Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Speciālista viedoklis
Interesanti, bet nederēs visiem
INDRA MAJORE-DŪŠELE, psiholoģe, deju un kustības terapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras lektore
«Cilvēki ir dejojuši kopš neatminamiem laikiem – pieļauju, ka pirmatnējo cilvēku deja ap ugunskuru noteikti varēja būt visai ekstātiska, bet tā pildīja arī citas funkcijas, piemēram, noņēma fizisku un emocionālu spriedzi, radīja cilts kopības izjūtu. Deja kā tāda neapšaubāmi var būt terapeitiska. Ekstātiskajā dejā acīmredzot tiek paredzēts, ka ir iespēja piedzīvot ekstāzi, izmainītas apziņas stāvokli, kas var būt ļoti intensīva emocionāla pieredze.
Tas automātiski nenozīmē kaut ko sliktu, tomēr – līdz ar to šī deja nebūs piemērota visiem. Izmainīts apziņas stāvoklis cilvēkus ir interesējis visos laikos – tā ir paplašināta, jauna pieredze.
Šādā dejā iesaistās ķermenis, jūtas, fizioloģiskie procesi – tā var būt ļoti pacilājoša, atbrīvojoša pieredze. Dejojot ekstātiskā stāvoklī, organisms pieredz diezgan lielu fizioloģisku slodzi – mainās elpošana, sirdsdarbība, hormonālās norises. Ķermenis var arī piedzīvot, ka tas ir fiziski ļoti grūti, un tad ieslēdzas slodzes līdzsvarošanas pasākumi: ja sāp, izdalās opiāti un endorfīni, pacilātības brīžos – dopamīns un serotonīns.
Tādu pacilātības stāvokli var piedzīvot, arī darot ko citu, piemēram, skrienot maratonu, kāpjot kalnos utt. Taču, tā kā tā ir neparasta pieredze, mums tā var šķist arī biedējoša.
Man viedoklis: psihiski veselam cilvēkam ekstātiskā deja drošā vidē tiešām var būt pozitīva, interesanta pieredze.
Mums katram ir iespēja dzīvē izdarīt savas izvēles un tad izvērtēt, vai un cik šī pieredze mums varētu būt interesanta. Ja cilvēka stāvoklis nav tik stabils, tad gan nevajadzētu ar tādām lietām eksperimentēt. Un vēl – tiem, kas piedāvā šādu pieredzi, organizējot ekstātiskās dejas nodarbības, ir jāuzņemas atbildība par to, kā viņi šo procesu vada katram dalībniekam individuāli.
Tā nav ikdienišķa situācija, tas nav tāds pats parasts stāvoklis kā tad, kad mēs, piemēram, vadām automašīnu vai gatavojam ēst. Tā ir citāda veida pieredze, tādēļ svarīgi noskaidrot, cik drošā vidē notiek šī dejošana un vai vadītājs spēj pārraudzīt un nodrošināt, ka procesa laikā šī citādā pieredze ne tikai tiek atvērta un piedzīvota, bet pēc tam arī tiek pareizi aizvērta un sapakota atpakaļ. Psihiski veseli un stabili cilvēki arī intensīvas pieredzes apstākļos patur savu iekšējo novērotāju, kurš kontrolē mūsu saikni ar realitāti. Bet, ja emocionālā intensitāte pārņem psihiskos procesus tik ļoti, ka cilvēks zaudē kontroli, tad, protams, var notikt visādi. Tāpēc: jā, to var darīt, bet – atbildīgi.»
