Es tiešām drīkstu nedarīt neko?

Psiholoģija
Aiva Kanepone
9. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Jā. Reizēm ļoti vajag atļaut sev nedarīt neko. Patiesībā tas pat apzināti jāieplāno. Pat tad, ja nekā nedarīšana vēl tikai jāiemācās! Konsultē psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Man šad un tad gadās, ka uz jautājumu «Ko tu dari?» jāatbild ar – «Neko nedaru!» Un tad es jūtos tāda kā vainīga. Kā, es tiešām nedaru neko un dzīve tikmēr paiet garām? Citas iegūst jau trešo augstāko izglītību, marinē jau otro tonnu tomātu, kāpj Everestā, bet es te atļaujos darīt neko?! Un nedari neko iegūst tādu nievājošu pieskaņu. Bet izrādās, ka tā ir ļoti svarīga dzīves daļa.

Patiesībā gan tāda tīra nekā nedarīšana nemaz neeksistē. «Cilvēki šos vārdus lieto, tomēr ar nekā nedarīšanu visbiežāk tiek apzīmētas kādas citas darbības,» teic psihoterapeite Marija Ābeltiņa. Jo realitātē jau tu vienmēr kaut ko dari – arī tad, ja sēdi un lūkojies pa logu.

Tā nu sakrājies milzīgs grozs ar etiķeti «Viņa nedara neko!», kur tiek samestas visdažādākās darbības. Visbiežāk nekā nedarīšanas kategorijā iekrīt miegs, atpūta, baudīšana, lēnā darīšana, vērošana…

Bērnībā pieaugušie šajā kategorijā ierindo to, ko bērns, viņuprāt, dara nelietderīgi. Spēlējas, zīmē saulītes uz aizsvīdušā loga stikla, glauda suni, ar skatienu seko skudrai…

Kad mēs izaugam, nekas daudz nemainās, tikai šis bargais pieaugušais atrodas citur – iekšpusē. To var saukt par iekšējo vecāku vai par iekšējo kritiķi, bet tas ir viens piekasīgs tips, kuram patīk sabojāt dzīves saldos mirkļus ar šļuku melnas darvas. 

Arī vārnas jāizskaita

Jāsāk ar to, ka gan ķermenim, gan prātam vienkārši obligāti vajadzīga atpūta. Par bērnību nemaz nav vērts strīdēties – bērnam spēlēšanās ir viena no vissvarīgākajām nodarbēm, jo tās laikā viņš gan attīsta iztēli, gan iepazīst pats sevi, gan mācās sociālās lomas un daudz ko citu.

Taču arī pieauguša cilvēka organisms nav domāts nepārtrauktai slodzei, atgādina Marija Ābeltiņa. Turklāt tas nav domāts viena tipa darbībām. Ķermeņa uzbūve domāta saspringumam un atslābumam – tā darbojas muskuļi, tā mēs varam kustēties uz priekšu. Tas attiecas gan uz fiziskām kustībām, gan garīgo vai mentālo kustēšanos. Tāpēc kustībai pa vidu noteikti vajadzīgas atelpas pauzes.

Bieži tas, ko apsaukā par nekā nedarīšanu, ir vērošana. Bērnībā skolā daudzas no mums dzirdējušas tādu mazliet nievājošu jautājumu: ko tu tur – sapņo, vai? Vārnas skaiti? Bet tā ir vērošana! Jā, var vērot tās pašas vārnas aiz loga, vērot mākoņus vai ābolus zaros.

Mūsdienās ir vesela jaudīga kustība – apzinātības kustība, kas lielā mērā balstīta uz vērošanu, un cilvēki dodas ilgstošos treniņos, lai vispār iemācītos vērot.

Nevajag jau uzreiz pārspīlēt un pārvērsties par mūžīgi vērojošo cilvēku. Bet tiem mirkļiem, kad es neesmu iesaistīta, bet tikai skatos vai vēroju savus iekšējos stāvokļus, – tiem arī ir vieta manā dzīvē. Tikai, uzspiežot zīmogu nekā nedarīšana, tie var iegūt sliktu piegaršu.

Un tad pat bail tos sev atļaut. Lai arī psihiskajai veselībai tieši šis rāmais vērošanas laiks ir ļoti svarīgs.

Supermenu kults

«Šodienas dzīvē daudzviet valda superefektivitātes kults – kad katrai minūtei jābūt piepildītai,» saka Marija Ābeltiņa. Un jau tas vien rada stresu un dzen strupceļā. Cilvēks vēlas sevi padarīt superefektīvu, bet ķermenis un prāts pieprasa pauzi. Cilvēks uz mirkli apstājas, bet tad pats no tā nobīstas: ak Dievs, es taču jau desmit minūtes neko nedaru! Vai nonāk sastrēgumā un krīt panikā no domas, ka jau veselu pusstundu neko nedara. Un ko tu labu pēc tam, tāda sapanikojusies, varēsi izdarīt? Lai gan varēji taču šo pauzi izmantot, lai atslābinātos.

«Superefektivitātes ideju var saķert kā vīrusu. Cilvēki ļoti filtrē to, ko liek sociālajos tīklos, un tur visbiežāk redzamas panākumu bildes. Ja tā ir atpūta, tad tā ir aktīvā atpūta, atkal sasniegumi, tāli ceļojumi…»

Citi to skatās un sāk uztraukties – bet kā ar mani? Man arī ātri jādara kaut kas tāds pats!

Tā mēs nonākam strupceļā. Jo, darot kaut ko tikai tāpēc, lai citu acīs kļūtu par supermeni, viegli var salaist grīstē visu savu dzīvi un attiecības.

Lēnā domāšana un process

Tādas mierīgas pauzes ļoti vērtīgas arī tāpēc, ka tajās varam pieslēgt lēno domāšanu. Nobela prēmijas laureāts psihologs Hānemanis raksta, ka mēs dzīvojam ātrajā, automātiskajā domāšanā, bet sarežģītās situācijās tā bieži gadās pieņemt sasteigtus lēmumus, par kuriem pēc tam maksājam gan ar laiku, gan enerģiju, gan neveiksmēm. Turpretī lēnajā domāšanā varam pieslēgt lēno un analītisko domāšanu. Ne velti tik svarīgi atvēlēt laiku plānošanai – vismaz reizi nedēļā.

Jo vajag apstāties un paskatīties – kas vispār notiek? Taču tas prasa zināmu drosmi – atkarot rutīnai to laiku, kad es reflektēju, domāju un plānoju.

Nekā nedarīšanas groziņā reizēm iekrīt arī tas, ko darām vairāk procesa, nevis rezultāta dēļ. Piemēram, attiecību veidošana. Tas ir process, un tur būtu pat stulbi jautāt: un kāds ir rezultāts? Kāds rezultāts ir, piemēram, draudzībai? Ir taču cilvēki, kas glezno nevis tāpēc, lai tiktu pie gleznas, bet tāpēc, ka vienkārši patīk rāmi šļakstīties ar krāsu uz audekla. Un dziedāšana, un dejošana! Tam taču nav noteikti jābeidzas ar konkrētu rezultātu, tas pats par sevi sagādā prieku!

Tikai jāprot ļauties, neuzstādot latiņu pārāk augstu, kad gaidi no sevis vai pasākuma nezin ko, bet pēc tam sašļūc kā pārdurts baloniņš, jo, piemēram, pēc vienas nodarbības nekļuvi par mākslinieci, bet tikai jauki paķēpājies. Tādām reizēm vērts izdomāt pašai savu mantru pret vilšanos. Piemēram: «Tur, kurp tagad dodos, es ļaušos notikumam un piedzīvojumam, un izbaudīšu to, kas tur būs.» Un jā – tāda attieksme prasa zināmu drosmi un to burvīgo pozitīvo ziņkārību.

Apklusināt iekšējo kritiķi

Nekā nedarīšanas skarbo etiķeti bieži iemanto arī tās nodarbes, kas nesakrīt ar citu cilvēku mērķiem. Kā bērnībā, kad vecāki baras: tu spēlējies, bet istaba nesakārtota!

Un vēl jau tie neredzamie, iekšējie citi! Pieaugušā vecumā pie darba ķeras iekšējais vecāks, iekšējais kritiķis – kā, tu neko nedari, sēdi dīvānā, bet grīdas nemazgātas un e-pasta vēstules nenosūtītas?!

Ja to teiktu svešs cilvēks uz ielas, būtu vieglāk par vieglu atbildēt: tā ir mana dzīve, tā es to dzīvoju. Bet ko teikt iekšējam kritiķim, kurš taču, iznāk, arī esmu es pati?

Marija Ābeltiņa uzskata, ka jāiemācās novilkt svītru – te ir robeža, kur es vairs neklausos savā iekšējā balsī!

Patiesībā tāda robežas novilkšana ir svarīgs ieradums, kas jāizveido pašai. Ir jāiemācās runāt ar sevi atbalstošā veidā. Pasaulē apgriezienus uzņem shēmu terapija, kas māca runāt ar iekšējo kritiķi – izaudzēt sevī veselīgā pieaugušā balsi un pieklusināt kritisko pieaugušo, kurš visu laiku močī.

Uzmanīgi! Robežas!

Bet te uzmanīgi. Jo sarkanās robežas ir divas. Arī tāpēc tik svarīga ir vērošana! Sevi vērot vajag, lai pazītu un zinātu – ko tad man patiesībā šajā dzīvē un šajā brīdī vajag?

Jo svarīgi atpūsties un baudīt dzīvi tad, kad tas patiešām ir vajadzīgs. Bet tur, priekšā, ir arī bezdibenis, pavisam cita – melnā – nekā nedarīšana. Tā ir atlikšana, bēgšana no sevis, mūsdienās tik modernā prokrastinācija – kad tiešām vajadzīgie darbi tiek vienkārši atlikti! Un vēl tālāk jau apātija, depresija, asinsspiediena problēmas un sazin kas vēl.

Tāpēc iekšējam kritiķim pavisam muti aizbāzt nedrīkst. Un sevi jāpazīst un jāpavēro: kas vispār manā dzīvē šobrīd notiek? Ja es šodien esmu rukājusi 12 stundas, man pavisam noteikti jāņem feirāms un jāatpūšas! Bet, ja esmu stundu pagrozījusies darbā un jau slīdu atpūsties – tad kas ar mani notiek?

Tā nav atpūta un nekā nedarīšana!!!

Pie sarkanās robežas sāk mirgot arī pseidoatpūta – mūsdienu daudzgalvu pūķis ir sociālie tīkli un tā sauktā skrollošana, kad es teju bezmērķīgi klīstu pa interneta lapām, kaut ko palasu, kaut ko ierakstu, bet pārsvarā vienkārši meklēju veco, labo atnes-to-nezinko. Kurš, protams, tā arī neatrodas.

Tā nav atpūta! Es esmu burtiski iesūkta krāsainā bezdibenī.  Plus vēl ekrāni nogurdina acis un izspļauj ārā gluži sagurušu būtni!

«Sociālie tīkli iedarbina vecumvecas iekšējās motivācijas. Izdalās dopamīns, kas sola baudu – tūlīt, tūlīt tu atradīsi kaut ko vērtīgu. Skaidrs, ka tu to neatrodi. Bet, kad sāc skrollot, ir ļoti grūti izkāpt ārā. Gudrāk ir nekāpt iekšā,» iesaka Marija Ābeltiņa. Vai kāpt, bet uzlikt sev atgādinājumu, lai zinātu, kad beigusies tam atvēlētā pusstunda vai stunda. Mājās vispār var mēģināt savu telefonu uzreiz ielikt skaistā kastītē – lai viņš čuč!

«Cilvēkiem, kuriem patiešām patīk sociālie tīkli, vērts tam atvēlēt konkrētu laiku,» iesaka psihoterapeite. «Piemēram, no rīta stundu lasu, kaut ko ierakstu, kaut ko komentēju. Tad tam ir konkrēta vieta dzīvē, un tu to vari kontrolēt. Ja tas ir izstiepts laikā, tad šis laiks izslīd caur pirkstiem. Es jūtos nogurusi, uz sevi dusmojos un nesaprotu, kur laiks palicis. Un sevi mānu – ā, es tagad atpūšos! Bet es neatpūšos. Skrituļoju internetā, atbildu uz e-pasta vēstulēm, iesaistos sociālo tīklu diskusijās un pēc tam nesaprotu, no kā jūtos nogurusi.»

To var aizmirst

Blakus atpūtai ir arī baudīšana. Bērnībā mēs ar azartu spēlējāmies, bet, būdamas pieaugušas, to sev atļaujam pavisam reti. «Vai sev kaut ko sasolām – kad pabeigšu augstskolu, izaudzināšu bērnus, tikšu galā ar kredītiem vai vēl kaut ko – nu tad es baudīšu… Mēs visu laiku atliekam!» saka psihoterapeite.  

«Bet tā ir problēma – ja mēs kaut ko netrenējam, tad tas vairs nedarbojas tā, kā mēs to gribētu. Kā muskulis.

Ja es divdesmit gadus neko nebaudu un tikai sakostiem zobiem kaut kur skrienu un roku, tad pienāk mirklis, kad esmu aizmirsusi, kā tas ir!

Kā tās saimnieces, kas uzaicina ciemiņus un par visu ir parūpējušās uz to labāko. Bet tad, kad varētu apsēsties un kopā baudīt, tikai riņķo ap viesiem. Pat ja kāds pierunā apsēsties un kopā nogaršot viņas superīgo kūku, namamāte apsēdusies dīdās kā uz adatām. Jo ir aizmirsusi, kā tas ir – apsēsties un mierīgi ēst kūku.  

Ieplānojam… neko

Labi, esmu sevī iedziļinājusies un skaidri saprotu – man ir laiks atpūsties. Bet kā tad pārslēgt režīmus, kā tikt ārā no tās skrejošās supermenes?

Jāsāk ar pavisam vienkāršām lietām, kuras ķermenis pats pasaka priekšā. Neesi paēdusi vai izgulējusies, vai esi nosēdējusi garas stundas pie datora? Pavisam vienkārši – jāpaēd, jāpaguļ vai, gluži otrādi, jāizkustas. Svarīgs ir līdzsvars un dažādība, pārliecināta psihoterapeite. Bet pēc tam nekā nedarīšana dzīvē vienkārši jāieplāno. Tieši tā – ieplānot laiku, kad gulšņā uz dīvāna, ej skatīties saulrietu, lēnām malko vīnu, pļāpā ar draudzeni, izšuj nevienam nevajadzīgus rakstiņus uz kabatlakatiņa…  Īpaši tad, ja parasti dzīves laiks ir ļoti strukturēts.

Lai cik tas paradoksāli izklausītos, vērts pat ieplānot laiku spontānai rīcībai – man ir divas stundas, kad varu darīt kaut ko, kas ienāks prātā!

Skaidrs, ka tad jāsagatavojas arī nopietnām diskusijām ar iekšējo kritiķi. «Bet tas ir tā vērts!» uzsver Marija. «Nekā nedarīšana – ja tās nav par daudz, protams, – bagātina dzīvi un ļauj atgūt spēkus.»

Mazi, bet būtiski paradumi, kurus vērts ietrenēt:

  • Mācies baudīt dzīvi
    Ja gribi iemācīties atslābināties, ļauties un izbaudīt, katru vakaru blociņā pieraksti: ko man šodien izdevās izbaudīt? No vienas līdz trim lietām. «Pusdienās nesteidzos, bet izbaudīju ēdienu. 15 minūtes vienkārši ļāvu sev pēcpusdienā pagulēt…»
  • Atvaļinājums katru dienu
    Iekšējais kritiķis visbiežāk paliek mājās, kad aizbraucam tālākā atvaļinājumā. Kaut kā liekas, ka tur viss ir atļauts – bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem gulēt pludmalē, sūkt vīniņu, blenzt saulrietā… Marija iesaka tādus mazos atvaļinājumus sev izkārtot regulāri – katru nedēļu vai pat katru dienu. Laiku, kad apzināti nepielaist klāt to čaklo lietuvēnu, kurš uzsēžas kaklā, kad gribas atpūsties mājās, un ar stumšanu iestumj nebeidzamu mājas darbu virpulī.
  • Stundu grāmata
    Ievies mazu dienasgrāmatu un ieraksti savas dienas. Sīki, pa stundai. No tā redzēsi – kas aprij tavu laiku? Kā tur pietrūkst?
  • Pa vienai lietai
    Bet mainīt sāc pa vienai lietai. Ļoti iespējams, ka secinājumi pēc savas dienasgrāmatas pāršķirstīšanas būs graujoši: ak Dievs, es par maz kustos, par maz atpūšos, par daudz sēžu sociālajos tīklos – viss jāmaina! Visu uzreiz mainīt nevar. Tas lemts neveiksmei, un neveiksmes var nožņaugt visu prieku kaut ko vispār mainīt. Bet pa vienai lietai – jā, mierīgi! Ļauj tam izstrādāties par paradumu, un tad var ķerties pie nākamā.

Un mērķiem jābūt reāliem un nelieliem. Gribi samazināt laiku sociālajos tīklos, kur līdz šim izšķiedi četras stundas dienā? Labi, sākumā samazini šo laiku līdz divām stundām.

  • Kā izslēgt vainas apziņu?
    Tad jāizslēdz iekšējais kritiķis. Var uz lapiņas izrakstīt viņa kritiskos vēstījumus un tos pēc tam vēsu prātu apdomāt un atspēkot. Un atcerēties un sev atgādināt šo atspēkojumu!

    Piemēram, slavenais: tu nedrīksti atpūsties, citādi darbā citi tevi apsteigs! Ja to vēsu prātu apdomā – vai tiešām pasaule apstāsies, ja tu 15 minūtes paslinkosi? Vai: kā tu drīksti lasīt grāmatu, ja tev nav izravēts dārzs? Labi, kāda dobe neizravēta? Nu un? Kas notiks – kaimiņienes sāks aprunāt? Nu un? Izravēšu pēc tam.

Patiesībā vērts uz lapiņas uzrakstīt: es drīkstu atpūsties!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs