Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens: Pirms miega pārmetu krustu

Intervija
Lolita Lūse
23. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts
Šovasar Latvijā notikuši vairāki smagi noziegumi. Iekšlietu ministrs SANDIS ĢIRĢENS policijai pārmet nekvalitatīvu darbu un pat pieļauj tās vadības nomaiņu, par to saņemot krasi pretējus vērtējumus. Vieni slavē – malacis, sen tā vajadzēja, otri saka – populists!

Ministrs pusstundu kavē, nāk steidzīgiem soļiem, sirsnīgi atvainojas un pierunā mani kaut ko padzerties, pats izvēlēdamies baltu kafiju. Lielajā un stīvajā Iekšlietu ministrijas apspriežu telpā esmu izvēlējusies mums divus vienādus krēslus, bet viņš tomēr apsēžas lielajā ministra krēslā galda galā. «Man kā juristam ir svarīga ierastā lietu kārtība,» viņš saka. Ministrs ir daudz garāka auguma, nekā biju iedomājusies.

Sandis Ģirģens: Vēlreiz atvainojos, ka nokavēju, – man bija tikšanās ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi. Jau esmu teicis, ka mani neapmierina Valsts policijas darba kvalitāte. Runājām, kā to stiprināt.

– Pie jums nāk gados vecākais un ilgstoši policijā strādājošais Ints Ķuzis, un viņam pretī jūs – krietni jaunāks un bez līdzvērtīgas pieredzes…
– Grūti novērtēt, kā Ints Ķuzis uztver mani kā personību, kas ir gados jaunāka.

Man tikko palika 39 gadi – esmu viens no jaunākajiem iekšlietu ministriem, kādi Latvijā bijuši.

Man ir 20 gadu pieredze tieslietu sistēmā – daudzus gadus strādāju tiesā, vairākus gadus biju tiesneša palīgs. Mana alga tiesā savulaik bija 60 lati – visu naudiņu investēju izglītībā, kopmītnēs iztiekot no kartupeļiem un makaroniem. Izvēlējos advokatūru, un tam bija arī finansiāli apsvērumi.

Reiz vidusskolā mums bija tiesas izspēle. Skolotāja dalīja lomas, un, lai gan gribēju būt advokāts, man bija jābūt prokuroram. Teicu skolotājai: negribu būt prokurors, gribu būt advokāts! Nē, es būšot prokurors! Laikam zemapziņā kaut kas nostrādāja, kosmoss sagriezās man par labu – nokļuvu advokatūrā.

– Kāpēc izvēlējāties studēt juristos?
– Vairāki mani radinieki ir saistīti ar tiesībsargājošo sfēru, armiju. Mans tēvs ir bijis izmeklētājs Valsts policijā, tad viņa karjera virzījās uz Iekšlietu ministrijas Sardzes pulku, viņš bija Jēkabpils Sardzes rotas priekšnieks. Krusttēvs, kurš diemžēl jau ir miris, vairākus gadus bija izmeklētājs Valsts policijā.

Mans brālēns ir zemessargs, mani vectēvi, cik man zināms, bija saistīti ar militārajām struktūrām – tas ietekmēja manu ikdienu jau no bērnības.

Pēc vidusskolas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā izgāju kadetu kandidātu apmācības programmu, kas man ļoti patika. Tomēr pirms zvēresta nodošanas padomāju, parunāju ar tēvu un nolēmu vispirms iegūt augstāko juridisko izglītību. Esmu domājis: diez, kā tad būtu iegrozījusies dzīve, ja būtu izvēlējies virsnieka karjeru? Bet esmu priecīgs par savu izvēli!

Kad kļuvu par iekšlietu ministru, publiskajā vidē izskanēja šaubas: ko viņš vispār saprot no šīs sfēras! Man ir augstākā juridiskā izglītība, tagad esmu apņēmies pusotra gada laikā iegūt maģistra grādu – Latvijas Universitātē studēšu diplomātiju, starptautiskās attiecības. Man patīk pilnveidoties, lasu dažādu veidu zinātnisko literatūru.

– Tātad jums nav sajūtas, ka vecie čiekuri ir par jums pārāki?
– Zināju, kur eju un ka mani sagaida smags darbs. Mana motivācija, nākot politikā, bija nokļūt tieslietu vai iekšlietu sektorā, lai cīnītos ar sistēmas formālismu, brīžiem beztiesiskumu un neprofesionālismu, ko pieredzēju advokāta darbā.

Mani satrauca arī valsts attīstība – gan korupcijas dēļ, gan tāpēc, ka pietrūcis tālredzīgas politikas, valsts nav pilnvērtīgi realizējusi savu potenciālu.

Man nepatika, ka procesi notiek gausi, ka politikā atrodas cilvēki, kuru sapratne par šiem procesiem neļauj pieņemt kvalitatīvus lēmumus. Man nav pieņemams, ka mūsu dzīvi diriģē cilvēki, kuriem nav ne atbilstošas izglītības, ne pieredzes, ne nākotnes vīzijas.

– Un tad jūs meklējāt partiju, kurā iestāties?
– Vispirms ierosināju sākt politisko karjeru savam brālim Kasparam, iesakot startēt pašvaldību vēlēšanās no partijas KPV LV saraksta. Šajā jaunajā politiskajā organizācijā darbojās man pazīstami cilvēki – redzēju, ka šī ir vienīgā iespējamā platforma, no kuras politikā varētu ienākt jauni cilvēki. Mēs vēlējāmies dot jaunas asinis, jaunu jaudu un enerģiju.

– Partijas KPV LV reitingi ir ļoti zemi. Nenožēlojat, ka iestājāties šajā partijā, un vai tajā arī paliksiet?
– Šī partija mani izvirzīja iekšlietu ministra amatam, es pildu savus pienākumus, bet, kas būs rīt – nezinu. Risks zaudēt reitingus ir visām partijām, kuras veido valdību, jo sabiedrība grib straujas pārmaiņas, bet tās nav nemaz tik ātri iespējamas, turklāt mums nav balsu vairākuma.

Reitingu kritumu KPV LV piedzīvo arī tādēļ, ka sadūrās vairāku partijas personību viedokļi par to – iet vai neiet valdībā. Tā partijas grupa, kura šobrīd atrodas valdībā, uzskatīja, ka svarīgāk par amatiem ir sākt darīt to, ko solījām. Daudzi vēlētāji nesaprata, kāpēc ejam kopā ar cilvēkiem, kas ir bijuši pie varas jau iepriekš, bet tā bija vienīgā iespēja izveidot koalīciju bez Saskaņas un ZZS.

– Kad KPV LV ministru prezidenta kandidāts Aldis Gobzems mēģināja veidot valdību, jums tur nebija paredzēta ministra vieta. Kā pēc tam tikāt pie šīs iespējas?
– Mūsu partijai bija trīs iekšlietu ministra kandidatūras: Aldis Gobzems, Aldis Blumbergs un es. Savu kandidatūru kā alternatīvu izvirzīju es pats. Gobzema kandidatūra netika akceptēta, Blumberga kungs atteicās, līdz ar to partija izvirzīja mani.

– Jūs pats sevi izvirzījāt ministra amatam? Drosmīgi!
– Partijā tobrīd nebija neviena cita piemērotāka kandidāta ar atbilstošu izglītību un pieredzi. Es biju gatavs uzņemties šos pienākumus.
Krišjānis Kariņš ir teicis, ka politikā jāiet, kad pietiekami daudz sasniegts un ir zināma stabilitāte, jo jaunie cilvēki esot vieglāk ietekmējami.

Primārais iemesls nākt politikā nedrīkst būt savu materiālo ambīciju apmierināšana.

Politikā jānāk, kad sasniegts zināms garīgs briedums, kad dzīve jau dauzījusi ar akmeņiem visos iespējamos veidos, kad esi ieguvis dzīves mācības, pieredzi un tāpēc spēj dot pozitīvu devumu nozarei, kurā jūties kompetents.

– Kā jūs dzīve ir dauzījusi ar akmeņiem?
– Diezgan ievērojami. Vairāk ar to domāju profesionālo dzīvi, esmu, kā saka, apskatījis ābolu no visām pusēm – gan tiesā, gan prokuratūrā, gan policijā, gan no aizstāvības pozīcijas kā advokāts –, tāpēc zinu trūkumus gan jau esošajiem, gan plānotajiem procesiem. Man ir ļoti daudz ieceru kā iekšlietu ministram.

Tikai viens piemērs: paskatieties, cik amatpersonas ir aizturētas, kopš esmu stājies šajā amatā! Augusta pirmajā nedēļā vien aizturējām trīs amatpersonas, kas par atlīdzību darīja prettiesiskas darbības, – un diezgan augsta ranga darbiniekus, ne tā pēdējā kaluma…

– Vai, jūsuprāt, vienīgais iemesls pērkamībai ir cilvēku zemais atalgojums?
– Ir teorija, ka no visām amatpersonām 10 procenti ir tā saucamie noziedzīgie subjekti, kas neatkarīgi no atalgojuma būs tendēti izmantot varu, ņemt kukuļus un izdarīt noziegumus, – viņus nekas neizlabos.

Citi 10 procenti ir tā saucamie eņģeļi. Viņi pat nespēj iedomāties, ka varētu ņemt kukuli – tas ir pret viņu ētiku un morāli, un viņiem pat dziļākajos murgos nerodas doma kaut ko tādu darīt. Un pārējie 80 procenti ir cilvēki, kuri var būt ietekmējami atkarībā no dažādiem apstākļiem – nedod Dievs, tie pirmie 10 procenti var palīdzēt vai stimulēt kaut kādā veidā paslīdēt kājai citām darbinieku kategorijām!

– Un kurā no šīm trim kategorijām jūs liekat sevi?
– Noteikti neesmu haizivs, bet man ir zināmi ideāli – man prātā neienāk un nekad neienāks koruptīvas darbības. Katrs var ar savu darbu nopelnīt un apgādāt ģimeni. Neviens cilvēks nav ideāls, tomēr sevi es liktu ideālistu kategorijā.

Ja jutīšu, ka esmu izsmēlis savus resursus vai ka man nav iespēju pozitīvi izmainīt šo sistēmu, es demisionēšu un atgriezīšos sfērā, kurā esmu jau strādājis.

– Būsiet atkal advokāts?
– Esmu diezgan daudz laika pavadījis advokatūrā, tāpēc gribētu pamēģināt rast jaunus izaicinājumus. Savulaik izvēlējos kļūt par advokātu tādēļ, ka advokāts pats nosaka savu darba ritmu, viņam ir lielāka izvēles brīvība un iespējas strādāt plašākās sfērās.

Būdams advokāts, specializējos komerctiesībās, civiltiesībās, būvniecības sfērā, krimināllietās, kas skar finanšu noziegumus. Vairākus gadus sniedzu juridisko palīdzību būvniecības kompānijai RBS SKALS. Esmu gatavojis līgumus gan par Cinevillu, gan Nacionālā teātra rekonstrukciju un citiem lieliem objektiem.

– Pats kādreiz esat cietis no kāda nozieguma?
– Man savulaik ir apzagta gan māja, gan birojs. Tas nav patīkami. Esmu izturējies ar sapratni pret izmeklēšanu un pat lūdzis izmeklētājam apturēt kriminālprocesu, lai nevajadzīgi netērētu resursus, jo sapratu – noziegumu tāpat nevarēs atklāt.

– Reiz jums esot automašīnai nozagta stūre!
Tas bija ļoti sen. Biju sapelnījis naudu un nopircis Audi 80, tautā sauktu par burbulīti. Tā bija mana pirmā automašīna. Beidzu darbu, aizgāju uz mašīnu, apsēdos – kaut kā trūkst! Diemžēl stūres nav!

– Vainīgo atrada?
– Protams, ka ne!

– No kā atkarīgs – var atklāt noziegumu vai nevar?
– Visus noziegumus nav iespējams atklāt, un tā nav tikai Latvijas, bet pasaules prakse. Ja tas ir maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums, piemēram, nozagts mašīnas spogulis, izsists stikls vai nozagta somiņa, un ja izmeklētājam rokas stiepiena attālumā nav pierādījumu – nav liecinieku, novērošanas kameru ierakstu, nav nekādu pēdu, nekādu lietisko pierādījumu –, būšu atklāts, šādu noziegumu atklāt ir gandrīz nereāli.

Jā, cilvēki prasa, lai noziedznieks tiktu atrast un saukts pie atbildības, bet policijai ir prioritātes.

Piemēram, jūs atnāksiet uz policiju, jo vietā, kur nebija ne liecinieku, ne kameru, jums ir nozagts pulkstenis – tāds, kāds jums šobrīd ir uz rokas. Policijā jums būtu jāatbild: atvainojiet, saprotam, bet diemžēl šī noziedzīgā nodarījuma atklāšanai nav pavedienu, un mēs šādu procesu apturam – patīk jums tas vai ne.

– Man nepatīk!
– Nepatīk nevienam, bet mums nav jātērē savi resursi 10 vai 20 eiro dēļ, ja lietvedībā ir kriminālprocesi, piemēram, par finanšu noziegumiem, smagu miesas bojājumu nodarīšanu vai slepkavību.

– Tātad nemaz nav vērts iet uz policiju, ja man nozags šo štrunta pulksteni?
– Es runāju par esošo situāciju. Ir svarīgi, lai tā vietā policija strādātu, izmeklējot automašīnu dedzināšanu vai, piemēram, pievēršot uzmanību vardarbībai ģimenē – jūs strādājat sieviešu žurnālā, tas jums varētu būt aktuāli.

Ja vēlaties, lai atrastu katru šādu pulksteni, kafijas krūzītes, riteņus, ragaviņas un visu pārējo, valstij jāinvestē tehnoloģijās, sejas atpazīšanas programmatūrā utt. Tas ir mans mērķis, tāpēc saku valdībai: mums jāinvestē cilvēkos, infrastruktūrā, tehnoloģijās, jāveido novērošanas kameru tīkls kā, piemēram, Londonā, bet mēs šobrīd neinvestējam ne tur, ne tur. Tad par kādu kvalitāti vispār varam runāt?

– Bet jūs kā ministrs par to tomēr runājat!
Redziet, var būt arī pilnīgi citāda situācija: ir liecinieki, turpat netālu ir kameras vai kādas norādes, kur varētu būt pavedieni nozieguma atklāšanai, bet tie netiek izmantoti. Tad tā ir Valsts policijas vadības – sevišķi tiešo priekšnieku – atbildība par padoto kontroles trūkumu vai neesamību.

Šādas neizmeklētas lietas vai neieinteresētība ātri atklāt noziegumu, kuru var atklāt, ir izmeklēšanas kvalitātes trūkums!

Tas man liek domāt, ka skaļajos noziegumos (automašīnu dedzināšana Kuldīgā, advokāta Ulda Bērziņa slepkavība u. c.) ir šie pavedieni, tāpēc tik daudz runājat par izmeklēšanas kvalitāti.

Nekomentēšu konkrētās lietas, jo lēmumus pieņem procesa virzītājs. Pastāv kriminālprocesu izmeklēšanas noslēpums, un iekšlietu ministram nav tiesību atnākt pie procesa virzītāja, prasīt atvērt krimināllietu un stāstīt, kas tur ir un kā nav. Tomēr teikšu vēlreiz: ja lietās ir pavedieni, tie ir jāizmeklē!

– Jūs bijāt nošautā advokāta Ulda Bērziņa bērēs. Bijāt pazīstami?
– Bērziņa kungu labi pazinu, savulaik strādājām kopā. Katru gadu satikāmies advokātu ikgadējā kopsapulcē, draudzīgi parunājāmies, kā kuram klājas. Viņš bija profesionāls advokāts un arī ļoti pozitīvs un gaišs cilvēks.

Diezgan droši varu apgalvot, ka viņa profesionālā darbība un lietu kategorijas neradīja nekādus riska faktorus – cik zinu, viņš nebija saistīts ne ar maksātnespējas procesiem, ne ekonomisku grupējumu savstarpējiem cīniņiem.

– Sabiedrība ļoti pretrunīgi vērtēja jūsu ierakstu Facebook par pārbaudēm jūsu mammas kafejnīcā Jēkabpilī.
– Gribēju parādīt aisberga neredzamo daļu – to, kādiem nolūkiem kādi pat parastām funkcijām neatbilstoši valsts resursi tiek izmantoti, lai ietekmētu un atrastu jebkādu kompromatu par jaunajiem politiķiem, kas vēlas pārmaiņas. Pēc manām aktivitātēm šāda akcija tika vērsta pret mammas uzņēmumiem Jēkabpilī. Pārbaudes sākās ar četru minūšu intervālu vienlaikus abos uzņēmumos.

Plānotajās pārbaudēs piedalījās pat no Rīgas atbraukusi Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes amatpersona, kura, pēc aculiecinieku teiktā, pa telefonu drudžaini atskaitījās kādai personai X.

Pārbaudēs piedalījās arī Jēkabpils iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākie inspektori. Bet kriminālpolicijas funkcijas nekādā veidā nav saistītas ar autortiesību licenču pārbaudi vai prevenciju! Kriminālpolicijai jāizmeklē noziegumi! Tas vēl nav viss. Vairāku mēnešu garumā VID pārbauda visas manas un man pietuvināto cilvēku bankas kontu izdrukas par pēdējiem trim gadiem. Tiek prasīts iesniegt čekus par 2016. gadu! Astoņkājis meklē striķu galus, ar ko raustīt un ietekmēt jaunās paaudzes politiķus!

Joprojām uzskatāt, ka tā bija vēršanās pret jums? Pārbaudes taču notiek pie visiem uzņēmējiem!
– Neapšaubāmi – tā bija mērķtiecīga akcija. Es zinu vairāk, nekā varu pastāstīt sabiedrībai. Tiklīdz sāku strādāt, sākās tādi notikumi! Visi iespējamie dienesti saņēma informāciju, ka es it kā nodarbojos ar to vai to.

Tas viss tika darīts, lai panāktu, ka man netiek piešķirta pielaide valsts noslēpumam.

Bet dienesti visu izvērtēja un atzina, ka atbilstoši likumam loģiski un pamatoti daru savu darbu. Neskaitāmiem cilvēkiem, kas bija kādā saiknē ar mani, sākās lavīnveida pārbaudes. Mediju pārstāvji nāca pie manas mammas kafejnīcā un jautāja: vai jūs maksājat nodokļus? Kas tas par jautājumu?! Manu māju fotografēja no tilta, ievietoja fotogrāfiju avīzē, ar bultiņu norādot, kur dzīvoju, lai gan tas ir drošības jautājums.

– Bet tas taču ir normāli, ka sabiedrība kontrolē politiķus! Pats esat teicis, ka tas jūs nebiedē.
– Tieši tā – man nav ko slēpt! Esmu gatavs uzrādīt savas konta izdrukas, ar ko braucu, ko ēdu, ko elpoju. Ja jautāsiet, es godīgi atbildēšu. Vienīgais, par ko cenšos īpaši nerunāt, ir ģimene, jo gribu nodalīt privāto dzīvi un neradīt neērtas situācijas saviem tuviniekiem. Manam dēlam ir 13 gadi, un, lai kur mēs kopā dodamies, viņš saka: tēt, piedod, es iešu no tevis 10 metru attālumā, jo tev visu laiku nāk klāt cilvēki, sveicina, kaut ko prasa vai atskatās.

Dēls cenšas no manis distancēties – viņam šķiet, ka politiskā atpazīstamība nav nekas labs.

– Jā, politikai ir arī ēnas puses…
– Vienmēr esmu ļoti iesaistījies dēla audzināšanā: esmu viņu gan automašīnas sēdeklītī, gan ķengursomā nesis, pat kopā ar viņu nācis uz darbu. No četriem gadiem kopā sportojam, bet tagad nespēju vairs veltīt viņam tik daudz laika, kā tas bija ierasts.

Dēls saka: tēti, es tevi vairs mājās gandrīz neredzu… Cenšos vismaz brīvdienās atrast laiku. Reizēm, kad vakarā atnāku, viņš jau ir aizmidzis, bet es tik un tā iedodu buču un pasaku kādu labu vārdu, lai nezaudētu saikni. Manas politiskās aktivitātes sekas izjūt visa ģimene – ar to es rēķinos.

Par jūsu ģimeni, gatavojoties sarunai, nekādu informāciju neatradu. Biju iecerējusi jautāt, vai esat brīvs vīrietis…
– Precējies neesmu. Bet cenšos norobežoties un nesniegt informāciju par savu privāto dzīvi. Par mani noteikti neatradīsiet publikācijas, kāda ir mana iedzīve vai ko es daru mājās.

Privātums man ir svēts, un to es negribētu apspriest.

– Jūsu paša vecāki ir šķīrušies…
– Jā, bet mēs ar brāli tad bijām jau diezgan lieli.

– Tā ir taisnība, ka jūsu tēvs, otrreiz apprecoties, pieņēma sievas uzvārdu?
– Jums ir pārāk daudz informācijas. Jūs varētu būt ļoti laba operatīvā darbiniece!

– Žurnālista darbs prasa arī informācijas vākšanu.
– Es to novērtēju! Pat iedomāties nevaru, kur jūs to visu atradāt.

– Kāda ir sajūta, ka jums ar savu tēvu vairs nav vienādi uzvārdi?
– Tas ir tēva lēmums. Nezinu, kādēļ viņš tādu pieņēma, bet manī par to nav nekāda aizvainojuma. Pieauguši cilvēki paši pieņem lēmumus, jo īpaši tos, kas saistīti ar attiecībām. Ideālā pasaulē bērniem, protams, ir tēvs un māte, kas dzīvo kopā, turklāt laulībā. Es atzīstu laulības institūtu.

– Bet jūs pats neesat precējies.
– Jālabojas! Svarīgākais ir ikdienas rūpes un atbildība gan vienam par otru, gan par bērniem un viņu audzināšanu. Man ir svarīgi, lai attiecības ir bez strīdiem, bez konfliktiem un ar abpusēju sapratni. Un, ja tās noslēdzas ar laulību – kur nu vēl skaistāk!

– Kā tiekat vaļā no domām par darbu – smēķējat, iedzerat?
– Nesmēķēju, kādu glāzi vieglā alkohola iedzeru svētkos, bet noteikti ne ikdienā. Man palīdz sports – kopā ar dēlu vai viens pats sportoju gan svaigā gaisā, gan zālē. Esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, bet mana sirds un dvēsele pieder futbolam.

Kopš bērnības fanoju par Itālijas futbolu, mana mīļākā komanda ir AC Milan.

Cenšos atrast laikus sev, aizbraukt uz jūru. Man ļoti patīk braukt ar motociklu, šad tad arī uz darbu atbraucu ar savu čoperi.

– Esat dzimis Latgalē, un tas nozīmē arī zināmas vērtības un tradīcijas.
– Man ir svarīgas ģimenes vērtības. Arī dēlam mācu cienīt citus, nemelot, atvērt durvis un palaist sievieti pirmo, sabiedriskajā transportā piecelties, dot vietu vecākam cilvēkam, vispirms domāt nevis par sevi, bet par tuvākajiem. Mācu arī to, ko man iemācīja vecmāmiņa, – katru vakaru pārmest krustiņu un pateikties par šo dienu.

– Jūs pats arī pirms miega pārmetat krustu?
– Jā, kopš vien sevi atceros, arī es to daru. Bērnībā ar vecmammu gājām uz Varakļānu baznīcu, jo viņa kopā ar savām māsām bija atbildīgās par baznīcas uzkopšanu, uzturēšanu, rotāšanu ar ziediem. Būdams mazs zēns, esmu piedalījies baznīcas procesijās, nesot karogus vai tā lentes. Dažreiz svētdienu misēs bija jāpiekalpo īpašā sutanā. Man ļoti patika kūpināt vīraku!

Vecmamma man ļāva iezvanīt Varakļānu baznīcas lielo zvanu, kas aicina cilvēkus uz misi, – zvana striķis zvanīšanas laikā mani, mazu puiku, cēla augšā un tad laida lejā. 

Ziniet, es vēl kaut ko gribētu pateikt – es ticu, ka sapņi piepildās. Viss, ko esmu izsapņojis un kur sevi redzējis, ir piepildījies – viss sagriežas tā, ka nokļūstu tur, kur esmu gribējis, to varu teikt gan par darbu, gan citiem dzīves izaicinājumiem.

– Kas jādara, lai sapņi piepildītos?
– Ja tikai teiksiet Es gribu!, nekas nesanāks – tas nedarbojas! Kaut ko tiešām no sirds vēloties, jāaizver acis un jāiedomājas, ka tas, par ko sapņo, jau notiek – ka tas viss jau ir. Es izdzīvoju šo sajūtu, palaižu domu pasaulē, brīvībā un… aizmirstu.

Protams, pašam jādara viss, lai tas notiktu, – jāmācās, jāstrādā. Bet, ticiet man, Visuma ceļos kaut kas tomēr notiek: procesi domas realizācijai sāk iegriezties kā kubiks rubiks, līdz viss saliekas tā, ka dzīve noved pie patiesā mērķa – domas materializējas.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs