Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kino smalkumu jūra
Tagad jau zinu, kā viss notiek: aizlido dienu iepriekš, tev tiek nodrošināta viesnīca – jo lielāks projekts, jo numuriņi lielāki par divguļamo gultu, lai vari lasīt tekstu, strādāt. Un nedomāt ne par ko citu. No rīta ir zvans: sešos septiņos celies, sagatavojies, paēd brokastis – ja nepagūsti, tad brokastis ir filmēšanas laukumā. Tevi aizved, nostrādā to dienu – parasti darbalaiks ir 12 stundas. Man bija, piemēram, filmēšana, kur filmēja divas dienas pēc kārtas 13 epizodes – nebija nevienas pauzes.
Ukrainā visilgāk esmu nodzīvojis pusotru mēnesi – tad filmēja divus kino projektus paralēli. Pusdienu nofilmējies vienā, tad aizved uz nākamo – saģērbies, nofilmējies tur, vakarā uz viesnīcu. Un tad iedod kādu brīvu dienu – lai vari atiet, atpūsties. Par tevi rūpējas – viss ir baigi labi. Tev ir savs grimētājs, cilvēks, kas visu laiku gādā, lai tev būtu pienests ūdens, kafija. Visu laiku klāt ir viens vai divi ģērbēji, kas piekārto vai maina tavas drēbes.
Ja ir karsts – pavēdina un atvēsina, ja auksts – uzliek jaku. Līst lietus – stāv ar lietussargu. Sākumā šķita – kam tas vajadzīgs?
Citi lasa
Bet pēc tam es to ļoti labu sapratu – ja aktieris aiziet pats sev meklēt kafiju, tas paņem laiku. Ja ir jāsāk filmēt, viņam tūlīt pat ir jābūt kadrā. Tāpēc ir cilvēks, lai tev nekur nav jāiet, lai tu vari domāt tikai par savu darbu. Tāpat, ja tev ir karsti un tu kostīmā nosvīsti, tātad – tev ir izsvīduši pleķi. Iepriekšējā kadrā tu tāds nebiji, un ir jādomā – kā tagad to kreklu atvēsināt. Tas atkal ir papildu laiks.
Ja sākumā likās – o, kā par mums rūpējas, tad patiesībā tas tavs grimētājs ir tev piesaistīts tāpēc, ka bieži vien to epizodi, kas bija no rīta, turpina filmēt vēl vakarā, un tev kadrā jāizskatās tieši tāpat, kā no rīta. Tai matu šķipsnai visu laiku ir jāstāv tieši tā, jo citādi izskatīsies – pag, tu tikko ienāci pa durvīm un tev citādāka frizūra, kā tas var būt? Tāpēc visi ucinās apkārt, un tev atliek domāt tikai par savu lomu. Tas viss ir bizness.
Vienu kadru filmē tik reizes, cik kameras ir saliktas.
Ja tu spēlē ar kādu pārī, aiz tevis nevar būt kamera. Kad rāda to otru, aiz viņa arī nevar būt kamera. Bet mani taču kaut kā no priekšas jānofilmē! Ja ir svarīgāka aina, noteikti būs divi dubli – viņas tuvplāns, mans tuvplāns, atkarībā no tā, ko režisors ņems. Pirmajās filmās bija grūti, jo katrreiz kaut ko izdari citādāk. Un tas nav diez ko forši tiem, kas pēc tam to visu montē.
Tāpēc, piemēram, visus žestus man vajag kā datorā ieprogrammēt un atcerēties. Ja režisors nav pateicis STOP, vienmēr ir jāspēlē līdz galam, tu nedrīksti teikt – oi, piedodiet, man kaut kas te nesanāca, pamēģināsim vēlreiz! Pofig, ja sajauci, dari līdz galam, pabeidz ainu – varbūt beigas sanāks labas, varbūt kāds rakurss būs izdevies. Tāpat ir perfekti jāzina vieta, kur apstāties, no kuras puses pagriezties, jāzina, cik lielām kustībām jābūt tuvplānā, tās nekad emocionāli nevar būt tāds pašas kā tālajā plānā.
Pēc iespējas mazāk vajag grozīt acis pa labi un pa kreisi, kustībām lielākos plānos jābūt ne vairāk kā divām vai trijām, citādi izskatās, ka stosties. Acis vispār labāk nemirkšķināt… Tie visi ir triki, kas jāatceras. Plus vēl tajā visā jāieliek emocijas, tu nedrīksti runāt ne par skaļu, ne par klusu, tas nedrīkst būt teatrāli. Daudz kas man vēl no tā ir jāmācās.
Intervijas turpinājums:
