Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tu zināji, ka Uldis būs īstais? Jums bija deviņpadsmit, kad iepazināties.
– Mēs bijām kursabiedri un uzreiz nekļuvām par pāri. Es pat teiktu, ka kursā bijām pēdējie, par kuriem varēja domāt, ka mēs varētu saiet kopā. Turklāt studiju laikā biju stingri izlēmusi, ka mani neinteresē romantiskas attiecības ar kursabiedriem. Citi nakšņoja Zirgu pastā, tur bija tusiņi, īsta bohēma, es – kā beidzās nodarbības, uzreiz gāju mājās.
– Tas bija saistīts ar tavu reliģisko pārliecību? Zinu, ka nāc no kristīgās vidusskolas.
– Mācoties vidusskolā, man bija sarežģīts sevis meklējumu laiks, un baznīca, draudze manī piepildīja lielo iztrūkumu. Kam ticēt, kam piederēt, un kas ir jēgpilns šajā dzīvē? To es meklēju, un tad tā masīvi pārmetos uz baznīcu – gāju vasarā brīvprātīgi strādāt, dežurēt. Viena pati bez ģimenes baznīcā svinēju Lieldienas, sagaidīju Jaungadu. Tu esi uz ceļiem, klusumā, ārā skan salūta un šampanieša paukšķi. Īstenībā tas bija skaisti.
Bet tad sekoja liels, spēcīgs notikums, un es pārrāvu visas saites ar šo, es pat teiktu, institūciju.
Ilgu laiku vispār nevarēju ieiet baznīcā kā ēkā.
Tagad ir labāk, nesen biju Pēterbaznīcā, uzbraucu tornī. Joprojām varu dzirdēt un būt ar Dievu, arī peldot straumē, pļaujot Ventu vai rokot celmus.
Ir tāda filma 127 stundas. Tā ir par cilvēku, kurš pirms tam dzīvo egoistisku, pat pret apkārtējiem paviršu dzīvi, un trekinga laikā viņš iekrīt aizā. Kritiena rezultātā viņa roka tiek iespiesta starp aizu un milzu akmeni. Trešajā dienā, vēl aizvien esot aizā, viņš saka: «Visu savu dzīvi esmu gājis uz šo akmeni.» Iespējams, ka arī es apzināti, neapzināti gāju uz šo notikumu baznīcā. Manis pašas lēmumi un izvēles mani tur aizveda.
Bet, atbildot uz tavu pirmo jautājumu, – nē, tam nebija saistības ar reliģisko pārliecību. Es vienkārši biju nogurusi studijās un gribēju braukt mājās gulēt.
– Ja tas bija tavs akmens, ko tu esi paņēmusi līdzi no savas aizas?
– Ausīm un acīm ir jābūt vaļā, maņām – asām. Tev ir jādzird pašai sevi. Un attiecīgi no iekšējās balss sacītā drosmīgi jārīkojas. Man bija intuīcija, sajūtas, ka kaut kas nav īsti pareizi, bet es nerīkojos.
– Tagad tu tici savām sajūtām?
– Jā! Turklāt lielākoties izrādās, ka intuīcija nemelo. Bet man joprojām vajag lielu drosmi būt it kā nepieklājīgai, piecelties un aiziet no situācijām. Vai pateikt – paldies, nē, un viss. Tur vajag iekšas, un es to mācos.
Vēl ir jāmāk atšķirt situācijas, kur tu sargā sevi no kaut kā reāla, bet kur – pietaupi izaicinājumu. Jo es noteikti esmu par sevis izaicināšanu, robežu plešanu – vai es varu vairāk? Jau dažas sezonas es peldu ziemā. Ir brīdis, kad āliņģī prāts trako, bet ar to var tikt galā. Vai vienai peldēt jūrā, tās plašums un dziļums mani fascinē, bet arī baida. Tumsā atrasties mežā.
Šīs man ir interesantas situācijas. No kā tu baidies? Ja tajās ieiet nevis vardarbīgi, bet vēloties to darīt, tad apziņa paplešas un var tikt vienu soli priekšā savam prātam. Pēc tam šīs pieredzes integrējas ikdienā – attiecībās ar bērniem, vīru, darbā.
Visu interviju lasi žurnāla Santa jaunākajā numurā!
