Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tavs iekšējais kodols ir stiprs?
– Es cenšos, lai tā būtu. Citādi ir grūti izdzīvot šajā pasaulē. Vispār jau esmu ļoti emocionāla, trausla un ievainojama, bet tāda atļaujos būt tikai attiecībās ar saviem tuvajiem un mīļajiem.
Pret apkārtējo pasauli tomēr esmu uzbūvējusi rāmi un izliekos stiprāka, nekā patiesībā esmu.
Tas jau palīdz pašai, ka uzturi sevī tādu labo spēka devu. Tas netraucē būt dabiskai un patiesai. Man tas cilvēkos ir vissvarīgākais – ka viņi ir patiesi un neliekuļo. Kāda jēga no sevis taisīt to, kas neesi? Jo patiesāks esi, jo vieglāk dzīvot. Es neesmu kritusi uz mutes un māku pastāvēt par sevi. Man ir diezgan spēcīgs viedoklis par lietām, un es nebaidos to izteikt. Varbūt citiem mans tiešums nepatīk, bet es cenšos tā dzīvot. Varbūt patiesība ne vienmēr ir skaista un patīkama, un arī man pašai ne vienmēr patīk dzirdēt kādas skarbākas lietas par sevi, bet cenšos to pieņemt un saprast, ka katram ir savs viedoklis. Man ļoti laba draudzene ir Sandija Dovgāne no mana aktieru kursa, mēs abas turamies kopā un, ja ir grūti, viena otru atbalstām un motivējam. Un sakām viena otrai gan labas lietas, gan arī – nu varbūt tā nevajag, tas nav tas labākais ceļš vai veids… Svarīgi atrast tos savus cilvēkus, ar kuriem kopā jūties patiess un īsts.
– Uz Liepāju tev sanāk aizbraukt?
– Beidzamo reizi biju jūlijā, uz māsas dzimšanas dienu. Gribētos tur būt biežāk, jo Liepājā ir mani draugi no pusaudžu gadiem. Uz Rīgu pārcēlos pēc vidusskolas, un pa šo laiku esmu ļoti mainījusies, bet kopā ar Liepājas draugiem jūtos kā kādreizējā es.
Man patika visādas ziepes vārīt, pa naktīm tusēt un darīt kādas neatļautas lietas.
Bet tam jau lielākā daļa iziet cauri. Mamma bija diezgan stingra, bet es arī pretojos… Tomēr mamma bija arī saprotoša – vienmēr varēju ar viņu izrunāties.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
