• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Skaidrs, Z vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Aktrise Sandra Kļaviņa: Es ilgojos pēc iespējas būt vājākai

    Intervija
    Anna Peipiņa
    27. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Sandra Kļaviņa
    Foto: Iveta Vaivode
    Sandra Kļaviņa
    Savulaik teātrī režisori Sandru mazliet apcēla viņas jūtīguma dēļ, emocionālos mirkļos sakot – tu tikai atkal nesāc raudāt… Jā, viņa dažbrīd spēlē kā bez ādas, un dažbrīd tā arī dzīvo. Savas īstās asaras Sandra citiem nerāda. Viss, ko mēs redzam, ir uz skatuves kādā mirklī uzmirdzējusi «asara zirnekļa tīklā» (Klāvs Elsbergs). Varam tikai nojaust, cik īstu asaru prasa viens tāds dimants.

    Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2013. gada 12. numurā.

    – Izrāde «Tēvs», par lomu kurā tu esi nominēta labākās aktrises balvai, ir stāsts par ģimeni, kurā vīrs un sieva ienīst viens otru, jeb, kā rakstīja kritiķi, notiek dzimumu karš. Strindbergs – tā jau vienmēr spēle, kurā jāurķējas sevī.

    – Un, ja režisore ir Māra Ķimele, tad skaidrs, ka vēl jo vairāk būs jāurķējas. Tur nevar pa virsu un pa gabalu. Bet tas arī piešķir darbam papildu vērtību. Ja man jautā, vai es biju baigā sajūsmā, izlasot to darbu, es teiktu – nē. Tāpēc, ka luga ir izrakstīta tā, ka atstāts maz vietas, lai manu tēlu attaisnotu, lai parādītu, kāpēc viņa tik briesmīgi rīkojas. Nav tik viegli saprast, kurā brīdī viņa vērpj intrigas un kurā brīdī vienkārši atbild uz ievainojumu un sāpēm.

    – Kā domā, kāpēc Ķimele tevi izvēlējās tādas stervas lomai?

    – Es domāju, ka tieši tāpēc. Cerot, ka es varētu vislabāk viņu saprast. Es nekaifoju no viņas ļaunuma, es meklēju iemeslus, kāpēc viņa tā rīkojas.

    – Atradi?

    – Es atradu… cita lieta, vai tas īsti nolasījās. Ja pretī, vīra lomā, ir tik šarmants aktieris kā Gundars Āboliņš, protams, ka lielākā tiesa skatītāju simpatizē viņam.

    Tomēr es redzu, ka parasti ir vismaz dažas sievietes, kas notic arī man.

    Manas varones sāpēm un ievainojumiem. Zinu, ka skatītāji bieži vien smejas vietā, kur māte sūdzas, ka vīram ir tieksme uz plānprātību. Jo viņš ir tā pārņemts ar savām idejām, ka visu saimniecības naudu iztērē grāmatās. Viņš pērk tās kastēm un pēc tam pat neizlasa. Un daudziem liekas – nu, redz, kāda maita, neļauj cilvēkam grāmatas pirkt. Bet ja mēs to pārceļam uz mūsdienām? Iedomājies – tev ir ģimene jāuztur, turklāt tu esi atbildīga par cilvēkiem, kas strādā tavā mājā, un te vīrs ņem un visu naudu izdod, piemēram, par visādām datoru lietām – vadi, austiņas… Jā, viņš ir pārņemts ar to, bet reāli mājās trūkst līdzekļu, tu vairs nezini, kā galus savilkt. Un tas vairs nav smieklīgi. Un būtībā nevar saprast, kurš no viņiem ir sajucis, jo viņi abi ir novesti līdz ārprātam. Viņi nevar beigt viens otru ievainot, tāpēc tā cīņa aiziet līdz tik briesmīgam finālam. Mana varone beigās saka – tu manā rīcībā saskatīji apzinātu plānu, bet tāda tur nav bijis, tas viss ripoja kā pa sliedēm, kuras tu man klāji priekšā. Un tā arī ir, mēs tā arī rīkojamies…

    – Tu kaut kā ļoti personiski to visu stāsti.

    – Jā, droši vien es šajā lomā esmu ielikusi arī savas skumjas un pat savu žulti (pasmaida), ņemot vērā visu iepriekšējo posmu manā dzīvē – šķiršanos, ģimenes izjukšanu… Diemžēl šī ir tāda profesija, kur tu barojies arī no savām sāpēm. Tādā ziņā es tur varēju ielikt ļoti daudz no savas dzīves. Par nesaprašanos, par to, kā viss sakrājas… Ielikt un, par laimi, līdz ar to arī mazliet nostumt no sevis prom.

    – Ja būtu balva pašai sev, par kuru lomu to dotu?

    – «Mēnesis uz laikiem» bija ļoti skaista izrāde, bet tur es arī dabūju balvu. Laikam par Hedu Gableri. Tā gan nebija mūsu teātrī, spēlējām to Andrejsalā speciāli būvētā ēkā. Tas bija mans augstākais punkts pašai sev. Te es pārkāpu sev pāri un atkal pēc ilgiem laikiem sajutu sevī drosmi. Izrādes scenogrāfija bija būvēta tā, ka skatītāji sēdēja vairākos stāvos riņķī un redzēju katru seju. Es jutos kā gladiators, kas iznāk viens pats arēnā. Tu redzi reakciju uz katru tavu kustību, un tas dod fantastisku izaicinājumu un adrenalīnu. Vēl jo svarīgāk tas bija tāpēc, ka pati tobrīd nejutos iekšēji stipra. Tas bija kā apliecinājums, ka es turos un ka es tikšu pāri. Interesanti bija arī tas, ka komanda tika savākta no dažādiem teātriem, varēja saspēlēties ar citiem aktieriem.

    – Jūs jau JRT esat tāda mazliet sekta… Vai vismaz bijāt.

    – Jā, un tas bija brīnišķīgi – jo dod neatkārtojamu kopības sajūtu, bet arī mazliet bērnišķīgi. Tāda drusku siltumnīca. Bet nekas nevar pastāvēt nemainoties – ir kaut kāds periods, kurā ir veiksme un viss izdodas, un pienāk laiks, kad jāmainās. Jā, mēs esam kļuvuši savrupāki, mēs pat retāk satiekamies, jo mums vairs nav tik daudz izrāžu, kurās piedalītos gandrīz visa trupa. Apmēram reizi mēnesī spēlējam «Revidentu» un tad pēkšņi atkal ieraugi visus… Bet tas ir neizbēgami. Tā tas dzīvē notiek, tā ir mūsu pieaugšana.

    – Kas ir tava galvenā rakstura īpašība – kā tev pašai šķiet?

    – Es varu nosaukt vienu, kas mani dzen uz priekšu – tā ir spītība. Es nepadošos. Varbūt to var saukt par nesamierināšanos ar sliktām beigām. Un varbūt tas pat ir muļķīgi. Varbūt tā ir ilūzija. Jā, varbūt tā tiešām ir mūsu paaudzei iedota ilūzija, ka visām pasakām vai filmām jābūt ar labām beigām. Dzīvē jau tā vienmēr nenotiek. Es pieļauju, ka pat mana šķiršanās bija tik ieilgusi, jo negribēju samierināties, ka mūsu attiecībām būs beigas ar mīnus zīmi. Negribējās, ka paliek rūgtums.

    – Domā, tā vispār var – pavisam bez rūgtuma?

    – Domāju, kamēr ir jūtas, nevar vis… Un vēl tas arī mūs sakabē ilgstoši turēja, cik daudz presē tika apspriesta mūsu šķiršanās. Tāpēc esmu priecīga, ka beidzot man prasa par darbu, nevis tikai par to. Ne visai atceros mūsu interviju SANTĀ pirms gadiem, kad vēl nebiju precējusies, bet labi atceros, ka toreiz man likās – pasaulē nekā svarīgāka par lielam jūtām nav un nevar būt. Tagad es varu teikt, ka mīlestība ir mīlestība.

    Tu vari mīlēt cilvēku, arī neesot ar viņu kopā.

    Bet daudz augstāk – vismaz šajā dzīves posmā – manā hierarhijā tagad stāv pienākums un saistības pret tiem, ar kuriem esi kopā. Pret bērnu. Pret mammu, kas noveco. Pret suni, ko tu paņem. Tik daudz cilvēku, ko tu nevari «uzmest», vienkārši ļaujoties savām kaislībām un jūtām.

    – Neesi domājusi, kāpēc tad mums tās kaislības vispār vajag?

    – Nu, radošiem cilvēkiem jau tā dzirksts tomēr ir ļoti saistīta ar iziešanu ārpus rāmjiem. Lai gan – kas ir radošs cilvēks? Es, piemēram, sen nebiju izjutusi lielāku lepnumu kā mirklī, kad pirms mēneša pieskrūvēju sev griestu lampu. Pat nevis pieskrūvēju, bet pati saslēdzu un pievienoju elektrību! Aizņēmos no skatuves puišiem urbi, sazvanīju savu radinieku Cēsīs, lai pārjautātu, vai pareizi saslēdzu – un izjutu tādu adrenalīnu, kad sapratu – «yes», tas darbojas! Un tā vēl nodomāju ikreiz, kad pieskaros slēdzītim. Tāpēc es ļoti ceru, ka kaut kad atkal teātrī būs kāds darbs, kas man iedos tādu pašu kaifu. Jo profesionāli darīt darbu, tā ir norma.

    – Bet es par kaislībām jautāju. Un emocijām.

    – Nezinu, varbūt es runāju kā sieviete, kas sevi nobremzējusi, bet tagad man šķiet, ka daudz lielāka vērtība ir līdzsvaram. Jā, ir labi, ka tu vari uzgāzēt un to izbaudīt, bet vēl labāk, ka pēc tam var atgriezties līdzsvarā. Ja tev galvenais ir forsēt emocijas, tas ir kā ar narkotikām – vajag aizvien vairāk, un beigās negūsti no tā nekādu baudu. Īsto baudu tu vari izjust, tikai saglabājot līdzsvaru. Man tas, protams, ir grūti, jo es esmu ļoti emocionāla… Kādreiz to uzskatīju par ļoti labu lietu, tad ar gadiem sapratu, ka ne vienmēr tas ir labi. Ka āda tomēr jāaudzē biezāka. Turklāt slikti, ka līdzi emocionalitātei nāk nesavaldība. Tās lietas, ar ko es nelepojos – tās ir sarunātas aiz nesavaldības. Un tā ne vienmēr ir patiesība – tas, kas nāk, visbiežāk ir aizvainojums, kas sakrājies. Tu centies būt labāka nekā esi, pieturēt mēli un paciest, paciest, paciest, bet kad beidzot nāk ārā, tad nāk… visādas riebīgas lietas. Un pati sabojā visu, ko tik skaisti būvēji.

    – Kurš tev tagad liekas skaistākais posms – kad beidzot apliecināji sevi teātrī, no Hermaņa «melnā zirdziņa» kļūstot par atzītu aktrisi, vai arī, kad atnāca lielā mīlestība, apprecējies ar Kasparu?

    – Man teātris ir darbs. Un neviens darbs nav dzīves vērts. Un mana dzīve bija ģimene – vīrietis, bērns, attiecības. Tas, kas veido tavas mājas. Darbs – tā ir apliecināšanās. Bet man tas sakrita vienlaikus – bija daudz skaistu lomu un pirmie mīlestības gadi arī bija skaisti. Tas vienkārši bija ļoti laimīgs laiks, par ko tiešām esmu pateicīga. Tā bija kā indulgence visam pārējam, kas notika tālāk. Kā apliecinājums, ka bijis tā vērts.

    – Esi sapratusi, kāpēc neizdevās?

    – Mums katram ir savas iekšējās problēmas, un attiecībās tās agri vai vēlu izgaismojas. Es biju vairāk pieaugusi un ar skaidrāku priekšstatu par to, ko gaidu no attiecībām. Taču precēties vai radīt bērnus – tā nebija mana ideja. Tas priekšlikums nāca no mana vīra, un es tobrīd redzēju, ka viņš ir pietiekami pieaudzis šādam lēmumam. Jā, viņš bija jauns, taču es joprojām varu teikt, ka tajā vecumā viņa spriedumi par dzīvi bija daudz pieaugušāki nekā šobrīd. Un bērns, kā zināms, ir pārbaudījums jebkurām attiecībām, pat ideālām. Ja turklāt abi ir aizņemti un darba daudz… Sākas strīdi. Aizvien vairāk izgaismojās mūsu katra atšķirīgie uzskati par pienākumiem un atbildību. Jā, iespējams, ja es būtu bohēmiste un parakstītos uz nemitīgu dzīves svinēšanu, mēs saprastos labāk. Bet tu nevari aizbēgt no sevis – nedz es no pienākuma un atbildības, nedz viņš no tā nemiera, kas ir viņā iekšā. No tā nevar aizbēgt, pat aizbraucot uz citu valsti vai kontinentu. Tas ir lēmums, kas jāpieņem sarunā pašam ar sevi.

    – Bet tas nemiers jau ir ļoti tuvu radošumam. Un liekas ļoti pievilcīgs.

    – Mēs jau uz tāda viļņa arī satikāmies. Es biju fascinēta no tā, kā viņš dejo… Tajā bija tāds dziļums, tāds patiesīgums! Un es joprojām varu pateikt, ka šo daļu viņā mīlu. Bet ir neiespējami ar to dzīvot kopā. Tā ir uguns, ar ko nevar sadzīvot.

    Mūsu attiecībās bija pārāk karsta temperatūra.

    Daudzi mūsu attiecībās visu reducēja uz vecuma starpību, bet šis nav tas gadījums. Un es arī neesmu kaut kāda taisnprātīga sausu principu sekotāja – es spēju saprast un piedot, un es to arī būtu darījusi, ja redzētu patiesu vēlmi mainīties un saglabāt ģimeni. Nav taču runa par vēlmi iztrakoties, es pati neesmu nekāda dievgosniņa, kas mūžā nebūtu ko traku darījusi. To es saprastu. Bet te bija pilnīgi citas likmes. Tu sāc saprast, ka pati ej bojā, mēģinot atrisināt visas peripetijas un saglābt otra cilvēka dzīvi. Gribas jau vājuma mirklī atbildēt ar to pašu – ai, kas būs, būs, lai plīst! Bet…

    – Piedod par jautājumu, bet varbūt tieši tava atbildības sajūta arī ļāva otram tā dzīvot?

    – Nē, ja es būtu samierinājusies un visu atbildību uzņēmusies pati, tad jau viss būtu kārtībā. Tur jau tā lieta, ka nesamierinājos. Viņš jau ir tik šarmants, viņu ir, par ko mīlēt, un tas arī visu sarežģī vēl vairāk. Bet es sapratu, ka tā tas nevar turpināties, ka vienkārši sajukšu prātā, nevarēšu vairs iet uz darbu. Un sāku kārtot šķiršanos. Tagad Kaspars ir projām no Latvijas. Un es mēģinu atgūt atpakaļ savu līdzsvaru un savu veselumu.

    – Un kā tu tagad jūties?

    – Es jūtos… zini, labi. Es vairs neesmu izmisusi. Esmu sapratusi, ka man vairs nevajag blakus kādu, lai tik būtu. Es gribu to, kas man riktīgi der. Vairs negribu kurpes, kas ir smukas, bet spiež, es gribu, lai ir smukas un es tajās arī labi jūtos. Galvenais šobrīd man ir – darbs un bērns. Lai cik tas varbūt skumji skanētu, bet būsim godīgi – trakošana un tās kaislības, tas vairāk piestāv jaunībai. Man ir, ko likt tā vietā.

    – Kas tevi šobrīd iedvesmo un stiprina?

    – Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet esmu kļuvusi nejūtīgāka pret citu viedokļiem. Neatkarīgāka. Mani vairs neuztrauc, ko kurš runā par manu dzīvi vai manu svaru vai vēl kaut ko. Citu viedoklis man vairs nav atskaites sistēma. Skumji varbūt ir tas, ka mani vairs neuzrunā dzeja – vismaz ne tā, kas kādreiz uzrunāja. Esmu kļuvusi racionālāka.

    – Bet kāpēc tu par to runā kā par zaudējumu? Varbūt tas ir ieguvums? Jūtīgums jau nekur nepazudīs, bet tagad esi ieguvusi vēl arī šo, otru, pusi…

    – Jā. Jā, droši vien. Varbūt tas tiešām būs izlīdzsvarojies.

    – Un kā tev pietrūkst?

    – Patvēruma sajūtas. Azotes sajūtas.

    Ir brīži, kad gribas būt vājai.

    Tādas… tēta sajūtas. Man jau tētis arī miris, viņam bija tikai piecdesmit pieci gadi, insults. Vīrišķības pietrūkst. Man pat suns un kaķis ir sievietes. Un kādam šajā kombinācijā ir jāuzņemas vīrišķīgā loma. Es ilgojos pēc iespējas būt vājākai. Tad varbūt arī vieglums parādītos. Tā man arī mazliet pietrūkst.

    – Lasīju, ka gads pēc Žanetes piedzimšanas tev esot bijis diezgan grūts. Gribēji būt ideāla mamma?

    – Jā, tur nostrādāja mana atbildības sajūta – ja es kaut ko daru, tad gribas to izdarīt labi. Kaut kas no perfekcionisma – lai viss būtu pareizi. Un beigu beigās tas nodarīja man pāri pašai, zaudēju daudz spēka. Es biju Rīgā viena pati, mana mamma Mālpilī, Kaspara mamma Inciemā, Kaspars pats Valmierā. To miega badu es vēl tagad, pēc desmit gadiem atceros kā ārprātu. Un tās bailes, ka tik tu visu izdari pareizi.

    – Viņa vairāk ir tava vai Kaspara meita?

    – Pēc izskata – Kaspara, pēc rakstura – agrāk domāju, ka manējā, tagad ieraugu kaut ko no Kaspara viegluma un «pofigisma», un tas ir labi. Atceros, cik ļoti jūtīgs bērns es biju pati, kā pārdzīvoju, man pietrūka tā veselīgā egoisma. Es tiku audzināta latviskā pieticībā, ka vispirms jādomā par citiem, un tad par sevi…

    – Tāpat kā daudzi no mums. Zini, es varbūt kļūdos, bet man nez kādēļ liekas, ka tu esi no tām sievietēm, kurās iemīlas klusi un nemanāmi, bet nopietni.

    – Es gan labāk gribētu, lai manī iemīlas un pasaka skaļi! Bet jā, ir bijis, ka kāds foršs vīrietis pievērš uzmanību un es minu – diez, ko viņam no manis vajag? Meklēju iemeslu… Bet kāds tur iemesls – vienkārši, vai nu ir, vai nav. Tāpat kā ar vīriešiem – nav jābūt visskaistākajam un visslaidākajam, lai iepatiktos.

    – Bet vis… kādam?

    – Mani uzrunā vīrišķība. Tāda vīrišķīga seksualitāte. Bet tas ir tik… Piemēram, kad es redzu, ka viņš dzied un rokas tur šādi (noliek uz ceļiem rokas ar plaukstām uz augšu), es skatos un iemīlos tajā, kā viņš tur atvērtas plaukstas. Vai tas, ka cilvēku pūlī, bārā, pirmizrādes burzmā pēkšņi redzi vienu seju, kura skatās uz tevi un pēkšņi kļūst nopietna. Un tajā nopietnībā ir daudz vairāk patiesības nekā visā tajā jezgā, kurā arī pati piedalies. Viņš ir uztvēris, kā tu patiesībā jūties. Tas patiesuma mirklis, tā abpusējā patiesības sajūta. Un tas patiesums var būt gan tajā, kā viņš dzied vai kā viņš dejo. Tīrs, bez uzslāņojumiem, bez piemaisījumiem.

    – Man liekas, ka tu vispār esi tāda… patiesīguma meitene.

    – Jā, es cienu un apbrīnoju tiešumu un aizvien vairāk cenšos būt godīga, lai gan tas bieži neizdodas. Kaut vai pēc pirmizrādes pateikt, kas tev nepatīk.

    Tik bieži negribas aizvainot vai sāpināt…

    Bet man patīk, ka cilvēki, sevišķi vīrieši, pasaka tieši un godīgi. Nevis ar kādu zemtekstu vai mērķi, bet – ja tu man jautā, tad es atbildu godīgi.

    – Bet vissāpīgāk ir dzirdēt kritiku par…

    – Aktierim – par darbu, protams. Ja arī reiz uztraucos, kādas fotogrāfijas kaut kur parādās, kā es tur stāvu un kā izskatos, tagad ir vienalga. Tie, kam vajag, mani redz teātrī, nevis nejaušās saviesīgu pasākumu bildēs, un es taču nepretendēju nedz uz mūžīgo jaunību, ne skaistumu. Kritika par darbu ir daudz būtiskāk. It īpaši, ja jūti, ka nesanāca, bet varēja. Nepietika laika, nepietika drosmes uzņemties risku…

    – Ko tu saproti ar drosmi? Teici, Hedas Gableres loma atmodināja drosmi.

    – Tikt galā ar bailēm. No visa kā. Man tas sākās ar ļoti prozaiskām bailēm – kaut vai iemācīties pēc izrādes vienai nākt mājās. Es biju pieradusi, ka man nāk pretī. Kā, es tagad viena, divpadsmitos naktī, «Maskačkā» ?! Bet galu galā esi spiesta iemācīties paļauties uz sevi. Vēl – bailes novecot. Bailes, ka tevi salīdzinās ar jaunāku. Jo tu vienkārši esi citā vecuma kategorijā. Bailes no vientulības. No tā, ka nebūs lomu. Skaidrs, ka četrdesmitgadniecēm ir mazāk lomu nekā jaunajām aktrisēm, paaudžu maiņa notiek un notiks, un, ja teātrī ir daudzas viena vecuma aktrises, visām nekad galveno lomu nepietiks, tur nav ko būt greizsirdīgai. Bailes no tā, ka varbūt pēkšņi būs kardināli jāmaina dzīve – kas zina, var mainīties teātra finansējums, visādi var būt. Es jau pēc tās pieredzes ar lampu smējos, ka iešu par elektriķi. Aktierim ir divas galējās stadijas – vai nu ir ārprātīgi daudz darba, un nekam citam neatliek laika, vai arī tu kauc no tā, ka neviens nedod lomas. Starp citu, likās, ka šī būs tukšāka sezona, es jau nolēmu beidzot iet šoferu kursos un suni vest suņu skolā, bet te zvana režisors Nastavševs, un lūk, atkal loma. Un tāda loma, kuru varētu pat būt ilgi gaidījusi, bet te burtiski iekrīt rokās. Kāda vairs šoferu vai suņu skola! Šajā profesijā tu neko nevari prognozēt.

    – Vai tikai šajā profesijā? Vai tas nav aizvien vairāk visās jomās, visā dzīvē?

    – Jā, varbūt. Tu vari tikai mācīties pieskaņoties pārmaiņām, paļauties. Es neesmu baigā optimiste, bet es trenēju sevī domu, ka vienmēr var atrast izeju. Visbriesmīgākajos brīžos esmu sev teikusi – tu tikai nodzīvo līdz rītam, un redzēsi, ka viss mainīsies. Tā arī notiek.

    – Kādā intervijā tu reiz skaisti teici – ka jūties kā meitene ar pērļu auskaru, kura ļoti labi spēja redzēt krāsas, bet pati nebija krāsa.

    – Jā? Varbūt tā arī bija… Lai gan vēl precīzāk ir tas, ko reiz par mani bija uzrakstījusi teātra kritiķe Guna Zeltiņa – ja visu mūsu teātri un izrādes uztver kā orķestri, tad vienmēr ir kāda melodija, kas skan cauri. Tā nekad nav izteikts solo, bet skan cauri. Man tā sajūta par sevi ir tāda. Un manās acīs tam ir pat lielāka vērtība, tas liekas noturīgāk un gruntīgāk. Man patīk nianses, man patīk… smalkāk. Bet runājot par krāsām… Zini, tagad es sevi beidzot izjūtu kā krāsu. Un – tas varbūt skanēs jocīgi, bet es sevi izjūtu baltu. Ne jau tāpēc, ka tīru, nē…

    – Japānā baltā esot sēru krāsa.

    – Nē, drīzāk kā sākums. Kā skaidrība. Tāda balta ziemas gaisma, kas ienāk līdzi ar svaigu gaisu, kad atver logu. Un tu ievelc šo ziemas gaisu un tas tev tā iztīra galvu. Gribas atvērt smadzenēs lodziņus un izlaist cauri, lai viss izvēdinās. Lai viss ir skaidrs un nekas nav piesvilis.

    – Pēkšņi atcerējos vienu no pirmajām lomām, ar ko kļuvi plašāk pazīstama – jaunu meiteni Hannu no televīzijas filmas «Vienas vasaras zieds». Tu sev toreiz patiki labāk vai tagad?

    – Tieši tagad es sev patīku labāk, bet bijuši periodi, par kuriem tā nevarētu teikt. Paskatoties dažādu laiku fotogrāfijās, redzu, ka acīs parādās zināms skarbums. Tādu maigumu kā toreiz es nekad vairs nedabūšu sejā. Un tas varbūt ir tas, kas atbaida tos vīriešus, kādi man patīk, jo tādiem vīriešiem patīk maigas sievietes. Nevis tādas, kas skenē un vērtē. Bet citādi es esmu ar sevi apmierināta. Galvenais – nav vairs īpaši par ko un ar ko cīnīties.

    – Bet nav taču tā, ka tev vairs nav izaicinājuma?

    – Man nav izaicinājuma salīdzināt sevi ar citām sievietēm. Kad tu gribi būt starp labākajām. Vienā brīdī tās sacensības vairs nav nepieciešamas – tu vienkārši vairs nevari cīnīties, jo apkārt ir tik daudz jaunu, skaistu, talantīgu, un nāk vēl klāt… Tu beidzot vienkārši kļūsti par to, kas tu esi. Un, kā izrādās, tā arī ir tā lielākā vērtība. Starp citu, pēc gadiem uzzini, ka tieši par to tevi arī reiz iemīlējuši, nevis par taviem sasniegumiem, izskatu un vietu topos.

    Man prieks, ka vairs nav jāsacenšas.

    – Bet sacensība ar sevi taču paliek vienmēr.

    – Jā, ir jau vilinoši tagad ierušināties alā un rāmi dzīvot. Bet nē, tādu pašapmierinātību es negribu, kad šķiet lieki krāsoties vai izmazgāt matus, jo var taču cepuri uzlikt galvā. Nē, tā es negribu.

    – Es pareizi sapratu – tev tagad ir suns?

    – Tas, protams, ir smieklīgs stāsts par mani. Es sev teicu, ka man ir par daudz atbildības, ka gribas būt bezatbildīgākai, dzīvot vieglāk… Bet Žanete visu laiku dīca, ka grib suni. Un es teicu – nē! Ne dzīvoklī, turklāt mums jau ir kaķis. Un kurš tad galu galā viņu vedīs ārā? Bet īsi pirms «Ilgu tramvaja» pirmizrādes «feisbukā» izlec sludinājums, ka ir atradies haskija un vilku sugas kucēns. Es ieraugu to suni – un viss. Piecas minūtes pirms tam vēl biju teikusi, ka mums nebūs suns, bet vēl pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau aizgājām viņam pakaļ. Jā, man ir suns, turklāt ar raksturu, īsts enerģijas kamols, viena acs zila, viena brūna. Sāra. Bet viņa man sniedz tādu prieku, par kādu es no suņa pat iedomāties nevarēju! Tā ka zināmā mērā esmu atklājusi suni. Un nu es pat gribot vairs nevaru «ierakties alā», jo taču jāved ārā suns!

    – Vai tev varētu būt tāds sapnis kā, piemēram, filmēšanās ārzemēs?

    – Domāju, ka tas nav par mani. Kad sākām, nebija tādu iespēju, bet tādas pārliecības nebija toreiz un īsti nav arī tagad. Bet to, ka mūsu aktieri ir bieži vien labāki nekā, piemēram, lielās krievu zvaigznes, kas jau zaudējušas realitātes izjūtu, to gan es spēju novērtēt. Par laimi, JRT daudz braukā un ir iespēja salīdzināt. Es vispār esmu pateicīga skatītāja, vienmēr atrodu kaut ko labu un vērtīgu, tomēr īpaši man patīk izrādes, kurās redzi, ka aiz lomas ir milzīgs neredzama darba aisbergs, bet par to var vienīgi nojaust, uz skatuves redzi tikai vieglumu un profesionalitāti. Žēl, ka tagad nereti arī teātrī visu mēģina vienkāršot – ai, to nesapratīs, šito monologu izlaidīsim, jo par ilgu, viss kļūst tāds pielāgots. Mēs par saviem skatītājiem nevaram sūdzēties, tomēr es sevi dažkārt pieķeru pie domas – «a priekš kam» tu to vispār dari?

    – Pēc smagām izrādēm, kur jāplosa sevi?

    – Pat ne tā. Drīzāk kā jautājums – vai tad tiešām tas kādam ir vajadzīgs? Un – vai tas ir tas, ko tev vajadzētu darīt – pieaugušai sievietei? Un tad ir tik labi, ja kāds pienāk uz ielas un pasaka – viņam tas bija būtiski. Bet ar gadiem šī sajūta uz skatuves ir aizvien biežāk – piemēram, kad jāspēlē meitenes, jaunākas par sevi, kas hihina un plivinās… un tu dzirdi savus smieklus no malas, un domā – nu, kas tas ir? Es tiešām negribu mirt uz skatuves, un es negribu, lai skatītājiem ir jāpārdzīvo, vai norunāšu savu monologu līdz beigām vai tomēr sajaukšu. Es domāju, ka tomēr ir laikā jāaiziet no tā. Un nav ko te beigtu zirgu spārdīt, vajag laikus aiziet un nodarboties ar to, kas tev sniedz prieku. Veidot dārzu kaut vai.

    – Tu jau otrreiz piemini dārzu.

    – Jā, man patīk puķes, es gribētu kaut ko audzēt, veidot. Lauku mums vairs nav, mamma atbrauca uz Rīgu, māju pārdeva. Gribētos tomēr, lai būtu kāda vieta, kur mēs varētu netraucēti vecumdienas pavadīt. Tāda miera osta.

    – Sandra, es zinu, ka pirms vairākiem gadiem tev bija arī nopietnas veselības problēmas.

    – Es domāju, ka tās bija tikai sekas. Tad, kad tu izej uz kompromisu, ka mēģini būt laba pret visiem, tikai ne pret sevi – no tā visa iekšējā spriedze ir tik liela, ka kaut kur tam bija jāpaliek. Būtībā tā slimība uzrādīja, ka kaut kas jāmaina, ka nevar bezgalīgi piekāpties, nevar sevi, savas vēlmes apspiest un nevar dzīvot ilūzijās. Par laimi, tas atklājās ātri un viss beidzās labi.

    – Tu tagad Kasparam esi piedevusi?

    – Es citādāk uz to skatos.

    Es varētu piedot, ja redzētu, ka viņš ir kaut ko sapratis, izdarījis secinājumus.

    Bet tas būtu – piedot viņam. Attiecībā uz sevi man vajag sajūtu, ka esmu tikusi tam pāri. Tā nav gluži piedošana, drīzāk – tu apzinies, ka tas notika, un pieņem kā pagājušu.

    – Iedomājies, ka mēs te satiekamies tieši pēc gada. Viena lieta, ko tu gribēt mainīt savā dzīvē?

    (Pauze, kuras laikā Sandra ilgi skatās savā attēlā stiklā). Es gribētu būt… ai, tas būs smieklīgi…

    – Toties patiesi droši vien.

    – Es gribētu būt sakoptāka. Es pēkšņi ieraudzīju bildi, kā es te atkal sēžu… un esmu smukāka, tievāka, sakoptāka sieviete. Ar vienmēr skaisti nolakotiem nagiem. Gribētu būt vairāk palutināta, dāmīgāka. Bet pagaidām man labāk liekas nopirkt sunim īsto siksniņu, nevis sev jaunu kleitu. Un varbūt tā ir tikai mana iedoma, ka no kleitas būs vairāk prieka.

     

    P.S. Nedēļu pēc intervijas satieku Sandru skaistā, tumši zaļā kleitā. Jā, jauna – viņa smaidot atbild uz manu vēl neuzdoto jautājumu.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+