Ja nav dzīves dzirksteles, tad esi vienīgi lelle — Ilzes Jurkānes 20 ieteikumi pašapziņas celšanai

Sievietes pašapziņa
Gundega Bičevska
Ieva
23. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Finansiste, TV personība un grāmatas Dzīves garša autore Ilze Jurkāne ir piedzīvojusi Holivudas filmu cienīgu likteni, gan iepazīstot bēgļu dzīves skaudro realitāti, gan arī iekarojot karjeras virsotnes un īstenojot pati savu Amerikas sapni. Neapšaubāmi viņa ir redzējusi abas medaļas puses. Starp citu, Ilze atzīst, ka patiesībā ir izdzīvojusi vairākas dzīves, jo atkal un atkal ir bijis jārada sevi no jauna. Arī Latvijā Jurkānes filmai ir bijis ne mazāk spraigs sižets.

1. Paldies vecākiem

Par pašapziņu man jāsaka paldies saviem vecākiem. Vecāki man deva ļoti lielu brīvību un jau no pirmās apzinātās dienas ļāva justies vērtīgai. Vienmēr jutu, ka mans viedoklis ir svarīgs un tas, ko es daru, ir nozīmīgi.

Agri sāku zīmēt un apzinājos, ka tas, ko daru un radu, ir kaut kas labs un vērtīgs.

Pieaugušie, kas bija man apkārt, tikai teica: «Ilzīt, Ilzīt…» Uzskatu, ka tā man bija liela laime – uzaugt inteliģentā ģimenē Amerikā, nevis Padomju Savienībā.

2. Piedzimt Amerikā

Amerika pašapziņu iedod līdz ar pirmo elpas vilcienu, jo Amerikā katrs cilvēks ir svarīgs. Es nezinu, vai katrs tā jūtas, bet es tā jutos. Es, piemēram, nepratu runāt angliski, kad aizgāju uz bērnudārzu, jo mana mamma gribēja, lai mana pirmā valoda ir latviešu.

Bet skolotāji, kas mani redzēja kā bēgļu bērniņu, man nekad nelika justies slikti. Tieši otrādi – viņi mani izcēla kā gudru.

Un es ļoti ātri kļuvu par vienu no labākajām skolniecēm klasē ar visu sākotnējo valodas trūkumu. Amerikā priecājas, ja esi citāds. Neviens tevi nemēģina ielikt rāmjos. Amerika man deva sajūtu, ka katram cilvēkam ir iespējas. Turklāt tu jūti, ka tevi atbalsta. Tu esi vajadzīgs. Tev novēl – lai izdodas! Un priecājas, ja tev veicas.

3. Mācēt izvēlēties

Lai gan nevienam jau nebija naudas, man vienmēr dāvināja skaistas dāvanas. Tāpēc jau no agras bērnības mācēju atšķirt vērtīgas lietas no nevērtīgām. Man bija īstas zelta ķēdītes un krustiņš. Lai arī drēbes un traukus pirkām lietoto preču veikalā, mēs pratām izvēlēties kvalitatīvas lietas. Man šis princips bija ieaudzināts – esmu tā vērta, lai lietotu labas lietas.

4. Ņujorkas efekts

Protams, es uzaugu Ņujorkā, un tur ir tāda fenomenāla enerģija, kas dod milzīgu pašapziņu un ļauj apzināties, ka esi daļa no iespaidīgās lielpilsētas. Tikai nemēģini būt mietpilsonis, jo viņus šī pilsēta nepieņem!

Kad sāku savu karjeru Ņujorkā, zināju, ka pati varu sasniegt visu, ko vēlos. Zināju, ka tas ir atkarīgs tikai no manis, nevis no pazīšanās un sarunāšanas.

5. Būt foršai sievietei

Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai varu smuki sataisīties un labi izskatīties. Lai mugurā ir apģērbs, kas mani kā sievieti izceļ. Lai mati ir kārtībā.

No divpadsmit gadu vecuma neesmu izgājusi no mājas bez dekoratīvās kosmētikas un smaržām. Mans iztikas minimums ir skropstu tuša, lūpu spīdums un vaigu sārtums. Man jau bija kādi četrdesmit pieci gadi, kad beidzot sāku lietot pūderkrēmu. Ap to vecumu es arī iemācījos, ka pats svarīgākais elements sievietes sejā ir uzacis. Ar gadiem sāku iezīmēt arī acis. Mans likums ir tāds – vienalga, kāda dzīvē ir situācija un kāds ārā laiks, ir jābūt formā. Atskaites punkts te ir viens – lai, ejot garām spogulim, vari būt ar sevi apmierināta.

Jā, varbūt gribētos dažus kilogramus mazāk, bet tā ir cita lieta. Ir svarīgi, lai jūties, ka esi savākta.

6. Tandēms ar Dievu

Vienmēr saku, ka manas dzīves galvenais tandēms ir es un Dievs. Mans moto skan tā: es ticu Dievam un es ticu sev. Jo viena pati es nevaru, un tāpat arī nevaru dzīvot, tikai paļaujoties uz Dievu, sagaidot, ka Viņš par visu gādās.  Tas ir negodīgi. Vispirms cilvēkam pašam jācenšas un jāpaveic savs darbs.

7. Sievietes mirdzums

Jā, es apzinos, ka man āda vairs nav tik tvirta, bet es arī varu godīgi teikt, ka it nemaz par to nepārdzīvoju. Kādreiz, kad skatos savas seno laiku fotogrāfijas, secinu, ka tagad patīku sev daudz labāk. Ar gadiem parādās cits starojums un vieglums. Domāju, ka gadi un dzīves pieredze mani ceļ, nevis grauj.

Tāpēc es par savu vecumu varu runāt ar smaidu un man savi sešdesmit pieci gadi nav jāslēpj.

Un vēl gribu piebilst, ka ne jaunība, ne fotošops nevar piešķirt acīm mirdzumu. Vai nu ir, vai nav. Ir ļoti daudz skaistas, bet beigtas sievietes. Tur nekas nepalīdz. Ja nav dzīves dzirksteles, tad esi vienīgi lelle, kurai sirds un personības vietā ir tikai skaidas.  

8. Attieksme ir miljons

Viss atkarīgs no tā, ar kādu skatu uzlūkojam pasauli. Attieksme pret dzīvi ir nenovērtējami svarīga. Dzīve jāņem ar dziļu elpu, nevis sekli elpojot. Pasaule jāuzlūko ar atvērtu skatu un ar prieku.

Pat tad, kad no rīta brokastīs cep biezpiena plācenīšus, dari to ar prieku un mīlestību.

Man nesen kāds jauns draugs atrakstīja vēstuli ar vārdiem: «Es pat iedomāties nevaru jūs bez smaida…» Latviešu dainās viss ir tik skaisti pateikts: «Visi man labi bija, kad es pati laba biju; visi mani naidenieki, kad es naida cēlējiņa.»

Tur ir ļoti dziļa gudrība apslēpta. 

9. Īstā māksla

Teikšu atklāti – man no zīmolu somiņu apsēstības jau kļūst nelabi. Nesaprotu, kāpēc tas jākultivē. Zīmolu slimība kā cūciņas ir jāizslimo, un tam jātiek pāri.

Man ir draudzene, ar kuru kopā strādājām Ņujorkā Citibank bankā, viņa ir multimiljonāre, tomēr iepērkas tikai second hand veikalos.

Cilvēki, kas saprot, kā strādā šī naudas mašīna, nevēlas būt par tās upuri un pārmaksāt tikai tādēļ, lai būtu zīmols. Īstā māksla ir spēja sakombinēt lietas un atrast kaut ko unikālu.

Man ir ļoti stilīga māsīca, kura dzīvo Ņujorkā, un viņa visu savu garderobi veido pati, kombinējot tērpus no lietoto apģērbu veikaliem. Tas, kā viņa izskatās, patiešām ir apbrīnojami. Tur ir jūtams gan radošums, gan personība.

Man šķiet, ka zīmolu slimība visvairāk ir izplatīta bijušajā Padomju Savienībā, Japānā un Ķīnā. Pārējā pasaulē tas nav tik aktuāli. Sievietei jābūt pašapziņai par to, ko viņa ir paveikusi, nevis jājūtas lepnai par nopirkto somiņu.

10. Vienkārši nebūt slinkai

Ja man no kaut kā ir bail, tad no slinkuma. Manas dzīves galvenais likums ir nebūt slinkai. Kad neesi slinka un vari visu kaut ko izdarīt, tad ir lepnums par to. Galu galā tevi par padarīto arī cildina un veidojas skaists aplis. Tā arī rodas pašapziņa. Viss sākas ar sevi. Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, lai māja ir kārtīga, lai vāzēs ir svaigi ziedi. Man ļoti patīk arī pļavās ziedus saplūkt. No tādiem it kā sīkumiem veidojas dzīve.

11. Pašapziņa par paveikto

Septiņdesmitajos gados modes zīmolam Bottega Veneta bija sauklis: «When your own initials are enough.» Kad ar jūsu pašu iniciāļiem pietiek. Man vienmēr ir patikuši mani iniciāļi. Pirms apprecējos, biju Ilze Kristīne Auzere. Manam pirmajam vīram uzvārds bija Greiss un apprecoties kļuvu par Ilzi Kristīni Greisu. Starp citu, Greisa Kellija tolaik bija mans ideāls, un, izrādās, mēs pat esam dzimušas vienā dienā.

Tāpat man patīk, ka esmu Ilze Jurkāne. Tas jau ir zīmols. Un es novēlu visām sievietēm – lai būtu tā, ka ar jūsu iniciāļiem ir diezgan. Lai ar to pietiek. Ja ir šī pašapziņa, tad zīmoli un citi pašvērtējuma papildinājumi nav nepieciešami.

12. Atzinība kā dopings

Nenoliegšu, ka ir ļoti patīkami, kad sveši cilvēki man uz ielas nāk klāt un saka – paldies par jūsu grāmatu. Reizēm sievietes mani apstādina uz ielas un saka – paldies par jūsu interviju. Tāpat man raksta vēstules Facebook. Sievietes atzīst, ka mana pieredze viņām ļāvusi noticēt sev un sākt rīkoties. Tas arī ir ļoti būtiski, kad saņemu šo atgriezenisko saikni.

Es visu mūžu esmu alkusi saņemt atzinību – vai tā bija laba alga vai paaugstinājums darbā. Būt uz skatuves iemācījos ļoti agri. Jau no piecu gadu vecuma bija pieradusi būt publikas priekšā. Bija jādeklamē dzejoļi, jādejo tautasdejas, jāspēlē teātris. Un man ļoti patika, ka cilvēki mani slavē

13. Iekšējais statuss

Agri sāku apzināties, ka nāku no teātra vides. Man bija trīs gadi, kad pirmo reizi apmeklēju latviešu teātri Ņujorkā.

Uz Ņujorku ar viesizrādēm bieži brauca aktieri arī no Vašingtonas, Bostonas, pat no Kalifornijas, un mēs tur satikām arī tādus aktierus, kas bija bēguši no Latvijas un savulaik bija spēlējuši mana vectēva radītajās lugās.

Manas mammas tēvs bija Jūlijs Pētersons – cienījams rakstnieks, kurš radīja divdesmit divas lugas Nacionālajam teātrim un arī īsos stāstus, un saprotams, ka latviešu teātra cilvēki pēc izrādes vienmēr sveicinājās ar mammu un tad pievērsās arī man: «Vai, un šī ir Jūlija Pētersona mazmeitiņa…» Tas man uzreiz piešķīra iekšējo statusu.

14. Galvenais, lai ir darbs

Tā kā bērnībā izjutu, ko nozīmē dzīvot pieticīgi, ļoti vēlējos ātrāk pati pelnīt naudu. Zinu to sajūtu, kad ieej veikalā un vari pirkt, ko sirds kāro. Jā, tā ir laba sajūta. Bet man, arī dzīvojot Latvijā, ir bijuši periodi, kad saprotu – nē, Ilze, tu to nevari atļauties. Bet tāpēc es nejūtos slikti.

Zinu, ka laime ir tā, ka varu joprojām strādāt un pati sev pelnīt iztiku, jo apmaksāt rēķinus ar pensiju vien man nebūtu pa spēkam.

Tā atkal ir forša pašapziņa, ka varu nopelnīt naudu. Un tā ir bijis visu mūžu.

15. Noticēt saviem talantiem

Sievietes bieži vien baidās uzņemties atbildīgus pienākumus, jo domā, ka nav pietiekami labi sagatavojušās. Es vienmēr esmu teikusi, ka visu varu, pat ja es to vēl nevarēju. Tā es sevi izaicināju jauniem panākumiem. Vienmēr savās lekcijās cilvēkus aicinu apgūt kaut ko jaunu – zīmēt, fotografēt, gatavot, aizrauties ar jaunu sporta veidu. Meklēt sevī apslēptus talantus.

Dievs mums ir iedevis talantus, un mēs nedrīkstam turēt sveci zem pūra, tos izniekojot. Labā ziņa ir tā, ka Dievs mums patiešām iedod ļoti daudz talantu. Četrdesmit gadu strādāju finanšu jomā, bet pēdējos gados darbojos pavisam citā sfērā. Bet tas ir izdevies tikai ar lielu darbu un Dieva palīdzību. 

16. Turpināt riskēt

Kad uzņēmos sākt rakstīt savu grāmatu Dzīves garša, tas arī bija risks, jo tikpat labi tā varēja būt neveiksme. Bet beigās manai grāmatai bija četri metieni. Tas ir Latvijas mēroga bestsellers. Grāmata ir pilnībā izpārdota. Es pat Facebook ieliku ziņu – ja kāds vēlas man šo grāmatu pārdot, es to labprāt nopirktu. Neviens neatsaucās.

Cilvēki tikai komentēja, ka vajadzētu grāmatu atkārtoti izdot. Nekas cits neatliks, kā papildināt esošo grāmatas saturu ar jaunām valstīm, ko esmu iepazinusi pēdējos gados, un, protams, arī mana dzīve pēdējos gados ir mainījusies. Tā ka es domāju, ka, veicot papildinājumus, mana grāmata atdzims no jauna.

Patiesībā grāmatas formātu es pati izdomāju, jo sākotnēji man piedāvāja veidot pavārgrāmatu.

Beigās ar izdevniecības redakciju vienojāmies, ka līdzās ēdienu receptēm būs arī mani personīgie stāsti. Bet darba procesā bija arī brīži, kad mūsu domas dalījās. Tomēr es pastāvēju uz savu pārliecību, jo man bija svarīgi, lai grāmata ir tieši tāda, kādu esmu to iecerējusi. Un beigās cilvēkiem tieši tas patika.

17. Radīt sevi no jauna

Man bija četrpadsmit gadi, kad mēs ar ģimeni no Manhetenas pārcēlāmies uz Steitenailendu. Manhetenā visi mani draugi bija no ļoti pārticīgas ģimenes un dzīvoja mājā ar šveicaru. Toties mūsu ģimenes apstākļi bija daudz trūcīgāki.

Lai gan mani vecāki bija izglītoti un inteliģenti cilvēki, Amerikā viņi bija spiesti strādāt fiziski smagu darbu. Bet tad mammai izdevās dabūt labu darbu kā mākslas terapeitei un mēs ar visu ģimeni pārcēlāmies. Tad es sev pateicu: «Ilze, tagad tu būsi jaunā vidē, tu kļūsi smukāka un atraktīvāka, tu izaudzēsi krūtis, tev būs gaišāki mati, un neviens nezinās, kāda esi bijusi agrāk.»

18. Sekot savai pārliecībai

Man ir ļoti mīļš stāsts pat to, kā Latvijā viesojās Dānijas karaliene. Joprojām atceros, ka tas notika 1992. gada jūnijā un svinīgais pasākums norisinājās Rundāles pilī. Un es, protams, ierados garā kleitā. Mans vīrs Jānis toreiz teica: «Paklausies, tu esi vienīgā garajā kleitā…» Es saku: «Jā! Jo dāmām ir jābūt garā kleitā.» Bet es biju vienīgā! Es jau sapratu – ja ir karaliene un viņai būs diadēma, tad dāmām noteikti jābūt garajās kleitās.

Būdama atšķirīga, es būtu varējusi justies slikti, lai gan man bija taisnība. Pēc tam televīzijā par to runāja – vienīgā sieviete, kas bija pareizi apģērbusies, bija Ilze Jurkāne. Man tas bija: yes!

Pēc pāris mēnešiem Latvijā viesojās Zviedrijas karalis, un tad jau visas dāmas bija tērpušās garajā kleitā…  Zināt savu patiesību ir ļoti svarīgi.  Un es vienmēr cīnos par savu patiesību. Reizēm cilvēkiem tas nepatīk, bet citādi es nevaru.

19. Sportistes instinkts

Protams, dzīvē gadās arī kritieni. Un reizēm tie ir ļoti sāpīgi.  Bet ar Dieva un labu cilvēku palīdzību vienmēr ceļos augšā.  Esmu cīnītāja. Nedošu nevienam to gandarījumu domāt, ka esmu uzvarēta. Uzskatu, ka labāk turpināt cīņu ar salauztu degunu, nekā padoties.

Pirms daudziem gadiem Amerikā bija slavens veikals, un tur varēja nopirkt skaistas kokteiļglāzes, kurās bija iegravēti vārdi: «Living well is the best revenge.» Dzīvot labi ir labākā atriebība. Un tas ir mans dzīves moto jau no septiņdesmitajiem gadiem. Man ir sportistes instinkts. Ja man kāds ir darījis pāri, tad neļaušu domāt, ka tas ir izdevies. Tieši otrādi – es iešu vēl tālāk.

20. Vislabākais vēl priekšā

Esmu Skorpions, un šī zīme simbolizē fēniksu, kas atdzimst no pelniem. Mēs nomirstam un atdzimstam daudzas reizes. Un es varu teikt, ka savas dzīves laikā esmu vairākkārt radījusi sevi no jauna. Esmu bēgļu bērns, mani vecāki savu laiku bija sētnieki, un mums nebija daudz naudas. Bet tas nebija šķērslis, lai dzīvē sasniegtu to, ko vēlos.

Kad mani Amerikā izgrūda no vienas bankas, es pati dibināju savu firmu un nopelnīju tieši divas reizes vairāk, nekā biju pelnījusi iepriekš. Sievietēm, kas šobrīd savā dzīvē piedzīvo grūtu periodu, es iesaku YouTube atskaņot Glorijas Geinores dziesmu I Will Survive – tur viss ir pateikts. Tā dziesma ir kā himna visiem tiem, kas nav gatavi padoties.

Vienmēr nākotni uzlūkoju ar lielām cerībām un ticību, ka viss labākais vēl ir priekšā.

Intervija publicēta žurnālā Ieva (2017. gads, Nr. 36)

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs