Lai dzīvo lielais rožu krūms!

Milzīgs, krāšņi un ilgi ziedošs, smaržīgs un tāds, kuram kalpojot nevajadzētu kļūt par verdzeni Izauru. Vai tāds rožu krūms Latvijā maz ir iespējams? Konsultē ILMA NERETA, Nacionālā botāniskā dārza speciāliste, rožu audzēšanas eksperte.
Rozes
Žurnāls IEVA
Gunta Šenberga
14. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

No bērnības septiņdesmitajos gados atceros, kā allaž pirms Jāņiem gāju pāris kilometru cauri mežiņam pie kaimiņu tantītes, kurai pie mājas auga tāds milzu krūms. Un mājās atgriezos pilnām saujām sārti violetu, brīnišķīgi smaržojošu un – kā man tolaik likās – milzīgu ziedu. Kātus gan vajadzēja stingri satīt vairākās avīzes kārtās, lai ērkšķi neduras pirkstos. Ar Ilmu Neretu spriežam, ka mans bērnības brīnums droši vien bijusi kāda no krokainās rozes (Rosa rugosa) formām.

Starp visām klajajām rozēm droši vien kāds pēkšņi pamanīja krūmu ar pildītiem ziediem, izraka un iestādīja pie mājas. Un, tā kā krokainā roze labi vairojas ar sakņu atvasēm, lielo krūmu dalot, tā arī aizgāja no mājas uz māju.

Lai gan krokainā roze nav gluži iedzimtais Latvijas savvaļas augs, tā ievesta jau ļoti sen – acīmredzot piļu un muižu dārziem –, izmukusi no tiem, labi iejutusies savvaļā un nu aug malu malās: kāpās, ceļmalās, parku apkaimē, nezālienēs, tīrumu malās un sausās mežmalās apdzīvotu vietu tuvumā.

Vēlāk, pagājušā gadsimta otrajā pusē, no krokainās rozes izveidotas arī parka rozes – vienīgās īstās mūsu Latvijas vietējās rožu šķirnes, kuru ir tikai mazliet pāri divdesmit.

Gandrīz visas radījusi selekcionāre Dzidra Rieksta Nacionālajā botāniskajā dārzā, un tikai vienu, pašu greznāko, slavenās aktrises Lidijas Freimanes vārdā nosaukto, – Roberts Āboliņš no ne mazāk slavenās Iedzēnu selekcionāru trijotnes Madonas pusē. Atšķirībā no savvaļas māsām krokainās rozes šķirnēm ir vairāk krāsu, vairāk ziedu, arī pildīti, tās zied ilgi un atkārtoti – līdz pat rudenim. Taču tām palikušas savvaļnieču labākās īpašības – brīnišķīgā smarža un izturība pret slimībām un salu. Protams, gluži bez kopšanas nevar, taču ar tām nav jāņemas tā, kā ar smalkajām ārzemniecēm.

Parka rožu ziedēšana parasti sākas divas nedēļas pirms visām pārējām rozēm – 10.–14. jūnijā –, un kādu ziedu ķekaru, ja vien ir drosme nogriezt ērkšķaino kātu, var iepīt arī Jāņu vainagā.

Kur apskatīt?

Visu Latvijas parka rožu šķirņu kolekcija ir Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī.

Šķirnes

  • ‘Sniedze’. Parasti augums līdz 1,5 m, bet ļoti labos apstākļos izaug arī 2 m augsts krūms. Sāk ziedēt viena no pirmajām un zied līdz pat oktobrim, ziedi 5,5–6,5 cm diametrā. Ļoti smaržīga un apbrīnojami izturīga. Viena no Ilmas Neretas favorītēm: «Pirms aptuveni desmit gadiem bija ļoti neparasta ziema – rudens iestiepās līdz Ziemassvētkiem, tad pāris nedēļu piesala, bet apmēram janvāra otrajā nedēļā jau bija pat astoņus grādus silts. Augi, arī rozes, nodomāja, ka ziema ir garām un jāsāk augt un plaukt, bet februārī sākās pamatīgs sals un dabā – katastrofas. Daudzas rozes izsal, un arī izturīgās parka rozes apsala. Tikai ‘Sniedze’ apbrīnojamā kārtā spēja saglabāt savus pumpurus un izziedēja līdz pat gala dzinuma pašam centram, neviens zieds nebija cietis.»
  • ‘Rītausma’. Šķiet, šī ir visvairāk iecienītā parka rožu šķirne Latvijā. Krūms izaug līdz 2 m augsts, ziedi 7–9 cm diametrā, īsti pildīti, tikko jaušami iesārti, ar nedaudz tumšāku vidiņu, ziedkopās pa 5–25. Ļoti smaržīga, turklāt smaržo ne tikai ziedi, bet arī jaunās lapiņas, tāpēc rožu smarža rīta un vakara stundās uzvēdī arī tad, kad neviena zieda vēl nav.
  • ‘Raita’. Krūms izaug pāri cilvēka augumam, reizēm pat trīsmetrīgs. Ziedi puspildīti, 6–8 cm diametrā, pa 6–18 ziedkopā. No itin visiem ziediem veidojas ļoti skaisti augļi, tāpēc labāk tos atstāt nenogrieztus. Ziedēšana tik un tā turpināsies, un vasaras otrajā pusē krūmā reizē būs gan pumpuri, gan ziedi, gan zaļi un jau gatavi oranži augļi. Augļi ir bagāti ar C vitamīnu, ēdami un vācami tējai.
  • ‘Ābeļzieds’. Pati pirmā Nacionālajā botāniskajā dārzā radītā parka rožu šķirne. Iesārtie ziedi tiešām līdzinās ābeļziediem. Tā kā ziedi ir klaji, pēc apraksta vien grūti iztēloties, cik krāšņi un bagātīgi tā spēj ziedēt. Vienā ķekarā var būt pat 25 ziedi, katrs 4–6 cm diametrā, un pusotru metru augstais krūms izskatās kā ziedu kupena. Augļi neveidojas, pēc ziedēšanas jāapgriež pazemu, jo ziedi spraucas ārā arī no augšējo lapu padusītēm. Jaunie dzinumi veidojas mazliet lēnāk nekā citām parka rozēm, jo pēc tik trakas ziedēšanas nav viegli saņemties.
  • ‘Kate’. Līdz 1,5 m augsts, ļoti bagāti ziedošs krūms ar vienkāršiem, ļoti smaržīgiem ziediem 6–8 cm diametrā. Šai šķirnei ir visskaistākās lapas no visām, pēc tām ‘Kati’ var atpazīt arī tad, kad ziedu nav.
  • ‘Lidija Freimane’. Greznākā no Latvijas parka rozēm. Ļoti spēcīgs, līdz 2 m augsts krūms. Lapas krietni lielākas nekā vairumam parka rožu, un arī ziedi ļoti lieli, 10–12 cm diametrā, ļoti smaržīgi, ziedot nedaudz izbalē, dzinumu galos pa 3–7. 
  • ‘Zaiga’. 1,5–2 m augsts krūms, zied ļoti dāsni līdz pat salam ar puspildītiem ziediem 8–10 cm diametrā, ziedkopā pa 5–25. Šai šķirnei ir mazāk dzeloņu nekā jebkurai citai parka rozei. Smarža gan ir ļoti viegla.
  • ‘Marga’. Līdz 2 m augsts krūms ar puspildītiem ziediem 7–8 cm diametrā, maigi rozā ar nedaudz tumšāku centru, ziedkopās pa 5–15. Neuzbāzīga smarža.

Kad un kā stādīt?

  • Lai gan konteinerstādi (2–3 litru un vēl lielākos podos audzētie) mūs izlutinājuši un radījuši iespaidu, ka stādīt var gandrīz jebkad, kad vien zeme nav sasalusi, gluži tā tomēr nav. Ilma iesaka rozes stādīt vai nu pavasara pusē līdz Jāņiem, vai – vēl labāk – rudenī, septembrī: «Man personīgi rudens stādīšana ļoti patīk – labāk nekā stādīšana pavasarī. Mums tagad ir ļoti gari rudeņi, un ir laiks lēnām izdomāt, sagatavot dobi, atrast visvairāk piemēroto dienu, iestādīt. Septembra viducī iestādītai rozei ir vēl vismaz mēnesis, pusotra, lai iesakņotos, spēcīgai pa ziemu doties gulēt un pavasarī pamosties.»
  • Ideālā vieta – no vēsajiem ziemeļu un austrumu vējiem piesegta. Bet pilnīgu bezvēju arī nevajag. Vajadzīga arī drusciņa svaiga gaisa un iespēja paplīvot.
  • Katra parka roze izaugusi aizņem aptuveni kvadrātmetru zemes. Ja gribas radīt viena milzīga rožu krūma iespaidu, jāstāda trīs vai piecu rožu grupa metra attālumā stādu no stāda.
  • Var gatavot vai nu vienu kopīgu dobi visām, vai katrai savu atsevišķu bedri. Ja ir spēks, var darīt kā Rundālē – katram rožu krūmam rakt un ielabot metru dziļu bedri. Ja tik lielas jaudas nav, pietiks arī ar bedrīti divu lāpstu dziļumā un spaiņa platumā.
  • Bedres dziļumā jāber visauglīgākā kārta – tik daudz, lai virs tās vēl paliktu lāpstas augstuma jeb 30 cm vieta saknēm plus plaukstas platuma jeb 7–10 cm, ko uzbērt virs potējuma vietas. Auglīgajā kārtā var pabērt vecus, satrūdējušus kūtsmēslus, ja tādi ir dabūjami. Vislabākie ir zirgu mēsli, visbīstamākie – putnu mēsli. Satrūdējušus zirgu mēslus var likt pat tīrus, bet putnu mēsli jāsajauc ar zemi (apmēram riekšava uz spaini zemes), jo tie ir kodīgi un var apdedzināt rožu saknes. Der arī cits organiskais mēslojums: slieku komposts un kūtsmēslu aizstājēji, ko pārdod veikalā,  – augsnei jāpievieno tieši tik daudz, kā ieteikts uz etiķetes. Smilšainai zemei jāpiejauc arī kāda daļa māla. Savukārt smagai un mālainai – kāda daļa grants un speciālā Lafloras kūdras substrāta rozēm KKS R. Vienmēr noder arī pašu gatavots komposts. Galu galā jāiznāk auglīgai, trūdvielām bagātai, gaisa un ūdens caurlaidīgai augsnei, tad roze būs laimīga.
  • Jāstāda tik dziļi, lai potes vieta atrastos 7–10 cm jeb plaukstas platuma tiesu zem zemes. Tad pazemes daļā modīsies jaunie pumpuri, veidos jaunus dzinumus, un krūms izaugs kuplāks.
  • Ja līdz Jāņiem iestādīts ļoti labā, trūdvielām bagātā augsnē, pirmajā sezonā var nemēslot vispār, jālaista gan. Nākamajos gados vajadzīgs pavasara mēslojums, kurā ir vairāk slāpekļa, pēc tam vēl divreiz – līdz ziedēšanai un pēc pirmās ziedēšanas – kompleksais mēslojums, kurā pamatelementu slāpekļa, fosfora un kālija (N:P:K) proporcijas ir aptuveni vienādas. Jo garāks pievienoto mikroelementu saraksts, jo labāk. Var izvēlēties to, kas pa kabatai, palaikam pamainot, jo cenu atšķirības ir ievērojamas.

Vai var stādīt rozi vasaras vidū?

Lai gan labākais stādīšanas laiks ir rudens un pavasaris, tomēr cilvēks ir vāja būtne – kad rozes saskatījies, smaržās apreibinājies, vasaras vidū ierauga podu ar stādu, nevar atturēties, nopērk. Ja stādi rozi jūlijā vai augustā, stādīšanai jāizvēlas vēsa, mākoņaina diena. Roze noteikti jāapgriež, atstājot tikai 20–30 cm. Un nevajag ļaut tai ziedēt, lai gan pumpuri un reizēm pat ziedi jau redzami. Ziedēšana rozei ir kā bērnu audzināšana cilvēkam, saka Ilma Nereta. Tā paņem ļoti daudz spēka, un kurš tad vairs domā par savām saknēm? Bet tikko stādītai rozei par tām jādomā visvairāk. Vasarā stādīta roze vairāk jāpieskata – biežāk jāaplaista, karstumā saules pusē jāpiesprauž kāds lapots zars, lai met ēnu.

Kur nopirkt stādus?

  • Visplašākais parka rožu piedāvājums ir VAS Latvijas Valsts meži kokaudzētavās visā Latvijā un stādu laukumā Salaspilī pie Nacionālā botāniskā dārza.
  • Parka rozes nopērkamas arī stādaudzētavās Zaļenieki, Bulduri, Latroze Siguldā; dažas šķirnes – Sakstagalā un Robežniekos.
  • Nelielā daudzumā stādus pārdod arī Nacionālais botāniskais dārzs.

 

5 svarīgas lietas par Latvijas parka rozēm

  1. Tās ir izcili ziemcietīgas. Atšķirībā no citām rozēm nav jārūpējas par apsegšanu rudenī un atsegšanu pavasarī. Tik un tā tās pārziemos gan piejūras mainīgajā klimatā un liesajā zemē, gan Madonas aukstumā.
  2. Sāk ziedēt 10–15 dienu agrāk nekā citas – jau jūnija vidū, un Jāņos noteikti būs ziedi, ko iepīt vainagā.
  3. Neprātīgi ērkšķainas – līdz pat pašam pumpuram. Vai tas ir labi, vai slikti – no kuras puses raugās. Lai nogrieztu kādu zaru, būs jāvelk rokās biezi ādas cimdi. Toties droši var stādīt pie neapžogotas lauku mājas, kur citām rozēm pumpurus nokož stirnas – šīs pašas sevi sargā no kārumniecēm. Arī dzīvžogs iznāk krāšņs un necaurejams.
  4. Veselīgas – slimo daudz mazāk nekā citas rozes.
  5. Balti rozā. Tā kā veidotas no spītīgās, ceļmalā un kāpās redzamās krokainās rozes (Rosa rugosa), ko var uzskatīt gandrīz vai par savvaļnieci, tām nav ne dzelteno, ne arī koši sarkano toņu, tikai baltie un gaišāk vai tumšāk rozīgie un violetie. Ja tie nepatīk, jāmeklē citas – ārzemju – šķirnes, kas lielākoties ir mazāk izturīgas.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs