Hallo, esmu no X paaudzes!

Jā, es piederu X paaudzei. Nepiedzimu ar mobilo telefonu rokās, drusciņ baidos no pārmaiņām un jau miljons gadu strādāju vienā darbavietā. Un nojaušu, ka daudz ko caur savām X paaudzes brillēm saskatu citādi, nekā mileniāļi vai pavisam svaigā Z paaudze. Ko mums citam par citu vajadzētu zināt? Konsultē ZANDA RUBENE, Latvijas Universitātes profesore, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja.
Tehnoloģijas
Žurnāls IEVA
Aiva Kanepone
29. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock un no personiskā arhīva (Kristaps Kalns)

Tātad šodienas pasaulē mēs esam satikušās pat sešas paaudzes – klusā paaudze, dumpinieku hipiju paaudze, X paaudze, mileniāļu paaudze, nu jau aizvien drosmīgāk uz skatuves nāk gluži jaunā Z paaudze, bet bērnudārzos dipina Alfa paaudze. Mūsu, X paaudžnieku, ir daudz, mūsu bērni ir mileniāļi, bet mazbērni vai jaunākie bērni ir vai būs zeti vai Alfa mazuļi.

Visi mazliet ieskābsim

Pirmie paaudžu pētījumi no šāda skatpunkta sākās 1991. gadā un ļoti noderēja gan dažādu produktu ražotājiem, pārdevējiem un reklāmu veidotājiem, gan darba devējiem. Bet kāpēc gan to neizmantot ikdienā, lai saprastu, kāpēc tavs bērns nebaidās no pārmaiņām, neilgojas tūlīt atrast darbu visam mūžam un uzcelt lielu māju savai nākotnes dzimtai? Un tas ir pavisam normāli.

Protams, nedrīkst visu norakstīt tikai uz piederību paaudzei! «Paaudžu pētījumi ir tikai viens no veidiem, kā skaidrot cilvēku sociālo paradumu veidošanos. Ir sociālo zinātņu nozares (piemēram, biznesa vadība un sociālā antropoloģija), kas šīs teorijas ļoti labprāt ņem vērā, bet, piemēram, vadošie sociālās psiholoģijas pētnieki apgalvo, ka šāds dalījums paaudzēs nav par pilnu ņemams, jo cilvēki ir ļoti atšķirīgi, tāpēc nevar apgalvot, ka visi, kas piedzimuši kādā noteiktā laikā, ir līdzīgi,» uzskata Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, kas nodarbojas ar paaudžu pētījumiem.

«Šīs teorijas stāsta par vērtībām un sociālajiem paradumiem – mūs audzina noteiktā veidā, mēs dzīvojam noteiktā sabiedrībā un pārņemam noteiktus uzvedības modeļus. Man patīk salīdzinājums, kas tiek lietots, runājot par socializāciju, – svaigs gurķis, iemests pie skābiem, var kliegt, cik ilgi grib, ka viņš ir svaigs. Viņš ieskābs! Tāpat arī mēs pārņemam uzvedības modeļus,» teic Zanda Rubene, kura pati arī pieder X paaudzei.

Omei jādzer sirdszāles!

«Paaudžu teorijas palīdz saprast, piemēram, to, kāpēc X paaudzes pārstāvjiem materiālās vērtības ir svarīgākas nekā digitālās paaudzes pārstāvjiem.

Pirmkārt, mums – X paaudzei – patīk, ka viss ir stabili. Ka ir īstas, materiālas, fiziski taustāmas lietas. Jauniešiem tādas nevajag, viņi vairāk dzīvo digitālajā kultūrā.

Un stabilitāte viņiem nav tik svarīga, jo viņiem svarīgākais ir pārmaiņas. Vēl kas būtiski – mēs esam uzauguši pasaulē, kur gandrīz neko nevarēja nopirkt, tāpēc mums ir svarīgas mantas! Tās mūsu vērtību skalā ir diezgan augstu. Privātā māja, sekcija un platekrāna televizors – tas ir labklājības komplektiņš, kura vērtību saprot tikai postpadomju cilvēki.

Jaunieši vispār neizprot Limuzīnu Jāņu nakts krāsā – kāpēc ir tā jācepas par to mašīnu –, jo viņi nezina, ka auto padomju laikos nevarēja nopirkt. Vienkārši nevarēja! Un, ja mēs esam trīs stundas stāvējuši garā rindā, lai nopirktu sešas čehu stikla glāzes, tad tās glāzes mums ir ļoti vērtīgas.

Bet tagad mēs redzam jaunāko paaudzi, kura vairs nesargā, nelāpa un nelolo lietas, jo jebkurā brīdī var nopirkt citas.

Turklāt digitālajā kultūrā lietām vairs nav tādas vērtības – informācijai ir lielāka vērtība,» stāsta profesore.

Un tad notiek dažādi pārpratumi. Piemēram, ome pārdod dzīvokli un naudu svinīgi atdod mazbērniem, būdama pilnīgi pārliecināta, ka jaunie nopirks kaut ko materiāli vērtīgu, veiks pirmo iemaksu par jaunu dzīvokli vai iegādāsies auto. Bet ko dara jaunieši? Aizbrauc ceļojumā! Un omei tad ir jāmeklē sirdszāles. Jo, pārmaiņu pasaulē dzīvojot, mainījusies vērtību skala – jaunieši vairs neorientējas uz krāšanu un pakāpenisku savas labklājības audzēšanu. Nē, viņi grib to izbaudīt tagad un tūlīt. Un naudu iztērē ceļojumam, bet omi gandrīz piemeklē infarkts, jo viņas ieskatā mazbērni ir naudu notrallinājuši.

Paaudžu teorijas prognozē, ka mūsdienu jaunieši un bērni arī nedzīvos tik lielā labklājībā, jo viņiem to nemaz nevajadzēs, viņiem tā nebūs galvenā vērtība – izbraukāt pasauli būs vērtīgāk, nekā nopirkt milzīgu dzīvokli. Un arī tur ir atšķirība – X paaudze un vecākas paaudzes dzīvokli pirka uz mūžu. Bet jaunieši lielākoties to pērk uz dažiem gadiem. Un arī darbu parasti meklē uz dažiem gadiem, neskatās ļoti tālās perspektīvās.

Kāpēc tā?

Vainīgi lielie vēstures notikumi

Pēc paaudžu teorijas, daudzus cilvēku sociālos paradumus, vērtības un attiecības būtiski ietekmē vēsturiski notikumi. Un nav svarīgi tas, ka paaudžu pētījumi sākās rietumu pasaulē – tas pats vēsturisko notikumu spārns skāra cilvēkus arī aiz dzelzs priekškara Padomju Savienībā.

«Piemēram, X paaudze rietumvalstīs auga ekonomiskas un sociālas stabilitātes apstākļos, kad pasaule bija atkopusies pēc Otrā pasaules kara un ekonomika stabili virzījās uz priekšu. Savukārt Padomju Savienībā tajā laikā bija stagnācija – pārmaiņu nebija, viss bija stabili, un tad, kad nomira Brežņevs, tas bija tik liels notikums, ka cilvēkiem šķita – tūlīt gluži vai sāksies karš.

Tātad arī toreizējā padomju Latvijā, tāpat kā Amerikā un Rietumeiropā, X paaudze auga nemainīgā sociālā situācijā.

Bet piecdesmito gadu bērni – dumpinieki jeb hipiju paaudze – bija izauguši citādā laikā, kad pasaule atkopās pēc Otrā pasaules kara,» skaidro Zanda Rubene. Un sešdesmito gadu beigās nemieri sākās gan viņpus, gan šaipus dzelzs priekškaram. Amerikas jaunieši protestēja pret karu, Francijā nemierus rīkoja Sorbonas studenti, bet sociālistiskajā Čehoslovākijā 1968. gadā uzliesmoja dumpīgais Prāgas pavasaris.

«Mēdz teikt, ka X paaudzes pārstāvji ir diezgan bažīgi par pārmaiņām, jo mūsu bērnībā katra politiskā pārmaiņa varēja nozīmēt karu. Kopš kara citas būtiskas politiskās pārmaiņas nebija piedzīvotas. Man ir jautāts: bet kā tad varēja sākties atmoda, ja X paaudze tik ļoti baidās no pārmaiņām? Jā, mēs, X paaudze, piedalījāmies atmodā, bet vai varam apgalvot, ka jau bijām tajā vecumā, lai apgalvotu: tās pārmaiņas īstenojām mēs? Drīzāk pārmaiņām pamatu veidoja iepriekšējā – dumpinieku – paaudze,» saka Zanda Rubene.

Pēdējos 30 gadus mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kuru iespaidojušas rietumu tendences. Viss tik strauji mainās. Un tieši tāpat, kā X paaudze Latvijā aizdomīgi raugās uz katru pārmaiņu darbavietā vai sabiedrībā, arī jūtas X paaudze rietumos.

Turpretī digitālajā pārmaiņu vidē uzaugušie jaunieši pārmaiņas uztver kā pašsaprotamas un no tām nebaidās, tāpat kā nebaidās pirkt atkal jaunu mobilo telefonu vai augšupielādēt jaunu programmu datorā. Viņi zina, ka tiks ar to galā.

Nulles stunda mainīja pasauli

Dumpiniekus un X paaudzi iespaidoja Otrais pasaules karš. Lai arī to nepieredzējām, tā bija lielākā krīze, tā atstāja melnas un smagas pēdas – ne velti mūsu vecmammas mēdz teikt: lai tikai nebūtu kara! Tieši ar tādu domu mēs augām – lai tikai nebūtu kara! Jo neko ļaunāku nespējām iedomāties.

Pētnieki gaidīja, ka nākamā lielā krīze nograndēs ap tūkstošgadi, un cilvēki ar bažām gaidīja milleniumu – tūkstošgades maiņu, kad nobruks datori un sāksies visādas briesmas. Zanda Rubene uzskata: «Mazliet nokļūdījāmies – par pusotru gadu. Jo krīze pienāca 2001. gada 11. septembrī. Tā kļuva par nulles stundu, kas izmainīja attieksmi pret pasauli. Izrādījās, ka nemaz nevajag konvencionālu karu, lai notiktu kaut kas briesmīgs. Tas var atgadīties arī tad, ja cilvēks vienkārši aiziet uz Ziemassvētku tirdziņu vai koncertu vai iekāpj lidmašīnā, – karš ir kļuvis neredzams.» Tāpēc tā mainījies stāsts par dzīves mērķiem.

Mēs vairs nenosakām tālus mērķus, tagad visas paaudzes orientējas uz tuvākiem mērķiem un daudz mazāk krāj mistiskai nākotnei, jo rītdienu jau mums neviens nav apsolījis.

Toties mēs varam vairāk baudīt dzīvi šodien – pārmaiņu pasaulē viss ir tik nepastāvīgs, ka jāpaspēj izbaudīt dzīvi tagad.

Un vēl – jau tagad daudz kas no taustāmās fiziskās pasaules pārceļas uz digitālo. «Mūsu mammu paaudzei ir piezīmju grāmatiņa, modinātājpulkstenis, drukāta televīzijas programma, kabatas baterija un tā tālāk. Mums jau daudz kā no tā nav, jo šīs funkcijas ir sakoncentrētas digitālajā ierīcē. Bet daudziem jauniešiem – mūsu bērniem – jau vairs nav televizora, kas vēl tik svarīgs mūsu paaudzei. Materiālās lietas pārceļas uz digitālo jomu, un viena ierīce īsteno daudzas vajadzības,» teic profesore.

Bet kā mēs raugāmies uz jauno paaudzi? Nereti mēs jaunajos cilvēkos saredzam Pītera Pena sindromu – mums viņi ir atliktā paaudze, kas atliek savu pieaugšanu un atliek labklājības standartus par gadiem desmit. Jā, visticamāk, viņi iegādāsies gan dzīvokli, gan auto, bet vēlāk – kaut kad 30 vai 35 gadu vecumā. Un tas viņiem nebūs dzīves centrs, bet tikai instruments, lai normāli dzīvotu.

Turklāt dzīvokli viņi neiegādāsies uz mūžu, bet ar domu, ka brīdī, kad dzīvē kaut kas mainīsies, to pārdos un nopirks citu. Kad būs bērni – lielāku; kad viņi pieaugs – atkal mazāku.

«Atšķirībā no mūsu paaudzes sapņa – uzbūvēt milzīgu māju, lai pietiktu vietas visiem, nemaz neiedziļinoties, vai bērni gribēs tur dzīvot kopā ar vecākiem. Varbūt viņi vispār dzīvos otrā pasaules malā. Bet varbūt uz Marsa! Jo lielākoties jaunieši neplāno tā, kā plānojām mēs,» bilst Zanda Rubene.

Nevis runā, bet dzīvo

Arī politiskos notikumus jaunākā paaudze bieži vien tver citādi.  

«Mēs, X paaudze, lielākoties esam aktīvi diskutētāji virtuvē un reizi dažos gados aizejam uz vēlēšanām. Mēs vienkārši no malas skatāmies, aprunājam visus, tad aizejam un vēlēšanām, novēlam un turpinām aprunāt. Jaunieši varbūt tik aktīvi neiet uz vēlēšanām, bet politiskos uzskatus praktizē savā ikdienas pieredzē – caur savu es un arī caur ķermeni.

Jaunie cilvēki bieži kļūst par vegāniem vai veģetāriešiem, cenšas īstenot zero waste principus un nepiesārņot pasauli ar atkritumiem. Hipsteri saredz vērtību vecās, nevis jaunās lietās. Tā jaunā paaudze parāda, ka materiālās vērtības tai vairs nav tik svarīgas, lai gan parasti no jaunajām tehnoloģijām tomēr neatsakās,» savu viedokli pauž Zanda Rubene.

Augstskolā strādājot, viņa arī novērojusi, ka studentiem tiešām ir daudz mazāk mantu nekā viņu vecāku paaudzei – ne tāpēc, ka nebūtu nav naudas, bet tāpēc, ka viņi gluži vienkārši nevēlas tik daudz lietu.

Lai dzīvo krunkainie taurenīši!

«Problēmas komunikācijā var rasties tāpēc, ka dažādām paaudzēm ir atšķirīgi vērtību svaru kausi. Es arī nereti nonāku situācijās, kur sagaidu, ka jaunieši rīkosies vienā veidā, bet viņi rīkojas citā. Man tajā brīdī šķiet, ka tas ir nepareizi, bet īstenībā tas vienkārši ir citādi. Un mums nevajag uz viņiem apvainoties.

X paaudzes mīļākā nodarbe vispār ir apvainoties – par to, ka pasaule neriņķo tā, kā mēs gribētu.

Bet jāpieņem, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vērtības ir mainījušās,» uzsver profesore. Spilgts un pamanāms piemērs ir attieksme pret tetovēšanos. Tetovēšanās ir millenium paaudzes kultūras īpatnība, kas – visai sabiedrībai par prieku vai lielām šausmām – ir padarīta par normu. Tagad tetovējums ir gandrīz katram studentam, bet vēl pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem tie bija tikai cietumniekiem, jūrniekiem un militāristiem.

«Un viens no galvenajiem argumentiem pret tetovēšanos bija – ko tu pēc gadiem darīsi ar savu krunkaino taurenīti? Bet tagad jaunie cilvēki dzīvē sev nosaka tuvos mērķus un nedomā tik tālu uz priekšu – līdz tām krunkām, bet izbauda tos pārdesmit gadus, kamēr uztetovētais taurenītis nav krunkains. Paldies mileniāļiem – tetovēties šobrīd var visi, turklāt pēc dažiem desmitiem gadu viņi visi būs tetovēti veci cilvēki, visiem būs tie krunkainie taurenīši, un tad jau tas nebūs svarīgi,» smejas Zanda.  

Kukū, iekšējā brīvība!

Mums, X paaudzei, nemaz nav tik vienkārši sev atzīties, ka patiesībā mums ik pa laikam mazliet pietrūkst iekšējās brīvības.  

«Lai gan aktīvi lietoju sociālos tīklus un digitālās ierīces, tomēr redzu sevī ļoti daudzas X paaudzes pārstāvja uzvedības pazīmes. Tāpat apvainojos un satraucos, ja nāk kādas pārmaiņas darbā. Tad man ir skaidrs – tas ir uz sliktu, mani tūdaļ atlaidīs, un, ja mani atlaidīs, jaunu darbu nedabūšu, jo es jau neko neprotu.

Savukārt jaunieši ir pārliecināti, ka ir paši labākie un, ja būs jāmaina darbs, viņi atradīs simtu divdesmit citus darbus – viņi var atļauties pateikt nē.

Mēs, X paaudze, esam audzināti būt paklausīgi, tāpēc daudz mazāk uzdrošināmies baudīt dzīvi. Ja cilvēks ir audzināts paklausībai, nevis uz savu vajadzību apmierināšanai, viņš bieži pat neapzinās savas vajadzības. Kad cilvēkam jautāju, ko viņš dzīvē vēlētos, nereti atbilde ir: es gribu, lai maniem bērniem būtu labi. Turpinu jautāt: nē, ko tu gribi? Es gribu, lai vīram veselība kārtībā! Bet tu – ko tu gribi?

Reizēm ir grūti noformulēt, ko mēs pašas gribam, jo šķiet, ka sev gribēt nemaz īsti nedrīkst. Jo uz paklausību audzinātais cilvēks jūtas gana labs, ja saņem ārējo novērtējumu. Rezultātā mēs rūpējamies par saviem trīsdesmitgadīgajiem bērniem un pat turpinām dot viņiem naudu, lai gan viņi pelna vairāk par mums. Es jau pati neesmu ne par matu labāka – no komandējumiem atvedu saviem jauniešiem koferi ar dāvanām, jo man vajag novērtējumu.  

Mēs piederam pie paaudzes, kas ēda nevis tad, kad gribēja, bet tad, kad kāds cits domāja, ka mums ir jāēd.

Mēs arī gulējām nevis tad, kad nāca miegs, bet tad, kad mums teica, ka ir jāguļ. Jauniešiem ir citādi. Viņi skaidri un gaiši zina, ko grib un ko negrib. Bet mums šķiet, ka arī jāgrib būt labam pret sabiedrību un pārējiem – jo tikai tāds cilvēks dzīvo pareizi. Bet jaunietis jūtas vērtība pats par sevi, jo mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un jaunais cilvēks skaidri un gaiši pasaka – šo es nedarīšu, jo es to negribu. Jaunietis vienmēr prasa: kāpēc? Un patiesībā šī attieksme ir daudz veselīgāka. Mēs varētu no viņiem kaut ko iemācīties,» atzīst Zanda Rubene. 

Mums jāiemācās baudīt dzīvi! X paaudze ir izdegusi, nostrādājusies un pārstrādājusies, jo visu laiku mēģina pakalpot ārpusei – citiem.

Bet tagad pētnieki ar lielu interesi gaida, kā savus bērnus audzinās šodienas digitālā jeb Z paaudze. Jo vērtības ir mainījušās un turpina strauji mainīties

Kurai paaudzei piederi tu?

  • Klusā paaudze – cilvēki, kas dzimuši līdz četrdesmito gadu vidum, kara bērni un pirmskara paaudze, nu jau dziļā pensijas vecumā.
  • Hipiji un dumpinieki – dzimuši no četrdesmito gadu vidus līdz sešdesmito sākumam.
  • X paaudze – nākuši pasaulē no 1960. līdz 1981. gadam. Visur meklē stabilitāti, bet pieņem arī jauno pārmaiņu pasauli.
  • Y paaudze jeb mileniāļi – dzimuši no 1982. līdz 2000. gadam.
  • Z jeb digitālā paaudze – nākusi pasaulē līdz 2013. gadam. Dzimuši, auguši tehnoloģiju pasaulē, tāpēc tajā jūtas kā zivis ūdenī.
  • Pavisam jaunā Alfa paaudze.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs