• Šobrīd

    weather img

    Rīga +24°C Skaidrs, Z vējš, 1.54 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Aktrise Vizma Kalme un režisors Varis Brasla: Sapnis par bērnu bija izsapņots…

    Intervija
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    18. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Vizma Kalme un Varis Brasla
    Foto: Ieva Andersone
    Vizma Kalme un Varis Brasla
    «Mēs neesam ideāls pāris,» atzīst Valmieras Drāmas teātra aktrise Vizma Kalme un režisors Varis Brasla, bet viņi ir kopā vairāk nekā piecdesmit gadu.

    Intervija publicēta žurnālā «Ievas Stāsti» 2014. gada 5. numurā.

    Vai jūs esat Varis Brasla?

    Vizma: «Mēs ar Vari sarakstījāmies 1970. gada 14. janvārī pulksten 14.00 Rīgā, Alunāna ielas Dzimtsarakstu birojā. Tā bija otrdiena, kas tolaik Valmieras teātrī bija brīvdiena, režisoram Oļģertam Kroderam palūdzu brīvu arī trešdienu. Godīgi pateicu, ka man jābrauc uz Rīgu apprecēties, bet neteicu, ar ko es precos. Sacīju, ka pateikšu to svētdien, kad pēc mēģinājuma iešu laukā pa durvīm. Vienīgi mana draudzene Ligita Dēvica zināja, ka precos ar Braslu, neviens cits teātrī to pat nenojauta. Valmierā mūs neviens kopā nebija redzējis. Varis jau sen bija projām Kinostudijā, mēs vienā laikā teātrī nebijām strādājuši. Man liekas, ka tobrīd mēģinājām «Sāpju ceļus». Pēc mēģinājuma nostājos durvīs, pateicu: «Es precos ar Vari Braslu,» un metos prom. Tas visiem bija liels pārsteigums.»

    Varis: «To faktu mums līdz pēdējam brīdim izdevās paturēt noslēpumā. Tolaik es biju otrais režisors Oļģerta Dunkera filmai «Klāvs – Mārtiņa dēls». Filmējām Gulbenē, un es braucu uz Rīgu, lai apprecētos.»

    Vizma: «Kad aizgājām pieteikties un mums piedāvāja datumus, teicu, ka 13. janvāris neder. Kā vēlāk izrādījās, trīspadsmitais datums mūsu ģimenē ir dramatisks. Neesmu māņticīga, bet vēl arvien atviegloti uzelpoju, kad tas ir laimīgi garām.

    Septiņdesmitajā gadā jaunu gadu sākām ar jaunu dzīvi, taču mūsu satikšanās notika jau krietni senāk – 1962. gada jūnijā – toreizējā Ļeņingradā, ko arī tajā laikā saucām par Pēterburgu. Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā studēju aktiermākslu un tajā pavasarī beidzu pirmo kursu. Vienu kursu augstāk mācījās Lidija Stiebra, kas vēlāk kļuva par aktiermākslas pedagoģi, ļoti sabiedriska meitene, kurai patika visu ko organizēt. Viņa teica, ka Režijas fakultātē institūta absolvēšanas diplomu saņemot viens latvietis un viņš jāapsveicot.

    Man nebija nojausmas, kāds izskatās Brasla, kuram būs jāpasniedz puķes.

    Kādu dienu, ejot institūtā pa platajām vītņu kāpnēm, man pretī nāca stilīgi ģērbies puisis, viņam mugurā bija gaiša, rūtaina žakete – nu, skaidri redzams, ka viņam jābūt latvietim. Apstājos un pajautāju: «Vai jūs esat Varis Brasla?» Tas bija viņš.»

    Varis: «Vizma kāpa augšā, es nācu lejā – to es atceros. Institūtā latviešu nebija daudz, un mani negaidīti uzrunāja blonda, skaista latviešu meitene. Tas bija patīkams pārsteigums.»

    Vizma: «Izlaidumā aiznesu Varim puķes, un viņš mani uzaicināja uz «četrām pīlēm».»

    Varis: «Pēterburgā tobrīd koncertēja brīnišķīgs japāņu kvartets «Melnās pīles». Pa blatu dabūju biļetes. Noklausījāmies ļoti labu koncertu, un mūsu ceļi ar Vizmu pašķīrās.»

    Dzīves līkločos

    Varis: «Pabeidzis institūtu, atgriezos Latvijā, lai strādātu, bet situācija nebija labvēlīga.

    Visos teātros bija savi režisori, un mani nevienam nevajadzēja.

    Pēc ilgu mēnešu gaidīšanas mani par režisora asistentu paņēma Valmieras teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis. Sēdēju blakus Lūcim, Rūdolfam Baltaisvilkam, pāris izrādes uztaisīju patstāvīgi. Trīs sezonas Valmierā nostrādāju, un tad mani uzaicināja strādāt Kinostudijā. Visticamāk, tāpēc, ka tur labi pazina manus vecākus. Mana mamma Valija Brasla bija režisora asistente, tētis Žanis Brasla arī vienu gadu pirms savas aiziešanas bija strādājis Kinostudijā.»

    Vizma: «Man institūtā bija vēl trīs mācību gadi, un tā atkal bija Lidija Stiebra, kas manā dzīvē radīja pārmaiņas. Viņa sarīkoja baltiešu draudzības vakaru. «Aktieros» bijām dažas latvietes, Režijas fakultātē pie Tovstonogova studēja divi igauņi, pāris lietuvieši, un viens no lietuviešiem kļuva par manu vīru. Viņš bija beidzis Viļņas aktieru kursu un Pēterburgā studēja režiju.»

    Varis: «Tiklīdz biju Vizmai no acīm prom, tā izkritu no galvas un no sirds. Viņa mani aizmirsa, lai gan mums nekādu romantisku attiecību nebija. Tajā vasarā, kad pabeidzu institūtu, dažas reizes satikāmies. Aicināju viņu līdzi makšķerēt, un Vizma, man acīs skatīdamās, sapņaini teica: «Kā man patīk makšķerēt!» Protams, ka «fleitēja»!»

    Vizma: «Kad nākamajā gadā atbraucu uz Rīgu, satiku Vari, aizgājām uz kafejnīcu, un es godīgi izstāstīju, ka esmu apprecējusies. Negribu to dzīves posmu atcerēties, tas nebija gudrs lēmums. Mani vecāki to galīgi neatbalstīja, un es divus gadus uz Latviju nebraucu. Studēju Pēterburgā, brīvlaikus pavadīju Lietuvā. Biju vecākiem vienīgā meita, bet divus gadus ar viņiem nesatikos.»

    Varis: «Kad ieraudzīju Vizmas pirkstā laulības gredzenu, biju pārsteigts, bet nevaru teikt, ka būtu uz viņu sacerējies. Tas bija negaidīti, taču nebiju tik satriekts, lai mestos Daugavā vai iestātos garīgajā seminārā. Es dzīvoju jauna cilvēka dzīvi, lielu laiku prasīja darbs, kas man bija svarīgs. 1966. gadā Rostislavs Gorjajevs uzņēma filmu «Noktirne» un man piedāvāja būt par viņa asistentu, kas man bija ļoti laba skola. Galvenajās lomās filmējās Gunārs Cilinskis un poļu aktrise Pola Raksa.

    Es gribēju taisīt «ķinīti», zemapziņā par to biju domājis jau Teātra institūtā.

    Tāpēc, kad tūlīt pēc «Noktirnes» man piedāvāja braukt uz Maskavu un divus gadus mācīties Augstākajos kino režisoru kursos, ar prieku šo piedāvājumu pieņēmu.»

    Vizma: «Kad 1965. gadā pabeidzu institūtu un atgriezos Latvijā. Vēl studiju laikā man piedāvāja darbu Valmieras teātrī, un man bija jāielec lugā «Vīrs un sieva», kuru bija iestudējis Brasla. Viņš jau strādāja Kinostudijā, bet atbrauca noskatīties kādu izbraukuma izrādi. Jaunajām kolēģēm esmu teikusi: «Meitenes, vienmēr atstājiet kādas rezerves!» (Smejas.) Arī tad, kad biju precējusies, katru gadu Jaunajā gadā aizsūtīju Varim apsveikuma kartiņu. Neatceros gan, vai Brasla man atbildēja. Pilnīgi nejauši atkal satikāmies 1969. gada vasarā. Ar savu lietuvieti biju šķīrusies. Zināju, ka arī Braslam bijušas nopietnas attiecības.»

    Varis: «Tās bija sarežģītas, to turpinājums bija saistīts ar aizbraukšanu no Latvijas, un to es negribēju.»

    Vizma: «Tā čehu meitene bija vēl institūta draudzība, bet es zināju par citu tepat Latvijā, kas bija vēlāk. Sākām satikties, un kādu dienu Varis man tā dīvaini pajautāja: «Varbūt mums vajadzētu kaut kur aizstaigāt?» Pirmajā brīdī nesapratu, ko viņš domā.»

    Kopīgās mājas

    Varis: «To aizstaigāšanu biju domājis uz Dzimtsarakstu biroju, bet pirms tam gāju pie Vizmas vecākiem lūgt meitas roku. Vizmas mamma bija pašerpa, varbūt tāpēc, ka viņai nepatika Vizmas pirmais laulību cēliens. Es jau arī stabilai laulības dzīvei nebiju labs variants – mēs ar mammīti dzīvojām komunālā dzīvokļa vienā istabā, un ievest tur vēl sievu nevarēju. Vizmas tēvam, mierlaiku būvinženierim, bija nostāja, ka bāzei, uz kā veidot dzīvi, ir jābūt, bet kino neizklausījās nekas stabils. Kad Vizmas vecāki atvēra durvis, dzīvoklī skanēja tajā laikā populārā Paula dziesma «Papu, saki mammai pats!». Protams, likta ar nolūku, jo viņi zināja, kāpēc eju. Tas man ļoti atviegloja situāciju.»

    Vizma: «Ironiski, ka man, nākušai no dzimtas, kas vistiešākajā nozīmē ir cēlusi Rīgu, nebija sava dzīvokļa. Mans vectēvs un viņa brālis bija būvnieki un mūrniekmeistari Ķergalvji. Ienākuši Rīgā no Jaunpils, no zeļļiem izauga par meistariem, vectēva brālis kļuva būvuzņēmējs, un viņa vadībā ir celta Mākslas akadēmija, Rīgas 1. slimnīca, Krusta baznīca, Nacionālais teātris un daudzas citas būves. Mans tēvs dzimtā bija pirmais būvnieks ar akadēmisko izglītību, taču sociālisma iekārtā mums nekādu īpašumu nebija.

    Kad ar Vari precējāmies, man Valmierā komunālā dzīvoklī bija piešķirta istaba. Varim Bruņinieku ielā bija vairāk nekā divdesmit kvadrātmetru liela istaba kopā ar mammu. Maniem vecākiem bija divarpus istabu dzīvoklis pie Viesturdārza, un mūs ar tādām platībām dzīvokļu rindā neņēma.»

    Varis: «Vienai vietai jābūt, kas cilvēkam ir mājas, bet mums ar Vizmu tādas nebija.

    Dzīvojām saraustītu un izsvaidītu dzīvi.

    Vienīgā vieta, kur klusi divi vien varējām nolīst, bija Valmierā Vizmas istabiņa.»

    Vizma: «Kad Cilinska un Braslas filma «Ezera sonāte» saņēma PSRS Valsts prēmiju, zinot, ka Varim nav dzīvokļa, Velta Līne, tolaik būdama PSRS Augstākās padomes deputāte, sāka «bīdīt» mūsu dzīvokļa lietu visaugstākajā līmenī un kļuva mūsu tālākās dzīves krustmāte.»

    Varis: «Pateicoties Veltai un tā laika kinoministram Oļegam Rudņevam, 1975. gadā mēs ar Vizmu tikām pie trīsistabu dzīvokļa Mežciemā. Mana mamma atnāca dzīvot pie mums.»

    Vizma: «To laimes sajūtu vēl šodien atceros, bet vēl pēdējā brīdī tā mums gandrīz pagaisa. Kāds cilvēks Kinostudijā, zinot, ka Varim kopā ar mammu ir istaba, maniem vecākiem dzīvoklis un vasaras mājele Saulkrastu pusē, bija uzrakstījis sūdzību, ka dzīvoklis mums nepienākas.

    Reizēm mēģinājumu un izrāžu dēļ ilgāku laiku neaizbraucu uz Rīgu. Varis mani apciemoja, bet arī viņam bieži bija filmēšanas un izbraukumi. Kad ierados filmēšanas laukumā, vīri smējās: «Inspekcija ieradusies!»»

    Sastrēgumstundas

    Varis: «Tāds dzīvesveids bija smags. Lai gan tam bija arī savas labās puses, gludi mums nav gājis, bijušas arī sāņu taciņas, taču kopā esam palikuši.»

    Vizma: «Mums abiem bijušas drūmas depresijas. Bija laiks, kad Varim nedeva filmas, mums notika ģimenes traģēdija. Mēs zaudējām bērnu, ko gaidījām. Es biju sestajā mēnesī, neviens man nelika spēlēt izbraukuma izrādē, bet es labi jutos, nekādas fiziskas slodzes izrādē nebija, un kolēģe palūdza viņu aizvietot. Braucām uz Rēzekni, bet ceļā sākās priekšlaicīgas dzemdības, es paliku Madonā.

    Neviens tajā situācijā nebija vainīgs, tā sagadījās, bet sapnis par bērnu bija izsapņots…

    Vecmāte slimnīcā jautāja, vai gribu zināt, kas būtu bijis – zēns vai meitene. Teicu: «Nesakiet, nevajag!»

    Tā nelaimīgā diena bija 13. janvāris, izrāde, ar kuru braucām izbraukumā, bija «Trīspadsmitais priekšsēdētājs», tāpēc trīspadsmito datumu mūsu ģimenei uzskatu par sliktu zīmi. Pagājušajā gadā, kas bija trīspadsmitais, nomira mana mamma.

    Tajā sezonā teātrī vairs neatgriezos. Man bija smaga depresija, sarunas ar psihoterapeitu. Nogriezu garos, blondos matus, nomainīju visu savu garderobi. Faktiski sāku dzīvi no jauna.

    Mēs ar Vari esam gājuši cauri smagiem lokiem. Mums ir bijušas sastrēgumstundas, kad gribējies aiziet un aizcirst durvis. Vara mamma, to juzdama, lūdza: «Tikai neejiet laukā pa durvīm!» Mūsu laulību kopā saturējis ir arī Braslas godīguma princips. Tas viņam radījis sarežģījumus darbā, jo tāda palikšana pie savas pārliecības daudzos gadījumos novedusi pie iekšējām krīzēm, pārdzīvojumiem, depresijas. Taču personīgajiem sānceļiem esam inteliģenti pārgājuši pāri klusēdami.»

    Varis: «Arī tādā saraustītā kopdzīvē, kāda mums bijusi, esam piedomājuši, lai otram nav nepatīkami un kauns par savu līdzgaitnieku. Pastāv viedoklis, ka tādās sastrēgumstundās vajag paņemt vīna pudeli, apsēsties un visu izrunāt, atzīties sānceļos, taču var pienākt brīdis, kad šāda atklātība jānožēlo. Vīrietis tomēr ir citādāks, sieviete visu uztver emocionālāk, un mana pārliecība – mēs visi no šīs pasaules aizejam ar savu «melno kasti», un tāda «melnā kaste» katram ir vajadzīga, kur noglabāt to, ko zina vienīgi viņš. Obligāti! Ja kāds apgalvo, ka viņam tādas «melnās kastes» nav, viņš melo, jo tajā ietilpst ne tikai darbi, bet arī domas.»

    Vizma: «Pirms Jaunā gada teātrī mēģinājām Vara iestudēto izrādi «Triumfa arka», un Elīna Vāne vienā brīdī pateica: «Skatoties uz jums, es tomēr sāku noticēt laulību institūcijai.» (Smejas.) To es uzskatu par augstu komplimentu. Tikai vienu gan jaunajām aktrisēm gribu teikt – ja viņas domā, ka, apprecoties ar režisoru, viņām skatuves ceļš nodrošināts un viss būs rožaini, es varētu nolasīt lekciju un ar savu piemēru apliecināt, ka tā nenotiek.»

    Varis: «Dažās savās izrādēs es Vizmai esmu iedevis kādu lomu, bet galveno nekad, un arī manās filmās viņa lielas lomas nav spēlējusi.»

    Vizma: «Ļoti bieži Vara iestudējumos esmu nesusi paplātes, un tajā mazajā epizodē darījusi visu par simts procentiem, kamēr kāda cita aktrise to varbūt uzskatītu par sev necienīgu uzdevumu, ko izdara tikai pienākuma dēļ. Dažas reizes kolēģiem esmu atļāvusies pateikt par attieksmi pret lielām un mazām lomām.

    Varis: «Teātrī viss notiek emocionāli asāk un sakāpinātāk. Aktieri ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē ir ar kailiem nerviem, un daudz kas tiek uztverts sāpīgāk, nekā citā vidē. Arī tāpēc Vizmai neesmu devis galvenās lomas.

    Tāda laulāto režisora un aktrises sadarbība nāk par sliktu kopīgajai atmosfērai, jo citi uztvers, ka Vizma spēlē nevis tāpēc, ka ir piemērota lomai, bet tāpēc, ka viņa ir režisora sieva.

    Tas ir bīstami gan mūsu pašsajūtai, gan visa teātra kopīgai noskaņai. Vienīgi tad, ja kāda loma būtu tieši viņai, es būtu Vizmu tajā ņēmis, taču tāds materiāls man nav trāpījies.»

    Vizma: «Kad dzirdu runas, ka nav, kas varētu uzņemt labu bērnu filmu, nesaprotu, kāpēc tāda iespēja netiek piedāvāta Braslam – «Emīla nedarbu», «Ūdensbumbas resnajam runcim», «Ziemassvētku jampadrača» režisoram. Te mājās sēž cilvēks, kas varētu filmēt bērnus un bērniem.»  

    Varis: «Man vienmēr bijis svarīgi, ka mājās blakus ir cilvēks, ar kuru varu profesionāli sarunāties par darbu. Un vispār ir labāk, ja kopā dzīvo cilvēki ar vienu dulluma pakāpi.»

    Vizma: «Liktenis izkārtojis, lai mēs nebūtu vientuļi. Mums pa mana tēva līniju ir krustdēls Māris, mūsu troņmantnieks. Viņam ir ļoti laba ģimene, kurā aug dēliņš, un mēs ar Vari jūtamies kā viņa vecmāmiņa un vectētiņš.

    No savas pieredzes varu teikt, ka vīrietis ir stādiņš, kuram vajag uzmanību. Ja es tik bieži no Valmieras nebūtu braukusi uz Rīgu, mēs ar Vari šodien nebūtu kopā. Mums dzīvē bijušas vētras un krāces, bet vecumdienas tagad ir tik harmoniskas un labas, ka bijis vērts tām visām tikt pāri.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+