nodabā. Ar vīru nolēmām, ka iegādāsimies videokameru, lai varētu labāk kontrolēt šo situāciju, bet, tiklīdz par to informējām auklīti, viņa uzreiz saslima un drīz vien atrakstīja vēstuli, ka ir mainījušies dzīves plāni un viņa vairs nevarēs pie mums strādāt. 

  • VIP intrigante

Viņa esot pati labākā. Palīdzējusi vairākām sabiedrības dāmām izauklēt savus mazuļus līdz bērndārznieku vecumam. Uzticama, kārtīga, ieinteresēta. Jā, viņas pakalpojumi maksā gandrīz divas reizes vairāk, nekā vidēji auklītes prasa par vienu darba stundu – tātad VIP auklītei būtu jāmaksā 8 eiro. Dārgi, bet esot tā vērts.  Vārds pa vārdam, un es jau mūsu pirmajā tikšanās reizē pēkšņi sastingstu, no VIP auklītes izdzirdot: «Viņa jau pati savus bērnus nav audzinājusi, kruti patusēt viņai vienmēr bijis svarīgāk, nekā puikām vakarā pasaciņu palasīt», «Un, ja tu redzētu, kāda viņai ir garderobe, es vispār domāju, ka viņa ir šopaholiķe»…

Acīmredzami VIP auklīte bija vēlējusies bruģēt ceļu uz manu sirdi, pienesot pikantas ziņas par savām bijušajām saimniecēm. Ak, cik ļoti garām! Vai tiešām es varētu vēlēties maksāt VIP līmeņa samaksu cilvēkam, kas nāks manā mājā, vēros un vērtēs katru manu darbību, lai pēc tam to skaisti pasniegtu uz paplātes katram, kam nebūs slinkums klausīties?!

Pēc visa piedzīvotā man aizvien ir grūti noticēt, ka 21. gadsimtā, kad varam caur mobilo telefonu pārvaldīt mājas putekļsūcēju un ar aktīvajām seruma mikrodaļiņām piepacelt savus vaigus, atrast uzticamu palīgu bērnu pieskatīšanā ir grūtāk, nekā sataustīt adatu siena kaudzē.

Bet! Tā jau saka – kas meklē, tas atrod. Un, jā, visbeidzot man patiešām izdevās atrast to, ko meklēju. Varbūt Rudīte nav pati pilnība it visā, bet man viņa ļoti patīk, jo mums saskan daudz vārdos pat nedefinējamu vērtību. Rudīte vienkārši jūt tā, kā to jūtu es, – gan attiecībā pret bērna audzināšanu, gan arī ikdienas sadzīves situācijām –, un, jāteic, to apzināties ir ļoti laba sajūta. Tāpēc mans galvenais ieteikums citām mammām – nesamierinieties ar minimālajām prasībām, jo galu galā taču nekādai smalkajai kosmētikai, ekskluzīvajai elektronikai vai uber stilīgajam frizierim tavā dzīvē nav tik lielas nozīmes kā auklītei.

Par atlīdzību

Vidējā maksa par auklītes pakalpojumiem Rīgā ir 3–4 eiro par stundu. Auklītes ar lielu darba pieredzi, ļoti labām atsauksmēm, aukles sertifikātu par stundu var prasīt 5–6 eiro. Vēl jāņem vērā transporta izmaksas – ja auklītei nākas katru dienu ceļa izdevumiem tērēt ievērojamu summu, varat vienoties segt daļu no šiem izdevumiem. Tāpat varat atsevišķi vienoties par ēšanas kārtību – vai auklīte pati līdzi ņem savu pārtiku vai arī ēd no kopējā ģimenes katla.

Par videonovērošanu

Daudzās ģimenēs izmanto novērošanas kameru, un to, kas notiek mājās, vecāki brīvi var redzēt savos viedtālruņos. Ja kamera tiek uzstādīta, auklīte par to ir jābrīdina. Ja auklītei pret kameras klātbūtni ir pretenzijas, tad ir vērts padomāt, kādēļ gan viņai tas varētu nepatikt. Piemērm, lielveikalu apmeklētāji tiek brīdināti ar uzrakstu notiek video novērošana, jo tāda vienkārši ir lietu kārtība abpusējas drošības nolūkos. Un vai kāds var apstrīdēt to, ka bērna labsajūta un drošība vecākiem ir nesalīdzināmi svarīgāka par jebkurām lietām, kas atrodas veikalā?

Starp citu…

Tā ir ierasta prakse, ka auklītes nereti par papildu samaksu piedāvā veikt arī mājas uzkopšanas darbus, kas var būt abpusēji izdevīgs darījums.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs