Elku laikmeta popkultūra. Kam sekot? Kam ticēt?

Kā neapjukt laikmetā, kad iedvesmotāji, influenceri un modernie elki mūs uzrunā ik uz soļa? Šis ir virtuālo smaidiņu un sirsniņu laikmets. Mēs dzīvojam laikā, kad dalīties ar savām domām, sajūtām un noskaņojumu ir tik viegli kā nekad iepriekš. Arī kļūt par elku mūsdienās var ātrāk nekā jebkad agrāk. Šodien šķietamas dzīves patiesības, formulētas vienā īsā, kodolīgā teikumā, apceļo sociālos tīklus, saņemot tūkstošiem uz augšu paceltu īkšķu un šāres.
Virtuālā vide
Žurnāls Santa
Solvita Velde
19. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Un tas viss tikai tāpēc, ka cilvēkā ir iebūvēta nepieciešamība sekot savam paraugam. Tomēr to, kurš ir sekošanas vērts, katra izvēlas pati.

Cilvēkā iekodētā vajadzība pēc parauga

Mūsdienās kļūt par elku un pašpasludinātu guru ir vieglāk par vieglu, jo sociālo tīklu platforma dod iespēju kļūt pazīstamam dažu mēnešu, nedēļu, dienu, stundu un atsevišķos gadījumos – pat minūšu laikā. Nekas tāds līdz šim nav piedzīvots, tomēr tas nenozīmē, ka sabiedrība nepazina elkus laikā, kad internets nebija pieejams. Pazina, tomēr popularitāti tik viegli un ātri iegūt nevarēja.

Nepieciešamība pēc piemēra, kam sekot, un viedokļa, kurā ieklausīties, cilvēkiem bijusi allaž. Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs teic, ka vajadzība pēc parauga ir ielikta cilvēka dabā: «Par to liecina ne tikai zinātniskie pētījumi, bet arī Bībelē aprakstītais radīšanas stāsts. Cilvēka galvenā atšķirības zīme no citām dzīvām radībām ir tā, ka viņš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tas nenozīmē, ka cilvēks ir radīts kā Dieva kopija, bet mēs esam spējīgi Dievu pazīt un attiecīgi atspoguļot to, ko no Viņa piedzīvojam un saņemam. Līdz ar to būt cilvēkam – tas nozīmē nepārtraukti skatīties uz savu pirmtēlu, mēģināt to pārņemt un realizēt savā dzīvē.»

Savukārt psihoterapeite Diāna Zande nepieciešamību pēc parauga skaidro no psiholoģijas viedokļa, uzsverot, ka vajadzība pēc kāda, kam sekot un apbrīnot, cilvēkā rada drošības un stabilitātes izjūtu.

Bērnībā psiholoģisko dievu lomu pilda vecāki, kuru statuss bērna acīs ir ļoti augsts, bet, laikam ejot, katrs pats izvēlas, kam sekot un no kā mācīties.

Tomēr lielākoties savus paraugus izvēlamies tās vides ietvaros, kurā esam auguši. Pilnīgi skaidrs, ka Āfrikas džungļos uzauguša cilvēka vajadzības pēc parauga krietni atšķiras no Manhetenā uzauguša cilvēka dzīves mērķiem un uzstādījuma. Jau no piedzimšanas brīža mēs mācāmies un kļūstam par tās kultūras pārstāvjiem, kurā dzīvojam.

«Viena no cilvēka galvenajām īpašībām ir pastiprinātā atdarināšanas spēja, ar tās palīdzību mēs mācāmies un kļūstam par kādas kultūras pārstāvjiem. Raugoties uz maziem bērniem, ļoti spilgti varam redzēt, kā viņi atdarina to, ko redz. Pieaugot atmiņā esam uzkrājuši dažādus paraugus, līdz ar to burtiski viens otru vairs neatdarinām.

Tomēr cilvēks piedzimst mazs, un dažkārt ir ļoti grūti izaugt no sākotnējās izjūtas, ka citi zina labāk, spēj vairāk un dzīvo labāk. Tā mēs esam raudzījušies uz saviem vecākiem, kuri varēja, drīkstēja un spēja to, ko nevarējām, nedrīkstējām un nespējām mēs,» stāsta Indulis Paičs.

Un tieši šī nespēja atvadīties no bērnībā gūtā priekšstata, ka citi zina labāk un spēj vairāk, liek meklēt elkus un akli sekot viņu teiktajam, nevis raudzīties pēc autoritātēm, kurās ieklausīties un kuru paustās domas var sekmēt sava viedokļa formēšanu.

Diāna Zande teic, ka nekritiska domāšana veidojas audzināšanas rezultātā, neviens nepiedzimst vieglāk ietekmējams. Un tieši vieglāk ietekmējami cilvēki kļūst par dažādu pašpasludinātu guru aktīviem sekotājiem, nekritiski raugās uz viņa izteikumiem un idealizē savu elku, jo viņš taču zina labāk. Grūtāk ietekmēt tos, kuriem attīstīta analītiskā domāšana, kuri jau no bērnības mudināti analizēt, izvērtēt, vākt faktus.

Šaura skatījuma verdzība

Raugoties no kristietības skatpunkta, mācītājs Indulis Paičs atklāj vienu no galvenajiem Bībeles jautājumiem, kas saistīts tieši ar elkiem: «Cilvēki mēdz par dievu nosaukt to, kas nav Dievs, viņi mēdz samainīt pāri mums esošo mērogu, tā vietā liekot šo pasauli. Ja mēs tikai uz šo pasauli skatāmies, tad tai arī kalpojam un savā ziņā esam tai paverdzināti, proti, atspoguļojam to, uz ko skatāmies.

Tas ir Bībeles pamatstāsts: kas tevī atspoguļojas – pasaule ar visām tās pretrunām, naidu un nejēdzībām vai radītājs.

Lai tevī atspoguļotos radītājs, uz ko tu esi aicināts, tev vispirms jāspēj nošķirt elkus no īstā Dieva. Tomēr tā vietā, lai iepazītu radītāju, mēs nereti kļūstam par otra atdarinātājiem, un tādējādi kāds cilvēks vai kāda ideja kļūst par elku,» skaidro mācītājs.

Viņš stāsta, ka nereti, izvēloties elku, cilvēks tiek paverdzināts, jo ir izraudzījies sekot kādam šauram skatījumam, idejām vai vienam redzējumam: «Lai no tā izrautos, ir vajadzīgas alternatīvas. Reti kurā cilvēkā rodas spontānas idejas un risinājumi. Lielākoties mēs esam līdzgājēji. Tāpēc ticam vienam stāstam, ja mums nav alternatīvu. Totalitārie režīmi to parāda – cilvēki nemaz nezina, ka var dzīvot citādi. No malas gribas jautāt – vai tad šie cilvēki nejūtas nelaimīgi? Nē, jo viņiem nemaz nav skaidrs, ka dzīve var atšķirties. Un, kad alternatīvas parādās, cilvēki sāk saprast, cik slikti ir bijis.»

To piedzīvoja arī mūsu sabiedrība pēc neatkarības atgūšanas. Un šī iemesla dēļ Indulis Paičs uzskata, ka kristietība Rietumeiropā un Austrumeiropā ļoti atšķiras. «Pēc lielā ateisma pārrāvuma cilvēki meklēja savu identitāti. Atrodot to kristietībā, tā nebija dabiska, jo cilvēki nav uzauguši ar šo domāšanu, līdz ar to viņi to piedzīvo atšķirīgi nekā Rietumeiropā. Un katram ir savs koncepts un skaidrojums.

Es kā mācītājs bieži saskaros ar to, ka cilvēki komunicē ar saviem priekšstatiem par Dievu, nevis ar pašu Dievu.

No tā ir jāuzmanās. Cilvēciskie formulējumi ir bīstami, jo tie nekad neapraksta visu realitāti. Tāpat kā neviena karte nav tik detalizēta kā pati teritorija.»

Savukārt, raugoties plašāk, mācītājs teic, ka būtiskas izmaiņas sabiedrības domāšanā tika iezīmētas pagājušā gadsimta otrā pusē, drīz pēc Otrā pasaules kara, kad ne vien atsevišķi filozofi, kā tas bija agrāk, bet liela sabiedrības daļa sāka apzināties, ka līdz šim zināmais pasaules redzējums ir tikai viena no iespējamām versijām.

«Agrāk cilvēkiem likās – pasaule ir tāda, kādu to redzu es, mūsu tauta vai reliģiskā sistēma. Pārējie, viņuprāt, realitāti neredzēja skaidri, bija aizspriedumu vai elku vadīti. Pēc Otrā pasaules kara šāda domāšana daudziem sāka likties aizdomīga, jo cilvēki sāka saprast, ka katram ir savas patiesības, uzskati, viedokļi. Cilvēki pamazām sāka apzināties, ka veids, kā viņi skaidro pasauli, nav vienīgais iespējamais,» uzskata mācītājs.

Reducēts līdz stereotipiem

Ja cilvēks apzinās, ka bērnībā vecāki viņam ir mācījuši vienu noteiktu skatpunktu, bet iespēju raudzīties uz pasauli ir dučiem, tam var sekot divas pilnīgi pretējas reakcijas – milzīga eiforija, jo var nerēķināties ne ar vienu, vai bailes, jo sabrūk drošība, ko sniedz iegūtās zināšanas par pasauli.

«Mēs visi esam savas kultūras produkts, un, lai kā apzinātā vecumā gribētu pāriet citā domāšanā, tas līdz galam nav iespējams. Līdz ar to prātīgāk ir mēģināt saprast savu tradīciju, nevis konstruēt kaut ko savu vai pieņemt svešu. Šobrīd Latvija ir pilna ar cilvēkiem, kas, atsaucoties dažādām eksotiskām reliģiskām sistēmām, kuras īsti neviens nepazīst, līdz ar to nevar oponēt, veido dažādus stereotipus, piemēram, kādai jābūt sievietei un vīrietim, un attiecībām. Virspusējība agri vai vēlu liek vilties.

Kas notiek, ja kāds jautājums tiek uzdots jomas ekspertam? Viņš sāk gari un plaši stāstīt par dažādiem faktoriem un iespējamībām. Liekas, ka viņš runā riņķī un apkārt.

Tad cilvēks aiziet pie kāda pašpasludināta guru, kurš pasaka – ir tā un tā, tāpēc ka… Un pēkšņi viss ir skaidrs, vairs nav šaubu un jautājumu, viss ir sakārtots labajos un ļaunajos.

Tāpēc cilvēks saka – tas gan ir gudrs cilvēks; es tik daudziem jautāju, neviens man nevarēja atbildēt, bet šis uzreiz pateica, kas darāms.

Klausītajiem un sekotājiem ir jāuzņemas atbildība, kritiski jādomā, jāizdara izvēle neiet līdzi vienkāršotām atbildēm. Bet šajā gadījumā svarīga ir pieredze. Lētās atbildes ir jāpārbauda. Diemžēl. Tikai pēc tam cilvēks ir gatavs pievērsties dziļākām atbildēm. Tomēr esmu pārliecināts, ka tas notiks, jo cilvēces attīstība notiek viļņveidīgi – pašreizējo virspusējo pieprasījumu agri vai vēlu nomainīs cits, dziļāks, pārliecināts Indulis Paičs.

Doties nezināmā laimē

Šis ir laiks, kad sociālo tīklu vidē ierasts sekot dažādiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un daudzi no viņiem kļuvuši par plaši tiražētiem viedokļu paudējiem. Sekošanu un elka statusa piešķiršanu kādam konkrētam cilvēkam Indulis Paičs sauc par atkritienu attīstībā. Šādi rīkojoties, cilvēks saka – man nav laika un spēka domāt pašam, tāpēc visu atbildību par savu dzīvi atdošu kādam citam, būtībā sev svešam cilvēkam.

Psihoterapeite Diāna Zande nekritisku sekošanu citu dzīves uzskatam vai stilam sauc par personības brieduma trūkumu: «Brīdī, kad cilvēks ieguvis savu identitāti, viņš arvien vairāk sāk uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Viņš ņem vērā autoritātes, bet apzinās, ka par savu dzīvi, lēmumiem, kļūdām pats ir atbildīgs.

Tomēr nereti dzīves pārmaiņu periodos, ko ir grūti izturēt, arī nobriedušas personības meklē kādu lielāku un spēcīgāku, kuram pieslieties un no kura saņemt mierinājumu. Viegli iespaidojami cilvēki tajā var iekrist kā slazdā, ļaujot sevi paņemt pie rokas un vest nezināmā laimē.»

Domājot par tiem, kam piešķiram elku statusu, psihoterapeite aicina kritiski pavērot sevi – ko tu piedēvē šim cilvēkam? Elki allaž tiek idealizēti. Psiholoģijas pētījumu rezultāti rāda, ka gandrīz par baltu patiesību tiek pieņemts tas, ko saka cilvēki, kuri mums patīk. Savukārt, ja kāds cilvēks ir nepatīkams, ir daudz lielāka tendence pieņemt, ka viņa teiktais nav taisnība.

«Tā ir cilvēciskā harisma un šarms, kas cilvēkus uzrunā. Un tad šiem simpātiskajiem mēdz jautāt – pasaki, kā man rīkoties!

Pašpasludinātie guru arī pasaka – maini darbu, tev vajadzīga jauna enerģija; šķiries, šis vīrietis ir lieks tavā dzīvē; ej uz priekšu, visu maini! Biežāk tā rīkojas sievietes, viņas sagrauj dzīvi, rīkojas nejēdzīgi un emocionāli.

Sekojot citu ieteikumiem, tiek grautas ģimenes un piedzīvotas pat psihiskas slimības. Sekodams elkam, cilvēks arvien vairāk zaudē kontaktu ar veselīgu realitāti un spēju izvērtēt, viņš sāk skatīties uz dzīvi tikai caur šo vienu piedāvāto prizmu, līdz ar to dzīve kļūst ļoti šaura. Ja viņš kādā brīdī attopas, tas var būt nākamais sāpīgais trieciens, jo ir liela vilšanās. Ja ir grūtības uzņemties atbildību, var sekot cita elka meklējumi,» stāsta Diāna Zande.

Iedvesmotāja atbildība

Būt iedvesmojošam un harismātiskam – tā ir liela vara. Tieši tāpēc cilvēkiem, kam tas ir Dieva dots, svarīgi apzināties un saviem klausītājiem teikt – analizējiet, izvērtējiet un no dzirdētā paņemiet tikai to, kas jums der!

«Profesionāļi nemēģina kļūt par elkiem, jo tas nav veselīgi. Tas, ka profesionālim ir vairāk zināšanu, nenozīmē, ka viņš zina, kā jārīkojas katram konkrētam cilvēkam,» teic Diāna Zande. Indulis Paičs turpina: «Ja tu kādam kaut ko stāsti, būtu labi, ja tu pats neaizmirstu un arī otram atgādinātu, ka tas ir tavs skatījums un vērtējums. Brīdī, kad sāc teikt, ka pēc ilgiem meklējumiem beidzot esi uzbūvējis galīgo atbildi un sācis realizēt kaut ko, kas ir pāri visam, tu apzināti savos klausītājos veicini kritiskās domāšanas mazināšanos. Tāpēc, manuprāt, laba mācība ir tā, kas pati sevi veselīgi relativizē un visu laiku saka – mēģināsim saprast, noformulēt.»

Vienmēr atcerēsimies, ka tas ir tikai pirksts, kas rāda uz mēnesi, tas nav pats mēness. Mums jāskatās uz to, ko pirksts rāda, nevis uz pirkstu.

Šāda attieksme ir realizējama profesionāļu rakstītās pašpalīdzības grāmatās, lekcijās un semināros, bet sociālo tīklu vidē valda citi noteikumi. «Publiskos un viltotos tēlus veido ne tikai guru, tā ir mūsdienu sabiedrības tendence. Sociālie tīkli mūs provocē rādīt vienus dzīves aspektus, citus notušēt. Un šī vēlme – pasniegt sevi mazliet labāku, skaistāku, gudrāku, veiksmīgāku vai savas kļūdas parādīt kā pozitīvas lietas – ir raksturīga arī sabiedrības vidusmēram,» vērtē Indulis Paičs.

Psihoterapeite Diāna Zande domā, ka sociālo tīklu konstruētās realitātes un influenceru pirmsākumi ir saldās un romantiskās Holivudas filmas, kurās nav atainota realitāte, tieši tāpat kā sociālajos tīklos. Ja cilvēks pretendē uz guru statusu, viņam jāapzinās, ka situācijā, ja neraksta un nestāsta par kādu jomu, kurā ir profesionālis, viņš faktiski nemitīgi rāda neesošas dzīves reklāmu.

Reklāmas klipiņš

«Jautājums ir par to, vai cilvēki ir sociāli atbildīgi. Piemēram, vai cilvēks, kurš savā sociālā tīkla profilā un publiskā pasākumā paziņo, ka ģimene ir galvenā vērtība, ir sociāli atbildīgs? Vai, publicējot fotogrāfijas, kurās redzams kopā ar ģimeni jaukos brīžos, viņš nerada ilūziju, ka no tā sastāv viņa dzīve?

Vai viņš tajā brīdī iedomājas par sievieti, kura dzīvo vardarbīgās attiecībās? Vai viņš patiešām zina, kā ģimeni padarīt par vērtību mūža garumā? Viedokļu līderiem jāpaliek savas kompetences robežās. Ja esmu dziedātāja, tad dziedu, ja esmu basketbolists, tad spēlēju basketbolu, ja esmu zinātnieks, tad pētu.

Diemžēl nereti influenceri mētājas ar apzelētām klišejām, neapzinoties savu atbildību cilvēku priekšā, kuri viņiem seko.

Protams, es varu pārstāvēt kādas vērtības, piemēram, ģimenes, godīguma vērtības, bet nevaru teikt, ka šajās vērtībās varu uzstāties kā profesionālis ar ieteikumiem un idejām.

Man diezgan bieži jaunās māmiņas stāsta, ka seko sievietēm, kurām bērns netraucē dzīvot, viņas kaito, skeito, ceļo, sēž restorānā. Šīs mammas raud, jo viņām šķiet, ka tikai viņām ir grūtības. Tad parasti jautāju – kā tev šķiet, kā izskatās realitātē? Kurš ir kopā ar šīs sievietes mazuli, kamēr viņa bauda dzīvi? Atbilde ir vienkārša – tas ir reklāmas klipiņš. Tie ir meli, konstrukcija,» stāsta Diāna Zande.

Labi paturēt prātā, ka nekas nespēj aizstāt realitāti. Ceriņu smarža, ko sajūti pastaigas laikā pusdienu pārtraukumā, un blakus esoša cilvēka smiekli ir vairāk vērti par šķietami ideālo pasauli, ko piedāvā sociālā vide. Arī elki dzīvo tieši tikpat parastu dzīvi kā tie, kas no rīta priecājas par saules stariem, pirmajām pašmāju tulpēm un tasi kapučīno brīvdienu rītā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs