Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā jums izdevās panākt tādu atklātību?
– Dokumentālajā kino varonis pie kameras pierod pamazām, kļūst arvien drošāks, un es ticu, ka arī sievietēs pašās bija vēlme atklāt savus stāstus. Protams, bija jāķer mirkļi, jāsajūt brīdis, kad ieslēgt kameru, kad un ko tieši filmēt.
Pēc tam kādu mēnesi vai divus vienkārši nespēju sākt skatīties safilmēto materiālu, jo bija pārāk smagi atkal tur ienirt…
Tad saņēmos un ķēros klāt. Pandēmija deva laiku, montējām, kamēr teātris bija slēgts. Man te daži ir teikuši, lai beidzu ņemties ar to Stambulas konvenciju, jo tas traucējot manam aktrises tēlam, – ir arī tādi absurdi viedokļi. Un būt tādai sociālai karotājai tiešām nav īsti mans ampluā, ilgstošā laika periodā es, visticamāk, neesmu spējīga savienot radīšanu un karošanu, bet šobrīd man tas ir ļoti svarīgi un es esmu gatava kāda acīs būt neradoša. Gribu, lai šis izraisa lielāku diskusiju un rīcību.
– Jūs pati jebkad kādā savā dzīves posmā esat piedzīvojusi vardarbību?
– Nē. Man ir tolerantākais un iejūtīgākais vīrs. Arī bērnībā esmu bijusi lolots bērns, vecāki mani ļoti mīlēja. Tētis šogad janvārī nomira, varbūt arī tas ir neapzināts iemesls, kāpēc mani uzrunāja tieši luga Es atgriežos no tālienes, kurā ir mīlestība, kas turpinās arī pēc nāves.
– Un kādas ir jūsu pašas attiecības ar vientulības tēmu? Izrāde ir uzbūvēta ļoti niansēti, bet vientulību arī grūti izprast, ja tā nav iepazīta.
– Nu, es domāju, ka to izjūtu gan, un tam nav pat nekādas konkrētas piesaistes dzīves faktiem. Man tiešām bieži ir sajūta, ka attālums starp cilvēkiem ir tik tuvs un vienlaikus tik tāls un grūti pārvarams. Man gan vairāk raksturīga vienatne, un bieži es pati to meklēju – lai vispār kaut ko radītu, man ir vajadzīgs ļoti daudz vienatnības.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
