Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Reizēm esmu teikusi savam dēlam Artūram, ka man gribētos nospēlēt arī kaut ko nopietnu. Mums, aktieriem, jau visiem gribas Hamletu. Bet tiek Zentiņa. Tad dēls mani noliek pie vietas: «Mammu, bet vai tu saproti, ka ir aktieri, kuriem visā mūžā nav tādas Zentiņas? Kāpēc tu nenovērtē to, kas tev dots?» Un Zentai es tiešām par daudz ko varu sacīt paldies. Bez viņas man nebūtu ne papildu darbu, ne interviju, ne žurnālu vāku… Kamēr tā visa nebija, tiešām gribējās izbaudīt, kā tas ir. Es teātrī jau biju ilgi nostrādājusi, un tad, uz 50 gadu jubileju, bija mana pirmā intervija rajona laikrakstā. Tad redz, kā tas ir, toreiz nodomāju.
Zentiņas dēļ mani pazīst uz ielas. Un tas jau nav nekāds brīnums, bet tīrā statistika – cik daudz ir cilvēku, kas nāk uz teātri, un cik to, kas televīzijā noskatās seriālu? Bet tādēļ neesmu ne satraukusies, ne pārdzīvojusi: vai, kā nu es šodien izskatos un kā nu man jāuzvedas. Kāds pasaka labus vārdus. Vēl šorīt, kad nācu pie jums, sirma kundze ar spieķīti pienāca un teica: «Paldies par Zentiņu, lai jums veselība!» Tas ir mīļi. Dažreiz bērni kaut ko klaigā, bet esmu pieradusi, nepievēršu uzmanību.
Reiz Rīgas autoostā pat cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas un nodarbošanās gribēja kopā nofotografēties ar telefoniem – mammītei jāaizsūta bildīte! Nu, kāpēc ne? Arī Valmierā tieši pirms izrādes Vecpuišu parkā uzrunāja trīs četru reibušu vīru kompānija: ko tad jūs Valmierā? Arī viņi skatās seriālu un zina Zentiņu. Sevišķi laimīga par tām sarunām neesmu, tomēr uzskatu, ka jebkuram cilvēkam pieklājīgi jāatbild.
Paldies cilvēkiem par mīlestību! Bet, kad esi izjutis popularitāti, tad saproti, ka nekas tik ļoti vērtīgs jau tā nav. Vienmēr arī esmu apzinājusies, ka slava un popularitāte ir kā ziepju burbulis. Smuks, bet pārplīst, un tā vairs nav. Beidzās UgunsGrēks, un beigsies arī interese par mani.
Man gan ir arī viena ļoti nopietna monoizrāde Visa dzīve priekšā pēc franču rakstnieka Romēna Garī romāna. Spēlēju to jau gadus septiņus. Braucu uz dažādām Latvijas vietām un raudinu cilvēkus. Pēdējā reizē kultūras nama vadītājs teica: «Jūs nebrīdinājāt, ka būs tā.» Bet dzīvē jau arī traģiskais ar smieklīgo iet roku rokā.»
Visu rakstu lasiet digitālajā žurnālā «Santa+».
