Latviešu sievietes lauki

Dzīvesstils
27. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Manai kolēģei gadījās ilgi un sirsnīgi aprunāties ar savu spāņu valodas skolotāju, kurš vairākus gadus dzīvo Latvijā. Viņš teicis – šķiet, katrai latviešu sievietei ir lauki. Lai cik viņa smalki izskatās, viņai ir šī mistiskā slepenā dzīve, ko sauc lauki. Viņš nesaprotot, kāpēc visām latviešu sievietēm vajag laukus.

Lieldienās uzņēmu Rīgā mīļus ārzemju draugus no Dienvideiropas. Mūsu galvaspilsēta bija tukša kā izlaucīta, tādēļ viņi brīnījās – kur gan palikuši cilvēki? Laukos, es paskaidroju. Ko viņi dara laukos tādā aukstumā (bija plus 14 grādu)? Mazgā mājām logus, purina segas, sēj zirņus un burkānus un grilē. Jo latvieši tā dara, kad ir vairāk par plus 10 grādiem. Mūk uz laukiem vai vasarnīcām, pārceļas uz savu otro un pavisam citādo pasauli ārpus pilsētas.

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes

Runa, protams, ir par pilsētniecēm. Jo sieviete, kura dzīvo laukos, nesaka man ir lauki, viņa norāda šīs mājas kā savu pieraksta adresi. Nav jau arī gluži tā, ka visām latvietēm ir lauki, vasarnīca vai pat vēlme pēc tās. Tomēr sastrēgumi, kas no pavasara līdz rudenim piektdienu vakaros stumjas laukā no Rīgas, liecina par lauku maģisko varu.

Iespējams, tas ir tieši Ziemeļeiropas fenomens, jo lietuvieši, igauņi, somi un zviedri ne ar ko neatšķiras – ja tev nav lauku, tu esi kā sieviete, kuru pametis jau trešais vīrs. Vārdu sakot, visi mazliet līdzjūtīgi, ar neslēptu izbrīnu vaicā: «Kā tad tā? Kas notika? Un kā tu dzīvo bez laukiem? Ko dari vasarās?» J

a jautājat man kā vēsturniecei, kas neesmu, atbilde ir vienkārša: gandrīz visi latvieši ir cēlušies no laukiem. 1920. gadā Latvijas pilsētās dzīvoja tikai 24% iedzīvotāju, un tā sauktajos ulmaņlaikos šis procents neko diži nepieauga. Turklāt statistika nepieminēja, vai šie nedaudzie pilsētnieki ir latvieši, un tur jau tas suns aprakts, ka ne. Pārsvarā tie bija baltvācieši, ebreji un krievi.

Latvieši, izkūņojušies no dzimtbūšanas un mērnieku laikiem, neko citu negribēja kā vien savu zemi, un šoreiz es nerunāju par nacionālu un neatkarīgu valsti, bet katram piederošiem hektāriem vai kvadrātmetriem…

Ar zemi mums ir īpaši kaislīgas attiecības – tā mums tikusi liegta, tad piešķirta, tad atkal atņemta un beidzot atgūta pēc pēdējās neatkarības deviņdesmitajos. Daudziem pilsētniekiem ir lauki tādēļ, ka tas ir mantojums no vectēva, kas nomira Sibīrijā.

Šie mūsdienu cilvēki, kuri patiesībā dzīvo un strādā pilsētā un varētu atļauties brīvdienas pavadīt ārzemju ceļojumos, svīzdami velk šo mīlestības vezumu, ko sauc par dzimtas lauku mājām, lai vectēvs pie viņiem nenāktu sapņos ar žagaru saišķi rokā…

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes bija daudzu iepriekšējo latviešu paaudžu lielākais sapnis, dzīves piepildījums. Šie vārdi kļuvuši par teicienu, un reti kurš atceras, ka tas ir ne pārāk veiksmīgā rakstnieka Jāņa Purapuķes romāna nosaukums. Savu kaktiņu dēļ mēs esam gatavi kalpot, locīt muguras un atteikties no spoži laiskām pēcpusdienām Jūrmalā, Liepājā vai Pāvilostā, kur pulcējas sabiedrības stilīgākais krējums. Mums citas lietas darāmas – malka jākrāmē, zāle jāpļauj, skurstenis jātīra…

Kad kādam īstam rīdziniekam pajautā, no kurienes nāk viņa vecvecāki, atbilde būs – lauki. Un bērnības vasaras laukos.

Tas ir ļoti spēcīgs psiholoģisks fenomens – mēs visi savās pieaugušo dzīvēs tiecamies atgriezties laimīgajā bērnībā vai vismaz radīt dekorācijas, kas to atgādina. Pārliecinošam vairākumam latviešu šīs laimes dekorācijas nozīmē lauku mājas. Tā ir skaista pieredze un brīnumaina dabas pasaule, ko vēlamies nodot arī saviem bērniem. Lai viņi zina, kā skan cīruļi pavasarī, kā garšo no dobes nupat izrauts un paša audzēts burkāns. Un kā tas ir, kad vakarā pirms gulētiešanas nav jāmazgājas, jo dienas laikā piecreiz esi nopeldējies ezerā. Šis noteikti ir arī mans gadījums.

Vecāsmātes mājas, kur aizvadītas visas laimīgākās vasaras mūžā. Mājas, kurās pa ziemu vairs neviens nedzīvo un kūts glabā tikai atmiņas par daudzajiem lopiņiem, kas tajā mituši. Tur ūdens ir tikai akā, tas jānes ar spaiņiem uz māju un pirti, kas ir vienīgā vannasistaba. Āra tualete, malkas apkure, milzīgs apkopjams un pļaujams dārzs. Varētu ierīkot ūdensvadu, bet tas nozīmētu izdemolēt visas rožu dobes starp aku un māju. Un mēs pilnīgi nesaprātīgi izvēlamies rozes…

Traukus mazgājam divās bļodās – ziepju un skalojamajā.

Virtuvē aizvien stāv šmucspainis, kurā gāž visus sadzīves šķidros un pārtikas atkritumus un nes uz šmucbedri. Pilnīgi nekā saprātam un 21. gadsimtam atbilstoša! Bet māja ir tik veca un trausla, ka, to modernizējot, visticamāk, nāktos nojaukt līdz pamatiem. Mēs piekāpjamies mājai un atmetam komfortu kā nevajadzīgus gela nagus. Bet tā ir māja, kur tagad norit mana bērna laimīgākās bērnības vasaras. Un man patīk doma, ka sausā tualete un lapseņu pūznis pie pirts ieejas viņu nebiedē. Izaugs normāls cilvēks, kurš zina, ka kartupeļus stāda un burkānus sēj, nevis otrādi.

Labie lauki un sliktā pilsēta

Šis ir vēl viens latviešu fenomens. Sabiedriskā propaganda, kas aizsākās ulmaiņlaikos, jo Kārlis Ulmanis bija Zemnieku savienības galva un Latviju redzēja kā agrāru valsti. 30. gadu laikrakstos bija lasāmi neskaitāmi feļetoni par to, cik Rīga ir samaitāta un lauki šķīsti. Rīga tika rādīta kā hetēra, netiklības, dzeršanas un slinkuma perēklis, turpretī lauki – šķīstuma, darba tikuma un krietnuma iemiesojums!

Rīgā bija briesmīgi sliktas smakas un izplūdes gāzes, laukos – svaigs gaiss un dievbijība. Protams, tās bija muļķības.

Rīga toreiz bija kā liels, zaļš parks ar švakiem ielu segumiem un nedaudzām automašīnām. Dzeršana, prostitūcija un meitās iešana laukos plauka tik krāšņi, ka maz nelikās! Taču šis lauku un pilsētas svētulīgais pretstats izrādījās fantastiski iedarbīgs – mēs tam kaut kādā mērā joprojām ticam.

Kārlis Ulmanis ir ļoti duāla figūra Latvijas vēsturē, jo no šodienas viedokļa viņš bija diktators, kurš pakāsa valsti. Bet propagandas jeb sabiedriskā viedokļa veidošanas jomā pat mūsdienu mediju speciālisti viņam tikai var pienest ūdeni. Un mūsdienās lauku un pilsētas pretstats tiešām var šķist pamatots. Beidzot mums ir īstas izplūdes gāzes, sastrēgumi, troksnis un varena nakts dzīve ar čurājošiem britu tūristiem pie Brīvības pieminekļa. Lauki tiešām kļuvuši par oāzi, kur patverties klusumā, mierā un tīrā gaisā pie dabas.

No putekļiem ārā, no dūmiem, rakstīja Eduards Veidenbaums, apjūsmodams ziedošās lauku pļavas. Pļavu Latvijā vairs gandrīz nav, ir tikai ar raundapu un citām ķimikālijām nomigloti rapša un labības lauki.  Bet ticība lauku glābiņam mūsos vēl dzīva, atšķirībā no vardēm un kukainīšiem, kam lauku idille tieši pēdējo divdesmit gadu laikā pilnībā ir beigusies. Šī būtu atsevišķa tēma, par ko runāt, – mēs vienmēr brēcām par padomju laika briesmīgajiem dabas postījumiem, bet savvaļas augu un dzīvnieku sugu izmiršana ir dramatiski pieaugusi tieši Latvijas brīvvalsts laikā, īpaši Eiropas Savienības laikā.

Kaut kas vairs nav lāgā, un drīz lauki vairs nebūs ekoloģiski drošāka vieta par pilsētu…

Smukās un nesmukās sievietes

Lasīju interesantu amerikāņu laikraksta The New York Times pētījumu par sievietēm un lauku mājām. Amerika ir tālu, bet viņu cilātās svarīgās dzīves tēmas ir ļoti līdzīgas mūsējām. Laikraksts uzskata, ka pilsētas sievietēm lauki ir ļoti svarīgi, jo tas ir vienīgais reālais privātīpašums, kur viņas var justies kā saimnieces. Jo vairākums mūsdienu pilsētnieku mīt īrētos dzīvokļos, kas ne vienmēr ir tik plaši, kā gribētos.

Dzīve pilsētā tuvāk darbam un bērnu skolai nereti nozīmē saspiešanos un paciešanos. Un tad ir šie lauki – mantots vai lētāk nopirkts īpašums bez visām ērtībām, toties tur ir plašums un savas pasaules valdnieces apziņa. Izrādās, arī daudzi ņujorkieši savas lauku mājas uzskata par vienīgajām īstajām mājām un visu ziemu gaida, kad varēs no pilsētas pārcelties uz  mājām. Domāju, mums ir līdzīgi.

Otrs aspekts bija vēl interesantāks. Pētījums par to, ka skaistas sievietes ar labu augumu un kaisli uz pucēšanos daudz labāk jūtas pilsētā. Jo viņu skaistumam un stilīgajai sezonas garderobei vajag publiku. Viņām vajag kūrorta pludmali un centra restorānus, kur apbrīnas pilnie skatieni varētu novērtēt labo formu, matus, grimu un tērpu.

Tik skaistai aizbraukt uz laukiem būtu kā zemē nomesta vērtīga valūta, jo atdeves nekādas!

Turpretī sievietes, kuras nav pietiekami tievas vai nejūtas pietiekami daiļas, lai būtu novērtētas publiskās vietās, daudz laimīgākas jūtas laukos. Tur tavam vidukļa izmēram un kājās uzauto krokšu cenai nav nozīmes. Vietējām sievietēm pie vietējā ezera ir neiedomājams iedegums – lencīšu krekli un T krekli kā balti nospiedumi no reālās dzīves.

Pēc aplamā iedeguma var noteikt, cik kurai liels dārzs un cik ilgi katra ravējusi – jo lielāks kontrasts starp tumši brūnajām rokām un balto krekliņa iedegumu, jo lielāks dārzs… Nav nekādu vērtējumu, salīdzināšanu un balvu par labāko izskatu. Nav nozīmes grimam, peldkostīmam un ataugušām matu saknēm.

Daža laba pēc garas darbadienas peldas apakšveļā, un tā nav problēma. Tā drīzāk ir kā atpestīšana no nemitīgā skaistumkonkursa, kas vismaz Rīgā norit visu gadu bez brīvdienām. Ja mēs vēlreiz gribam sniegt atbildi apmulsušajam spāņu valodas skolotājam par tēmu, kādēļ latviešu sievietei vajadzīgi lauki, tad te tā ir: vairākumam latviešu sieviešu lepnums par puķu dobēm ir daudz svarīgāks un nes vairāk laimes nekā lepnums par sezonas garderobi.

Mēs ģenētiski neesam cacas! Mēs esam ar platiem gurniem, abām kājām uz zemes un vēlmi saimniekot. Pašas marinējam gurķus un audzējam zemenes, kaut varētu to visu nopirkt. Neveiksmīgākie latviešu TV seriāli ir tie, kas mēģinājuši atdarināt Seksu un lielpilsētu. Jo mēs tādas neesam.

Pat profesionālas latviešu aktrises nespēj nospēlēt īstas lielpilsētas cacas ar viņu nebeidzamajām rīta un vakara seksiņa problēmām.

Latviešu sievietei ir pilnīgi cits kods un būtība. Mums vajag zemi. Kārtīgu vīru. Audzēt ēdamo. Audzināt bērnus. Staigāt basām kājām. Stādīt, ravēt un peldēties plikām ūdeņos, kur neviena acs tevi neredz. Mīlēties bez fotošopa… Protams, jūras velšu restorāni un aktuālās vasaras terases nepaliek tukšā. Tās vasarā ir pārpildītas! Taču, ja procentuāli mēģinām sarēķināt, cik latviešu sieviešu šajā jūlija sestdienas vakarā sēž restorānos un cik iet lauku pirtī, restorāni zaudēs ar lielu troksni. Jo sestdienas vakars laukos ir pirts vakars. Un lauki ir lielākajai daļai latviešu sieviešu.

Pat ja viņas to īsti negrib un fantazē, ka šobrīd taču varēja dzert kokteili kaut kur tur… Viņas ir laukos. Jo mēs, latviešu sievietes, ģenētiski esam saimnieces un dabas bērni. Ko lai teic par latviešu vīriešiem? Domāju, nekādi dižie zemes arāji viņi vairs nav. Neviens neesam, izņemot īstos zemniekus, kas pa īstam laukos saimnieko. Bet katra vīrieša ligzda ir tur, kur to novijusi viņa dzīves liktenīgā sieviete. Tātad: ir piektdienas vakars Rīgā, un mēs visi sēžam sastrēgumā uz laukiem… Kādam vēl ir jautājumi?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs