Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve kā tīģera mugura
«Dažreiz es jūtos vientuļa. Laikam tad, kad gribas parunāties ar cilvēkiem, bet vienai būt man nav iebildumu. Vienmēr varu izrunāties ar mammu, viņa Baltezerā dzīvo man blakus mājā. Ja palieku Valmierā, kur man kopmītnē ir istabiņa, katru dienu viņai zvanu, vai viss ir labi. Mamma bez maniem zvaniem var iztikt, bet es nevaru iztikt, ja neparunāju ar viņu. Margareta arī var iztikt bez maniem zvaniem, bet es nevaru un zvanu viņai.
Es neesmu ļoti noslēgta vientuļniece, man ir gan personiskā, gan sabiedriskā dzīve, bet neesmu ieciklēta par katru cenu nokārtot savu personisko dzīvi.
Pa šiem gadiem, kopš esmu viena, neesmu izjutusi uzmanības trūkumu, bet man jāsaka banālā frāze, ka pienāk tāds vecums, kad ir ļoti jāvēlas mainīt dzīvi, lai gribētu dzīvot ar kādu kopā.
Ar gadiem tas kļūst arvien grūtāk, arī izvēles iespēju kļūst arvien mazāk, bet mani tas nesatrauc. Vairāk domāju, vai man teātrī būs darbs, vai varēšu sevi realizēt teātrī, kino vai televīzijā. Tas mani vairāk uztrauc nekā mana personiskā vientulība. Ar to es gana labi sadzīvoju, man ar sevi nav ne skumji, ne garlaicīgi. Neslauku asariņas, ka esmu nabaga vientulīte. Man tīri labi patīk ar savu vientulību un tīri labi patīk kāda kompānija.
Tas, kas man nepatīk, ir pēdējo gadu ceļojumu apsīkums. Pirms tam man patika kaut kur aizbraukt. Tāpēc biju laimīga, kad, beidzoties lokdaunam, varēju aizbraukt filmēties uz Itāliju. Man bija viena epizode, kuru filmai Māsas, ko uzņēma Linda Olte, filmēja Itālijas Alpos. Filma ir Latvijas–Itālijas kopražojums, tajā filmējās ārzemju aktieri, un viņus vieglāk bija dabūt uz Itāliju, nekā viņiem atbraukt uz Latviju. Tur bija amerikāņu aktieris, austriešu aktrise, ļoti patīkama grupa. Man filmā ir divas mazas epizodītes, bet esmu par tām ļoti priecīga. Vienu no tām filmēja Itālijā. Epizodē bija arī Elita Kļaviņa, un tā viena epizode mums sagādāja skaistu piedzīvojumu lieliskā kompānijā, fantastiskos apstākļos. Bijām tur maija beigās. Visas pļavas ziedos. Saule, sniegotie Alpi. Dzīvojām kalnos tuvumā Bolcāno pilsētai, kas ir Ladīnijā. Tur ir Dolomīta kalni, kur brauc slēpot no visas pasaules. Tiek filmētas daudzas filmas, jo tur ir fantastiski skati. Filmēšana mums bija vienu dienu, bet nodzīvojām piecas un lieliski atpūtāmies.
Mans sapnis ir aizbraukt īstā ceļojumā uz Itāliju. Gribu redzēt Neapoli, gribu aizbraukt uz Romu un Venēciju. Tas noteikti notiks.
Sapņi agri vai vēlu piepildās.
Esmu piedzīvojusi, ka tas var notikt jebkurā mirklī. Vēlies, un kādā brīdī tas, ko vēlies, pie tevis atnāk. Varbūt pat uzreiz. (Smejas.) Kad man pateica, ka būs jābrauc uz Itāliju, neticēju: «Kā? Vai patiešām?…» Mēs tik ilgi bijām nosēdējušies pa mājām, un pēkšņi tāda iespēja – aizbraukt uz Itāliju!
Man dzīvē bijis daudz tādu mazu, skaistu, priecīgu mirkļu. Es katru rītu pamostos priecīga un vispār priecīgi dzīvoju. Mums jāmācās no itāļiem pieņemt komplimentus, nevis kā esam raduši atrunāties – ai, nē!… Priecāties vajag! Par dzīvi ir jāpriecājas. Pasaulē notiekošais vedina domāt, ka dzīvē vajag prieku, jo daudziem tā beidzas, īsti nemaz nesākusies…
Visu rakstu lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ievas Stāsti jaunākajā numurā!
