Grētas faktors

Klimata pārmaiņas
Dagnija Zīverte
Dagnija Zīverte
Ieva
Ieva
27. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņa nav piedalījusies televīzijas talantu šovā. Viņas dzīvē nav noticis nekas traģisks vai ārkārtējs. Viņa nav Holivudas zvaigžņu pāra atvase. Grēta Tūnberga ir zviedru skolniece, kas runā par pasaules klimata pārmaiņām. Un pārsteidzošā kārtā šobrīd ir nonākusi visas pasaules uzmanības lokā. Pat ja par klimata pārmaiņu jautājumu neko daudz nezini (vai varbūt i negribi zināt), mazās, piktās zviedru meitenes seju pēdējo nedēļu laikā droši vien redzējis katrs.

Nobela mantiniece

Pasaules valstu vadītāji šai meitenei ļauj sevi visas pasaules priekšā kaismīgi kaunināt, Donalds Tramps velta izteiksmīgi nievājošu attieksmi un indīgus tvītus, ietekmīgas kompānijas sadodas rokās, lai šai meitenei nodrošinātu iespēju kuģot pāri jūrām un okeāniem. Lai skaļi un dusmīgi visai pasaulei stāstītu to, ko patiesībā tāpat labi zinām, – ka pasaules ekoloģija ir pamatīgā dimbā un izkārpīšanās izredzes rūk ar katru dienu.

Pieaugušie, kam Grētas sacītajā klausīties nav vaļas vai – drīzāk – nav īpaši patīkami, protams, no šāda bērna var ērti atgaiņāties kā no uzmācīgas mušas. Sak, kas tur ko klausīties, neņemiet galvā – viņa vienkārši ir izlutināta, nav saņēmusi vecāku audzināšanu un uzmanību. Tā droši vien gan nebūs taisnība. Grēta nāk no mīlošas, inteliģentas zviedru ģimenes – viņas mamma ir Zviedrijā labi zināma operas un džeza dziedātāja Malena Ernmana, bet tēvs – aktieris Svante Tūnbergs, slavena zviedru aktieru pāra atvase. Starp citu, Grētas radurakstos ir kāda interesanta sakritība – meitene ir ievērojama zviedru zinātnieka un Nobela Miera prēmijas laureāta Svantes Arrēniusa (par godu viņam nokristīts arī Grētas tēvs) pēctece – viņš bija pirmais, kas vēl divdesmitā gadsimta sākumā pierādīja, ka cilvēku radītie oglekļa dioksīda izmeši varētu nākotnē izraisīt globālo sasilšanu. Šā iemesla dēļ Arrēniuss tiek dēvēts par klimata pārmaiņu aktīvisma aizsācēju.

Grēta sāka domāt

Savukārt Grēta par globālajām pasaules klimata pārmaiņām pirmo reizi dzirdēja astoņu gadu vecumā. Izslēdziet elektrību, esiet taupīgi ar papīru, neizniekojiet ēdienu, viņa bieži vien dzirdēja no skolotājiem un citiem pieaugušajiem. Un mazā Grēta sāka domāt. Ja jau tik daudzi cilvēki tik bieži runā par klimata problēmām un nepieciešamajām pārmaiņām, kāpēc nekas tā arī netiek mainīts?

Šis jautājums nekādi nelika mieru, un meitene kļuva kā apsēsta – viņa lasīja, klausījās, kā puzli lika kopā faktus un pētījumus un runāja, runāja, runāja.

Līdz vienā mirklī vienpadsmit gadu vecumā, apjautusi problēmas patiesos draudīgos izmērus un cilvēku nevēlēšanos to risināt, vienkārši… pārstāja runāt. Vispār. Viņa zaudēja vēlēšanos dzīvot un kādu brīdi nespēja arī ēst, pāris mēnešu laikā novājējot par desmit kilogramiem. Sekoja diagnozes – depresija, autisms, Aspergera sindroms, kā arī selektīvais mutisms – nespēja runāt satraucošās situācijās. Grēta nedaudz atlaba – viņa atsāka runāt (taču atsevišķās situācijās tas joprojām sagādā grūtības). Arī ēst viņa atsāka, taču kļuva par vegāni. Taču ar to pārmaiņas mazās meitenes dzīvē tikai sākās.  

Auksta duša

Kādā reizē, kad Grētas mamma saviļņota atgriezās no ļoti veiksmīgām viesizrādēm Tokijā, Grēta viņu sagaidīja ar vēsu dušu – ar šo braucienu tu nupat iztērēji divdesmit cilvēku oglekļa budžetu (tas ir aprēķinātais pieļaujamo oglekļa dioksīda izmešu apjoms). Tu nevari apgalvot, ka rūpējies par vidi un cilvēktiesībām, ja turpini dzīvot šādu neprātīgu dzīvesstilu.

Var tikai iedomāties mātes izjūtas, kad tava mazā meitiņa nevis sajūsmā mirdzošām acīm apbrīno tavu skaistumu, skatuves tērpus, panākumus, bet tā vietā izglīto kā ar veseri pa galvu.

Taču Grēta vienmēr ir bijusi nedaudz citāda kā citi bērni. Ļoti, ļoti nopietna meitene. Kādā Tūnbergu ģimenes fotoattēlā, kas klīst internetā, smuko vecāku pāris redzams žilbinoši smaidām, bet abas viņu mazās meitenes kamerā raugās tik nopietnu, gandrīz caururbjošu skatu, ka kļūst gandrīz vai neomulīgi. Bet par ko gan smaidīt, ja pasaule iet bojā?

Redziet, pieaugušajiem piemīt brīnišķīgs un vienlaikus baiss ķēriens uz dubultiem standartiem. Mīli savu kaimiņu, mēs laipni aicinām, klusi nīstot dzērāju no blakusdurvīm vai tumšādainus iebraucējus. Žēl gotiņu, novelkam, kožot sulīgas gaļas gabalā. Jā, klimata pārmaiņas ir nopietna problēma, spriežam, taču turpinām tik ērto patērētāju dzīvesveidu, vienatnē ik dienas braucot ar auto, regulāri lidojot lidmašīnā, bez apdomas caur savām rokām laižot plastmasas kalnus un sadzīves ķīmiju. Tas ir tik cilvēcīgi – šādā pustumsiņā, pievērtām acīm ir vieglāk citam ar citu sadzīvot un vieglāk arī neaiziet pa pieskari šajā trakajā, steidzīgajā pasaulē.

Mamma atsakās no operdziedātājas karjeras

Taču Grēta savu vecāku dzīvē gluži kā ieslēdza spožu gaismu, kas nepielūdzami izgaismoja viņu pašu dubultmorāli. Jā, viņiem vienmēr bija rūpējuši pasaules klimata jautājumi, taču vienlaikus viņiem bija divi jaudīgi auto, divas mājas, viņi daudz lidoja, ēda gaļu, daudz neprātojot par tās izcelsmi, lietoja plastmasu un tā tālāk. Nē, patiesībā vide viņiem nerūpēja nemaz!

Un tā, pateicoties savai meitai, viņi mainīja – patiešām mainīja – savu dzīvi.

Atteicās no auto, atteicās no gaļas un piena produktiem, no neapdomīgas tērēšanas. Vēl vairāk – Grētas mamma atteicās no savas spožās opermūzikas karjeras, jo bez regulāriem pārlidojumiem tā nav iespējama. Radikāli? Varbūt. Taču Grētas ģimene uzskata – no pasaules esam ņēmuši tik daudz, tik negausīgi, ka bez personīgiem upuriem dabas ekosistēmās izcirstos robus vairs neaizlāpīsi. Un katram vispirms jāsāk ar sevi. Kādam šāda pārliecība ir fanātisms. Citam – apbrīnas vērts piemērs.

Vai vecāki lepojas ar savu meitu? Drīzāk bažījas – tā ir atbildējis viņas tēvs Svante. Taču, redzot meitas apņēmību, malā stāvēt gluži vienkārši nav iespējams. Nu Svante ir iepauzējis arī savu karjeru, lai kļūtu par meitas sabiedroto, miesassargu, šoferi, asistentu un sabiedrisko attiecību speciālistu, jo cīņa, ko viņa mazā meita ir uzņēmusies, nebūs viegla.

Netraucējiet, meitenīt

Pirms gada tobrīd piecpadsmit gadu vecā meitene vienā gaišā augusta piektdienā neaizgāja uz skolu, bet tā vietā devās uz Zviedrijas parlamenta ēku Stokholmā un apsēdās uz zemes līdzās pašas izgatavotam plakātam, kas zviedru valodā pauda – SKOLSTREJK FOR KLIMATET, skolas streiks klimatam.

Viņas mērķis bija ambiciozs: sēdēt tik ilgi, līdz Zviedrijas parlaments īstenotu 2015. gadā noslēgtās Parīzes klimata vienošanās saistības un attiecīgi samazinātu oglekļa dioksīda izmešu apjomu līdz vajadzīgajam līmenim. Ej labāk atpakaļ uz skolu mazo meitenīt, īgni rūca kā Parlamenta locekļi, tā anonīmie interneta komentētāji. Ja jau pieaugušajiem nospļauties uz manu nākotni, kāpēc gan lai tā rūpētu man? – atcirta Grēta. Kāpēc gan lai es mācītos faktus un zinātnes sasniegumus, ja cilvēki pie varas tos ignorē?

Nākamajā dienā Grēta atkal devās uz parlamentu – šoreiz viņai pievienojās neliela domubiedru grupiņa. Apstājās garāmgājēji, piebrauca žurnālisti.

Mazā meitene kļuva neērta, un parlamenta pārstāvji viņu laipni palūdza iet sēdēt ielas pretējā pusē.

Taču jau mēnesi vēlāk Grētas uzšķiltā dzirkstele sociālajos tīklos bija aizsākusi ugunsgrēku un iedvesmojusi uz rīcību jauniešus daudzās pasaules pilsētās. Bija nostrādājis Grētas efekts – klimata aktīvistu organizācijas piepeši mobilizējās mērķtiecīgai rīcībai. Martā un maijā notika vairāki globāli streiki, kuros apvienojās vairāki miljoni jauniešu. Ja, neaizejot uz skolu, varam nokļūt laikrakstu virsrakstos, iedomājieties, kādas lielas lietas visi kopā varam paveikt, jautāja Grēta.

«Man vajag jūsu paniku»

Mītiņos, protesta akcijās, konferencēs Grēta ir priekšgalā – galu galā viņa šo kustību aizsāka. Viņa runā – apdomīgi, taču skarbi un pilnīgi atklāti. Šis ir viņas upuris, jo cilvēku pūļi viņai vienmēr ir likuši smakt. «Man nepatīk būt uzmanības centrā, man nepatīk skaļi runāt un dzirdēt savu balsi,» viņa atklāj, «bet, ja šādi varu ko mainīt esošajā situācijā, manuprāt, tā ir niecīga cena.»

Arī cilvēki un saviesīgas pļāpas Grētai diez ko neiet pie sirds. Tad jau labāk viņa klusē vai runā tikai to, kas ir svarīgs, to, ko viņa patiešām domā. Varbūt tieši tāpēc Grētas sakāmais ir modinājis tik daudz uzmanības, jo no šīs mazās meitenes mutes skan īsti vārdi, nevis diplomātiskas vērpetes.

«Jūs tikai to vien darāt, kā skandināt par nebeidzamo ekonomisko izaugsmi, tāpēc ka baidāties būt nepopulāri,» mazā laumiņa paziņoja ANO klimata pārmaiņu konferencē Polijā. Davosā Šveicē izskanēja šādi Grētas vārdi: «Pieaugušie turpina skandināt, ka viņu pienākums ir dot jaunajai paaudzei cerību.»

«Bet man nevajag jūsu cerību – man vajag jūsu paniku.»

«Daži cilvēki, dažas kompānijas, daži lēmumu pieņēmēji ļoti labi zina, kādas vērtības ir ziedojuši tā vārdā, lai varētu netraucēti turpināt pelnīt neiedomājamas naudas summas – manuprāt, daudzi no jums, kas šodien atrodas šeit, ir pieskaitāmi šiem cilvēkiem,» acu nepamirkšķinot Grēta šādi uzrunāja Pasaules Ekonomikas foruma dalībniekus.

Uz gaišo nākotni

Grētai netrūkst ietekmīgu atbalstītāju – ne vien vides aktīvistu, zinātnieku, ne politiķu, bet arī vērā ņemamu sponsoru, kas, piemēram, nupat palīdzēja meitenei no Monako karaliskās ģimenes palienētā jahtā nokļūt ANO Klimata samitā Ņujorkā. Protams, arī kritiķu un skeptiķu ir ne mazums. «Augustā bieži notiek jahtu negadījumi,» ietvītoja britu uzņēmējs un breksita sponsors Ārons Benkss, kad mazā meitene kuģoja uz Ņujorku.

Laikraksts Washington Times meiteni nosauc par vecāku ļaunāko murgu un izlutinātu bērnu, kam trūcis audzināšanas un Dieva.

Ak jā, un nievājoši piemetina, ka Grēta ar «draugu bariņu» ANO iesniegusi prasību par atsevišķu valstu atteikšanos pildīt Parīzes klimata vienošanās nosacījumus.

Pieaugušos mulsina šī mazā meitene ar garo bizi, kura gluži kā no grāmatas ber neskaitāmas skaitļu virknes, statistikas datus, piesauc pētījumus, kura kaunina, pārmet, pareģo drūmu nākotni. Viss šis pārāk atgādina triumfālas beigu ainas no kādas Holivudas filmas. Mazs bērns, kas maina pasauli, – jūs ko, nopietni?! Īstajā – pieaugušo – pasaulē šķīsts altruisms tikpat kā nepastāv!

Visiem zināms, ka arī paši svētākie taisnības cīnītāji lielo mērķu vārdā savu reizi ir pievēruši acis, noklusējuši, samierinājušies. Visiem zināms, ka aiz katra ietekmīga vārda stāv ietekmīgas un nereti savtīgas intereses. Kāds tur brīnums, ka situācija, kad vispasaules kustības priekšgalā stāvošs bērns (kura vieta, gribi vai ne, tomēr ir skolas solā), daudzus gluži vienkārši mulsina? Turklāt pati aina – šī gaišmatainā meitene ar apņēmībā sakniebtajām lūpām, tiešo, uz labāku nākotni vērsto skatienu un kaismīgajiem saukļiem – pārāk atgādina ne tik senu pagātni abās Berlīnes mūra pusēs, mazās meitenes un zēnus sarkanos kaklautos un brūnos uzvalciņos.

Manas superspējas

Lielu daļu aizrādījumu un arī dzēlību (kas pats pārsteidzošākais – no pieaugušiem vīriem) Grētai nākas uzklausīt par savu diagnozi – Aspergera sindromu un autismu. Kritiķiem tā, protams, ir īsta medusmaize, jo īpaši tāpēc, ka informācija par tiem patiesībā ir paskopa un izplūdusi – kas padara meitenes norakstīšanu pie trakajiem tik vienkāršu. «Es nekad neesmu redzējis, ka tik jaunu meiteni ar tik daudzām garīgām problēmām tik daudzi pieaugušie uzlūko kā guru,» sprieda austrāliešu žurnālists Endrū Bolts laikrakstā Herald Sun. Par garīgi slimu vairāku valstu medijos viņa pēdējo mēnešu laikā nodēvēta ļoti daudz reižu.

Viņa taču ir pusaudze, uzklausīt šādas indīgas dzēlības no pieaugušajiem droši vien ir smagi. Taču vismaz publiski viņa uzliek drosmīgu smaidu un saka – ja jau saruna ir pārgājusi personīgos apvainojumos, tas nozīmē, ka esmu trāpījusi mērķī, ka laiva tiek sašūpota.

Viņi jūtas apdraudēti, ja sāk kritizēt manu izskatu vai izteikties par manu diagnozi.

Pati Grēta saka, ka Aspergera sindroms viņas dzīvē un arī klimata cīņā ir nevis traucēklis, bet tieši pretēji – superspējas. Ar Aspergera sindromu diagnosticēto intelekta līmenis bieži vien ir virs vidējā, turklāt viņiem piemīt tieksme pilnībā aizrauties ar kādu sev interesējošu tēmu. Viņiem grūtības sagādā socializēšanās un sabiedriskā dzīve, toties tie nespēj liekuļot, izlikties, pieņemt kompromisus.

Grētai bieži vien ir šķitis, ka tieši viņa un viņai līdzīgie ir normāli cilvēki, latiņa, pēc kuras šādas normāli-nenormāli gradācijas varētu mērīt. Viņas pasaules redzējumā nepastāv pelēku toņu, puskrēslas – viss ir tikai balts vai melns, pareizs vai aplams. Ja jāsamazina oglekļa izmešu daudzums, tad tieši tas ir arī jādara, nevis gudri jārunā, lai pēc mirkļa atgrieztos pie vecajiem ieradumiem. Vidusceļa vairs nav.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+