Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredze
- Anna (46): Aizliegums tikties varēja izraisīt drāmu
«Kad uzzināju, ka mana pusaugu meita (15) sākusi draudzēties ar četrus gadus vecāku puisi, pirmā reakcija bija: nē, nē, kaut kas te nav pareizi! Lai arī meita stāstīja, ka ar puisi kopā ir ļoti interesanti un viņš ir tik jauks, mana sirds bija nemiera pilna – kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Tas tomēr ir pavisam citādi nekā tad, ja viņa draudzētos ar vienaudzi, piemēram, ar kādu zēnu no savas klases.
Gadu starpība šajā vecumā ir ļoti liela – tie ir atšķirīgi vecuma posmi, arī izpratne par savu seksualitāti un tuvību ir atšķirīga. Mani pārņēma bailes, kas droši vien raksturīgi daudzām mammām, – ka meita ar vecāku puisi varētu uzsākt agrīnas dzimumattiecības, kurām emocionāli vēl nav gatava. Parunāju ar meitu, viņa apgalvoja, ka abi ir tikai skūpstījušies. Bet miera man nebija, un saņēmos par šo pastāstīt vīram – lai arī meita bija lūgusi «tikai nesaki tētim».
Un labi, ka tā, – abi ar vīru izdomājām, ko un kā ar meitu runāsim. Vajadzēja diplomātiski un saprotami paskaidrot mūsu bažas saistībā ar viņas izvēli. Skaidrojām, ka šajā vecumā puišiem ir izteiktāka vajadzība pēc intīmas tuvības un seksuālām attiecībām, daudz runājām par tēmu, ko nozīmē mīlestība un tuvība ar mīļoto cilvēku… Uzdevām jautājumu: kā tu domā, kāpēc šis puisis nevar atrast meiteni, kas piemērota viņa vecumam? Kāpēc viņš meklē attiecības ar jaunāku – nepilngadīgu – meiteni? Ieteicām meitai pavērot puisi, iepazīt viņu tuvāk gan sarunās, gan draugu lokā, lai ieraudzītu viņu dažādās situācijās. It kā banāli, bet, šķiet, meita aizdomājās. Dalījāmies arī savā pieredzē – man jaunībā bija līdzīga situācija, kura atrisinājās, iejaucoties maniem vecākiem. Viņi tolaik man vienkārši aizliedza satikties un, lai arī sākumā biju izmisusi un dusmīga, ar laiku sapratu, ka tas bija pareizi.
Sarunās ar meitu arī paturējām prātā, ka aizliegums satikties var radīt kaislīgu un postošu Romeo un Džuljetas cienīgu scenāriju…
Par laimi, meitas draugs izrādījās prātīgs – pēc kāda laiciņa viņš uzaicināja mūsu meitu uz restorānu un paziņoja, ka tikšanās jāizbeidz, jo viņš nevar uzņemties tādu atbildību. Meita skuma, bet nesen man atzinās: labi, ka viņš to izdarīja tā godīgi un skaisti.»
- Kristiāna (40): Ir sajūta, ka nu dēlam ir divas mammas
«Manam dēlam ir sešpadsmit, un viņš satiekas ar sievieti, kurai jau divdesmit trīs. Pieaugusi sieviete! Viņa ir ārzemniece, abi iepazinās kaut kādā jauniešu izglītības pasākumā. Nu jau draudzējas visu vasaru, nesen arī es iepazinos ar dēla draudzeni – viņa ir draudzīga, mīļa un visādā ziņā simpātiska, bet… man ir tik jocīga sajūta!
Draudzene dēlam visu laiku saka, ko un kā darīt, kādus vitamīnus vajag dzert, kā pareizi izspiest pumpu uz deguna, viņa ved viņu uz teātri, pērk apakšbikses…
Un mana galvenā problēma ir – nesaprotu, ko darīt man, jo ir sajūta, ka nu dēlam ir divas mammas. Sākumā, kad uzzināju par viņu attiecībām, prātoju, ka gribētu aprunāties ar tās meitenes vecākiem, bet tad apjēdzu, ka viņa taču ir pieaugusi, vecāki vairs nav par viņu atbildīgi. Ko gan es viņiem teikšu?!
Dēls man ir prātīgs, par viņu nekad īpaši neesmu satraukusies, bet tagad tomēr esmu. Īsti noformulēt, kas mani satrauc visvairāk, arī nevaru – laikam jau manis pašas loma šajā visā. Un, protams, iespēja, ka viņiem pārāk ātri varētu būt bērns.»
Vai tā vispār ir problēma?
Šo jautājumu es, raksta autore, uzdevu vispirms pati sev, jo arī man ir bērni, vecākajam jau ir draudzene. Mēģināju saprast, kas mani šajā visā varētu satraukt. Pirmkārt, mans dēls jau ir pilngadīgs (19), otrkārt, atceroties pati sevi līdzīgā vecumā, kad biju iemīlējusies, – nevaru iedomāties, ka vecāki būtu spējuši mani atturēt! Man pat nebija vēl astoņpadsmit, bet viņš bija septiņus gadus vecāks. Beigās uz mūžu kopā nepalikām, bet joprojām domāju, ka nez vai vecāku iejaukšanās būtu varējusi ietekmēt manu gribēšanu būt kopā ar to vīrieti.
Vecāki arī neiejaucās – atceros, ka kaut ko pārrunājām, bet tas vīrietis bija pazīstams arī ar manu ģimeni, un, iespējams, vecāki vienkārši viņam uzticējās. Un varbūt tieši savas pieredzes iespaidā tagad negribu jaukties dēla izvēlē uzsākt kopdzīvi ar draudzeni – jā, kaut ko viņam pasaku, pavaicāju, bet vienmēr pielieku klāt: «Esi prātīgs un ieklausies tajā, ko saku. Negribu nosodīt vai ko tamlīdzīgu, bet gribu, lai zini, par ko mamma šādā situācijā domā. Ja kas – zini, ka tev palīdzēšu, bet palīdzībai būs arī robežas.»
Esmu domājusi arī par to, vai es uztrauktos, ja dēls vēl nebūtu pilngadīgs, – iespējams, mazliet vairāk censtos kontrolēt un mēģinātu tuvāk iepazīties ar viņa draudzeni, bet nez vai es gribētu viņam pavisam aizliegt satikties. Laikam jau dēlam vienkārši uzticos. Tā nu, tiekoties sarunā ar psihoterapeiti Solvitu Vekteri, uzreiz saku, ka man laikam tā nešķiet problēma.
Uz ko saņemu atbildi, ka tā tomēr ir problēma un mana pieredze drīzāk ir izņēmums, jo parasti vecāki šādās situācijās satraucas un bieži vien – pamatoti.
Ko vēlas vecāki?
Vecākiem, protams, gribas, lai bērnam viss ir kārtībā un lai arī attiecības ar pretējo dzimumu veidojas pareizi un labi. Kā tas ir – pareizi un labi? Īsumā – tā, lai nevienam netiktu nodarīts pāri.
Solvita Vektere stāsta, ka lielākoties ar rūpēm un jautājumiem par pusaugu bērniem uz terapiju nāk mammas, bet dažkārt arī tēti – lielākoties nobažījušies par savām nepilngadīgajām meitām: «Galvenais vecāku uztraukuma iemesls ir vienkāršs – viņi grib bērnu pasargāt no kaut kā, kas varētu izrādīties slikts, lai arī ne vienmēr ir pamats konkrētām bažām. Savu tiesu šajā satraukumā sniedz arī likums, jo juridiski pusaudža vecumā bērns vēl nedrīkst lemt par savu dzīvi – tā ir vecāku atbildība.
Ja kas notiks, piemēram, iestāsies neplānota grūtniecība, vecākiem jārēķinās ne tikai ar atbildību likuma priekšā, bet arī ar radu un sabiedrības reakciju – kur jūs bijāt, kur skatījāties?
Tāpēc, ja nepilngadīgs bērns tiekas ar vecāku draugu, vecāku bažas ir ļoti labi saprotamas. Vēl klāt nāk arī satraukums par to, vai agrīnās attiecības nestāsies ceļā bērna dzīves sākumam – mācībām, sevis iepazīšanai un karjerai. Par pēdējo gan parasti cenšos ar vecākiem runāt, akcentējot, ka karjeras iespējas mūsdienās ir iespējams attīstīt daudz ilgākā laika posmā, nekā tas bija laikā, kad mēs augām.
Kā vēl vienu problēmu šādās attiecībās psihoterapeite min to, ka pusaudža vecāki reti bērnu savienībā saredz kaut ko labu. Kas ir tas labais? «Uz šo jautājumu es gribētu atbildēt no cilvēciska psiholoģijas skatījuma – pusaudžu vecumā viena no galvenajām vajadzībām ir kādam pieķerties un sajust, ka esi arī tam otram vajadzīgs. Bet otru cilvēku kā personību šajā vecumā ir grūti saredzēt.
Pusaudzim ir interese tikai par sevi, tāpēc viņš parasti izvēlas attiecības, kur ir šīs vajadzības apmierinājums – sajūta, ka viņš ir mīlēts, kādam vajadzīgs, – un ir apmierināta arī vajadzība piederēt.
Labais, ko vecākiem iesaku ieraudzīt un saprast šādās pusaudža attiecībās, ir tas, ka bērns jūtas laimīgs. Ja vecāki to ieraudzīs, viņi mazāk nosodīs to otro – bērna vecāko draugu vai draudzeni. Šo gan saku mazliet ar ironiju (jo tas nav vēstījums, ka tā vajag un tikai tā ir pareizi), bet ir jājūt emocionālās robežas un jācenšas izprast pusaudža izjūtas.»
Ko vēlas pusaudži?
Pats pusaudzis, lai cik liels viņš justos savās jūtās, vēl daudz ko nesaprot no dzīves, bet arī pusaudža vecāki, ja bērnam ir lielā mīla, mēdz justies kā no laivas izmesti, saka Solvita Vektere un izstāsta arī savu pieredzi: «Atceros, jaunībā bija gadījums – man bija ap 16, kādam man pazīstamam puisim arī tikpat. Un viņš draudzējās ar sievieti, kurai bija 22 gadi. Draudzējās abi gana ilgi, bet tad, kad viņam jau bija 18, bet viņai 24, sieviete palika stāvoklī. Viņi apprecējās.
Es arī biju kāzās un atceros, cik nospiedoša tur bija gaisotne… Puiša mamma bija ļoti dusmīga, līgavas mamma tāda apmulsusi, radi arī tādi paši.
Bet jaunā sieva staroja laimē, tāpat arī jaunais vīrs, taču mēs, puiša draugi, nezin kādēļ jutāmies ļoti vainīgi. Visu kāzu vakaru gaisā karājās nosodījums (tā nedrīkst, tā nav pareizi!). Tāda attieksme rada plaisu attiecībās starp paaudzēm – vai nebūtu vienkāršāk, ja visi tomēr mēģinātu izprast cits citu?»
Kad pusaudzis sāk draudzēties un mīlēt, viņam raksturīgas idealizētas gaidas – par mūžīgu uzticību, mīlestību, kas nekad nebeigsies, un tā tālāk. Vecākiem, jāsaprot (jāatceras), ka tikai ar gadiem cilvēku sāk interesēt ne tikai viņš pats, bet arī otrs: kāds viņš ir patiesībā, kas viņam ir svarīgi. Savukārt pusaudža vecumā attiecības bieži uzsāk sevis izzināšanas dēļ, eksperimentē, lai saprastu: kāda es esmu sieviete, kāds es esmu vīrietis. Un pāri visam ir ideālistiskas un nereālas gaidas no attiecībām. Īpaši, ja jauna meitene satiekas ar vecāku vīrieti. Kāpēc tā?
«Tam var būt simtiem psiholoģisku pamatojumu. Bet ir arī kas vienojošs – pāragri caur seksualitāti pusaudži biežāk realizējas tad, ja viņiem nav citu aizraušanos, ja neveicas, trūkst pašapziņas. Tad vecāks seksuālais partneris ir iespēja kaut ko kompensēt.»
Ko vecāki var darīt?
- Atklāti parunāt. Kāda ir pareizā taktika, lai runātu ar iemīlējušos pusaudzi? Nav tādas vienas pareizās taktikas, bet atklāta saruna būtu ļoti vēlama gan vecākiem, gan bērnam. Protams, iemīlēšanās ir visai personīgs jautājums, un vecākiem jāsaprot, ka bērns pieaug un viņam parādās savas izvēles. Tomēr, ja pusaudzis nav pilngadīgs, vecāki par viņu joprojām ir atbildīgi, tādējādi arī tiesīgi kaut ko uzzināt un noskaidrot.
Vajadzētu pārrunāt, piemēram, jautājumu par izsargāšanos no grūtniecības – lai arī šķiet, ka mūsdienās taču visi par to visu zina (bet, ja nezina, ir taču internets!). Nē, tas, ka informācija ir brīvi pieejama, vēl nenozīmē, ka visi to meklē un zina.
Ja vecākiem dažādu iemeslu dēļ pašiem ir grūtības aprunāties ar savu bērnu, varbūt ir iespēja iesaistīt kādu citu pieaugušo, kuram ar pusaudzi ir draudzīgas attiecības un līdz ar to iespēja atklātai sarunai.
- Interesēties. Nevajadzētu nosodīt, brīdināt vai kaunināt, bet vispirms no sirds painteresēties – kā tu jūties, kā tev iet, kas tev tavā draugā patīk, kas nepatīk? Runājot ar pusaudzi, vērts atcerēties, ka jau pēc pāris gadiem viņš būs pieaugušais, tāpēc strostējoša saruna kā ar nepaklausīgu bērnu īsti neder.
Vecākiem ieteicams sarunai par šo tēmu noskaņoties, lai runājot svarīgākā doma būtu: pusaudža attiecības kā tādas nav nekas slikts, taču pavērsties gan tās var visādi, un es, būdams vecāks, gribu saprast virzienu.
Runājot ar pusaudzi, saruna jācenšas vadīt tā, lai bērnam vecākiem kaut ko gribētos pajautāt pašam, nevis tikai klausīties, ko saka viņi (kaunina, aizliedz, baiļojas utt.).
Labs variants var izrādīties arī ierosinājums, ka vēlaties iepazīties ar bērna jauno draugu vai draudzeni, piemēram, uzaicināt uz vakariņām pie sevis mājās.
- Ievērot smalkjūtību. Patiesa interese, vēlme saprast, cieņa – to visu, ko mēs paši vēlamies saņemt no citiem, vajadzētu ievērot arī savā attieksmē pret pusaudzi.
- Uzmanīties ar prognozēm. Sarunās ar iemīlējušos pusaudzi nevajag lietot tādus biedējošus tekstus kā, piemēram, «Ja tu tagad dzemdēsi, sabojāsi sev dzīvi!», «Ja jau tik ļoti gribi precēties savos sešpadsmit gados, tad ej, dzīvo atsevišķi, pelni naudu!», «Viņš tevi pametīs, tas ir skaidrs, bet nebēdā – pirmie kucēni jāslīcina» u. tml.
- Noteikt robežas. To vecāki var un to vajag darīt. Piemēram, pateikt meitai: «Kad tev būs astoņpadsmit, tavs draugs varēs palikt pa nakti tavā istabā, bet, kamēr vēl nav, – nē. Tādi ir mūsu noteikumi,» – vai noteikt citas robežas. Lai cik tas pusaudzim šķistu nepatīkami, dzīvot ar robežām ir vienkāršāk.
3 svarīgi jautājumi par juridisko aspektu
Atbild RENĀTE ALBERGA, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore
1. Kā īsti ir ar vecumiem – ko nozīmē termini: mazgadīgs, nepilngadīgs, pilngadīgs?
Bērnu tiesību aizsardzības likums (turpmāk – Likums) nenosaka mazgadīga un/vai nepilngadīga bērna definīciju. Likuma 3. pants nosaka, ka bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu (izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas).
Starptautiskajās tiesībās saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 1. pantu par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu. Tas ir juridiskais kritērijs, ko pašlaik izmanto arī Eiropā, lai definētu, kas ir bērns. Jāpiebilst, ka Krimināllikumā gan ir dota definīcija jēdzienam mazgadīgais – tā 11. pants reglamentē, ka mazgadīgais ir persona, kas nav sasniegusi 14 gadu vecumu. Mazgadīgo nevar saukt pie administratīvās un/vai kriminālatbildības.
2. Kādos gadījumos cilvēku var izsludināt par pilngadīgu, pirms sasniegts 18 gadu vecums?
Izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus 16 gadus. Pilngadību pirms termiņa piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina tiesa.
Par pilngadīgu uzskatāma arī persona, kas likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms 18 gadu vecuma – ja ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu laulībā dodas persona, kura sasniegusi 16 gadu vecumu, un ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedz dot šādu atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa.
3. Līdz kādam vecumam par bērnu ir atbildīgi vecāki? Piemēram, ja 15 gadu veca meitene satiekas ar 21 gadu vecu vīrieti, vai meitenes vecāki var iejaukties un to aizliegt?
Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu – ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu.
Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Un tas viss nozīmē, ka no juridiskā viedokļa piecpadsmitgadīgas meitenes vecāki var gan iejaukties, gan aizliegt meitai tikties ar 21 gadu veco vīrieti. Lai meitene ar vecāku piekrišanu varētu stāties laulībā ar pilngadīgu vīrieti, būs jāpagaida viens gads – kamēr meitene sasniegs 16 gadu vecumu.
