Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Katra dzīve reiz beidzas ar nāvi. Neatkarīgi no tā, vai pēc nāves cilvēkam tiek iekārtota kapavieta dzimtas kapos vai viņa pelni tiek izkaisīti, aiz katra no mums ir dzimta un arī visas tautas vēsture. Tas, kā mēs izturamies pret vēsturi, savu dzimtu un senču kapa vietām, liecina par to, vai mēs godājam savu izcelsmi un saknes vai ne.
Svarīgi būtu apzināties savu laicīgumu, ik pa laikam atnākt uz kapiem, kur meditatīvi pabūt kopā ar aizgājējiem, vai arī sanākt kapos visiem kopā ģimenes lokā, lai godātu aizgājējus, pārrunātu dažādus jautājumus. Taču noteikti kapusvētki nav vienīgais iemesls, lai reizi gadā kopā sapulcētos tuvāki un tālāki radi.
Satiecieties biežāk!
Bieži var dzirdēt cilvēkus, piemēram, sakām: uz bērēm gan ir noteikti jāiet! Tas rada jautājumu: vai tad, kad cilvēks bija starp mums, tu arī biji tikpat aktīvs? Vai brauci pie viņa ciemos, interesējies, kā viņam klājas, vai atcerējies viņa vārda un dzimšanas dienas, piezvanīji un viņu apciemoji? Ja mēs godājam cilvēkus un attiecības, tad ir loģiski aizbraukt uz bērēm, vēlāk pieminēt arī kapos. Taču novērojamas situācijas, kad cilvēki saka: uz kāzām var neiet, bet uz bērēm gan jāiet! Kāpēc šāds pieņēmums?
Mirušam cilvēkam no citiem neko vairs nevajag. Uzmanību, sarunas, klātesamību, tuvo cilvēku interesi viņam vajadzēja, dzīvam esot.
Kāpēc gods tiek atdots nevis dzīvam cilvēkam, bet tikai tad, kad viņš vairs neko nevar ne pateikt, ne protestēt? Varbūt bēru apmeklējums ir veids, kā nomierināt savu sirdsapziņu, ka neesmu šim cilvēkam piezvanījis, neesmu viņu atbalstījis laikā, kad viņam tas bija vajadzīgs? Vai varbūt cerība, ka arī citi nāks uz manām bērēm, un tas rādīs, ka cilvēki pēc manis sēro, ka daudziem manis pietrūkst?
Protams, ja radi ilgstoši nesatiekas, neuztur kontaktus, tad kapusvētki nāk kā neapstrīdams iemesls visiem atkal sapulcēties. Jo – gribam mēs to vai ne – lai noorganizētu satikšanos, ir jāuzņemas iniciatīva, jāspēj izteikt vēlēšanos, ka es gribu jūs satikt. Attiecību veidošana prasa iesaistīšanos.
Kapusvētki vienmēr ir stāsts arī par emocijām. Tas ir labs brīdis, kad padomāt par saviem vecākiem un vecvecākiem, kas bija labi un kas nebija labi attiecībās ar viņiem, ko esam vai neesam viņiem piedevuši.
Kapusvētki var būt arī labs sākums jaunam pagriezienam, lai cilvēki atjēgtos, ka dzīve nav bezgalīgi gara, un turpmāk satiktos ne tikai nāves dienas sakarā, bet jau ar vēlēšanos visiem veidot jaunas tradīcijas un būt klātesošiem vienam otra dzīvē.
3 jautājumi un atbildes par kapusvētkiem
- Vai kapusvētki ir kristīgo draudžu iedibināta tradīcija?
Jā, šos svētkus parasti rīko kristīgās draudzes. Tomēr kapusvētki pulcē ne tikai kristiešus, tie ir arī tādi kā savējo piederības svētki – spilgta tautas tradīcija.
Kapusvētki iekļauti arī Latvijas kultūras kanonā – izcilāko un ievērojamāko mūsu valsts mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojumā –, un tur to būtība formulēta tā: «Kapusvētku norise ietver mācītāja vadītu dievkalpojumu vai laicīgu ceremoniju ar mūziku, dzeju, runām un svinības, kas notiek vai nu ģimenes lokā turpat pie kapsētas, ja dzimtai piederīgie tuvumā vairs nedzīvo, vai tuvējās dzimtas mājās, vai arī plašākā vietējā kopienā – pagasta vai pilsētas rīkotos svētkos, kas pielāgoti kapusvētku norises laikam.» - Vai visās Latvijas malās kapusvētki notiek vienādi?
Nē, katrā Latvijas pusē ir citādas kapusvētku tradīcijas – gan kristīgās, gan laicīgās. Kapusvētki nav ierakstīti baznīcas kalendārā, un nav priekšrakstu, kā tieši tiem jānotiek, – katras draudzes mācītājs izvēlas savu ceļu.
Atšķiras arī laicīgās tradīcijas. Vidzemē un Latgalē kapusvētki tiek uzskatīti par ievērojamu notikumu, un uz tiem vienmēr sabrauc daudz cilvēku, savukārt Kurzemes pusē kapusvētki sākti svinēt vēlāk un tā arī nav ieguvuši tādu vērienu kā Vidzemē un Latgalē, pieklusināti kapusvētki ir arī Zemgalē. - Kāpēc katoļu kapusvētkos visi kā gājienā dodas apkārt kapsētai?
Katoļu kapos, īpaši Latgales pusē, daudzviet joprojām saglabājusies tradīcija priestera pavadībā doties procesijā apkārt kapsētai. Katrā kapsētas stūrī ir miniatūrs altāris jeb, kā saka Latgalē, stacija – galdiņš, uz kura ir krucifikss, sveces, ziedi.
Skanot kapu zvanam, kapusvētku dalībnieku gājiens apstājas pie katras stacijas. Pirmajā apstāšanās vietā tiek aizlūgts par mūžībā aizgājušo priesteru, bīskapu un citu garīdznieku dvēselēm, otrajā – par vecākiem un vecvecākiem, trešajā – par brāļiem, māsām, radiem, draugiem, bet ceturtajā apstāšanās vietā – par visām šajā un citās draudzes kapsētās apbedīto dvēselēm.
Procesija noslēdzas pie kapu centrālā krucifiksa, un visbeidzot priesteris svēta bariņā sapulcējušos bērnus un tad dodas iesvētīt jaunos kapu pieminekļus.
