Kino klasiķis. Ivars Seleckis

Viņš nešķiras no bārdas, melnās beretītes un laimīgās žaketes. Viņam somā ir līdzi higiēnas piederumi un kāds našķis – ja nu pēkšņi kaut kur jābrauc un jāfilmē. Viņš baidās palaist garām mirkli un reizēm pats kā alķīmiķis rada notikumu – pieliek aci pie kameras un – ir! Dokumentālists – tas ir Ivara Selecka dzīvesveids.
Dzīvesveids
IEVAS Stāsti
Kaija Zemberga
19. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no grāmatas Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino.

Kas nav pierakstīts, nav bijis

Pērn Latvijas pirmizrādi piedzīvoja kino vecmeistara, leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pamatlicēja Ivara Selecka filma Turpinājums. Dokumentālā  filma, kas tapa Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, stāsta par pieciem bērniem, kas 2015. gada 1. septembrī sāka mācības pirmajā klasē.

Latvijā nav nevienas paaudzes, kas ir dzimusi un izaugusi vienā valstī, un filmas veidotāji cer, ka šīs paaudzei liktenis būs labvēlīgāks. Radošā komanda turpinās sekot līdzi varoņu gaitām un pēc vairākiem gadiem atgriezīsies šajās ģimenēs.

«Visu ko esmu filmējis savā dzīvē, taču filmu par bērniem veidoju pirmoreiz,» saka filmas Turpinājums režisors Ivars Seleckis. Vecākais aktīvi strādājošais dokumentālists Latvijā savas jaunākās filmas pirmizrādi piedzīvoja 83 gadu vecumā. «Šo bērnu likteņi ir pietiekami interesanti, un vajadzētu atgriezties pie viņiem dzīves lūzuma punktos – pamatskolas un vidusskolas beidzamajā klasē, tad, kad viņi sāks darba dzīvi. Tā radīsies priekšstats, kā bērni, kas nākuši no dažādiem sociālajiem slāņiem, izaug un attīstās.

Meklējot varoņus, divreiz apbraukāju Latviju. Pirmo reizi ciemojos bērnudārzos pie viņiem, pēc tam skatījos, kā viņi jūtas kameras priekšā, vai ir gatavi dialogam, kādi ir ģimenes apstākļi. Sākumā bērnu bija seši, taču filmā palika pieci. Vienu prokurors neļāva filmēt, jo viņš ir bārenis. Biju pārsteigts, cik šie bērni ir bezpalīdzīgi, ar viņiem izrīkojas kā trauku veikalā – kā es iedomāšos, tā būs.

Ar filmas varoņiem man izveidojās labs kontakts, man viņi ir simpātiski. Ja cilvēkus, ko filmēju, neiemīlu, tas parādās uz ekrāna.

Šie bērni ir ļoti gudri, es uzreiz sapratu, ka ar viņiem ir jārunā kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Salīdzinājumā ar laiku, kad es mācījos Naudītes pagasta Jaunsesavas pamatskolā, kur mana mamma bija skolotāja, ir notikusi kosmiska attīstība. Vienā telpā bija četras klases, pavisam divpadsmit skolēni.

Informācijas, iespējams, arī intelekta ziņā, šī paaudze ir pārāka, taču ne tēlainā domāšanā. Mums nebija televizora, radio, kino, taču bija grāmatas. Es ātri iemācījos lasīt, arī vecajā drukā, mani īpaši interesēja vēsture. Grāmatās nebija bilžu, un sižetus es uzkonstruēju galvā. Lasot lugu, es to redzu krāsās, skaņās, tēlos, un man nav jāiet uz teātri, jo zinu, ka būs sliktāk.

Šodien bērni ietekmējas no televizora, gataviem tēliem, klišejām un viņiem nekas nav jāizdomā. Bet, ja nav attīstīta tēlainā domāšana, ir grūti dzīvē kaut ko sasniegt. Arī eksaktajās zināšanās – matemātikā, ķīmijā – ir ļoti svarīga fantāzija negaidīta risinājuma iegūšanai. Šī paaudze spaida taustiņus, viņiem ir mobilie telefoni, planšetdatori, taču viņi nenodarbina pirkstus, maz raksta ar roku. Ne velti bērnus sūta mūzikas skolā, jo pirkstu kustība, spēlējot instrumentus, ietekmē smadzeņu darbību. Informācija, intelekts ir, bet cik daudzi no viņiem paši kaut ko ir izdomājuši? Anastasija filmā zīmē vienradžus, taču arī tas droši vien ir rikošets no mammas vai internetā pieejamās informācijas.»

Filmējot pirmklasniekus, dokumentālistam ir vēl kāds vērojums: «Neatbalstu mazo skolu slēgšanu, un nepiekrītu, ka klasēm ir jābūt pilnām.

Lielajos kombinātos skolotājs nespēj strādāt ar katru bērnu individuāli, un, ja viņš grib, var noslinkot. Mazās klasītēs visi bērni ir apčubināti, viņi ir dialogā ar skolotāju, viņiem visu laiku ir jākustina smadzenes.

Skolotājas ir kā lielas mammas, viņām ir jānospēlē visas lomas – Sniegbaltīte, vecmāmiņa, klauns.»

Dokumentālists ir ne tikai vērotājs, vēstures mirkļu un laika fiksētājs, viņš ir empātisks, jūt līdzi saviem varoņiem. «Man cilvēcīgi žēl Anastasijas, kurai ziemā tumsā ir jāiet caur mežu, gar kapiem uz skolas autobusu. Viņas mammai nav darba. Agrāk mēs šādos gadījumos ietu uz ciema vai rajona padomi un priekšniecībai teiktu – kā, vai tad visā rajonā vienai sievietei nevar atrast darbu? Šodien katrs ir par sevi. Ne par velti mums patīk Dziesmu svētki – mēs gribam būt kopā. Modernais laikmets atsvešina. Katrs dzīvo savā kastītē, un ir diezgan liela vientulības sajūta. Mēs jutām līdzi varoņiem, gribējām palīdzēt, taču nevaram iejaukties otra dzīvē un to pārkārtot.

Dokumentālista uzdevums ir fiksēt laiku. Kas nav pierakstīts, nav bijis. Kad strādājām kinohronikā un katru nedēļu veidojām kinožurnālus, bija sajūta, ka esam atbildīgi par valsts vizuālo vēsturi un mums ir jāfilmē viss, ko var uzfilmēt, lai paliek nākotnei. Sekojām līdzi notikumiem, domājām par tautas likteņiem, sakarībām. Tagad televīzija barojas no tā, ko esam paveikuši piecdesmit gados. Šodien netiek mērķtiecīgi fiksēta valsts vizuālā vēsture. Vienkāršāk ir uztaisīt filmu par vienu cilvēku, nevis vēstures procesu.»

Ar vēstures grāmatu padusē

«Mamma un tēvs iepazinās Šķilbēnos. Mamma ir rīdziniece, bet pēc Rīgas Skolotāju institūta beigšanas viņu nosūtīja strādāt uz Rekavas pamatskolu. Tēvs bija Baltinavas Lauksaimniecības skolas skolotājs. 1933. gadā abi apprecējās un pārcēlās uz Rīgu. Viņi ir Latvijas miera laika inteliģence. Uzskatīja, ka materiālie labumi dzīvē nav galvenais, svarīgākas ir garīgās vērtības, attiecības, dvēsele.

Ģimenē augām trīs brāļi un māsa. Vecāki par mums ļoti rūpējās, centās, lai bērni iegūst labu izglītību. Mēs dzīvojām saticīgi, ticējām labajam, un viss labais, kas ir mūsos, nāk no vecākiem. Radi laikmeta griežos bija emigrējuši, izklīduši pa pasauli. Pārmaiņu laikos vecāki daudz nerunāja, saprata, ka lieka informācija var sabojāt mums dzīvi.

Mammas brālis apprecējās ar Ulmaņa brāļameitu un aizbrauca strādāt uz Argentīnu, un padomju laikā par to runāt nevarēja. Vecāki centās mūs amortizēt jaunajos apstākļos.

Es pavisam nejauši biju liecinieks, kā 1940. gadā Rīgā iebrauca krievu tanki.

Ciemojoties pie radiem vai paziņām Marijas ielā, pēkšņi izdzirdam tādu kā milzīgu troksni, dārdoņu. Tēvs saka – tanki. Izejam uz ielas un skatāmies, ka Marijas iela ir pilna ar mašīnām un tankiem, kas dodas Oškalnu stacijas virzienā. Tajos sēž noputējuši karavīri ar šautenēm. Citi saka – krievi. Brīdi pavērojuši armijas kolonnu, ejam augšā uz dzīvokli. Ballīte izjuka, jo viesi drīz izklīda.

Vācu laikā ģimene pārcēlās uz Naudītes pagasta Jaunsesavu. Mamma strādāja pamatskolā par skolotāju, un mēs turpat skolas ēkā dzīvojām un mācījāmies. Tēvs pameta direktora amatu Konstantinovas Lauksaimniecības skolā un iestājās Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. Viņam bija rokas trauma, un viņš nederēja leģionam. Tēvs ar zirgu apstrādāja piemājas zemīti un audzēja kartupeļus, bietes, labību.

Pīpēšanu atmetu trešajā klasē. Vācu laikā visiem, arī skolotājiem, bija jāaudzē nodevas valstij, par ko varēja dabūt marmelādi, saldumus, šņabi, papirosus. Tētis otrpus šķūnītim audzēja tabaku. Gatavās tabakas lapas ar pudeli izrullēja, savēra uz striķa un žāvēja vāgūzī bēniņos.

Mēs, puikas, grāmatās un žurnālos saskatījušies, ka vīri kūpina cigārus, izdomājām – paga, mēs taču arī varam uztaisīt cigārus.

Uztinām tabakas lapas un, ērti iekārtojušies pavasara piesaulītē, nolēmām parunāt par dzīvi. Vilkām dūmu pēc dūma un samērā īsā laikā diezgan daudz izpīpējām. Tas beidzās bēdīgi – mums kļuva ļoti slikti. Pēc tam es vairs neesmu jutis vajadzību uzpīpēt.

1944. gadā tuvojās fronte, skolā ieskrēja Sarkanās armijas virsnieks ar pistoli rokās un kliedza, ka te sāksies tanku kauja un visiem ir jāatstāj telpas. Tanku kaujas nebija, krieviem bija vajadzīgas telpas. Sākumā mitinājāmies bunkurā aiz kartupeļu šķūņa, pēc tam kopā ar citiem bēgļiem apmetāmies mājās, kas atradās starp abām frontēm.

No raķetēm, šāviņiem un kaujas trokšņiem slēpāmies betona pagrabā. Vienu dienu ēka nonāca apšaudes krustugunīs. Tēvs ar māsu bija izgājuši laukā un pagraba durvis bija palikušas vaļā. Man līdzi bija Pasaules vēstures grāmatas 4. sējums, un es, iekārtojies pagrabā pie lodziņa, lasīju par Pirmo pasaules karu. Pēkšņi atskanēja milzīgs blīkšķis, bumbu sprādzieni sekoja cits citam, durvis vērās vaļā un ciet, lidoja metāla priekšmeti, šķembas, lādiņi. Cilvēki kliedza, oda pēc sprāgstvielām.

Mamma ļoti pārdzīvoja par tēvu un māsu, un, kad troksnis pierima, paķēra mani un mazāko brāli Juri pie rokas, un mēs izskrējām pagalmā. Tur bija tēvs ar Aiju. Es te vairs nepalikšu – mamma teica, un mēs visi kopā skrējām pa kalnu lejā uz krievu ierakumu pusi. No tiem kājās cēlās krievi, apauguši ar bārdām, un kliedza – kuda prjoš? (Kur lienat? – krievu val.) Nešāva ne vieni, ne otri. Vakarā tēvs iejūdza zirgu, sakrāvām mantas un ar govi devāmies tālāk. Man padusē bija Pasaules vēstures 4. sējums…»

Kā es iepeldēju kino

«Kad krievi ieņēma Rīgu, pārcēlāmies uz galvaspilsētu. Desmit dienas pirms Jelgavas nodedzināšanas tēvs saņēma agronoma diplomu un ar kursabiedru palīdzību dabūja darbu Pārtikas rūpniecības ministrijas Lauksaimniecības nodaļā. Vācu laikā iegūtais diploms nederēja, un viņš vēlreiz neklātienē beidza Lauksaimniecības akadēmiju.

Mamma strādāja Anrī Barbisa 11. vidusskolā par skolotāju. Dzīvojām Stabu ielā. Es mācījos 8. pamatskolā, pēc tam Rīgas 1. vidusskolā. Tā bija zēnu skola ar piecām paralēlklasēm. 11. klasi beidzām 125 puiši. Mani neinteresēja kino, taču nejaušas sakritības mani aizveda uz Kinostudiju. Skolā man patika vēsture, taču vecāki atrunāja studēt vēsturi, viņi saprata, ka totalitārisma režīmā tā ir plakana un pretrunīga. 

Tēvabrālis aizrāvās ar fotografēšanu, mums mājās bija daudz bilžu, un, tā kā ģimenes tradīcijas jāturpina, vidusskolas izlaidumā vecāki man uzdāvināja fotoaparātu.

Iestājos Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas rūpniecības tehnoloģiju fakultātē. Ķīmiju zināju labi, kompānija bija, jo vairāki skolasbiedri gatavojās stāties akadēmijā, un es devos viņiem līdz. Tā bija laimīga izvēle. Dzīve bija dinamiska. Augstskolā bija aktīva sabiedriskā dzīve, studentu vakari, bohēma.

Vasarā braucām ar laivām pa upēm, un es daudz fotografēju. Īpaši dabu. Dejoju deju ansamblī Kalve, ko vadīja Harijs Sūna. Mēs piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos, 1957. gadā dejojām Vispasaules studentu festivālā Maskavā.

Baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece bija mani noskatījusi un latviešu mākslas priekšnesumu laikā ielika pirmajā dejotāju rindā.

Trešajā kursā es sapratu, ka man ir citas intereses. Praksē Maskavā studentu ballītē satiku studentus no Vissavienības Kinematogrāfijas institūta un sāku interesēties, kā papildināt zināšanas kino. Atgriezies Latvijā, dekānam Pāvilam Zariņam teicu, ka kino intereses ir ņēmušas virsroku un es vēlos studēt Maskavā. Viņš mani pārliecināja pabeigt augstskolu. Teica – uztaisi diplomdarbu, dabū papīru un pēc tam dari, ko gribi. Saņēmu inženiera tehnologa diplomu un aizgāju strādāt uz Kinostudiju.

Piecus mēnešus staipīju kastes un veicu citus palīgdarbus. Darbā mani neņēma un naudu nemaksāja. Tas bija smags periods. Dzīvoju pie vecākiem, viņi teica – ko tad, kā tad, ir jāiet strādāt, tu esi beidzis akadēmiju. Taču viņi bija ideālisti, uzskatīja, ka ir svarīgi darīt to, kas patīk. Es kļuvu par operatora un fotomākslinieka Voldemāra Gaiļa asistentu. Uz studiju atnāca strādāt arī citi operatora asistenti, viņus pieņēma darbā, taču mani neņēma štatā. Kad interesējos – kāpēc, man pateica, ka pēc Lauksaimniecības akadēmijas norīkojuma man jādodas strādāt uz Dagdu.

Biju nolēmis neklātienē studēt Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, un devos uz Lauksaimniecības ministriju pie ministra vietnieka Visvalža Vaļļa runāt. Sekretāre teica, ka viņa vēl nav. Es meitenei sīki un smalki izstāstīju, kādā situācijā esmu nonācis. Pēkšņi atskanēja balss – nāciet iekšā! Ministra vietnieks jau sēdēja kabinetā un visu bija dzirdējis. Viņš apjautājās, pie kā es studijā strādāju, un iedeva papīru, uz kura pamata mani pieņēma darbā Rīgas Kinostudijā par operatora asistentu.

Domāju, ja es būtu koķetējis ar sekretāri, stāstījis anekdotes, dzēris kafiju, viņš man nebūtu devis atļauju mainīt profesiju.

Tajā pašā gadā iestājos Maskavas Kinematogrāfijas institūtā neklātienes nodaļā un institūtu absolvēju ar sarkano diplomu.

Tā es iepeldēju kinematogrāfā. Mūsu laikā sākās poētiskais dokumentālais kino. Man patika attiecības ar varoņiem, vēlējos ieskatīties viņos dziļāk. Cilvēki nav tikai piedēklis mašīnai, kā Staļina laikā uzskatīja, kas tikai izpilda plānu, runā runas, viņiem ir arī cilvēciskā puse – emocijas, attiecības.

Esmu filmējis arī mākslas filmas – Zobena ēnā, Motociklu vasara –, taču mani vairāk interesē reālā dzīve. Tas ir aizraujoši, negaidīti, valdzinoši, un arī noslēpumaini, pat biedējoši, jo tu nezini, kā beigās sanāks. Var uzrakstīt scenāriju, bet, ja režisors pie tā pieturas, dzīvi nākas nospēlēt un nekas labs neiznāk.

Dzīvi nevar nospēlēt. Tas, kas uzrakstīts, jau ir novecojis.

Var uzrakstīt ideju un pēc tam meklēt varoņus reālajā dzīvē, kas varētu atbilst iecerei. Tā scenāristam Armīnam Lejiņam radās ideja uztaisīt filmu par Valmieras meitenēm. No laukiem strādāt Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā bija ieradušās ap 2000 meiteņu. Bijām četri vai pieci zēni, un ļoti rūpīgi meklējām meitenes. Noņēmām laulības gredzenus, lai viņām būtu interese par mums. Izturējāmies delikāti. Viņām patika, ja pajoko, pievērš uzmanību, taču nedrīkstējām izrādīt kādai simpātijas, koķetēt. Tiklīdz kāda nokļuva uzmanības centrā, sākās tenkošana, pārējām zuda interese, un viss pagalam.

Bijām piesardzīgi, solīdi, bohēmu nevarējām atļauties, taču tik un tā scenārists pameta savu sievu un apprecēja vienu no tām meitenēm. Mums bija jāiekļaujas kolektīvā, lai mēs saprastu, ko viņas domā, par ko smejas, joko, kas, viņuprāt, ir labs, kas slikts. Sākumā filmējām fabrikā, bet pēc tam atradām vienu istabiņu, kurā dzīvoja četras meitenes. Viena bija apprecējusies, gaidīja bērniņu un gatavojās braukt prom no Valmieras. Kad viņa pārcēlās uz laukiem, bija iegansts aizbraukt līdzi un paskatīties, kā viņa dzīvo.

Palika trīs, un mēs nolēmām viņas filmēt, taču neafišējām, baidījāmies, ka sāksies skaudība, nenovīdība un viss var sarežģīties. Bija ļoti interesanti. Lauku meitenēm tas bija labs darbs ar labu algu, bija skola, kur varēja apgūt profesiju, taču gāja laiks, un pilsētiņa kļuva par mazu, nebija, kur atpūsties, padejot. Viņas brauca riņķī pa rajonu uz ballēm.

Filmā ir viena balle, kur dejo vairāki simti cilvēku. Tādu balli es vairs nekur citur neesmu redzējis.

Filmu Valmieras meitenes veidojām gadu. Tas ir enerģiju paņemošs darbs, nekam citam laika neatliek. Kad viss ir uzfilmēts, jāsāk domāt, kā tas izskatīsies uz ekrāna. Un tad jau darbs manai dzīvesbiedrei Maijai. Viņa ir montāžas režisore, un viņas devums ir visās manās filmās iekšā.»

Maijiņa

Ivars un Maija Selecki plecu pie pleca ir kopā dzīvē un darbā vairāk nekā piecdesmit gadus. Par mūža ieguldījumu kino viņi ir saņēmuši Lielo Kristapu. «Kinostudijā bija daudz skaistu meiteņu, simpātijas bija arī augstskolas laikā, taču tas nebija nopietni,» kinomeistars stāsta par savu Maijiņu, uzticamo partneri dzīvē un mākslā.

«Studijā bija daudz jaunu zēnu, kas filmēja, un, pirms atrādīt materiālu redaktoram, viņi mēģināja dabūt ārā brāķus. Gāja pie Maijas, un viņa izgrieza ārā visu, ko viņi negribēja, sataisīja rullīti, un tad viņi gāja rādīt uzfilmēto materiālu. Maija mums visiem bija acu priekšā, palīdzēja virzīt filmas tapšanas procesu uz priekšu. Viņa acu priekšā rēgojās, un tā viss sākās.»

Sareģistrējāmies 1961. gada 28. decembrī, Kino dzimšanas dienā. Lielas svinības nerīkojām. Kādas kāzas var būt operatora asistentam!

Maija un Ivars attiecības neafišēja, un kolēģi par to, ka viņi ir kopā, uzzināja tikai pēc kāzām. Viena pēc otras piedzima meitas Māra Astra un Daina Vita. «Sākumā dzīvojām pie maniem vecākiem, bet tad dabūjām istabu Kinostudijas kopmītnēs. Tur dzīvoja režisors Oļģerts Dunkers, speciālisti no Krievijas, kas strādāja laboratorijā.

Ieriķu un Kastrānes ielas krustojumā uzcēla Kinostudijas māju, un mums piešķīra trīsistabu dzīvokli. Ģimenes rūpes bija uz Maijas pleciem, es reizēm trīs nedēļas, mēnesi nebiju mājās. Maija saprata, kāds ir operatora un kinorežisora darbs. Dokumentālists – tas ir dzīvesveids. Stundas un dienas netiek rēķinātas, kamēr darbs nav pabeigts. Tie, kas nestrādāja kino, neizprata šo dzīvi, nevarēja izturēt, bija greizsirdīgi uz vīriem un sievām, kas strādāja studijā.

Kad strādāju kinohronikā, ejot uz darbu, nezināju, kur es vakarā būšu. Man vienmēr bija somā pase, dvielis, zobu suka, jo bija jābrauc arī ļoti tālu, piemēram, uz Vidusāziju.

Varēju nokļūt vietā, kur nav veikala, bufetes. Manam šefam Voldemāram Gailim vienmēr bija konservi. Viņš Ukrainā bija cietis badu, un viņam bija tieksme turēt pārtiku rezervei.

Dzīve mums ar Maijiņu ir laba, lai gan tai nevajadzētu tādai būt. Kur vēl šausmīgāka profesija – mētāties pa pasauli, kaut kur klīst, kā lidotājam, jūrniekam, tālbraucējam šoferim, kas spiesti attālināties no ģimenes. Maija to kompensēja.

Taisot filmu Turpinājums, sapratu, cik maz vajag, lai dzīve bērnam pagrieztos uz citu pusi. Vecāki bieži vien nenovērtē, cik svarīga ir pareiza izvēle, pareizi pieņemts lēmums. Svarīgi arī mazo bērnu nepalaist pašplūsmē. Kad manas meitas auga, es neskatījos, kādus lēmumus viņas pieņem. Man ir paveicies, ka meitām dzīves pagriezieni ir bijuši veiksmīgi. Viena meita ir māksliniece, otra gatavo homeopātiskās zāles. Man ir trīs mazbērni, visi jau mācās augstskolā, un par viņiem es kā vectētiņš pārdzīvoju vairāk.»

Ivars Seleckis ir palicis uzticīgs dokumentālajam kino, arī viņa stils – bārda, melna beretīte, žakete – ir nemainīgs.

«Maijiņa grib, lai ģērbjos modīgāk – kur tu iesi tāds un šitāds –, taču ir laimīgās žaketes, kurās viss veicas.»

«Šī arī ir diezgan veiksmīga žakete (Meistars ieķeras strīpainas vilnas žaketes piedurknē.), drusku pavalkāta, taču ērta, pierasta. Man taču nav jāiet uz modes placi rādīties!

Studentu gados es nēsāju hūti, bet bosam Gailim bija berete. Kad mēs kaut kur gājām, līdām, hūte aizķērās un krita nost no galvas. Viņš teica – ko tu ar to hūti, ņem vienu kārtīgu cepuri! Es jautāju – kādu cepuri ņemt? Viņš ieteica bereti. Tā ir vienīgā, kas der šajā darbā: vējš nenopūš, visur var ielīst – šķūņos, bēniņos, uz galvas nekrīt putekļi un baložu mēsli. Berete ir ļoti parocīga, taču, filmējot saulē, ir vajadzīga cepure ar nagu.»

Kino antropologs

Daudzi Ivara Selecka kolēģi ir viņsaulē – Juris Podnieks, Ansis Epners, Hercs Franks. Nesen mūžībā aizgāja Aivars Freimanis. «Nav laika par to padomāt, taču vajadzētu…» nopūšas kino leģenda. «Pirms diviem gadiem pēkšņi aizgāja mans brālis Andris (Kinooperators Andris Seleckis aut.). Viņam bija kaut kas kaklā, ārstējās slimnīcā.

Andrim vajadzēja nākt ārā no slimnīcas, bet bija nozīmēta vēl viena procedūra. Bija brīvdiena, speciālista slimnīcā nebija, un procedūru veica medicīnas darbinieks, kuram nebija atbilstošas kvalifikācijas. Brālis neizturēja procedūru. Mēs tajā brīdī bijām ceļā uz slimnīcu, lai vestu viņu mājās. Bez tās manipulācijas varēja iztikt. Andris būtu atgriezies mājās, un viss būtu labi. Tas bija liels trieciens, es ilgi nevarēju to pārdzīvot.»

Dokumentālists radošā mūža laikā nekad nav ņēmis atvaļinājumu, un joprojām viņš savā galvā izauklē jaunas idejas filmām. Īsts meistars var paķert tēmu un uztaisīt labu filmu. «Ārpus kino mana aizraušanās joprojām ir grāmatu lasīšana. Lasot nokļūstu citā pasaulē un tā es atpūšos. Ne ar ko citu nevaru domas aizgaiņāt.

Man padomā izdot trīs filmas vienā blokā par lauku tēmu. Man ir filma par Brežņeva laiku, kad lauku mājas jauc nost, pāri īpašumiem iet meliorācija, cilvēki pārceļas uz jaunajiem ciematiem. Otra filma Nāc lejā, bālais mēness! ir par 90. gadiem, kad ļaudis atgūst īpašumā zemi. Trešā filma Zem ozola kuplajiem zariem ir par laiku, kad Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ierodas svešzemnieki un pērk zemi.

Veidojot šīs filmas, esmu iepazinis dažādus, arī ļoti dramatiskus likteņus. Viens vīrs savas mājas bēniņos nodzīvoja 28 gadus – bez pases un dokumentiem.

Viņš bija vācu armijas virsnieks, atkāpjoties iegāja savā mājā un palika. Viņš nerādījās cilvēkos, darīja mājas darbus tikai naktīs un tērpies sieviešu drēbēs. 1949. gadā viņa sievu izsūtīja uz Sibīriju, mājās palika tante un viņu meitiņa. Es viņam jautāju: «Paklausies, kā tad tā, tu esi māju saimnieks, tavu sievu izsūtīja, bet tu tajā brīdī noslēpies bēniņos?» Viņš teica: «Kāda jēga, mūs vienalga izšķirs, mani nošaus vai es dabūšu galu ogļraktuvēs. Viņa atgriezīsies, un es viņu sagaidīšu.»

Saimniece atgriezās no izsūtījuma, taču 1972. gadā vīru arestēja. Kaimiņiem šķita aizdomīgi, ka mājā dzīvo divas sievietes, bet sēta ir sakopta, siens nopļauts. Kāds paziņoja čekai, čekisti novaktēja brīdi, kad izkapts švīkst, un saimnieku apcietināja, pļaujot zāli sieviešu drēbēs un lakatiņu galvā. Viņu aizveda uz Cēsīm un inkriminēja spiegošanu.

Čekisti teica: «Jūs neesat tas, par ko uzdodaties, jūs esat no gaisa nosviests amerikāņu spiegs.» Pagasta iedzīvotāji liecināja, ka viņš ir māju saimnieks. Viņam izsniedza dokumentus un atbrīvoja. Uzskatīja, ka viņš savu sodu ir izcietis – 28 gadus slēpjoties bēniņos.

Sāpīgākais šajā stāstā ir tas, ka saimnieks saglāba māju, viņam pieder 30 hektāri meža, taču meita paziņoja, ka viņai to nevajag…

Latvijā lielākās drāmas un traģēdijas ir saistītas ar zemi, īpašumu, mājām. Zemes vērtība ir devalvējusies, un daudzi, atguvuši mantojumā īpašumu un zemi, to pārdeva par nieka naudu. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Mašīnu sasita, no dzīvokļa izmeta, un palika pliks un nabags. Daudzi īpašumu pārdeva un gāja par kalpiem. Saimniekus izveda un izauga paaudze, kurai trūkst saimniekošanas pieredzes. Viņi nemāk pieņemt lēmumus, kad sēt, kad pļaut, kurā laukā ko stādīt, neprot vērot zīmes. Tā ir liela ķīmija

Dokumentālistam ir savs redzējums un vērtējums par procesiem valstī, un tas atspoguļojas viņa filmās. Ne velti Ivaru Selecki uzskata par Latvijas izcilāko antropologu. Viņš ir vienīgais latviešu režisors, kurš saņēmis trīs pasaulē nozīmīgas dokumentālā kino balvas – Eiropas Kinoakadēmijas Fēliksu, Jorisa Īvensa un Roberta Flaerti balvu, kā arī vairākas Lielā Kristapa statuetes. «Ir bijuši sarežģījumi, nācies arī šo to nožēlot, taču produkcija ir laba. Tā paliks vismaz simts gadus pēc manis.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs