Godīga atzīšanās: Nu, nebūšu es līgotāja!

Līgo
Ilze Radziņa
21. jūnijs, 2017
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Esmu izlikusies visu savu apzināto mūža. Vai pareizāk būtu teikt – esmu cerējusi, ka vēlamais kļūs par reālo. Bet, par laimi, beidzot esmu kļuvusi tik pieaugusi, ka vairs nevēlos melot ne sev, ne citiem. Jā, man nepatīk visa tā ņemšanās ap Līgo svētkiem. Patiesībā es labprāt jau tai rītā, kad latvieši ceļ galdā Jāņu sieru, pazustu tālu, tālu svešās zemēs vai mēmi ienirtu savā pasaulē ar izslēgtu telefonu.

BRĪDINĀJUMS! Šī nav Jāņu antireklāma. Tikai sievišķīga opozīcija ikgadējai sajūsmai par alu, sieru un lustīgo līgošanu.

Ak, nabadzīte, viņai droši vien ir depresija! Vai arī viņu neviens nekad nav paņēmis aiz rokas, lai iepazīstinātu ar īstajām līgošanas tradīcijām. Viņa droši vien ir vientuļa, pamesta un nelaimīga. Jo kā gan citādi viņai var nepatikt foršākie un jautrākie latviešu svētki? Jā, jā, mīļie, es jau dzirdu jūsu komentārus!

Saprotiet, man ar Jāņiem ir tāpat kā ar ķimeņu sieru – lieciet galdā, cik gribat, nu, negaršo, un viss! Varu paknakstīties pieklājības pēc, bet tāpēc jau nemainās lietu būtība. Ķimenes vienkārši nav mana stihija!

Līgo svētku pakete

Patiesībā tajā ietilpst viss, kas man nepadodas, negaršo un pat kaitina. 

Sāksim jau ar tradicionālo svētku dzērienu alu – manā pasaulē tas ir tas pats ķimeņu siers, tikai šķidrā veidā. Ne-gar-šo, un punkts.

Kas vēl atliek? Speķa pīrāgi? Šašliki? Tās kaloriju bumbas nespēju aizmirst kopš Ziemassvētkiem, bet ziemas sezonā varēja droši paslēpties aiz platiem džemperiem, taču te viena gastronomiska vakara dēļ kaut kā negribas sapurgāt visu bikini sezonu.

Un tad vēl sieviešu žurnāli tik smuki sabildē Līgo modes ar meitenēm plandošos brunčos ziedu pļavās, bet realitātē es parasti skapja tālākajos plauktos cenšos atrast drēbes, kas šai dienā mani nepadara par tuntulīgu kartupeļu talkas dalībnieci, jo, protams, ārā līst un ir drēgns… Kā jau Jāņos! Vienīgie dzīvelīgie radījumi, kuriem pietiek entuziasma rosīties līdz pat rīta gaismai, ir asinskārie līgotāji odi.

Bet vispār ķeza ap Jāņiem sākas jau jūnija sākumā, kad katru neveiklu klusuma pauzi ļaudis cenšas aizpildīt ar jautājumu: «Ko tad pa Jāņiem darīsi?»

Jautājums a priori ietver domu, ka kaut kas tajos Jāņos noteikti ir jādara. Tāpat vien nedrīkst mājās sēdēt. Nedrīkst vienkārši grāmatu lasīt vai zemeņu ievārījumu vārīt.

Un katru reizi nākas skaidrot, ka nekāda baigā plāna jau nav. Galu galā, kāds vēl tur plāns?

Ko tad vispār Jāņos, izņemot ēšanu, dzeršanu, TV skatīšanos, var darīt? Lēkt pāri ugunskuram un nodoties kailpeldēm? Bet būsim reāli, tam visam ir mazliet ekstrēma pieskaņa, un man, piemēram, ar uguni negribas spēlēties, kur nu vēl naktī pa pliko lēkt svešos ūdeņos. Kas atliek? Dziedāt dziesmiņas?

Uff, patiesībā Jāņu dziesmu dziedātāja arī no manis nesanāks, jo tuvākie draugi un radi jau tāpat labi zina, ka mana balss vislabāk izklausās ar fonogrammu.

Ja nu es nevēlos praktizēt šo pagātnisko pusi, vai tāpēc nevaru būt īsta latviete?

Pagāniskie seno latviešu rituāli man arī ir sveši. Nu, neticu, ka, metot vainadziņu ozolā, var pieburt puisi. Esmu pat domājusi, ka tādējādi esmu nelojāla pret savām latviskajām saknēm. Bet, ja šodienas pasaulē ļaudis vēlas, lai tolerē viņu seksuālo orientāciju un reliģisko pārliecību, tad man tomēr kā latvietei arī ir tiesības paust, ka puišu pieburšana un mazgāšanās rasā tomēr nav tas, kam es ticu. Lai gan ticu Dievam un loģiskajai domāšanai. Bet radio ļaudis jau no paša svētku rīta skandina, kādi darbi un nedarbi jāveic, lai īstenotu maģiskos rituālus. Tad man kļūst skumji.

Un vēl tas papardes zieds!

Vikipēdijā lasu, ka Jāņi ir latviešu gadskārtējie svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan turpat arī norādīts, ka īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā. Vikipēdija arī min, ka tie ir latviešu tautā iecienīti svētki, kurus svin visas paaudzes un gandrīz visās sociālajās grupās, tāpēc tie ir tradīcijām bagāti. Citēju: Līgošana bieži tiek saistīta ar auglības kultu un nelaimju novēršanu.

Pag, pag – tiešām nelaimju novēršanu? Var jau būt, ka senajos laikos svētku svinēšanas rituāli bija vērsti uz to, lai veicinātu mieru un harmoniju, bet kā ir mūsdienās? Kaut vai padomāsim par to klasisko Jāņu dzeršanu… Nu, ir taču par traku, vai ne?! Un tā katru gadu – viena reklāma skandina, cik labas atlaides visu veidu alus šķirnēm, otrs brīdina, ka pārmērīga alkohola lietošana mūs var novest kapā.

Tad vēl Jāņu dienu ziņu izlaidumos tiek skaitīti cietušie – avārijas, konfiscētas tiesības, ugunsgrēki…

Un vēl tas papardes zieds! Bērnībā ticēju skaistajai leģendai, ka tāds patiešām eksistē, atliek tikai doties tuvāk pie dabas, lai brīnumu atrastu. Bet jau pusaudzes gados vārdu salikums papares zieds ieguva asociāciju ar reklāmas kampaņām par prezervatīvu lietošanu. Tagad ik reizi, kad mežā nejauši uzduros izlietotiem prezervatīviem, man prātā nāk doma – lūk, te ļaudis to papardes ziedu bija atraduši. Nu, nekādas romantikas – skaistā leģenda izrādījās diezgan naturāla.

Bet, zināt, kur slēpjas pati Līgo svētku traģika?! Tā atklājas uzreiz pēc svētkiem. Tikko lustīgie līgotāji ir atžirguši pēc vakardienas baudītajām alus putiņām, seko klasiskais secinājums: nu, un tagad tā vasara jau iet uz otru galu… Tagad ar katru dienu ejam tuvāk ziemai! It kā varētu domā, ka līdz Jāņiem mēs tik to vien darījām, kā baudījām saules starus un krāšņo vasaras pirmo pusi. Visticamāk, mēs klabinājām zobus un nespējām noticēt, ka tūlīt jau būs Jāņi, bet tā īsti pat nav bijusi iespēja nopeldēties.  

Izglābt gada īsāko nakti

Lai gan es jau zinu, ka vaina nav ne ķimenēs, ne alus kausā. Man laikam gribas aizbēgt no tā, ko negribu redzēt. Jo man vienmēr pakrūtē smeldz, kad veikalos redzu to nasko pieprasījumu pēc divlitreņu plastmasas alus pudeles, bet otrā rītā malu malās rēgojas tās sagurušās pēcsvētku sejas.

Man ir klusas aizdomas, ka mēs kā tauta īsti nezinām, ko  svinam. Ka nemaz tik priecīgi savā sirdī neesam un tāpēc vienkārši atrodam iemeslu, lai aizmirstos.

Vismaz uz vienu vakaru pat rūdītiem alkoholiķiem ir iemesls savai sievai teikt – ko tu man vari pārmest, šodien ir Jāņi…

Tā ir bijis, un tā notiek. Varbūt kādreiz būs citādi. Ļoti iespējams, ka ar katru gadu pieaug kulturālā, tīrā, skaistā Jāņu svinēšana, kad meklējam prieku tieši sirdī, nevis caur pārkrautiem galdiem un apreibušiem prātiem. Es pati vēl esmu ceļā. No vienas puses, skaidri zinu, ka klasiskais Līgo jampadracis man neder, bet, no otras puses, to burvīgo variantu vēl neesmu atradusi. Lai gan es jau nojaušu – tur nav ko meklēt, to vienkārši vajag radīt. Pašai. Caur sevi. Un ap sevi. Jā, tāpēc es arī saku – esmu vēl ceļā.

Bet šai stāstā man ir kāda cerība. Jo, piemēram, pērnā gada Jāņu rītā mēs ar draugu pamodāmies pēc pavisam mierīgas nakts (kaut kādos svētkos jau tāpat mēs bijām un to alu iemalkojām, bet aizgājām gulēt gandrīz vai pēc Panorāmas). Rīts bija agrs un skaists, un mēs nolēmām doties uz Rundāles pili. Tur klusums, neviena pārguruša līgotāja ar otrās dienas toksikozi, tikai miers un aizslēgti pils vārti. Fantastisks, absolūti ekskluzīvs skaistums. Katrs zemes stūrītis apmīļots ar cieņu pret šo vietu. Man bija gandrīz jāraud no laimes, cik mēs Latvijā esam bagāti.

Izbraucot no klusās Rundāles pils teritorijas, uz ceļa redzējām meiteni, kurai acīmredzot arī ir pavisam citas Jāņu rīta tradīcijas, jo viņa harmoniski skrēja savu rīta krosiņu.

Laikam pirmo reizi dzīvē sajutos tik labi Jāņu rītā. Laikam jau tāpēc, ka manī radās pārliecība – es varu būt arī citāda latviete. Un varu būt par to lepna. Es varu mīlēt šo zemei, mūsu senču bagātības arī tad, ja man negaršo alus, ķimenes un nevilina rīta rasa. Visbeidzot – man pat radās ideja, ka nākotnē rīkošu savās mājās alternatīvo Līgo vakaru tiem, kas sevī nav atklājuši tradicionālo līgotāju gēnu. Mēs varētu galdā celt veselīgus našķus, baudīt vēsu baltvīnu, spēlēt galda spēles un mētāties ar asprātībām par Līgo banalitātēm. Vismaz tā mēs būtu izglābuši savu gada īsāko nakti.

Viedoklis

Dod sev brīvību mainīties!

Psihoterapeite Gunta Jakovela:

«Aiz vārdiem man Jāņi riebjas slēpjas spēcīga un droši vien sāpīga emocija. Varbūt cilvēkam ir sajūta, ka tas ir uzspiests pasākums. Varbūt ir vilšanās sajūta, ka citiem ir, kur doties un ar ko satikties, bet man nav. Vēl kāds, saskāries ar alkoholisma postošo spēku, saka: man riebjas tā legāli atļautā publiskā dzeršana.

Varbūt cilvēks atrodas punktā, kur viss, kas saistās ar satikšanos ar citiem, ir nepatīkams. Ir vērts saprast, par ko pa īstam ir stāsts, un meklēt tajā savu komforta zonu. Turklāt atceroties, ka nav tāda pareizi vai nepareizi. Svarīgi būt godīgam pret sevi.

Piemēram, vispār jau man Jāņi nepatīk, bet, nu labi, es ļaujos, lai mani pierunā braukt līdzi svinēt. Tad arī doties ar atvērtu sirdi un prātu, nevis ar noskaņu, ka viss būs slikti. Ja tomēr izrādīsies, ka tiešām nepatīk, tad arī uzņemties atbildību, ka es pats piekritu. Bet reizēm taču gadās, ka šķita – negribas un nepatiks, bet izrādās, ka bija patiešām jauki. Tomēr, ja ļaujamies pierunāties, bet pārliecības līdz galam nav, ir labi jau laikus apdomāt atkāpšanās ceļus. Kā es tikšu mājās, ja gribēšu aizmukt nakts vidū?

Ir labi, ja varam paši sev dot brīvību. Gan izvēlēties nesvinēt un izmantot šīs brīvdienas, lai atpūstos savā gaumē mājas mierā vai varbūt aizbrauktu īsā ceļojumā. Jo svarīgākais taču ir izbaudīt vasaru un pēc brīvdienām atgriezties darbos ar sajūtu, ka esmu piedzīvojis kaut ko foršu. Katram atpūtas formula ir sava.

Un vēl ļoti būtiski dot sev brīvību mainīties un pārdomāt. Lai gan citus gadus nesvinēju, šogad man gribas un es to darīšu! Šogad es jūtos citādi un man gribas pamēģināt. Aizvakar vēl domāju, ka nesvinēšu, šodien – svinēšu gan!»

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs