Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 28. numurā.
Inita ceturtdienas vakarā uz interviju ierodas bez riteņa – no rīta pavisam noteikti izskatījies, ka līs. Pulkstenis rāda jau krietni pāri septiņiem – viņa nākusi taisnā ceļā no filmēšanas. Atsakās no kafijas un pat no ūdens – viss pašai esot somā, jo pusdienas apēst tā arī nav bijis laika… Kamēr Inita sameklē somā ūdens pudeli, veros viņā un domāju – ir nu gan temperamentiņš. Arī vēlāk viņa neapmulsīs, tikai viegli sakautrēsies, kad stāstīs par savu mīlestību.
– Citi tavi kolēģi vasarā atpūšas, bet tu esi metusies darbā – filmējies seriālā.
– Man šķiet, ka es par vasaru sapņoju un plānus kaļu jau tad, kad teātrī sezona tikko sākusies. Šosezon bija daudz darba, un es to vien darīju, kā pierakstīju, ko gribētu šajā vasarā izdarīt. Jo nekas jau nebija ieplānots. Bet tad pēkšņi aizej uz kastingu, tevi paņem, un vasara – pilna. Katru dienu filmējam pa desmit divpadsmit stundām. Nopērku pusdienas ar domu, ka kaut kad pa dienu paēdīšu, atpūtīšos, bet, nē, – sanāk viens vienīgs «močījiens» un pusdienas aizvedu mājās. Vakarā vēderiņš mazliet sāp, pagulēt nevar, pēkšņi arī visādas kaites uzrodas, un pati sev nosolos – es ēdīšu! Izsitīšu kaut piecpadsmit minūtes un vismaz banānu apēdīšu. Bet ieej tajā darbā un tur arī pazūdi. Kolīdz brīvs brītiņš, tā gan es guļu. Paēdu pusdienas un guļu.
– Kas tev bija tajā šīs vasaras sarakstiņā sarakstīts?
– Nekāds – bija, tas joprojām ir aktuāls! Man gribējās un joprojām gribas uz pāris dienām aizbraukt uz Latgali. Tad vēl man ļoti gribas aizbraukt uz Kurzemi, tomēr visam pāri – izbraukt ārpus Latvijas. Man to nevis gribas, bet tā man ir vajadzība – vismaz pavakariņot ārpus Latvijas teritorijas, pasēdēt, paskatīties uz cilvēkiem un zināt, ka esmu ārpus zonas. Tā sajūta vien ir tā vētra. Laiks tad ir tikai sev.
Kas vēl tajā sarakstā bija? Ā! Ļoti gaidu atgriežamies draudzeni, kas aizbraukusi apmaiņas braucienā uz Bulgāriju. Mums ir tradīcija katru vasaru ar riteņiem braukt uz Kauguriem. Aizbraucam uz mums mīļu iestādi papusdienot, saēdamies un minam pedāļus atpakaļ. Reizē sportiska aktivitāte, redzēšanās un atpūta. Pasauļojamies, nopeldamies. Ļoti labs komplekts. Kas vēl? Īstenībā, es visu tiešām pierakstu, jo galvā man nekas neturas. Man šķiet, bez plānotāja es vispār nevarētu. Man nav arī gudrā telefona, kas iepīkstas: izdari to un to!
– Pretojies tam?
– Jā, jo man patīk mans vecais podziņu telefons, kuram ir pat tādas polifoniskas skaņas. Un mani nenormāli kaitina cilvēki, kas nepārtraukti sēž tajos savos gudrajos telefonos. Pat mazliet agresiju uzdzen. Nu kā var fotografēt un uzreiz laist bildes interneta vidē? Vai tad nesaprot, ka viņi tur paliek uz mūžu un ikviens var viņus tur atrast? Cilvēki paliek tik neaizsargāti. Un viņi pat normāli nekomunicē.
Tā ir nākamā psihoze, nenormālība – šīs tehnoloģijas.
Tāpēc, cik vien varu, es no tā atturos. Lai gan saprotu – man būtu daudz izdevīgāk, ērtāk un labāk, tas atvieglotu manu dzīvi. Tai pašā laikā domāju – ja mani vecāki bez tā iztika un dzīvoja labi, kāpēc es tā nevaru? Bet redz, nevaru, jo visa pasaule ir ļoti tehnoloģiska un es tad esmu ļoti senatnīga. Tā es te «vāros» (smejas).
– Tie, kas skatās seriālu, ekrānā iepazina Kristīni. Bet kāda esi tu pati?
– Mana mamma, izlasot pieteikumu par manu Kristīni, teica, ka tas esot arī par mani pašu – tā viņas brīvības izjūta un pašapziņa, tas, ka viņa vienmēr zina, kurp iet, jo ir mērķtiecīga. Ne es, ne mana Kristīne – mēs nesēžam mierā. Kādu brīdi varbūt varu pasēdēt, bet ātri vien attopos, ka tas nav mans ritms, man tos pedālīšus vajag mīt nepārtraukti. Pat ja mākslīgi jāmin.
– Tava kolēģe Dārta Daneviča žurnālam «Santa» sūrojās, ka teātrī kāds no savējiem apķēpājot viņas fotogrāfijas. Atcerējos to tāpēc, ka seriāls sola intrigas bez sava gala. Esi tās jutusi arī uz savas ādas?
– Jā, ūsiņas mums teātrī tiek piezīmētas, bet tās tiek tikai Dārtai. Es gan neteiktu, ka tās ir intrigas. Drīzāk – kāda cilvēka humors. Dārta sākotnēji to tā neuztvēra, bet ar laiku saprata, ka nav jēga ar to cīnāties. Bet Dailes teātris laikam asociējas ar intrigām. Teātra devīze ir – skaidrība, vienkāršība un kaislība, un, kā teica Mārtiņš Vilkārsis: nu, ar kaislību mums viss ir kārtībā. Tam nevar nepiekrist.
– Esi gatava, ka tagad par tevi runās?
– Bet mani taču vispār neviens nezina! Lielākā Latvijas publikas daļa – noteikti ne. Zina tikai tie, kas mani zina. Un tagad pateikšu to, kas mani «cepina», – kāpēc viņi nezina? Kāpēc viņi iepazīst mani tikai tad, kad esmu televīzijā? Bet tas ir tas, ar ko lielākā daļa nodarbojas, – skatās TV. Skatās seriālus un, protams, pēc tam komentē.
Bet tā laikam notiek – ja nebūtu seriāla, par mani neviens neinteresētos, strādātu savā teātrī, – cik tad nāk uz teātri?
Bet es arī nevaru teikt, ka tiecos pēc tā, lai visi mani pēkšņi zinātu. Šodien pat, kad pirku «Rimi» pusdienas, pārņēma izjūta, ka rindā stāvu ļoti ilgi, jo apkārtējie jau uz mani sāka šķielēt. Tas galīgi nebija patīkami. Man laikam labāk patika, kad mani neviens nezināja, lai gan man kā aktrisei atpazīstamība nāk tikai par labu. Atkal koks ar diviem galiem.
Bet es uzreiz pasaku – esmu «frīks», esmu ķekatnieks! Dzīvoju, lai uzjautrinātu sevi un kaut kādā mērā arī citus. Es vienkārši dzīvoju. Es pat speciāli nesmīdinu. Varbūt vainīgi mani ļoti aktīvie sejas vaibsti. Tiešām nezinu, kas manī tāds ir, kas liek cilvēkiem vai nu smaidīt, vai aprunāt. Varbūt tāpēc mani arī paņēma aktieros, pēc tam – teātrī un tagad – seriālā.
– Kad pirms pāris gadiem tikāmies, tev bija tikai mājas–teātris–mājas. Turklāt mājas vajadzēja tikai tādēļ, lai būtu kur pārnakšņot, kad neesi teātrī.
– Tagad tas izklausās pēc «baigā» maksimālisma un ideālisma. Liekas – tāds jauns bērns. Kaut kas vēl, protams, no tā ir palicis, bet dzīves pavērsieni un notikumi ir mani apbružājuši. Tagad teātri vairs neuztveru kā dzīvesveidu, jo tā nav visa mana dzīve, – teātris vienkārši paņem. Tagad cenšos izlobīt katru brīvu mirkli, ko varu pavadīt mājās vai pabūt ar saviem mīļajiem, tuvajiem. Apzinos, ka kļūstu vecāka un arī apkārtējie kļūst vecāki, attiecīgi uzreiz kļūst mazāk laika, kas mums kopā atvēlēts. Gadi skrien tik ātri… Sezona sākas, un pēkšņi attopos, ka tā jau ir gandrīz beigusies… Bet ir tik daudz ko redzēt, izbaudīt, sajust. Tāpēc man ļoti jāstrādā ar plānotāju.
– Jūti, ka jāsāk domāt perspektīvā?
– Vairs nevaru domāt: ai, kas šodien būs, kas rītdien… Jāsāk domāt mazliet tālāk. Protams, protams, es arī sapņoju par māju ārpus Rīgas un dārziņu, īpaši, kad tagad filmējam privātmājā Garkalnē – tur dzīvo mana seriāla varone. Aizbraucu turp astoņos no rīta, un mēs filmējam rīta epizodi – es ar kafijas krūzi dārzā, basām kājām. Tāds kaifs. Un vēl ezeriņš lejā… Esmu pilsētas bērns, es pat nedrīkstu no pilsētas braukt ārā. Kolīdz izbraucu, mans deguns sāk just, ka nav savā zonā, un aiziet ciet. Bez ripām neiztikt. Bet patiesībā mani sapņi ir vienkārši un pašsaprotami: vīrietis, kas mani atbalsta un mīl, ģimene, ligzdiņa, kas jāvij… Tā tas zirneklītis aužas. Laikam tas zirneklītis ir tā perspektīva.
– Lidojums ir sācies?
– Ir sācies un joprojām ir. Māju sajūta arī tāpēc ir.
– Bija tā, kā gribēji? Sajuti uzreiz, ka viņš ir īstais?
– Viņš uzradās tad, kad vismazāk gaidīju. Zini, kā tas ir, – neliekot uz kaut ko cerības, jau nenākas vilties… Prātā ne reizi vien esmu pārdomājusi, kā tas notika, jo pa kādiem ceļiem tik netiku gājusi. Un jāatzīst, ka man dzīvē vairākkārt ir pierādījies – viss, kas ar mani notiek, notiek tikai uz labu. Un tikai uz šā pamata satiku savu cilvēku.
Man bija emocionāli ļoti smags periods, dziļa depresija.
Ar negribēšanu gāju ārpus mājas un satiku cilvēku, kas mani pēkšņi ieveda citā sabiedrībā. Joprojām dzīvojot tajā ne pārāk gaišajā noskaņā, tur es pēkšņi satiku viņu. Pašai nesaprotot, kas notiek, tikai jūtot – tas cilvēks ir kā zāles, kas atveseļo mani.
– Kāpēc tev bija depresija?
– Un ne viena vien (pauze). Studiju laikā, pēc studijām un pat nesen. Bija tik slikti, ka no mājas negāju laukā… Ģimene palīdzēja. Mamma jau caur telefonu visu skenē. Man pat teikt neko nevajag. Tā arī izauklēja puslīdz dzīvā stāvokli – esot klāt, runājot, kā tādu mazu kucēnu auklējot. Jo vienā brīdī pārāk daudz sakrājas – neizrunātas lietas, tās melnās lentes, kas dzīvē gadās, kad darbā neiet, lomas neiedod, kad sēdi divus mēnešus vai vēl ilgāk bez darba… Sakrīt viss, un pēkšņi jūti – visi ir pret tevi! Visi! Un, protams, – kā jau dramatiskā teātra aktrise, es visu vēl vairāk dramatizēju, un tad ir pilnīga «čerhuna». Un tad tev lēnām velk to visu ārā, kurš nu var. Es neteiktu, ka esmu «baigi» jūtīga. Spēju arī racionāli sev pateikt – beidz! Tas nav nekas! Tici, tas atkal tev nāks par labu! Tagad tev ir ļoti slikti, bet vajag pārciest, sagremot un būs labāks posms. Rudens man tiešām bija ļoti grūts, toties pēc tam – kādi augļi! (Smaida.)
– Lēnām vijas ligzdiņa?
– Pirms tam meklēju vienu dzīvokli pēc otra, stiepu vectēva pašas rociņām atjaunoto kumodi no vienas mājas uz otru, ilgāk par gadu vienā vietā nevarēju. Katrai savai dzīvesvietai devu vārdu, iepriekšējais, piemēram, bija tornis, jo skats no loga bija kā no torņa – saulrieti un putni lido. Tagad, kad esmu satikusi viņu un kopā esam atraduši un ienākuši mājās, sajūta ir pilnīgi kā ligzdiņā – divi cilvēki sanākuši un tā tur arī dzīvojas. Un man tas tik ļoti patīk. Pirms tam domāju – man vajag to, to, to un tad es būšu laimīga, taču tagad, esot kopā, redzu perspektīvu, kā vīt, veidot un attīstīties, lai kopīgi mēs abi būtu veiksmīgi un laimīgi. Kaut kas ir ļoti mainījies. Bet es nezinu, kas. Pajautā man to kaut kad vēlāk.
– Tavs aktrises darbs viņu nebiedēja?
– Viegli nav ne man, ne viņam. Kad iestudējām «Vējiem līdzi», kas ir masīvs, iespaidīgs gargabals, es viņam teicu – lūdzu, izturi šo periodu! Nav vairs ilgi. Iedomājies – būs vasara, man būs atvaļinājums, es būšu visa tava! Beidzas «Vējiem līdzi», ir kastings, uzzinu, ka esmu izvēlēta seriālam… Grafiks tāds, kāds teātra sezonā. Es atkal teicu – pacieties, tas nav uz visu vasaru, un pati sapratu, ka atkārtojos, un man bija nenormāli sirdsapziņas pārmetumi – laikam esmu ļoti slikta draudzene, jo solu un nav. Grūti ar šo profesiju, bet tas tikai stiprina mūs, jo – ja mēs izturam, tad zinām, ka varam vīties tālāk. Tikai jābūt lielai mīlestībai un spēkam gan vienam, gan otram.
Kad redzi, ka otrs plīst nost, tev viņš ir jāceļ.
Tā mēs viens otru stutējam. Kad viens saļimst, otrs ceļ. Biežāk viņš mani ceļ.
– Tā ir tavā vecāku ģimenē noskatīta pieredze?
– Mani vecāki joprojām ir laimīgi kopā. Tagad viņiem iestājusies otrā jaunība. Ir jau arī īstais laiks: meitas sāk veidot savu dzīvi, mazbērnu vēl nav. Tēvs pat moci nopirka! Kad to uzzināju, man bija klusuma pauze – iztēlojos ne tās pozitīvākās ainiņas, kas notiek ar močiem. Bet tētim ļoti piestāv un redzu, ka mamma arī lepojas, ka viņai tāds vīrs, kurš ar moci brauc. Tētis arī ļoti priecīgs, laimīgs un apmierināts. Mocim pat iedots vārds – dunduriņš.
Jāņos – mans tētis ir Jānis – aizrunājāmies līdz tam, ka viņam pavaicāju: bet cik gados es tev piedzimu? Viņš saka: man bija divdesmit četri. Un es esmu jaunākā no māsām! Es gan tikai 26 gados esmu satikusi savu īsto vīrieti. Taču man nemaz negribas sisties tajā karjerā un «aizrakties». Tādas mīlestības, kāda man ir tagad – tik liela un rozā –, pēc trim gadiem vairs nebūs… Tas ir visīstākais brīdis bliezt tās kāzas un bērnus! Nevis kā tagad pieņemts – precēsimies un bērnus dzemdēsim tad, kad būs sasniegta stabilitāte. Protams, racionāli domājot, rēķini ir jāmaksā un bērns jābaro, bet tas seko pēc tam. To man mamma arī iemācījusi – nodzīvosim līdz tam brīdim un tad domāsim risinājumu. Nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
– Stāstīji, ka tavā dzīvē ir divi cilvēki, kas tevi visvairāk iespaidojuši…
– Protams, tā ir mana mamma un režisors Mihails Gruzdovs. Pusaudzes gados man vienmēr bija problēma ar izturību, – kad bija grūti, man gribējās padoties, meklēju kādu, kas izdara manā vietā. Mamma pateica: tā tu dzīvē nekur tālu netiksi – kolīdz kļūst grūti, tā rociņas gaisā. Viņa to tik gudri vairākas reizes pateica, ka man tas iespiedās prātā un parādījās spītība. Savukārt Gruzdovs ir mani audzinājis kopš brīža, kad iestājos aktieros. Viņš man paņēma, un sākumā man šķita, ka es viņam nepatīku. Tad viņš sāka mani «sist». Tas ir mūsu lokālais vārds, saprotamāk laikam būtu teikt – sāka audzināt par aktrisi. Par pilnīgi citu cilvēku. Un arī šo manu matu krāsu studiju laikā izvēlējās. Teātrī ienācu jau kā rudmate. Daži kolēģi pat brīnās – kā? Un tā nav tava īstā krāsa? Vakar seriāla grimētājai arī bija jocīgs jautājums – kāpēc tu esi ruda? Kāpēc tu izvēlējies tieši šo krāsu? Tik tieši man neviens nebija pajautājis. Teicu – man vienkārši tā nokrāsoja. Un tā ir taisnība – Gruzdovs un Indra Roga pateica: tu būsi, un viss!
– Nokrāso matus, un uzreiz cits raksturs?
– Jā, jā (smejas). Filmējam seriālu, un režisors saka – «davai», dod man to rudmati. To rudmati dod! Saku – režisor, jūs dzīvojat kaut kādā stereotipā. Kāpēc jums šķiet, ka rudmates tieši tā dara? Es nezinu! – viņš saka. Bet dod man to stereotipu! Man liekas, tas stereotips uz mani neattiecas, lai gan es pat nezinu, kas tas par stereotipu. Tā uguns? Es pat nezinu, kā viņu raksturot. Zinu tādus, kuriem enerģijas ir tik daudz, ka, salīdzinot ar viņiem, esmu koala, kas tikai guļ un ēd.
Dabā esmu pilnīgi pelēka pelīte.
Tāpēc jau esmu kļuvusi par rudmati, ka negribu tāda būt! Un tāpēc jau saku – tāda, kāda esmu tagad, es neesmu bijusi vienmēr. Es neesmu tāda dzimusi.
