Aktrise Anita Kvāla: Man ļoti patīk tā brīvības sajūta, kas ir tagad

Dzīvesstāsts
Ilze Šķietniece
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
29. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktrise Anita Kvāla
Foto: Ziedonis Safronovs
Aktrise Anita Kvāla
Daļa aktieru, aizejot no teātra, paziņo par to publiski. ANITA KVĀLA izvēlējās citu ceļu. Viņa bēga no nepieciešamības skaidrot apstākļus un iemeslus. Vairākus gadus centusies norobežoties no publicitātes, aktrise arī tagad nevēlas runāt ne par sen izbijušām lomām, ne teātra dzīves aizkulisēm. Svarīga ir tagadne.

Emocijas dod Dimašs

Aicinot Anitu Kvālu uz sarunu, uzrunāju viņu sociālajā tīklā Facebook. Atbilde pienāca ļoti ātri. Tas mazliet pārsteidza un lika domāt, ka aktrise tur pavada daudz laika. Izrādās – man vienkārši paveicās, jo ziņas un informāciju sociālajos tīklos viņa pārskata reizi dienā: desmit minūtes no rīta.

Ilgāk ne, jo viņa neslēpj, ka izbrīna daudzu domāšanas veids: «Tā ir platforma, kur realizēties cilvēkam, kas citādi nevar sevi parādīt. Te viņš, mazs, sīks nabadziņš ar astoņu klašu izglītību, var pateikt visiem, ka arī ir šai pasaulē. Komentāros visu melno vemt ārā. Pēc tam priecāties: manis rakstīto lasa. Problēmas, ko tur apspriež, ir tik niecīgas, nesvarīgas, bet cilvēki maļ un maļ: tas zog, tas melo, tas ir tāds un tāds.

Jebkas, ko dara valsts, ir slikti, jo, raugi, viņam ir maza pensija. Bet tu pats esi atbildīgs par savu pensiju! Tie ir cilvēki, kas dzīvo mūsu valstī, bet nemīl to. Otrs, kas mani pārsteidz, ir dzīve, ko cilvēki rāda publiski. Kāds izskatās mans kaķis. Kāds ir mans brokastu šķīvis. Dažbrīd liekas – kur es atrodos?! Kam ir jānotiek, lai es iedomātos: par manu dzīvi kāds tik ļoti interesējas, ka jāliek savs šķīvis un jāpaziņo – brokastoju, aizbraucu tur un tur.»

Pēc mirkļa Anita atzīstas, ka viņai ir cits laika zaglis – interneta vietne YouTube. Tur viņa skatās intervijas ar izciliem aktieriem, atklājusi izcilu kazahu dziedātāju, kura balss diapazons ir septiņas oktāvas, kurš savieno operas žanru ar popmūziku, dzied septiņās valodās un šogad ieguva maģistra grādu vienā dienā ar aktrises dēlu. Viņa datorā uzliek dažus video ar Dimaša Kudaibergena dziesmām un kāda blogera komentāriem. Tiešām pārsteidzoši.

«Nekad iepriekš nezināju, ko nozīmē fanot. Tagad tas notiek jau divus gadus. Tā fanošana nav tāda – noklausies vienu dziesmu, un viss. Nē, es skatos par notikumiem, kas ar viņu saistīti, blogeru viedokļus, sekoju viņam līdzi internetā. Zinu visu viņa repertuāru. Tas ir darbs! Cits teiktu, ka es dzīvoju Dimaša dzīvi. Tā nav.

Dimašs aizpilda manu emocionālo vakuumu. Dod man emocijas, kuru tagad ikdienā trūkst.

Ja nebūtu Dimaša, man būtu ļoti, ļoti skumji.

Šogad, īsi pirms kovida, marta sākumā viņš uzstājās Arēnā Rīga. To visu zinot, dēls man Ziemassvētkos uzdāvināja iespēju satikties ar Dimašu. Pirmās desmit minūtes koncerta sākumā sēdēju un raudāju, jo beidzot redzēju to, kam ikdienā sekoju līdzi.»

