Asiņainais Pēteris un viņa pēdas Latvijas vēsturē

Jurists un politiķis PĒTERIS STUČKA (1865–1932). Viņš iemīlēja neparastu sievieti un piecus baisus mēnešus valdīja mūsu zemē. Dēvēts gan par sarkano diktatoru, gan par ķēniņu. Paša Ļeņina labā roka.
Leģenda
Ineta Meimane
1. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gundegas Grīnumas personīgā arhīva

Pretrunīga un izšķirīga figūra Latvijas valstiskuma rītausmā. Fanātisks un nelokāms elites sociālists ar segvārdu Paragrāfs un stipru kaisli pēc buržuāziskā alkohola. Raiņa jaunības draugs un viņa mīļās māsiņas Doras vīrs.

Apbrīnojami, bet tās bija Stučkas iedomas, kas spārnoja staļinisma asiņaini represīvo ideoloģiju. Un atradās fanātiķi, kas Stučku sauca pat par gara aristokrātu un atmiņās rakstīja, ka otru tik nesavtīgu un harmonisku cilvēku nav satikuši. Tomēr netrūka arī tādu, kas Stučku uzskatīja par pārpratuma vadoni – nebijis ne spožs organizators, ne jēdzīgs orators, jo neskaidri izrunājis vārdus, un ambīciju bijis vairāk nekā talantu.

Vēsturnieki Stučku uzskata par vienu no pirmajiem masu slepkavību organizētājiem cilvēces jaunlaiku vēsturē.

Pēteris Stučka ir puisis no Kokneses pagasta. Dzimis 1865. gada 26. jūlijā turīgā saimnieka Jāņa Stučkas ģimenē. Pēterim bijusi arī māsiņa, taču viņa deviņu gadu vecumā mirusi. Tēvs jaunībā bijis plostnieks, ieprecējies labā īpašumā ar lielu zemes gabalu, tur nu pievērsies koku tirdzniecības biznesam, kādu laiku bijis pat pagastvecis. Izglītotā un aktīvā māte Ieva Līgere tikmēr niekojusies ar ārštata žurnālistiku – žurnālam Rota rakstījusi par sieviešu tiesībām.

Protams, dēla skološanai turīgie vecāki naudu netaupīja, skoloja puiku ģimnāzijā Rīgā. Tur tad Stučka arī sastapa savu vienaudzi Jāni Pliekšānu, vēlāko Raini. Abi pat sēdējuši vienā solā un dzīvojuši vienā pansijā.

Kā satikās, tā salipa par ciešu un idillisku tandēmu uz daudziem gadiem – abi turīgu saimnieku atvases, gudri un centīgi mācībās, viens – tāds klusāks, neirotisks un iekšup vēsts askētisks savdabis (Rainis), otrs – sabiedrisks un omulīgs lielpilsētas uzdzīvotājs (Stučka).

Ģimnāzijas brīvlaikos Rainis ciemojās pie Stučkas Vecbirzniekos, vēstulēs draugu sauca par Pičuku un Stučkulēnu, Pīteru, Petrušu jeb Resno … Pēteris brauca uz Jasmuižu, iepriecināja turieniešus ar savu Šopēna darbu klavierspēli… Viņi savstarpēji sacentās literāros vingrinājumos, tulkojumos, vēstījumos… Abi aizrāvās ar jaunlatviešu idejām, mācījās senās valodas…

Šī draudzība bija brālīga konkurence, un šīs idilles augstākais punkts – studiju beigās abu humoristiskā kopdarba Mazie dunduri publikācija. Tomēr, kā liecina Raiņa vēstules, Stučku par sevišķi nopietnu cilvēku viņš neuzskatīja. Pēc tam nekad tādas saskaņas vairs nebija.

Arī uz Pēterburgu studēt tieslietas Rainis un Stučka brauca kopā. Tur arī kopā dzīvoja, kopīgi baudīja abu ģimeņu dāsnos gaļas un siera sūtījumus.

Kad studijas bija galā, draugi atgriezās Rīgā un Stučka uzsāka advokāta praksi. Viņš apmetās uz dzīvi Pauluči ielā 15, un drīz vien šī adrese kļuva par svarīgu jaunstrāvnieku epicentru. Tiešām brīnums, kā tāds turīgs un izglītots saimniekdēls pārtop tik nelokāmā boļševikā. Tiesa, kreisās idejas tolaik tiešām bija modē. Un, lai vai kā, bet Pētera dzīvē nu sākās aktīvs jauno ideju periods laikrakstā Dienas Lapa – kopā ar Raini, Aspaziju, Jani Jansonu-Braunu.

Stučka krietnu laiku bija šī laikraksta redaktors, viņš uzrunāja tā sauktos jaunā virziena latviešus un prata baudīt dzīvi. Nekas cilvēcisks viņam nebija svešs. Klīst stāsti, ka līdzās redakcijai Elizabetes ielā bijis Stučkas iecienīts krodziņš, kur viņš ar domubiedriem mēdzis plītēt, uzdziedāt latviešu nerātnās dainas… Naktīs nesmādējis arī prieka mājas viesmīlību…

Sievietēm paticis – slaida auguma ironisks puisis, blondiem, cirtainiem matiem. Šarmants, liels un lempīgs bērns.

Tādu Jasmuižas ciemošanās reizēs Pēteri Stučku ieraudzīja arī maigā Dora Pliekšāne. Pirmoreiz tiekoties, viņai bija tikai sešpadsmit gadu, un toreiz Pēteris tik romantiski spēlēja klavieres… Šķita tikai loģiski – mīļā brāļa draugs ir arī viņas sirsnīgais un tuvais. Kad Pēteris Doru satika vēlāk – viņa jau bija tapusi par emancipētu studenti, vizuāli smalku, teju ēterisku, ko vēl vairāk spilgtināja modīgi piekļāvīgā franču jaciņa.

Nāra «ar sudraba nerviem, kas izplata vēsu un ēnainu valgmi» – tā pēc daudziem gadiem par Doru rakstīs Aspazija, piebilstot, ka apbrīnojama, «savādā bālumā apblāzmota» bijusi viņas sejas āda, «it kā zem šiem vaigiem neritētu sarkanas asinis, bet spīdētu cauri sudrabs»… Pēteri neizbēgami valdzināja Doras pieklusinātā balss un steidzīgā runa bez akcentiem, pat bez vārdu galotnēm.

Pēteri Dora saistīja ar intelektu, iedvesmojošo mieru un delikātumu, kas izrādīsies tik lielā pretstatā ar drauga Raiņa mīļotās Aspazijas divkosību un vīzdegunīgo pastāvīgi erotisko pozicionēšanās veidu.

Dora bija īpaša – latviešu francūziete, kā viņu dēvēja draugi.

Studējusi Monpeljē Universitātē Francijā, viena no pašām pirmajām latviešu sievietēm, kas ieguva augstāko izglītību. Pirmā, kas studējusi medicīnu. Pēc gadiem cits Stučkas draugs, Pauls Dauge, uzrakstīs, ka bez Doras pašaizliedzības Pēteris nebūtu sasniedzis ne pusi sabiedrisko panākumu. Viņa taču bija tulkotāja un sabiedriska aktīviste. Ne vien studējusi ārzemēs, bet pat lauzusi šķēpus Eiropas politikā. Nav divu domu, ka tieši viņa par sociālismu ieinteresēja arī brāli, palīdzēja Rainim Cīrihē nonākt kontaktā ar pašu tā laika Eiropas sociāldemokrātu vadoni Bēbeli, kuru kreisie vai uz rokām nēsāja. Tādēļ var domāt, ka arī Pēteri Stučku Doras idejiskā aizrautība valdzināja un vēl vairāk uzkurināja interesi par viņu kā sievieti. Šis komplekts ar rimti apvaldīto kaisli neizbēgami saistīja vīrieša sirdi.

Neskatoties uz ilgo draudzību, Rainis savu māsu Pēterim Stučkam tomēr nenovēlēja. Doras simpātijas pret jelkādu vīrieti viņš tulkoja kā mīlestības nodevību, īpaši vēl, ja šis izredzētais izrādās tieši Resnais Pēters, kura sociālisma redzējumam un dzīves principiem Rainis nepiekrita. Protams, viņš novērtēja drauga intelektuālās dotības, juridisko prātu; viņam sāpēja drauga nenovīdība un naids cīņā par laikraksta redaktora vietas atgūšanu. Tas izdevies, Raini nobīdot malā. Dzejnieks līdz pēdējam uzskatīja, ka no Dienas Lapas ticis izēsts.

Iekārojams līgavainis

19. gadsimta nogalē Stučka ir iekārojams līgavainis – Kokneses pagasta saimnieka vienīgais mantinieks ar veiksmīgu advokāta praksi. Viņš bija ievērojama persona Rīgā – viņu cienīja ārsti, juristi, baņķieri… Un viņš prata baudīt dzīvi. Pētniece Gundega Grīnuma par Stučku reiz man intervijā sacīja: «Skaidrā meiteņu valodā sakot – Pēteris bija vīrietis ar miesu un asinīm. Nav brīnums, ka tāda vitalitāte neatstāja vienaldzīgu, Dora ar viņu visādā ziņā jutās labi.»

Protams, Dora bez garām pārdomām bastoja lekcijas Monpeljē, lai steigtos uz slepeniem randiņiem Berlīnē, uz kurieni vēja spārniem jau bija attraucies Pēteris, dienas avīzes vadīšanu bez sirdsapziņas pārmetumiem tonedēļ palaidis pašplūsmā.

Un 1897. gada pavasarī Daugavpilī Dora tomēr kļuva par Stučkas sievu. «Tu tik smalka, balta, lepna šajās namdara ķetnās!» tā toreiz rakstīja Rainis un visu mūžu rūgs naidā pret Resno. Ne jau skaļi, bet – zemstrāvās, literatūrā.

Stučka Raiņa nervozo patmīlību saplosīja gabalos, taisīdams galvu reibinošu karjeru – kļūdams par Padomju Krievijas augsta ranga funkcionāru cieši pie Ļeņina sāniem. Dora bija vīra uzticamā ceļabiedre, lai kur arī nenestu likteņa vēji.

Tiesa, pēcnācēju Pēterim un Dorai nebija. Toties par audžudēlu Stučka draudzīgi iesauca septiņus gadus jaunāko sociāldemokrātu un publicistu Jani Jansonu-Braunu. Kad viņa ģimenē piedzima dēls un meita, tie Stučkas dēvēja par vecvecākiem. Pēteris ar mazajiem spēlējis klavieres, pārrunājis jaukas grāmatas, stāstījis smieklīgus stāstus par dzīvi un vēlāk neizbēgami ierāvis arī lielinieku partijas rindās.

Lūgumraksts caram

1897. gadā valdības slepenie dienesti par darbošanos pretvalstiskajā Jaunajā strāvā arestēja gan Stučku, gan Raini. Trimdā Slobodskā abi dzīvoja gandrīz kaimiņos, bet – netikās. Stučka tur sestdienās rīkoja aizrautīgus sarunu vakarus, kļūdams par vietējās sabiedrības dvēseli. Uzticamā Dora tikmēr vārīja viesiem tēju un rūpējās par atmosfēru. Bet Rainis klusi rūga savā miteklī un ne degunu laukā nebāza.

Vēlāk Stučka pat uzrakstīja lūgumrakstu caram Nikolajam II, nožēlojot grēkus un lūdzot atsvabināt no policijas uzraudzības. Un tiešām tika atbrīvots.

1903. gadā viņam atļāva izbraukt no guberņas, taču bez tiesībām atgriezties Rīgā vai apmesties citās Krievijas impērijas lielpilsētās. Viņš apmetās Vitebskā, pa kluso reizēm apmeklēdams Latviju. Un pat nodarbojās ar advokāta praksi, vēlāk – arī Pēterburgā.

Gāja gadi, Stučkas idejiskā dedzība iemeta viņu vienā svarīgā lielinieku amatā pēc otra, un pēc Oktobra revolūcijas – pat Krievijas valsts Tieslietu tautas komisāra amatā. Viņš lika pamatus padomju tiesību zinātnei, kas darbojās pēc principa, ka likumīgs ir viss, ko jaunā vara iekāro. Ļeņins bijis sajūsmā par Stučkas sacerēto projektu pirmajam padomju valdības dekrētam par tiesu varu. Stučka bijis trakoti lepns. Tas bija viņš, kurš pēc atentāta pret Ļeņinu vadīja masveida sarkano teroru un ķīlnieku apšaušanu.

Liktenīgā vēstures epizode

Pienāca 1918. gada nogale, tapa Latvijas Republika… Un tad kā melni negaisa mākoņi jaunās valsts debesīs savilkās pieci mēneši sociālistiskās Latvijas. Pētnieki Stučkas liktenī īpaši uzsver šo padomju epizodi. Ja tās nebūtu, tad vēsturē tuklais koknesietis iesoļotu tikai kā viens no 19. gadsimta nogales latviešu inteliģences izcilniekiem, dižā Raiņa līdzbiedrs. Nu – varbūt kā Ļeņina kolēģis. Toties tad Stučkas vārdam nebūtu asiņainās nokrāsas. Tomēr notika citādi. 1918. gada decembrī Stučka kļuva par LSPR valdības vadītāju. Iedomājieties, novembrī nodibina Latvijas Republiku, bet jau pēc mēneša latviešu lielinieki publicē manifestu par varas pārņemšanu Latvijā! Un 53 gadus vecais Stučka ir viņu vadonis.

Tikko ieradies Rīgā, viņš kopā ar saviem komisāriem steidzās uz Hotel de Rome, lai lepnajā restorānā Otto Švarcs svinētu uzvaru. Stāsta, ka Stučku laulātais pāris galvaspilsētā apmeties tieši tajā pašā viesnīcas numurā, kurā iepriekš dzīvojis prezidents Kārlis Ulmanis, bet, kad vēlāk Stučkas pārcēlušies uz tagadējo Saeimas namu, vadonim par godu nama fasāde krāsota sarkana, mēbeles konfiscētas rīdzinieku dzīvokļos.

Ir tāds foto: Pēteris Stučka, kažokā un bebrādas cepurē tērpies, kopā ar citiem kreisās valdības locekļiem 1919. gada janvārī Rīgā. Stučkas pakalpiņi papahās, pižikos un ādas jakās… Ņirdzoši, bravūrīgi piepūtušies…

Vēlāk runās, ka Stučkam pašam ideju nav bijis, viņš tās čiepis no Ļeņina un paša Marksa, apdzejodams un uzdodams par savējām. Tas tad arī bijis viņa galvu reibinošās karjeras noslēpums. Un vēl arī izmisīgā vēlme pēc tā, lai Latvija par katru cenu paliktu Krievijas sastāvā bez jel kādas patstāvības. Viņš ticēja, ka tūliņ visā pasaulē nodārdēs revolūcija, kas pārraus robežas, iznīcinās valstis, un taps vispasaules komūna, kur valdīs sarkanie. Tādēļ no 1919. gada janvāra līdz maijam Stučka ar mierīgu sirdi Latvijā īsteno teroru, diktatūru un atklātas laupīšanas, kādas nepieredzēja pat Krievija. Dora vēstulē brālim tobrīd apcerēs vīra fizisko nogurumu, tomēr nelokāmo garu: nosirmojis, līks savilcies, bet strādā kā jauneklis pārcilvēciskā slodzē.

Kā nu ne – Latvijā siroja Stučkas valdības sūtītas soda ekspedīcijas, kas bez tiesas šāva nepakļāvīgos un meta koncentrācijas nometnēs. Stučkam patika stingri centralizēta diktatūra, kad visi groži ir tieši valdības rokās. Tāpēc čekas nebija, ar nepakļāvīgo tvarstīšanu un apšaušanu labi tika galā miliči un brīvprātīgie aktīvisti. Pēdējie bija visnežēlīgākie. Piecos mēnešos Stučkas rokaspuiši Latvijā iznīcināja ikvienu privātbodīti un amatnieku darbnīciņu, atņēma zemi ne vien ļaunajiem vācu muižniekiem, bet pat sīkajiem zemniekiem. Esot sprieduši pat par naudas atcelšanu.

Aiz Stučkas vīriem palika haoss un bads.

Šķirotājs

Palasiet, kā Pētera Stučkas valdīšanu romānā Kvēlošā lokā apraksta Anna Brigadere! Tik skarbi, ka padomju varas cenzūra to uzreiz un uz ilgiem gadiem iemeta aizliegtās literatūras plauktā. «Padarīt nevērtīgu cilvēku, izpostīt viņa cieņu bija pirmais uzdevums. [..] Vērtību zaudējušos cilvēkus dzina reģistrācijas birojos, kur tos pēc kaut cik līdzīgas nodarbošanās lieliem jomiem bāza arodvienībās. Nebija vairs vārdu, bet numuri, nebija vairs cilvēku, bet skriemeļi. [..]

Ar katru dienu pieņēmās posts, bads, slimības un nāve. Jo dziļāka grima nakts, jo skaļākas kļuva aģitācijas runas. Pilsoņi bija posta cēlonis. Viņu mājas bija kā neizsmeļami apcirkņi, kur glabājās ieroči, uzturas līdzekļi, zelts un sudrabs. Tie bij jāatņem ar varu. Sākās kratīšanas. Aizveda vienu otru redzamu pilsoni, un tas nekad vairs neatgriezās. Naktīs sāka skriet noslēpumaini automobiļi no cietumiem Ķeizarmeža virzienā. Daudzi bija dzirdējuši atskanam no viņiem šausmu kliedzienus.»

Stučkas valdītajā Rīgā trūka maizes, tādēļ Resnais Pēters izdomāja iedzīvotājus sašķirot trīs kategorijās. Pirmajās divās nonāca režīmam lojālākie, bet trešajā – nederīgie – inteliģentie rīdzinieki, bezdarbnieki un gados vecie cilvēki. Pēdējiem tika vien maza šķēlīte maizes surogāta.

Jau februārī un martā Rīgas nomalēs atrada pirmos bada nāves upurus.  

Bet Stučka un viņa komisāri tikmēr saņēmuši vairākkārtīgu pārtikas devu. Vēl vairāk – baumoja, ka Dora Stučka tikusi pie vairākiem simtiem pārtikas kartīšu, ko izlietot pēc vajadzības. Tāpat runāja, ka nacionalizētā Rīgas Melnā balzama ražotnes noliktavu saturs aizceļojis taisnā ceļā uz Pētera Stučkas pagrabiem. Tad nu viņš vakaros atlaidis nervus īsteni buržuāziska komforta garā… Resnais darīja visu, lai viņa ikdiena nezaudētu ne nieka no labam advokātam piedienīgā agrākā smalkuma, un viņš joprojām prata lepni apģērbties. Stučkam bija desmitiem miesassargu, divas automašīnas un kādam uzņēmējam atņemts zirgu pajūgs.

Latvijas pretinieks Kremļa pēļos

1919. gada maija otrajā pusē tas beidzās. Sarkano armiju padzina no Latgales, Stučkas valdība aizlaidās uz Veļikije Lukiem un pašlikvidējās. Turpmāk, līdz savai nāves stundai, Resnais dzīvoja Maskavā un ieņēma dažādus svarīgus padomju amatus, no 1923. gada viņš bija PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Stučka bija pie teikšanas arī toreiz, kad komunisti Maskavā sprieda par Latvijā salaupīto vērtslietu likteni. Tās bija konfiscētās dārglietas, zelta un sudraba darinājumi. Stučkam privāti tika, piemēram, zelta pulkstenis ar zelta ķēdi. Tas ir pēc papīriem. Patiesībā, domājams, viņa portfelī ieslīdēja daudz vairāk zeltlietu, un kādas noteikti tika arī mīļotajai Dorai.

Pilsoņu kara izlaupītajā Maskavā Stučka dzīvoja nekur citur kā pašā Kremlī – bijušajos cara galminieku apartamentos.

Nu viņš rītos varēja kārtīgi izgulēties. Stāsta, ka dažkārt līdz pat pēcpusdienai šis darbaļaužu aizstāvis redzēts klīstam dārgos, buržuāziski samtainos rītasvārkos. Arī savā dvēselē viņš tā arī palika atrauts no realitātes: jau 1921. gada jūnijā viņš aicināja Ļeņinu sākt atkārtotu iebrukumu Latvijā. Viņš arī vairākkārt mudināja Doru rakstīt Rainim, lai arī dzejnieks taču beidzot pārceļas uz dzīvi PSRS, vienalga – ar Aspaziju vai bez. Sauca, pat piesolot naudiskus labumus. Tomēr Rainis aizmānīšanai nepadevās, viņš jau sen bija pieklusinājis savu radikālismu.

Stučkas privātajā dzīvē valdīja pilnīga saskaņa un harmonija. Dzīves pēdējos gados viņš šad tad ņēma garu atvaļinājumu un kopā ar sievu brauca dziedināties uz sanatoriju Kislovodskā. Maskavā viņu bieži redzēja pastaigājamies Kremļa dārzā – citreiz vienatnē ar veco portfelīti azotē, citreiz – kopā ar mīļoto Doru. Vīra lielais augums nu bijis sagumis un vecīgs, elpa mocījās aizdusā. Mati – balti, balti, un solis liels un pasmags, mazliet grīļīgs. Tikai prāts – joprojām dzīvespriecīgs, ass un tēlains. Nu jau Resnais bija iecelts par Maskavas Padomju tiesību institūta direktoru.

Arī pēc nāves — neko labu

Trīs gadus pēc dižā Raiņa nāves mūžībā devās arī Pēteris Stučka. Kā rakstījusi tā laika Latvijas prese – dabiskā nāvē. Viņš aizgāja slimnīcā Maskavā, 66 gadu vecumā, 1932. gada 25. janvārī. Urnu ar Stučkas pīšļiem svinīgi apbedīja nekur citur kā pašā Sarkanajā laukumā, to iemūrēja Kremļa sienā līdzās Ļeņina mauzolejam.  

Toties Stučkas nekrologos Latvijā skanēja bargi vārdi. Avīzes rakstīja, ka uz Stučku neesot attiecināms «kristīgo ļaužu piedodošais teiciens: par mirušiem labu vai neko». Par viņu nevarot runāt labu, pat ja gribētu. «Stučka bija vienaldzīgs pret atsevišķu cilvēku likteņiem.»

Latviešu tauta viņam bijusi vien eksperimenta trusītis, viņa daļa bijusi «katrā lodē, kas raidīta cilvēku miljonu galvās».

Taisnības labad jāsaka, ka vēlāk, 1937. gada latviešu represiju sāgā, Pēteris Stučka noteikti būtu nogalināts. Togad viņa juridisko mācību pasludināja par naidīgu, bet vārdu izsvītroja no padomju jurisprudences vēstures. Stučkas sarakstītās tieslietu grāmatas dēvēja par kaitnieciskām un aizliedza. Par Stučku drīkstēs ieminēties tikai pēc Staļina nāves, 50. gadu otrajā pusē.

Bet Dora Latvijā atgriezās tikai pēc Otrā pasaules kara un nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam. Mūža pēdējos gadus viņa vadīja Mežaparkā, Gdaņskas ielā 14. Un nomira 1950. gada 9. maijā, tā arī nepiedzīvodama laiku, kad viņas vīra vārdu padomijā ne vien reabilitē, bet pat ceļ godā. 60. gadu nogalē Stučkas vārdā pārkrustīja Tērbatas ielu un pat Aizkraukles pilsētu un rajonu. Pētera dzimtajās mājās Kokneses pagasta Vecbirzniekos uzstādīja piemiņas akmeni. Arī Latvijas Universitātei turpmāk piekāra Stučkas vārdu, un studenti sacerēja slepenu dziesmiņu ar vārdiem: …Un pa gabalu tad Pēterim mēs sauksim, / Hei, Stučka, parādi, uz elli kur ved ceļš.

Bet Latvijas laukos ilgus gadus ganījās ne viens vien zirģelis vārdā Stučka.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs