Aktrise Māra Mennika: Esmu bijusi starp dzīvību un nāvi

Grūtniecība
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
18. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktrise Māra Mennika
Foto: Liene Pētersone
Aktrise Māra Mennika
Valmieras Drāmas teātra aktrise MĀRA MENNIKA ir izaugusi trīs māsu ģimenē un pati ir mamma trijiem bērniem. «Bērni ir labākais, kas ar mani noticis,» viņa saka.

Mana mamma

«Manas spilgtākās bērnības atmiņas ir par mammu, cik ļoti es viņu gaidīju mājās no darba. Skrējām koridorā pretī, un, viņai pārnākot, manī iestājās bezgalīgs iekšējs miers,» atceras Māra. «Mamma vienmēr mums atnesa kādu gardumu, kaut ko, kas mūs iepriecināja, un tieši tāpat viņa tagad turpina iepriecināt savus mazbērnus. Kad viņa ir mājās, pārņem sajūta, ka viss ir labi. Bērnībā man mammas ļoti pietrūka. Viņa ir ārste neiropatoloģe. Vienmēr, kad zvanīja telefons un vaicāja pēc doktor Meņņika, teicu, ka ņetu doma (nav mājās). Pacienti varēja mammu izsaukt jebkurā dienā un laikā, un es ļoti pārdzīvoju, kad viņa devās prom. Sapratu, ka cilvēkiem viņa ir vajadzīga, bet arī man viņa bija ļoti vajadzīga.

Tikai tagad, kad pati esmu mamma, pa īstam spēju novērtēt, kā viņa visu paspēja: strādāt, aprūpēt pacientus, pagūt visur, kur viņu gaida, izdarīt visus mājas darbus. Vakaros nolika mūs gulēt, brītiņu pie manis pagulēja, kamēr es laidos miegā, un cēlās augšā, lai divas, trīs stundas vēl strādātu – mazgāja veļu, sagludināja mums drēbes, uztaisīja pusdienas nākamajai dienai, ko mums uzsildīt, pārnākot no skolas. To es no viņas esmu pārņēmusi, jo tagad man ir tieši tāds pats dzīves ritms. Nakts, kad mājās visi guļ, ir mans laiks, kad visu ko sadaru. Apzinos, ka naktīs negulēt nav veselīgi. Sevišķi, kad ir jau pāri četrdesmit, bet mammīte savos septiņdesmit sešos gados izturas tā, it kā būtu jaunāka par mums visiem. «Ja es nekustētos, jau sen būtu zem zemes,» viņa saka.

Mamma ar darbiem visu laiku skrien man pa priekšu, un tas ir viņas sportiskais rūdījums.

Jaunībā viņa, tolaik Ruta Plūce, bija PSRS čempione riteņbraukšanā. Atceras, ka vislabāk padevušies iedzīšanas posmi pret kalnu. «Kamēr citi čammājās, es aizbraucu visiem garām,» viņa ir stāstījusi. Un tā ir arī tagad – kamēr kāds domā, ko un kā darīt, viņa jau ir izdarījusi. Apbrīnoju mammītes darbaspējas. Viņa mums ir milzīgs atspaids. Mamma tagad dzīvo pie mums Valmierā, jo bez viņas es netiktu galā. Pirms trim gadiem, kad man piedzima Edvarts, viņa pārcēlās no Rīgas šurp, un var teikt, ka ir atgriezusies mājās. Mamma ir dzimusi Valmierā, ko uzzināju tikai tad, kad sāku strādāt Valmieras teātrī. Tikai tad uzzināju arī viņas dzīvesstāstu.

Viņai bija divi gadiņi, kad zaudēja vecākus. Vispirms tēti, kurš bija leģionā, un 1944. gadā viņu nošāva krievi, bet mammīti, jaunu skolotāju Rencēnu skolā, ielika cietumā par pretvalstisku darbību. Tur viņa dabūja tuberkulozi un, iznākot laukā, nomira. Palikušu bez vecākiem, bērniņu paņēma vecmāmiņa, īstajā brīdī iemanījās paslēpt kūtī, sargāja un audzināja. Kad manai mammītei bija pieci gadiņi, viņas vecmāmiņa nomira, visi citi radinieki bija izsūtīti, un manai mammai sākās dzīve pie dažādiem cilvēkiem, līdz viņu pieņēma brīnišķīgi audžuvecāki, kuriem bija mīlestības pilnas sirdis, lai izaudzinātu svešu bāra bērnu.

Mamma par viņiem man ir stāstījusi sirsnīgas atmiņas. Audžuvecākiem Cēsu pusē, Vaivē, piederējušas dzirnavas, un tad, kad tur sabraukuši radi un svinēti kādi svētki, dziedātas dziesmas. Vienmēr noteikti – Stāv dzirnas zaļā ielejā…, pie pantiņa par meldermeitiņu mamma uzcelta uz lielā saimes galda, visi gājuši riņķī un dziedājuši. Kad audžuvecākiem iestājās pensijas vecums un 1965. gadā kolhozs atsavināja zemi un zirgu, viņi pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Mammīte uzsāka mācības Medicīnas institūtā, rosīgi strādāja un dzīvoja, līdz pārcēlās pie mums uz Valmieru.

Viņai palikusi tikai viena fotogrāfija ar īstajiem vecākiem. Bildītē mazs bērniņš, un nekādu atmiņu par to laiku. Manai mīļajai kolēģei Rutai Birgerei bija draudzene Zaiga, kura kā maza meitene bijusi manas mammītes vecāku kāzās un tās labi atcerējās. Mēs ar Rutiņu saorganizējām mammai tikšanos ar Zaigu, un caur viņas stāstiem mamma varēja savā ziņā satikt savu mammīti, ar kuru viņai bija lemts būt kopā tikai divus gadus.

Mammas tētis ir pārapbedīts Lestenē, viņas mammīte guļ Rencēnu kapos, kur tagad arī mans tētis, un mēs ļoti bieži tur braucam. Skaista, klusa lauku kapsēta. Braucam vecmammas un tēta dzimšanas un vārda dienās. Ziemassvētkos iededzinām svecītes, dziedam Ziemassvētku dziesmas, arī kādu jestru, kādas tētim patika. Vasarā sastādām puķes. Mani bērni to visu redz, un viņiem kapi nav drūma vieta. Mēs tur ejam gaiši, ar mīlestību un gūstam mieru.»

Puķes no tēta

«Ģimenē svinam Mātes dienu, un vienmēr visas trīs māsas esam sveikušas mammu šajos svētkos. Dāvinām viņai puķes. Kaut ko vēl citu šajos gados viņai grūti uzdāvināt. Mammai patīk teikt: «Ko tad vecam cilvēkam vajag!…» Kā jau ārstei, viņai piemīt melnais humors. Kad pārcēlās pie manis uz Valmieru, teica: «Jāiet tuvāk kapiem…» Kad tēta tagad vairs nav, mēs no viņa mammai 8. martā dāvinām tulpes. Tie bija ziedi, ko tētis šajā dienā viņai nesa, un mana vecākā māsa Baiba, kas dzīvo Rīgā, tagad atsūta ziņu:

«Es Tev pārskaitīju naudu. Neaizmirsti mammai no tēta nopirkt puķes!»

Vecākiem lielākais mūža laiks iekrita padomju gados, kad 8. marts bija svētki. Tētis vienmēr mammu apsveica, un mēs līdz ar viņu. Kad mums jau bija apzinātāks vecums, pa nakti, kamēr mamma gulēja, cepām torti vai pīrādziņus, ko agri no rīta viņai pasniedzām. Kopš atgriezās Mātes diena, tie mums ir ļoti sirsnīgi svētki. Godinām mammu, mūs sveic bērni. Mums ar jaunāko māsu Daci ir pa trim bērniem, Baibai savu nav, bet viņai ir privātais bērnudārzs. Kad mammai kāds saka, cik labas meitas viņa izaudzinājusi, viņai ir teiciens: «Es nevienu neesmu audzinājusi, pašas izauga.»

Faktiski mani audzināja Baiba. Arī vārdu viņa man izvēlējās, kad es piedzimu. Sešus gadus par mani vecāka, Baiba man bija kā otra mamma. Staipīja visur līdzi. Baiba nodarbojās ar tūrismu un jau pirmajā klasē aizveda mani sev līdzi uz Namiņu, kur Imantā pulcējās kalnu tūristi, un šāda dzīve mani aizrāva. Tāpat kā folklora, kurā Baiba mani iesaistīja. Darba dēļ mammai nekad nebija laika. Tētis arī skrēja pa savām kultūras lietām. Viņš bija beidzis Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, republikas arodbiedrībā bija atbildīgais par kultūras un sporta lietām. Viņa sapnis bija teātris, kas pašam nepiepildījās, tāpēc bija ļoti laimīgs, ka es kļuvu par aktrisi.

Tagad, kad pati esmu mamma, saprotu, cik ļoti mamma mums uzticējās, ļaujot pašām izvēlēties to, kas patīk, palaižot mani, pavisam vēl bērnu, uz kalniem, laivu braucienos, dažādos pārgājienos.

Esmu bijusi situācijās starp dzīvību un nāvi un izkūlusies, pateicoties tūrismā gūtajai pieredzei.

Droši vien, ka mamma uztraucās, bet to neizrādīja. Kad stāstīju, ko esmu piedzīvojusi, viņa uzskatīja, ka viss ir normāli. Tāda attieksme nāca no viņas sportiskā rūdījuma.

Nekad tā īsti neesmu zinājusi, kas viņā pašā notiek, jo viņa neatklājas, bet man šķiet, ka viņa dzīvi tver viegli. Mamma ir teikusi, ka nav vērts bojāt nervus un sevi tērēt lietās, kuras nav iespējams mainīt. Viņa spēj viegli reaģēt uz notikumiem, kurus daudzi uztver kā traģēdiju. Tāda ir arī Baiba. Viņa var ilgstoši ar mammu nesazvanīties, un tad, kad mamma piezvana, Baiba pajautā: «Kāds ir piedzimis vai nomiris, ka tu zvani?» Mammai tāda attieksme patīk. Viņa nekad nav pacēlusi balsi, kaut ko mums aizliegusi vai izrīkojusi pēc sava prāta. Reizēm bez vārdiem esmu jutusi, ka daru tā, kā, iespējams, viņai nepatīk, un ar savu dzīves piemēru viņa man iemācījusi simtkārt vairāk, nekā būtu panākusi ar trakoti pareizu audzināšanu. Savā veidā es viņu tagad kopēju, jo mana lielā meita Rute man vairs nevaicā, vai drīkst kaut kur iet, darīt, ko iecerējusi. Tikai pasaka, lai to zinu. Tā apziņa, ka uz viņu paļaujos un viņai uzticos, Rutei rada vēl lielāku pienākuma sajūtu.

Mamma man ir uzticējusies un ļāvusi pilnīgu brīvību arī sirds lietās. Tagad, kad man pašai ir meita gandrīz jau precību gados, esmu domājusi, kā es justos līdzīgā situācijā, uzzinot, ka meitas iecerētais ir divdesmit trīs gadus vecāks, kā man Niks (Māras teātra direktors un aktieris Niks ĒrglisL. B.). Mamma tajā laikā strādāja peldbaseinā par sporta ārsti, un Niks bija aizgājis pie viņas iepazīties. Viņa Niku nopētījusi, bet neko nav teikusi, arī man neko neteica. Niks ik pa laikam to mammai atceras: «Tu mani izlaidi caur savu rentgena aparātu un laikam atzini par labu esam.» Viņš ļoti mīl manu mammīti un saka: «Viņas ceļš uz paradīzi ir bruģēts ar viņas darbu un pašaizliedzīgo ziedošanos visiem.»»

Meitas

«Rutei ir sešpadsmit. Viņai vārdu devām izrādes Rutes grāmata iespaidā, kas man ārkārtīgi patika. Nesen runājām, un es jautāju Rutei, vai viņa ir greizsirdīga uz teātri. Vairs ne, bet bijusi. Es to izjutu. Maza viņa bieži dzīvojās pa teātri, jo nebija, kur atstāt, un viņai tur gluži labi patika, bet vēlāk Rute bija ļoti greizsirdīga uz teātri. Tāpēc, ka manis vakaros nekad nebija mājās. Meitai sāpēja, ka es netiku uz viņas koncertiem un svarīgiem pasākumiem. Pārmeta, ka visiem bērniem ir mammas, tikai viņai ne.

Kad jautāju Rutei, kāpēc tagad vairs nav greizsirdīga uz teātri, teica, ka tagad to saprotot un uztverot citādāk. Rute ir ļoti emocionāla. Viņai ir liela vēlēšanās palīdzēt, un bieži vien viņa vairāk domā par citiem nekā par sevi. Tajā pašā laikā viņai piemīt absolūts mākslinieka gēns. Viņa dzīvo savā sapņu pasaulē. Domās var aizpeldēt citā pasaulē un citā laikmetā. Rutes istabā brīžiem ir pilnīgs haoss, bet tas viņai netraucē. Savukārt Rasai istaba vienmēr sakārtota līdz pedantismam, viss salikts kā muzejā.

Arī interešu ziņā māsas ir ļoti atšķirīgas. Rute nebūs aktrise, tas viņu neinteresē. Viņas lielākā aizraušanās ir filoloģija – literatūra un latviešu valoda. Kad televīzijā, pa radio vai jebkur citur viņa dzird nepareizu saikļu, locījumu, galotņu lietojumu, uzreiz labo. Arī mums mājās labo.

Rasa jau tagad, savos vienpadsmit gados, ir īsta aktrise. Viņai bija loma Indras Rogas iestudējumā Meistars un Margarita, kur Rasa bija mistiskais tēls Kaķis.

Abas filmējāmies Amigo reklāmā alu laikmeta ģimenītē.

Tagad Rasai ir nozīmīga loma televīzijas seriālā Radiņi, kur arī es pieslēdzos. Daudzi domā, ka Rasu tur paņēma manis dēļ. Tā tas galīgi nebija. Režisors Sigitas Račkis, kas filmē arī Viņas melo labāk, kur spēlē mana draudzene Elīna Vāne, gatavojoties darbam pie Radiņiem, meklēja meitenīti galveno personāžu mazmeitas lomai un pajautāja Elīnai, vai viņa nezina kādu, kas derētu, un Elīna bija iedomājusies Rasu. Aizsūtījām bildes un video, Rasu aicināja uz provēm, un, man par lielu pārsteigumu, viņa izdarīja visu, ko režisors no viņas prasīja.

Rasa cilvēkos ir kautrīga, bet no visiem maniem bērniem paņem visvairāk enerģijas. Kad eju likt gulēt Rasu, zinu, ka tā nebūs tikai buča un arlabunakti. Viņa no manis izvilks visu, ko tajā brīdī var izvilkt. Izjautās par visu, kas viņai svarīgs, izstāstīs par sevi. Rasa reiz mums ar mammu čīkstēja, ka viņai ir garlaicīgi, viņas dzīvē nav nekā interesanta. Rasai, kurai ir tik daudz talantu, ka grūti izvēlēties, pie kā palikt! Viņa dzied, dejo tautiskās un laikmetīgās dejas, pamēģināja sarīkojumu dejas, gāja daiļslidošanā, trenējas Rīgas vingrošanas skolā, pirms tam darbojās arī cirka skolā, apgūst klavierspēli. Seriāla filmēšanas laikā par viņas aizraušanos kļuva grima māksla un frizūru veidošana. Viņai bijis un ir milzum daudz iespēju, bet vienlaicīgi tik daudz spēju bērnam ir arī ļoti apgrūtinoši, jo viņš nezina, ko īsti izvēlēties.

Arī vecākiem grūti no tā visa atsijāt bērnam piemērotāko – rūpīgi jāvēro, jāatbalsta un jāiedvesmo.

Ļoti apzināti esmu ļāvusi meitām piedzīvot īstas grūtības ārpus jebkāda sadzīves komforta. Atceroties, kādu rūdījumu bērnībā man iedeva tūrisms, divus gadus Ruti kopā ar savu kādreizējo treneri Ingrīdu Vaisjuni palaidu uz kalniem. Pirmajā reizē, kad Rute aizbrauca, viņai bija trīspadsmit gadi, un man bija diezgan pamatīgs uztraukums. Zināju, ka blakus ir Ingrīda un viss būs kārtībā, bet vienalga pārdzīvoju.

Rute atbrauca no kalniem ar jēlām kājām, ziliem nagiem. Pie vainas bija zābaki, kas bija par lieliem, un katrs solis ar milzīgām sāpēm. Rute man stāstīja, kā raudādama kāpusi un atcerējusies, ka es teikusi – kad ir grūti, jādzied. Viņa dziedājusi latviešu spēka dziesmas, un kļuvis vieglāk.

Pagājušajā vasarā trijatā ar Ruti un Rasu pievienojāmies Ingrīdas skolēnu grupai. Viņa dzīvo Vecumnieku pusē – Misā – un dara brīnišķīgu darbu. Par mazām naudiņām ved lauku bērnus ārpus Latvijas, pilnvērtīgi gatavojot viņus lielajai dzīvei. Kāpām Karpatos, un tie atkal bija skarbi apstākļi. Lai gan vasara, bija ļoti auksts, visu laiku lija. Vējš tāds, ka likās – aiznesīs pa gaisu, nevarējām teltis uzcelt. Kāpjot Goverlā, Rasa līdz ceļiem iebrida dubļos, piesmēla zābakus. Citu apavu, ko nomainīt, nebija. Tinu Rasai kājas avīzēs un plastmasas maisiņos. «Mamm, vai tiešām es braucu uz šejieni, lai nomirtu?!» kalna vidū viņa man paprasīja. Teicu: «Bet tu desmit gados būsi uzkāpusi Goverlā!» Viņa to izdarīja, bet bija ļoti skarbi.

Kad tagad rodas kādas ikdienas grūtības, meitenēm atgādinu: «Atcerieties, kā bija kalnos!» Viņām ir, ar ko salīdzināt. Tūrisms un kalni, iespēja prombūtnē no mājām un visām ierastajām ērtībām paļauties tikai uz sevi – tas mani norūdīja kā nekas cits. Sadzīves grūtības pēc tam šķiet nieks un var tikt galā ar jebko. Es gribēju, lai arī manas meitas to piedzīvo un izjūt.»

Lūgšanas Mozus kalnā

«Rasu gaidot, biju sestajā mēnesī, kad 2009. gada janvārī mēs ar Niku braucām viesizrādēs uz Ameriku. Turienes latviešiem vedām Māras teātra izrādi – Leldes Stumbres lugu Kronis, kurā abi spēlējām un ar kuru pirms dažiem gadiem jau bijām viesojušies vairākās ASV pilsētās, bet šoreiz Amerikā mūs neielaida, jo kāds no latviešu organizācijas Tilts nebija līdz galam nokārtojis vīzas. Niks cīnījās ar muitniekiem līdz pēdējam, un es biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā, jo zinu, ka uz Niku visās situācijās var paļauties. Savu mīļo dēļ viņš izdarīs jebko.

Bijām jau izgājuši visas kontroles, atbildējuši uz neskaitāmiem jautājumiem.

Mani, sievieti ar lielu punci, pratināja kā bīstamu teroristi, nāca līdzi uz tualeti. Tur es nemitīgi nolaidu ūdeni, lai aiz durvīm stāvošais imigrācijas dienesta virsnieks nedzirdētu, ka zvanu pa telefonu. Paguvu apvienībai Tilts pateikt, kādā situācijā esam nokļuvuši. Viņi sāka rīkoties, bet mūs tomēr izraidīja, aizveda līdz iekāpšanai lidmašīnā uz Holandi. Stāvējām garajā cilvēku rindā, un es neticēju, ka mēs ar saviem koferiem, kas pilni ar rupjmaizi, Laimas šokolādēm un latviešu grāmatām, atgriežamies Latvijā, zinot, ka Amerikā neskaitāmos latviešu namos mūs gaida veci cilvēki. Manās acīs laikam bija tāds izmisums, ka Niks man pateica: «Lai ko es daru, nenobīsties!…» un nogāzās ģībonī. Tajā brīdī visa tuvākā lidostas apkārtne pievērsās viņam. Atskrēja ātrās palīdzības vienība, atrāva Nikam kreklu, salika virsū vadus, pieslēdza aparātus. Es nesapratu, vai Nikam patiešām kļuvis slikti, bet atcerējos, ka pirms tam viņš man pateica, lai nenobīstos.

Tad ar ātrajiem garām mūsu lidmašīnai, pāri visam lidlaukam mūs abus aizveda uz Mineapoles nervu klīniku. Tur «atveseļošanās režīmā» pavadījām diennakti, un pēc tam mūs vienalga izraidīja no Amerikas. Bruņota apsardze pavadīja līdz lidmašīnai. Mums bija atņemti telefoni, atdeva tikai tad, kad ielidojām Holandē. 

Tas bija diezgan vājprātīgi, kam es ar bērniņu puncī biju izgājusi cauri. Ne velti Rasa tagad spēj visu.

Pēc visiem pārdzīvojumiem Niks gribēja uzdāvināt man kaut ko skaistu, un, tikai vienu dienu uzkavējoties Rīgā, aizlidojām uz Ēģipti. Mums bija iespēja uzkāpt Sīnāja kalnā, kur Mozus saņēma Dieva baušļus. Mani ar tik lielu vēderu negribēja laist, bija jāparakstās, ka pati uzņemos atbildību par sevi un gaidāmo bērnu. Kāpšana bija patiesi grūta, visas nakts garumā. Niks mani burtiski uzstūma augšā un nonesa lejā, bet man bija ļoti svarīgi tikt tajā kalnā. Sieviete gide, kura mūs veda, teica, ka, uzkāpjot Sīnāja kalnā, virsotnē izteiktās lūgšanas un vēlēšanās parasti piepildās. Mums bija jālūdzas par bērniņu, kuru gaidījām. Analīzes uzrādīja indikācijas, ka var piedzimt bērns ar Dauna sindromu… To mums pateica, kad bija vēl tikai otrais grūtniecības mēnesis, piedāvāja no bērniņa atbrīvoties, bet mūsu izvēle bija viņu saglabāt.

Niks visus tos mēnešus uz ceļiem lūdzās. Naktīs cēlās augšā un stundām lūdzās, sabeidza ceļgalus, vajadzēja taisīt ceļa operāciju. Es katru dienu skaitīju Bībeles 91. psalmu – Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz to Kungu: «Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!» Šo psalmu kāda māte, dēlam aizejot karā, bija uzrakstījusi uz lapiņas un iedevusi līdzi. Viņš to bija glabājis frenča kabatiņā, un vienīgais no saviem biedriem pārnāca mājās.

Es visu garo psalmu uzrakstīju un visus tos mēnešus nēsāju uz vēdera, pieliktu pie bērniņa. Lūdzām par Rasu, un mums piedzima eņģelis. Ticīgajiem pierādījumi nav vajadzīgi, bet neticīgajiem tie ir neiespējami. Man bija ticība, ka viss būs labi, un tomēr, kad Rasa piedzima, brīdis, kamēr man pateica, ka bērniņam viss ir labi, bija stindzinošs.»

Tev vajag arī dēlu!

«Ar diviem pirmajiem bērniem es nezināju, kas piedzims. Kad veicām ultrasonogrāfiju, ar Niku lūdzām, lai mums to nesaka. Bet par Edvartu Jēkabu gan zinājām. Niks ļoti gribēja, lai esmu arī dēla māte. Teica: «Tu esi tāda stipra latviešu sieviete, tev vajag arī dēlu!» Viņam ir dēli no iepriekšējām attiecībām, un viņš gribēja, lai arī man ir dēls.

Edvartiņš ir visu mīlulītis. Mēs viņu saucam par Padišahu, precīzāk Padišefu. Kā valdnieku turku seriālā Lieliskais gadsimts, kurā aktieris bija īsts siržu lauzējs. Visas meitenes, kas parādās Edvarta tuvumā, dabū no viņa gaisa bučas. Lai gan puikam drīz būs trīs gadi, viņš negrib runāt, toties viņa mīmika ir bezgalīgi izteiksmīga. Jau tagad redzams, ka viņš aug aktieru ģimenē. Edvartiņš tikai parāda ar roķeli, ko viņam vajag, un viss viņam tiek pienests, nolikts, padots. Mana mamma viņu ļoti lutina. Ja Edvartiņš jūt, ka izdarījis kādu palaidnību, nāk un dod buču. Šo mīlestības izrādīšanu ar apskāvieniem un mīļu buču mūsu ģimenē ieviesa Niks. Bērnībā es ļoti kautrējos iedot mammītei buču, kādu samīļot. Tagad mums tas notiek katru mīļu brīdi. Bērni pienāk, samīļo, sabučo, pasaka: «Es tevi ļoti, ļoti mīlu!…» Bērns ir kā sūklis. Alberts Šveicars teicis: «Piemērs nav labākais veids, kā audzināt, tas ir vienīgais.»

Edvartiņš ir Nika divpadsmitais bērns, un par visiem viņš ir ļoti rūpējies.

Mēs ar Niku sākām dzīvot kopā viņam ļoti grūtā laikā. Glābjot viņu divgadīgo puisīti, bija noslīkusi Nika četru jaunāko bērniņu mamma.

Paņemot Niku savā dzīvē, es vienā rāvienā tiku pie četriem bērniem. Man bija tikai mazliet pāri divdesmit, un es viņus uztvēru kā mazo brālīti un māsiņas. Manās atmiņās nav palicis, ka tās būtu bijušas lielas rūpes. Niks pats ar visu lieliski tika galā. Arī mūsu bērniem Niks ir brīnišķīgs tētis. Viņš māk bērnos ielikt dzīvē vajadzīgo. Skolā to man saka gan par Ruti, gan Rasu, un esmu ļoti patīkami pārsteigta. Es neaudzinu bērnus, Niks audzina.

Mēs vēl arvien neesam oficiāli precējušies. Niks ir teicis, tiklīdz es to vēlēšos, tas notiks, bet es neizjūtu vajadzību pēc precētas sievas statusa. Reiz pieliku plīvuru pie galvas un nodomāju – veca līgava! Nē, es to negribu! Tas nav skaisti. Ja kādreiz precēsimies, tas notiks tautiskā garā, man mīļās latviešu folkloras tradīcijās.»

Esmu laimīga

«Ar katru bērnu, kļūstot vecākai, es pilnīgi noteikti esmu citādāka mamma. Visas dzemdības bijušas katra ar savu pieredzi. Ar Ruti viss bija pirmo reizi, neko nezināju, uztraucos, bet Rute dzima salīdzinoši viegli. Rasas dzimšanu man stimulēja, un ar Edvartu neko tādu negribēju piedzīvot. Vēlējos, lai tajā procesā iespējami maz kāds iejaucas. Man bija bail no mājdzemdībām, lai gan to gribējās un ar Edvartu gandrīz līdz pēdējam brīdim paliku mājās. Ierados slimnīcā uz pēdējām četrdesmit minūtēm. Sāpes sākās no rīta, bet ļāvu Nikam mani vest uz slimnīcu tikai īsi pirms pusnakts. Biju atbraukusi uz Rīgu, visu dienu pavadīju mammas mājās Pārdaugavā.

Rutei tajā dienā bija sestās klases izlaidums, viņa pārdzīvoja, ka es nebiju. Manā vietā uz izlaidumu aizgāja manas draudzenes – Elīna Vāne un Ieva Struka, kas ir Rutes krustmāte. Elīna ik pa laikam man zvanīja un stāstīja, kas tur notiek. Teicu: «Pagaidi, man tagad nāk sāpes, jāpaelpo! Nu, stāsti tālāk!» Tajā rītā, kad man jau bija sākušās sāpes, Niks mani veda uz Rīgu, un es piedzīvoju kaut ko ļoti zīmīgu. Ceļu pārvadā starp Rāmkalniem un Inčukalnu lidoja stārķis un ar kājām pieskārās mūsu mašīnas priekšējam stiklam, kur es sēdēju.

Tagad vienmēr, kad braucu no Valmieras uz Rīgu, tajā vietā atceros stārķi, kas bija sveiciens Edvartiņam, kurš bija jau ceļā.

Visi trīs mūsu bērni piedzima Stradiņos. Tur ir mana brīnišķīgā dakterīte Baiba Lesiņa. Niks viņu sauc par mūsu ģimenes sargeņģeli. Cita uzticama dakterīte Aina Vīgrante ģimenes dzemdībās mums pieņēma Ruti un Edvartu. Viņš bija pēdējais bērns, kuru pirms aiziešanas pensijā daktere Vīgrante pieņēma.

Bērni ir milzīga bagātība. Nekā dārgāka par viņiem man nav, un savu dzīvi nevaru iedomāties bez bērniem. Ak vai, cik ātri viņi izaug! Un gadi skrien ātri. Divdesmit, trīsdesmit gados ir sajūta, ka viss vēl ir priekšā. Kad tuvojas četrdesmit, attopies, ka puse mūža jau nodzīvota, bet es tā nejūtos un izbaudu mirkli, ko šobrīd dzīvoju, jo īstenībā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Ir tikai šis mirklis, kurā dzīvojam. Man patīk baudīt dzīvi. Apzinos, ka esmu ļoti laimīga, un esmu pateicīga Dievam, ka piedzimusi Latvijā. Nespēju iedomāties sevi nekur citur. Esmu saplūdusi ar mūsu zemi, paražām, godiem un visu, kas mums dārgs un svēts. Viss šobrīd notiekošais liek mums aizdomāties un apliecina, ka nekam ārišķīgam nav nozīmes. Paliekoša ir vienīgi mīlestība un spēks, ko caur savu dzīvi spējam iedot saviem bērniem.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+