Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Bērni jums jau lieli – jaunākajam dēlam tikko palika trīspadsmit, vidējam ir astoņpadsmit, bet meitai jau divdesmit. Kā tas ir, kad viņi izaug?
– Vispār jau jocīgs ir pirmais brīdis, kad aptver, ka tik ļoti tu viņiem vairs neesi nepieciešama. Un vēl tāda kā nesaprašana, jo parādās ļoti daudz brīvā laika.
Neesmu pārliecināta, ka bērnu pakaļskriešanas periods manā dzīvē jau ir pilnībā beidzies, tomēr tas noteikti kļuvis mierīgāks. Viņi ir pietiekami lieli, paši daudz ko var, daudz ko saprot. Man tikai jāpiepalīdz.
– Bērni jums uzticas?
– Ir tā, ka baigi viņiem virsū nebāžos, nepārbaudu katru soli. Par vecākajiem man ir svarīgi zināt, cikos būs mājās, vai viss ir labi. Un esam norunājuši: ja nu gadījumā kas – ir jāstāsta viss, kā ir. Lai zinu, ar kādiem speciālistiem runāt. Tāpat mums ir iegājies, ka tad, ja man ir kādas aizdomas, es tās tomēr pasaku, un tālākais ir viņu pašu rokās – vai nu viņi to atspēko, vai ne.
Man nevajag, lai bērni izstāsta visu.
Viņi, protams, tā var darīt, bet man ir svarīgi, lai es zinu pietiekami. Tāpat saviem bērniem esam iemācījuši – ja tu esi vainīgs, tad atzīsti savu vainu un lūdz piedošanu, tas ir obligāti. Un izlīdzini situāciju, ja esi kādam puķu dobes izbradājis. Pats izdarīji, pats izlabo, ja tas ir tavos spēkos.
Godīgums kā vērtība ģimenē ir ļoti svarīgs. Nekad neesmu baidījusies ar bērniem runāt godīgi. Ir, piemēram, tāds stereotips, ka vecāki nedrīkst bērniem atzīties, ka ir saguruši vai kļūdījušies. It kā tev visu laiku būtu jābūt supermenam! Kādā brīdī iemācījos pateikt – zini, es šodien saguru, vai varam parunāt rīt? Ar to, ka varu viņiem atzīties, arī viņi saprot, ka var godīgi runāt par savām lietām.
Man ļoti patīk doma, ka mēs kā vecāki esam tikpat veci, cik mūsu pirmais bērns. Mēs augam kopā. Iepazīstam pasauli kopā.
– Jau lasot jūsu iepriekšējās intervijas, sapratu, ka esat ļoti ģimeniska. Kādā intervijā pat teicāt – ja vajadzētu izvēlēties starp leļļu teātri vai dramatisko teātri, jūs izvēlētos ģimeni. Vai šī izvēle arī praksē vienmēr ir bijusi tikpat skaidra?
– Ģimene man tiešām ir svarīga, pat nezinu, ko tur vairāk var pateikt. Bet, protams, man nav izdevies atrast pilnīgu līdzsvaru. Neesmu bijusi visās savu bērnu bērnudārzu eglītēs, neesmu tikusi arī uz pāris Māmiņdienu koncertiem, un ir gadījies arī nokavēt izlaiduma sākumu… Saprotu, ka savas profesijas dēļ esmu saviem bērniem laiku reizēm atņēmusi, bet vienlaikus vienmēr esmu centusies viņiem to paskaidrot – tu man esi svarīgs, es mīlu tevi un saprotu, ka tev ir svarīgi, lai es tur būtu, bet, iespējams, šoreiz nebūšu, jo man ir izrāde. Tāda ir šī profesija.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Pērle jaunākajā numurā!
