Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņu bija ļoti daudz, tūkstoši, un mēs reizēm pat nezinām, ka arī vectēvs vai vecvectēvs bijis strēlniekos un izgājis šo pašu skarbo Nāves salas, Ziemassvētku vai citu kauju ceļu. Es zināju, ka mans vectēvs Jānis Auziņš, skolots dārznieks no Cēsu apriņķa Kūduma, piedalījies Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā. Bet šoruden tieši 18. novembrī pie manis nonāca viņa fotogrāfija, kurai otrā pusē rakstīts: 1917. gads. Krievu armija. Latviešu strēlnieku bataljons. Un es sapratu, ka Dvēseļu putenis ir stāsts arī par manu vectēvu. Par spīti tam, ka manam miermīlīgajam vecamtēvam ļoti nepatika karošana un vardarbība. Vecaistēvs aizgāja viņā saulē, kad es mācījos 1. klasē, un nu jau nav vairs arī neviena cita, kam pajautāt: vai viņš arī karoja Nāves salā? Vai piedzīvoja Ziemassvētku kaujas? Kur viņš karoja?
Atceros stāstu, kā vecaistēvs bēga, iespējams, no gūsta, visu ceļu mocījās ar dizentēriju, kuras dēļ ik pa laikam nācās tupēt krūmos, taču beigās tomēr nokļuva savās mājās.
No kurienes viņš bēga? Varbūt viņš bēga vēlāk, kad latviešu pulkus pārsūtīja uz Krieviju sargāt lielinieku varu?
Ja padomju laikos mēs zinājām tikai latviešu sarkanos strēlniekus, tad strēlnieku stāsts patiesībā ir ārkārtīgi raibs un sarežģīts, un viņi paši bieži vien pat nenojauta, kādās spēlēs tiek izmantoti par kauliņiem. Viens ir skaidrs – lai kur nokļuvuši, latviešu strēlnieki bija labi, saliedēti un uzticami karotāji. Jo viņi cīnījās nevis prieka pēc, bet par savām ģimenēm.
Tomēr kas īsti ar mūsu strēlniekiem notika Pirmā pasaules kara frontēs? Kāpēc viņus nodeva Sibīrijas pulki; kāpēc virspavēlniecība sūtīja bezjēdzīgās kaujās; kā strēlnieki pēc tam nonāca Krievijā; kāpēc pēc atgriešanās bija spiesti šaut uz kādreizējiem savējiem? Kā krievi un vācieši varēja būt te ienaidnieki, te sabiedrotie? Un kāpēc parādījās igauņi?
Karš bija kā milzīga šaha spēle ar daudziem lieliem spēlētājiem, un kauliņiem patiesību stāstīja reti.
Kas bija strēlnieki?
Ar romantiku vārdu strēlnieki apvija Čaks, Grīns un dažādi dzejnieki. Bet sākumā jēdziens strēlnieki (krieviski – strelki) vienkārši nozīmēja vienu no krievu armijas organizācijas formām – bija kājnieku pulki, bija strēlnieku pulki. Tie atšķīrās ar to, ka kājniekiem bija kavalērija ar zirgiem, strēlniekiem – tikai nelielas jātnieku vienības, kājniekiem bija artilērija, strēlniekiem – ložmetēji.
Latvieši cara armijā dienēja jau pirms Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas, un daudzi Pirmajā pasaules karā tika ierauti jau pirms tam. Cara armijā kalpoja simtiem tūkstošu latviešu. Precīzāku skaitu neviens nepateiks, kaut vai tāpēc, ka cilvēkus nedalīja pēc nacionalitātēm un teritoriālās piederības – visi bija no lielās impērijas. Atnāca pavēste: ierasties ar apakšveļu, personiskās higiēnas piederumiem un pārtiku trim dienām! Ja neierodies, karalaika likumi bija bargi. Pēc tam varēja nonākt arī ļoti tālos kara apgabalos.
Sākās Pirmais pasaules karš, un Latvijas teritoriju pamazām ieņēma vācu karaspēks. Pēc dažām Krievijas armijas nemākulībām un kļūdām vācu okupācijā nonāca Kurzeme, Zemgale un daļa Sēlijas. Krievijas armija bija apstājusies starp Rīgu un Jelgavu.
1915. gada augustā divi Krievijas domes deputāti, Goldmanis un Zālītis, rakstīja lūgumu Krievijas imperatoram atļaut cariskajā armijā veidot latviešu strēlnieku vienības. Nacionālās vienības nebija dižs jaunums – jau bija poļu, čehu, armēņu bataljoni. Un armijas virspavēlniecībai tāds lokālpatriotisma vilnis ļoti labi noderēja – skaidrs, ka karavīri cīnīsies sparīgāk!
Atkarosim tēvu sētas!
1915. gada rudenī puse Latvijas atradās vācu okupācijā, Vidzeme un Rīga bija pilnas ar kara bēgļiem, un, dažādu spēku klusiņām atbalstīts, sākās patriotisma vilnis: Atkarosim tēvu sētas! Sitīsim fričus! To atbalstīja arī inteliģence, tapa Kārļa Skalbes rakstītais uzsaukums, un īsā laikā izveidojās brīvprātīgo strēlnieku bataljoni.
Brīvprātīgi strēlniekos iestājās 6292 vīri un zēni. No brīvprātīgajiem pulcēja pirmos četrus latviešu strēlnieku bataljonus, pārējie latvieši pievienojās, pārejot no citām cariskās armijas daļām, ja komandieri to atļāva. Kopumā latviešu strēlniekos nonāca ap 60 tūkstošiem karavīru.
Rūgtums bija liels – nekas nebija panākts, solītā atbalsta nebija, strēlnieki jutās piekrāpti šajās bezjēdzīgajās kaujās.
Latviešu strēlniekiem bija astoņi kaujas bataljoni un viens rezerves bataljons Tērbatā – jauniesauktie parasti vispirms nonāca tajā, pēc tam tika pārsūtīti uz kaujas pulkiem. 1916. gadā bataljonus pārdēvēja par pulkiem.
Bet kopumā latviešu strēlnieku pulki bija tādas pašas cariskās Krievijas armijas daļas kā visas pārējās. Ar to atšķirību, ka tika formētas pārsvarā no latviešiem un ikdienas sarunu valoda (ne komandu valoda!) šajos pulkos bija latviešu. Un vēl – latviešu strēlnieki bija disciplinētāki un uzticīgāki saviem komandieriem.
Oktobrī pirmos latviešu strēlniekus sūtīja uz fronti, un jau 15. oktobrī bija pirmie trīs kritušie, kurus no Rīgas Latviešu biedrības nama pēdējā gaitā izvadīja uz vietu, kur tagad izveidoti Brāļu kapi.
Vai strēlnieki bija pietiekami apmācīti, vai viņus neizgrūda uz ugunslīnijas pusapmācītus un pusapbruņotus? Kā skaidro Juris Ciganovs, mūsu strēlnieku apmācība notika tāpat kā citur cara armijā. Bija kara laiks, un jaunizveidotās vienības, protams, apmācīja īsāku laiku, un viens otrs brīvprātīgais neko daudz no militārajām mākslām nesaprata. Virsnieku korpusā gan parasti nonāca apmācīti un pieredzējuši virsnieki. Taču mūsu strēlniekiem nepaveicās ar ieročiem, jo sākumā viņiem izdalīja amerikāņu vinčestera tipa šautenes – šaut tās šāva gan, bet pārlādēt vajadzēja, sagriežoties sāniski un paceļot gaisā elkoni. (Juris Ciganovs piebilst, ka Dvēseļu putenī esot redzamas citas – krievu trīslīniju – šautenes.) Bet reālajā karā tas beidzies ar to, ka sākumā strēlniekiem ievainojumi visbiežāk bijuši elkoņos, jo tie, pārlādējot šautenes, izslējušies virs brustvēra un kļuvuši labi redzami vāciešiem. Kad to saprata, šautenes nomainīja pret japāņu sistēmas arisaka tipa šautenēm.
Asiņainas un bezjēdzīgas kaujas
Tad nāca Ķekavas un Slokas kaujas, pēc tam Ziemassvētku kaujas. Nāves salā kaujas risinājās 1916. gada pavasarī un rudenī. Latviešu strēlnieki tur mainījās ar sibīriešiem un citām Krievijas armijas vienībām. Nāves salai sevišķi šerminošu slavu piešķir tas, ka tā bija viena no nedaudzajām vietām, kur pielietoja indīgās kaujas gāzes.
Tiesa, mūsējiem palaimējās – patiesībā (vismaz pēc oficiālās militārās vēstures versijas) latviešu strēlnieki Nāves salā karoja gan, taču zem gāzēm netrāpījās (iespējams, ka Dvēseļu puteņa autors Aleksandrs Grīns tādas nianses nemaz nezināja).
Pēc Nāves salas pašā 1916. gada sākumā, krievu Ziemassvētkos, janvārī, sākās Ziemassvētku kaujas. Ziemeļu frontē tās bija lielākās cīņas visā Pirmajā pasaules karā. Ziemassvētku kaujās krita ap tūkstoti vīru, kopējie kaujas zaudējumi – kritušie, ievainotie, gūstā nonākušie un bezvēsts pazudušie – bija ap deviņiem tūkstošiem.
Ziemassvētku kaujas jeb, kā rakstīja militāristu plānos, Jelgavas atbrīvošanas operācija bija iecerēta kā māņu uzbrukums –maldinošs manevrs, lai novērstu uzmanību un lai atslābinātu vācu spēkus pie Verdenas Vācijas–Francijas frontē. Šim uzbrukumam nebija paredzēts turpināties. Strēlniekus sūtīja cīņā par neko. Taču to, viņiem, protams, neviens neteica. Tieši latviešu strēlnieki šajās kaujās bija viens no galvenajiem triecienspēkiem, viņi cīnījās kā lauvas un pārrāva vācu aizsardzības līniju, bet… solītā citu pulku palīdzība nesekoja. Pēc laika nācās atkāpties – nolaistām galvām un izmisušām sirdīm, līdzi velkot kritušos biedrus.
Zaudējumi bēgļu gaitās bija milzīgi. 800 tūkstoši cilvēku! Puse tālaika Latvijas iedzīvotāju!
Bet ar to nekas vēl nebeidzās, pēc dažām nedēļām bija jauna virspavēlniecības pavēle, un sākās Janvāra kaujas, kuru uzdevums bija atgūt zaudētās Krievijas armijas pozīcijas. Abas šīs kaujas bija pilnīgi zaudējumi. Tāpēc rūgtums bija liels – nekas nebija panākts, solītā atbalsta nebija, strēlnieki jutās piekrāpti, daudzi bija nolikuši savu galvu šajās bezjēdzīgajās kaujās.
Uz globālā Pirmā pasaules kara vēstures fona mūsu strēlnieku izcīnītās kaujas bija vien nenozīmīgas sadursmes, jo mūsu, Ziemeļu, fronte patiesībā bija tāda palīgfronte. Lielās frontes kaujas tika izcīnītas citur – Ukrainā, Baltkrievijā, Francijā, Beļģijā… Taču mums, latviešiem, šīs kaujas bija nozīmīgas pašapziņas celšanai un vēlāk arī nacionālā valstiskuma veidošanai.
Cara armija sabrūk
Februāra beigās Krievijas armija sāka brukt – sākās Februāra revolūcija. Disciplīna sašķobījās arī strēlnieku pulkos, taču ne tik ļoti kā pārējā armijā, kur karavīri saviem virsniekiem metās virsū ar durkļiem. Taču arī strēlnieki sāka apšaubīt virsnieku pavēles, sāka brāļoties ar vāciešiem. Armija strauji zaudēja kaujasspējas.
Ja Krievijas armija brāļojās ar vāciešiem – vai tad kaujasspējas nezaudēja visi? Sākumā ne. Vācu virspavēlniecībai šis bija gudrs šahs. Vācu virsnieki ne tikai veicināja savu karavīru brāļošanos ar ienaidnieku, bet zem tā visa slēpās daudz dziļāka diplomātija un politisks aprēķins. Ne velti valda uzskats, ka Krievijas revolūcija notika par Vācijas naudu – Vācija tiešām veicināja lielinieku jeb boļševiku nākšanu pie varas Krievijā. Jo gribēja uzvarēt karu.
Krievu armija bija demoralizēta, 17. septembrī vācieši sāka lielu uzbrukumu Latvijas teritorijā, bet cara armija pretoties nespēja un atstāja Rīgu vāciešiem. Latviešu strēlnieku vienības bija vienas no nedaudzajām vēl kaujas spējīgajām. Strēlnieki cīnījās Juglas kaujās un savas pozīcijas noturēja diennakti, tikmēr Rīga ieguva 24 stundas, kuru laikā evakuēties.
Nav gan teikts, ka evakuēšanās visiem bija tas gudrākais lēmums – pret tiem latviešiem, kuri palika Rīgā, sevišķu vācu represiju nemaz nebija, toties no bēgļiem, kas devās uz plašo Krievzemi, daudzi tā arī nekad neatgriezās. Latvijas teritorijai – valsts jau vēl nebija – cilvēku zaudējumi bēgļu gaitās bija milzīgi. 800 tūkstoši cilvēku! Puse tālaika Latvijas iedzīvotāju!
Kā dzima sarkanie streļķi
Tikmēr Petrogradā pie varas nāca Ļeņins. Padomju vara tika nodibināta arī vācu neieņemtajā Latvijas daļā. Un šajās politiskajās spēlēs atkal tika ierauti latviešu strēlnieki.
Latviešu strēlnieku pulki tika aizvesti uz Iekškrieviju, jo joprojām bija kaujas spējīgas vienības. Tagad bija jāsargā lielinieku vara! Un latviešu strēlnieki kā uz burvju mājiena no cariskās armijas karavīriem kļuva par Sarkanās armijas karavīriem. Vienkārši apmetnis apmests uz otru pusi – no zeltīta uz sarkanu, cara vietā Ļeņins, bet kareivjiem neviens neko nevaicāja: cīnies un aizstāvi! Tā mūsējie nonāca Maskavā, Petrogradā un citur. Liela daļa virsnieku no armijas jau bija prom, mūsu strēlnieku virsnieki bija teju vienīgie, kuriem bija ļauts izvēlēties – palikt vai iet. Citus vienkārši galēja nost – sak, tagad valda darbaļaudis, nost ar kundziņiem!
Un te sākās latviešu sarkano strēlnieku stāsts – 1918. gada vidū Maskavā dibinājās latviešu strēlnieku divīzija. Muļķīgākais tas, ka vairums šo strēlnieku itin nemaz nebija noskaņoti sarkani, bet bija apolitiski latviešu zemnieki vai strādnieki. Tikai šķietamais sarkanums bija vienīgā iespēja izdzīvot – iestājoties strēlnieku pulkos, tu būsi starp savējiem un varbūt nenomirsi badā. Ko citu iesākt tālajā, pilsoņu kara plosītajā Krievijā? Tiesa, daļa strēlnieku pa ceļam bija aizbēguši un atgriezušies mājās. Vācija bija uzdevumu izpildījusi, Krievija no kara izslēgta, un pret demarkācijas līniju pārbēdzējiem izturējās demokrātiski.
1918. gads līdz pat novembrim Latvijā bija mierīgs. Novembrī izdevās paveikt kaut ko ļoti svarīgu – pasludināt savu valsti!
Strēlnieki atgriežas
Toties Krievijā plosījās pilsoņu karš, mūsu strēlnieki sarkano labā lēja asinis pie Tulas, pie Kazaņas un citur, bet daļa sargāja padomju varu Petrogradā un Kremli Maskavā.
Taču 1918. gada novembrī sākās īstas jukas arī vācu armijā. Un gada beigās Sarkanā armija atkal ieradās Latvijā. Atgriezās liela daļa strēlnieku pulku, un šoreiz viņiem bija iestāstīts, ka nāk atbrīvot Latvijas teritoriju no vāciešiem un tuvinieki dzimtenē viņus gaida kā atbrīvotājus.
Par jauno nacionālo valsti strēlniekiem nebija ne mazākās sajēgas, daudzi par to vispār nezināja, daudziem sastāstīts, ka tā ir kaut kāds vāciešu veidojums. Līdz 1919. gada janvārim teju visa Latvijas teritorija, izņemot mazu stūrīti ap Liepāju, kur patvērās nacionālā valdība, jau bija padomju varā.
Taču latvieši padomju varā piedzīvoja milzu vilšanos. Viņiem gribēja atņemt pašu dārgāko – zemi! Sākās nesaprotamas represijas pret ģimnāzistiem, mācītājiem, tirgotājiem, uzņēmējiem un, protams, vācbaltiešiem. Četru mēnešu laikā padomju vara Latvijā bija izgāzusies, un sākās Latvijas atbrīvošana. Jaunajai Latvijas valdībai bija vajadzīga ārējā palīdzība, un Vācija, kurai šis reģions bija nozīmīgs, sāka šurp sūtīt brīvprātīgo vienības. Vācu landesvērs sastāvēja no brīvprātīgo vienībām, bet teorētiski tajā ietilpa (bet Vācijai pakļauts nebija) arī Oskara Kalpaka izveidotais latviešu bataljons.
Tas bija sarežģīti – te mūsu sabiedrotie bija krievi, te vācieši, te vispār neviens. Šī kara laikā Latvijas teritorijā pludoja īsts armiju un dažādu spēku kokteilis. Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā cīnījušies astoņu valstu karaspēki un 22 dažādu pakļautību karaspēka vienības, tostarp vācu landesvēra krievu vienība, Krievijas armijas ķīniešu vienība, dāņu vienība, un cita eksotika.
Vāciešiem – jā un nē!
Bet nu jau mūsu strēlnieki no Sarkanās armijas sāka masveidā dezertēt, jo ieraudzīja padomju varas bezjēdzības. Virspavēlniecība nobijusies sāka vēl palikušos strēlniekus atsaukt uz Krieviju.
Maijā landesvērs atbrīvoja Rīgu. Vasarā nacionālā valdība jau kontrolēja lielāko Latvijas daļu. Taču izpalīdzīgie vācieši pa šo laiku bija kļuvuši par ienaidniekiem, kas apdraudēja Latvijas valstiskumu. Nacionāla valdība Latvijā – tas nebija vācu interesēs. Un te sākas Neatkarības karš jeb Brīvības cīņas.
Spēlē iesaistījās igauņu armija, kura nostājās pret landesvēru. Igauņu armijas sastāvā bija izveidota arī Ziemeļlatvijas brigāde. Kad no vāciešiem bija atbrīvota liela daļa Ziemeļlatvijas, pēc Valmieras ģimnāzijas vingrošanas skolotāja Lukstiņa ierosinājuma karadienestā sāka stāties ģimnāzijas pēdējo klašu audzēkņi, un no viņiem tika izveidota arī Cēsu skolnieku rota. Pārsvarā tajā bija pilngadīgi puiši, lai gan daži arī pavisam jauniņi padsmitnieki. Cēsu skolnieki piedalījās vairākās cīņās, un daudzi, ļoti daudzi palika kaujas laukā. Galvenie karotāji gan bija igauņi, un 22. jūnijā Cēsu kaujās tika izcīnīta uzvara pār vāciešiem.
Aleksandra Grīna Dvēseļu puteņa laiks pēc Cēsu kaujām beidzas, Latvijā sākas bermontiāde – sakautie vācieši pastiprina spēkus un krievu pulkveža Bermonta vadībā sāk atkal iekarot Latviju, bet pēc tam tiek apturēti un atspiesti atpakaļ.
Par spīti milzīgajiem zaudējumiem un uz ežiņas atstātajām latviešu zēnu galvām, Pirmā pasaules kara sekas bija arī Neatkarības karš un mūsu nacionālās valsts nodibināšana.
Kas tālāk notika ar bijušajiem strēlniekiem?
Daudzi izcīnīja Neatkarības karu un pēc tam iekļāvās jaunajā Latvijas armijā vai kļuva par tās rezervistiem. Daudzi saņēma vai nopirka zemi un sāka veidot savas saimniecības. Arī mans vecaistēvs pats savām rokām uzcēla māju, kļuva par krietnu dārznieku un saņēma godalgas dārzkopības izstādēs. Bet ļoti daudzi, kas bija aizsūtīti uz Krieviju, tur arī palika un neatgriezās nekad. Vairums no Krievijā palikušajiem strēlniekiem saļima stobru priekšā 1937. un 1938. gadā. Tāds ir mūsu strēlnieku stāsts.