Vienpate

Koronavīruss ir iezadzies mūsu visu ikdienā un prātā. Saslimušo kļūst aizvien vairāk. «Kovids nāca kā tāda neizbēgamība, lai iemācītu ieraudzīt lietu kārtību. Pavasarī pieredzētais parādīja, ka varam iztikt bez mākslas, sporta, kafejnīcām. Daudzi atpūtās, radoši strādāja, iekopa dārzu, lasīja grāmatas, skatījās filmas, sāka ģimenē cits citu iepazīt.

Kovids izgaismoja, kādi mēs esam savas valsts iedzīvotāji, kādi mēs esam patrioti. Atklāja tos, kurus es saucu par liekēžiem. Ir tik daudz sfēru, kur cilvēki tikai prasa un neko nedod pretī, viņi uzskata, ka nav nekādu pienākumu. Te man jārunā par savu dārgo izklaides sfēru.

Ko tad grib cilvēks, kas strinkšķina ģitāru vakaros, ballītēs un par to saņem pilnas kabatas ar naudu? Domā, mūžīgi būs tā, ka vienā vakarā par trim dziesmām saņemsi astoņsimt eiro? Tas jau nav normāli! Te pēkšņi izrādās, ka viņam nesanāk pat pabalsts, jo viņš neko nav devis šai valstij, es domāju – maksājis nodokļus. Bet viņam vajag, viņš pieprasa! Atklājuši, ka pēc iespējas skaļāk jākliedz un pēc iespējas vairākos laikrakstos un televīzijās. Es uzskatu, ka nedrīkst tikai prasīt, pašam ir kaut kas jādod. Daļa no ienākumiem būtu jāmaksā valstij, jo es šeit dzīvoju, un valsts mani uzturēs, ja būšu pensionārs vai invalīds.

Mēs ikdienā tik ļoti beržamies cits gar citu, morāli, fiziski, garīgi. Kovids liek ievērot atstarpi, lai veikalā tu nekristu virsū savam priekšāstāvētājam. Ar saviem baciļiem, savām baktērijām. Es labāk dzīvoju vientulīgāk, respektējot citus cilvēkus. Man nekad bari nav patikuši. Pēc būtības esmu vienpate, tāpēc šis posms manā dzīvē nav nekas traģisks. Vienmēr esmu bijusi viena.»

Iebilstu, ka Anita taču nāk no daudzbērnu ģimenes. «Bet tur ir tā lieta: es pat neizprotu to jēdzienu – daudzbērnu ģimene. Piedzimu mammai ļoti vēlā vecumā. Visi pārējie bērni jau bija prom. Uzaugu tā, ka bija mamma, paps un es.

Man nav tās brāļu, māsu sajūtas. Vecākā māsa man principā bija kā mamma, mums bija septiņpadsmit gadu starpība.

Arī atnākot uz Liepājas teātri, es biju viena. Režisora Oļģerta Krodera studija mācījās jau otro gadu. Sākumā stājos Konservatorijā, bet netiku. Biju tāds pelēkais zvirbulis. Komisijā bija Dzidra Ritenberga, kurai iepatikos. Viņa negribēja mani laist vaļā, sakontaktējās ar mani, aizbraucu ciemos uz vasarnīcu Jūrmalā. Kā režisore Ritenberga uzņēma savu pirmo filmu Šīs bīstamās balkona durvis un iedeva man pirmo – Terēzes – lomu.

Pēc tam uzrakstīja Kroderam vēstuli, teica, lai aizbraucu uz Liepāju, iedodu, un viss būs labi. Nezinu, ko viņa rakstīja. Tā arī izdarīju, un Kroders teica – būsi manā studijā. Iedomājies, ko nozīmē ierasties vietā, kur valda nenormāla konkurence? Jutos kā tāds svešķermenis. Kroders uzņēma trīs gadu studiju. Kad pabeidzām, paturēja tikai dažus. Es biju viena no tām. Iekšienē atkal valdīja cīņa. Atceros, pēc kustību nodarbībām nezināju, kur teātrī atrodas duša. Prasīju, neviens neparādīja.»

Dzenulis

Bija pirmās lielās lomas – Dzērvīte, Mazais princis, Martirio Bernardas Albas mājā. Taču Anita nolēma doties uz Maskavu – līdzi draudzenei stāties Valsts teātra institūtā. Tas šķiet pārsteidzoši bērnam, kurš nācis no laukiem Saldus pusē un tikai mazliet apostījis gaisu Liepājā. Aktrise atsauc atmiņā Čehova Trīs māsas, kur skanēja frāze: «Gribu uz Maskavu, gribu uz Maskavu!» «Viņas visu laiku ilgojās. Man arī tā bija, liekas, es jau skumja piedzimu. Tās nav tādas skumjas: kas tev kait? Tās ir manī dziļi ierakstītas. Man nekur nav bijis labi. Visu laiku kaut kas urda. Maskavas vietā varētu būt jebkas cits. Visu laiku gribu citur, nekas mani neapmierina. Esmu tāds kā dzenulis.

Kroders mani centās atrunāt: «Tev ir talants, nevajag mācīties.» Viņam bija tāds uzskats, ka skola tikai sabojā. Es tāpat domāju. Protams, ir jāapgūst tehnika, bet talants vai nu ir, vai tā nav. Man neviens neiestāstīs, ka Kultūras akadēmija ir garants, ka kļūsi par aktieri.

Un, kā tas stāstos parasti ir, aizbraucu līdzi draudzenei, viņa netika, es tiku.

Es zināju, ka ir upe, ezers, dīķis, bet nezināju, ka ir okeāns. Maskava veidoja manu personību. Tā ir metropole, teātri, galerijas, visa kultūras dzīve… Visus lielos dižgarus, kas nu jau sen miruši, redzēju tet-a-tet. Ar to ļoti augsto latiņu man bija jāatbrauc atpakaļ – tolaik bija strikti noteikumi, ka ar akcentu nekāda spēlēšana Maskavā nenotiks. Bet te iestudēja arī operetes izrādes. Man tas likās drausmīgi, bezjēdzīgi. Izjutu diskomfortu.»

Kaut Anita Kvāla dzīvē šķiet ļoti plastiska, kādā publiski pieejamā vērtēšanas lapā par dziedāšanu un dejošanu viņa sev piecu baļļu skalā ielikusi divi un trīs. «Bet notiek paradokss. Atbrauc uz Liepājas teātri kustību režisors Sergejs Zemļanskis, divus mēnešus mēs gatavojām izrādi, fiziski trenējāmies. Un tad sapratu, ka ar kustību var panākt tādu katarsi, ko ar aktiera izrunāto vārdu – reti, reti. Man sāpēja sirds, ka satieku viņu tik vēlu, sešdesmit gadu vecumā, nevis trīsdesmit vai četrdesmit. Izrāde Indulis un Ārija man bija kā dāvana mākslā. Biju Tuše. Par to samaksāju ļoti dārgi – bija divas plecu operācijas.»

Dzīve ārpus teātra

Iepriekšējā dienā pāris stundas biju veltījusi tam, lai sagatavotos intervijai, tomēr jau pēc pārdesmit minūšu sarunas kļūst skaidrs, ka savus jautājumus varu izmest miskastē. Anita nav cilvēks, kas runā pēc plāna un dara tā, kā citi grib. «Varētu domāt – ja tagad vairs neesmu teātrī, sēžu un atceros, kādas lomas man bijušas. Jā, man bija Dzērvīte, Karaliene māte un citas, bet es ar tām nedzīvoju. Tās bija.

Jā, varu lepoties ar to, ka esmu spēlējusi trīs Hamletos. Domāju, reti var atrast aktieri, kam tā ir. Pie Krodera biju Ofēlija, Ģertrūde pie Laura Gundara un pie Rijnieka – Tēva gars. Bet tas ir pagājis! Tagad krāsoju sienu, braucu ar riteni – esmu šeit un tagad! Kad izrādi noņem no repertuāra, vienmēr priecājos, ka tā vairs nav jāspēlē. Ķermenis pats pasaka priekšā: viss ir izdarīts. Un man obligāti vajag izmest eksemplāru. Tas pats bija seriālā Cukura nams, tas pats Ugunsgrēkā – nofilmē ainu, met prom un ej tālāk.» Vienā no populārākajiem latviešu seriāliem Anita Kvāla spēlēja Solveigu.

Aktierim bieži vien mēdz uzlikt tādu kā zīmogu: viens atveido komiskos tēlus, cits – neliešus, vēl kāds – mīlētājus. Anita pārsvarā spēlējusi dramatiskās lomas un ir ar to apmierināta. «Domāju, ka neesmu slikta aktrise. Man nav interesantas lomas, kurās dramaturģiski nav, ko spēlēt. Man vienmēr jautā, vai esmu nospēlējusi visu, ko gribēju. Un es parasti meloju, saku jā, jo esmu taču spēlējusi tādas klasiskas lomas! Bet tagad liekas – ne velna!» Nevienu konkrētu lomu gan viņa nenosauc. Ir tikai tāda sajūta.

Ik pa laikam medijos parādās ziņas, ka atkal kāds aktieris pametis teātri, kino un izvēlējies citu profesiju. «Parasti pamatojums ir tas, ka cilvēks jūtas noguris,» saka Anita. «Kaut gan es tagad dzīvoju veselīgu dzīvesveidu, bet mana pašsajūta ir – hronisks nogurums. Tas nāk no teātrī nostrādātiem gadiem. Viens ir fiziski nogurt, bet kaut kas cits – līst cita cilvēka psihē. Un tie cilvēki ne vienmēr ir labi. Aktiera profesija ir emocionāli smaga. Es domāju, tā ir anomālija.

Pēc loģikas, nav normāli divas, trīs stundas darboties kā citam cilvēkam, kurš ir izdomāts un uzrakstīts.

Padarot to par savu, ietekmēju arī savas emocijas. Daudzi aktieri mūža nogalē zaudē prātu. Viņiem jūk sava dzīve ar lomām – kur ir ilūzija, kur īstenība?

Domāju, kāpēc es pati pieliku punktu. Negribu vairs gaidīt… Zinu, ka negūšu gandarījumu no sīkām lomām. Daži aktieri domā – teātris ir visa viņa dzīve. Es uzskatu citādi. Dzīvē ir tik ārkārtīgi daudz un dažādu interesantu lietu. Galvenais – baudīt to ar pilnu krūti. Man ļoti patīk tā brīvības sajūta, kas ir tagad. Ja četrdesmit gadus klanies kā kalps, tas ir ļoti grūti. Aktiera profesija ir tik atkarīga! No režisora, no scenogrāfa, no dramaturga, no komponista, no direktora. Ja kādam nepatīc, tad staigā pa koridoru un skaties, ka atkal neesi jaunās izrādes lomu sarakstā, ko izliek pie sienas… Ja tev laimējas būt teātrī, kur zem kājām ir stiprais pamats – savs režisors –, ir daudz vieglāk. Viņš par tevi rūpējas, domā, ko vēl tu varētu spēlēt, kādā veidā tevi vēl atvērt. Es pat nezinu, vai satiku savu režisoru.»

Nepietiek ar mazumiņu

Anita piedāvā konfekti pie kafijas, un es pieklājīgi atsakos. Nevaru, jo esmu saldummīlis – ja sāku ar vienu, nevaru apstāties. Viņa apliecina, ka jūtas līdzīgi: «Pēc būtības esmu tāda liela maksimāliste. Man visu vajag daudz. Nekad man nepietiks ar vienu lomu, ar vienu gabaliņu kūkas… Atceros, kad mācījos Maskavā, pie mums neko nevarēja dabūt, bet tur toreiz varēja nopirkt importa vistas, skaisti iepakotas. Nopirku un ieslēdzos dzīvoklī, lai tikai kāds neatnāk ciemos. Bet tas nebija skopums. Tā bija savu prasību apmierināšana. Vistu izcepu cepeškrāsnī un viena ēdu. Draugi zināja, ka es to daru. Zvanīja un jautāja, kā jūtos. Es jutos ļoti slikti, jo man likās, ka visa nu ir par daudz.»

Otrs stāsts saistīts ar darbu Liepājas sociālajā mājā pirms gadiem trīsdesmit. Tai laikā teātrī algas bija ļoti mazas. Lai varētu iztikt, Anita, ņemot līdzi arī mazo dēlēnu Kārli, gāja strādāt par dežuranti. Režīms tāds, ka diennakti nodežurē, trīs brīvas un var spēlēt teātri. Tajā laikā TV dīva Baiba Sipeniece vadīja raidījumu Zvaigžņu stunda. Anita bija uzaicināta par viesi un stāstīja, cik ļoti garšo kūkas, ka nekad ar vienu gabaliņu nepietiek.

«Pārbraucu mājās un nākamajā dienā aizeju uz dežūru sociālajā mājā.

Atveras durvis, nāk pie manis visi tie dzērāji, un katrs pasniedz pa kūkai.

Tas bija milzīgs saviļņojums! Īsta dzīve. Viņi pēc tam stāstīja, kā to uzzinājuši. Uz paģirām sociālajā mājā skatās televizoru, domā, ka lomkas sākušās, jo dežurante ir televizorā un saka, ka viņai garšo kūkas. Viņi nesaprot: īstenība vai ilūzija. Es jau tur strādāju nevis kā aktrise, bet cilvēks – Anita Kvāla. Un kā tad tu dežurantei nenopirksi kūku, ja viņa visai Latvijai to paziņojusi! Visi dzērāji jau īstenībā ir labi cilvēki, tikai dzer.»

Anita nupat nosvinēja savu dzimšanas dienu. Kad vedekla jautāja, cik gadu veca jūtas, viņa attrauca: ap četrdesmit. «Es jau gadus trīsdesmit katru dienu braucu ar riteni, peldu, sportoju. Taču nekad mūžā neesmu skaitījusi liekos vai zaudētos kilogramus un gramus, mani tas neuztrauc. Tāpat kā mani neuztrauc grumbas. Manā vecumā daudzas jau sen ir nostiepušas ādu, sapumpējušas botoksu.

Pirmkārt, tas ir dārgi, tāpēc es diez vai to varētu izdarīt. Otrkārt, pat ja man tam būtu nauda, es to nedarītu. Citādi pazaudētu sevi – pašu galveno! Man liekas, ka sešdesmit sešos gados nevajag censties izskatīties kā trīsdesmitgadīgai. Tas ir spļāviens liktenim sejā. Cilvēkam ir jābūt apmierinātam ar sevi. Ja ir skaista, intensīva dzīve, nevar būt gluda sejas āda. Ir bijušas nelaimes, laimes brīži, pārdzīvojumi, zaudējumi – tā ir dzīve, kas atspoguļojas sejā. Es savos sešdesmit sešos eju ar paceltu galvu.»

Māju sajūta

«Es negribu sevi saukt par patrioti – tas vārds ir tik ļoti skaļš un auksts –, bet es ļoti, ļoti mīlu šo zemi, kur esmu izaugusi. Bez koķetēšanas. Es ļoti slikti jūtos ārzemēs. Vienmēr ļoti gribu mājās. Es neesmu ceļotāja. Aizbraucu Portugālē pie okeāna, bet gribu jūru. Bet, runājot par Liepāju – esmu ūnikums. Domāju, būtu grūti atrast otru cilvēku, kas četrdesmit piecus gadus dzīvo pilsētā, kura nepatīk. Tā nav mana pilsēta. Esmu braukusi mājās un, tuvojoties pilsētas robežai, kniebusi sev, prasījusi, ko jūtu. Pilnīgi neko. Tagad domāju par kādu vietu, kuru varētu saukt par savu, jo īstenībā jau mani nekas Liepājā vairs nesaista. Ja nebūtu jūras, es noteikti šeit nedzīvotu. Tā ir mans skābeklis.»

Pateikt, kas ir tas, kas tieši Liepājā nepatīk, Kvāla nevar. Tas ir vairāk sajūtu līmenī. «Man ir bijušas vismaz trīs, četras iespējas braukt prom, bet vienmēr kaut kā nav sanācis. Tātad iz likteņa man ir lemts, ka šī ir mana vieta. Mazums, cilvēks visu mūžu nodzīvo savā vietā, nesaucot to par savu. Man ļoti gribas aizbraukt uz Remti, paskatīties uz māju, kur augu, kur cepu dubļu pankūkas, aiziet līdz skolai, kur mācījos.

Nevienu jau es tur vairs nepazīstu, bet tas nav svarīgi, katram gribas atgriezties tur, kur viņš sākās, kur ir viņa saknes. Gribu tikai paskatīties. Manas mājas ir Liepājā. Man patīk pašai veidot savu vidi. Man patīk krāsot sienas. Šovasar balkonu melnu nokrāsoju, nopirku lillā celiņu. Te es ēdu, guļu, skatos filmas, klausos Dimašu, sportoju. Es iekārtoju savu mājokli un nomierinos.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+